Septiņi dolāri dienā

Vai esi saskaitījis, cik valstīs esi bijis?

Nesen saskaitīju, jo feisbukā viens džeks bija ielicis lietotni, kurā var atzīmēt valstis, kur esi bijis. Kamēr nebiju uzgājis šo lietotni, es tiešām nezināju, cik valstu man bijis. Tagad zinu – sešdesmit četras! Tas ir, neskaitot tādas valstis, piemēram, Maroku, kur esmu bijis tikai lidostā. Taču pieskaitīju Zviedriju, kaut gan nekur tālāk par Stokholmu tur neesmu bijis. Ja pieskaitītu visas lidostas, tad droši vien varētu piemest vēl kādas 20 valstis...

Kuras no šīm valstīm ir bijušas lētākās, kuras – dārgākās?

Ukraina varētu būt lētākā. Es tiešām biju pārsteigts, cik lēta ir Ļvova, ko nesen arī jūs savā žurnālā aprakstījāt. Biju tur kopā ar ģimeni un būtībā gandrīz visu to naudu, ko biju atlicis ceļojumam, atvedu atpakaļ. Vēl diezgan lēta ir Āzija – Kambodža, Vjetnama. Taizeme ir drusku tūristiskāka, taču arī tur visu var sarunāt.

Dārgākās ir Austrālija un Jaunzēlande, kur biju pavisam nesen. Tās abas valstis šajā ziņā sitas par pirmo vietu. Baigie malači. Nezinu gan, uz kurieni viņi tādā garā iet.

Ņemot vērā, cik daudz valstu esi apbraukājis, rodas iespaids, ka esi bagāts vīrs...

Kā tad, man tēvocis nomira un atstāja mantojumu! (Smejas.) Patiesībā dārgs bija tikai pēdējais ceļojums uz Austrāliju. Parasti dārgs ir lidojums, bet, kad esi galā, tad tur uz vietas var kaut ko izdomāt. Man reizēm prasa – kur tu dabū naudu ceļojumam? Jopcik, turpat, kur tu dabū naudu ceļojumam! Krāju un ietaupu.

Lai tiktu, piemēram, no Briseles uz Centrālameriku, aviobiļete, ja uztrāpi īsto brīdi, maksā ap 300 eiro. Kad esmu aizlidojis, tad naktsmītnes meklēju, izmantojot couchsurfing servisu, pārvietojos ar visādiem čikenbusiem. Tādā garā tu tur vari mierīgi nodzīvot mēnesi par kādiem 500 eiro, turklāt sev neko īpaši neliedzot. Ja knapinies un centies visur ietaupīt, kā parasti daru es, vari iekļauties pat 250–300 eiro.

Cik tad sanāk vidējais dienas budžets?

Ja sanāk dienā notērēt 15 dolārus, tad es pats sevi neieredzu. Ir bijis, ka ir tikai 7–8 dolāri. Tērēju tikai ēšanai un viesnīcai, ja tās vietas, kur nakšņoju, tā vispār var nosaukt.

Tev gan augums tik ražens, ka varētu būt pagrūti ierūmēties hosteļa gultā...

Galvenais, lai gultai nav sānu apmalīšu. Nu, ja apmalītes ir, tad kaut kā var iegrozīties. Galu galā var taču matraci nolikt uz zemes.

Ko parasti ceļojumā ņem līdzi?

Skatoties, kā ceļoju. Ja braucu ar telti, tad līdzi ņemu ēdiena gatavošanas piederumus un pārējo ekipējumu dzīvošanai ārā. Braucot uz Āziju, parasti ņemu tikai rokas bagāžu. Mugursomu ar kādiem četriem krekliņiem, ko pirms pāris gadiem par 50 centiem nopirku humpalās, maināmās apenes un zeķes. Lielākās manta ir fotoaparāts un statīvs, jo man patīk bildes taisīt.

Un cik reižu tev ārzemēs ir mēģinājuši fotokameru nozagt?

Ja arī ir mēģinājuši, tad tikai tā, ka es to neesmu pamanījis. Jo no rīta fočiks vienmēr ir turpat, kur vakarā esmu to nolicis. Tiesa, apzinoties, ka kamera ir diezgan dārga, hostelī es to parasti lieku zem spilvena. Un tik cieši es neguļu, lai nejustu, ka kāds mani rausta un mēģina atņemt fočiku: “Ei, mužik, atdavai kameru!” Bet somu ar drēbēm, ja kādam briesmīgi vajag, var ņemt. Labi, būs grūti Āzijā atrast bikses divmetrīgam tēvainim, taču gan jau kaut kā galā tikšu.

Viesos bīstamajā pilsētā

Parasti tu ceļo vienatnē. Un, lai arī esi augumā ap diviem metriem, tomēr pret lauzni, kā zināms, nav paņēmienu. Tevi tiešām nekad nav mēģinājuši aplaupīt?

Parasti cilvēki nepatikšanās iekuļas ne gluži skaidrā prātā. Kaut gan, skatoties manus videosižetus, daudziem varētu būt radies iespaids, ka es reti kad esmu skaidrā, patiesībā ārzemēs es nedzeru gandrīz nemaz. Varbūt tikai pagaršoju kādu vietējo aliņu. Lai dzertu viskiju ar kādu, ko nepazīstu, ja vien tas nav tās mājas saimnieks, pie kura palieku... Nu nē, tā es nedaru. Pa barčikiem nestaigāju un arī piedzīvojumus speciāli nemeklēju. Ja tu sadomā divos naktī klīst pa svešas pilsētas centrālo laukumu – nu tad nebrīnies, ja tevi kāds vietējais sadomā apčamdīt.

"Deviņvīros" tu biji uzrakstījis stāstu par viesošanos vienā no pasaules bīstamākajām pilsētām Hondurasā. Un arī no turienes tiki laukā sveikā?

Patiesībā es nezināju, ka tā pilsēta skaitās tik bīstama, kamēr nebiju tur aizbraucis. Vispār Centrālamerika šajā ziņā ir interesanta. Policisti braukā džipā bariņos pa astoņiem, jo laikam barā pa muti dabūt ir inčīgāk. Mazo biznesu tur parasti sargā divi bruņoti veči, kaut ko nopietnāku – jau četri. Nav tā kā pie mums, ka veikalu sargā garlaikots vīriņš, kam labākajā gadījumā ir tikai steks.

Tajā Hondurasas pilsētā sākumā staigāju viens pats un meklēju tās meitenes māju, pie kuras biju sarunājis apmesties. Policists, ko pa ceļam satiku, – viņš sargāja puķupodu vai kaut ko tamlīdzīgu; tur viņiem ir pieņemts sargāt jebko –, man spāniski prasīja, uz kurieni dodos, un pat palīdzēja sazvanīt to meiteni. Tādā ziņā viņi tur visi ir ļoti izpalīdzīgi cilvēki. Kad tiku mājas, viņai prasīju – klau, kāpēc jums visi te ir bruņoti, tiešām te ir tik bīstami? Viņa saka – nē, nav tik traki, es taču te esmu augusi no bērna kājas. Bet nākamajā dienā pēc manas aizbraukšanas pie mājas durvīm ģimenes acu priekšā nošāva viņas brālēnu. Tad gan padomāju – jopcik, kur es esmu bijis... Laikam brālēns nebija gribējis padalīties ar džekiem, kuri bija piebraukši un kaut ko gribējuši. Ja prasa, tad vajag dot – ne velti tā iesaka visi tūrisma ceļveži.

Tajā pusē bez spāņu valodas laikam grūti iztikt?

Protams. Sākumā man likās, ka tikšu cauri ar angļu valodu, taču, tur aizbraucis sapratu, ka ir problēmas. Jo pat tualete tur saucas pavisam citādi – bano. Kad vienreiz esi apčurājies, tad saproti, ka tualete ir bano... Tagad mazliet esmu ielauzījies un elementārākās frāzes zinu. Tiesa, ja jūs man tagad pajautātu, kā spāniski ir, piemēram, “aizkari”, tad es nevarētu atbildēt.

Savos ceļojumos satiec arī citu valstu pārstāvjus, kuri tā pa vienam klīst apkārt?

Hmm... vācieši diezgan daudz vazājas apkārt. Austrālijā viņi mani izbesīja, jo radās iespaids, ka vācieši to valsti ir okupējuši. Nenormāli daudz viņu tur ir. Viņi jau turīgi, var atļauties vazāties pa pasauli. Var sastapt arī holandiešus, taču viņi vairāk pa pāriem ceļo.

Bieži vien tu ceļojumos apmeties nevis viesnīcā vai hostelī, bet gan pie cilvēkiem. Kā vispār ir iespējams iekarot viņu uzticību, lai kāds būtu gatavs uzņemt zem sava jumta divmetrīgu tēvaini no valsts, par kuru neviens varbūt pat nav dzirdējis?

Naktsmājas es pēdējā laikā meklēju couchsurfing. Tā ir baigi labā štelle. Uztaisi tur savu profilu un, kad kaut kur brauc, apjautājies cilvēkiem, vai var palikt pie viņiem. Viņi tad apskatās tavu profilu un nolemj, vai atļaut, taču tur liela nozīme ir tam, vai par tevi jau ir kādas atsauksmes. Es pats ļoti reti ņemu pie sevis cilvēkus, par kuriem nav atsauksmju. Taču, ja redzi, ka viņam ir labas atsauksmes no visām pasaules malām, un tu redzi, ka viņš nav lunis, tad kādēļ nepaņemt?

Ir bijuši gadījumi, kad pie tevis atbildes vizītē atbrauc cilvēki, pie kuriem esi ciemojies?

Jā, ir bijuši trīs tādi gadījumi. Ja precīzāk, tad divas reizes es pirmais uzņēmu viņus, bet vienu reizi pie manis pēc tam atbrauca. Pats interesantākais, ka pie manis atbildes vizītē atbrauca tā meitene no Hondurasas, par kuru stāstīju. Viņa te nodzīvoja veselu mēnesi, bija pilnīgā sajūsmā par Latviju. Sākumā atbrauca uz nedēļu, pēc tam vairākas reizes apmainīja atpakaļceļa biļetes. Viņu jau var saprast. Jo te ir droši – izejot uz ielas, ir tikai 0,0001 procents, ka tevi kāds mēģinās novākt. Nav jābaidās, ka, izvelkot telefonu no kabatas, tev to uzreiz kāds gribēs atņemt.

Kur parasti ēd ceļojumu laikā? Droši vien ne labos restorānos?

Neesmu bijis nevienā labā restorānā. Barojos lielākoties no ielas. Nu, ne tā, ka lasītu ēdiena paliekas uz ielas, bet pērku ēdamo no ielu tirgotājiem. Īpaši izplatīts tas ir Āzijā, kur par vienu eiro vari labi paēst. Vēders man ir izturīgs un līdz šim ne reizi nav pievīlis.

Jo nabadzīgāks, jo atsaucīgāks

Ņemot vērā tavu ceļojumu pieredzi, vai pie tevis nekad nav vērsušās tūrisma kompānijas ar piedāvājumu vadīt ekskursantu grupas?

Dīvaini, bet nav. Pats brīnos. Es to pat varētu darīt, jo man ir gida sertifikāts, es protu izstrādāt maršrutus un zinu, ka solīdi izlamāt atpalikušos, kuri netiek līdzi grupai. Vai arī iešaut ar kaķeni ikros tiem, kas pārāk skrien uz priekšu... Vienubrīd es pats tā kā mēģināju to tirgu izpētīt un pat pazondēju, kādas būtu iespējas savākt grupu uz Ameriku, un jāteic, ka interese bija. Varbūt kādreiz tiešām pamēģināšu vadīt kādu mazu grupu. Ar lielām gan negribu strādāt. Iedomājieties, kā ir vākt autobusu ar 40 cilvēkiem, no kuriem viens ir kaut kur aizkavējies, otrs grib uz tirgu, bet trešajam sāp vēders. Nu i nafig... Ja nu vienīgi man par to maksātu baigos tūkstošus. Taču līdz desmit cilvēkiem es varētu vadīt, un arī grupu es droši vien savāktu. Visticamākais, pēc tam gan es viņus neieredzētu, un viņi mani arī ne. Bet būtu kārtība! (Smejas.)

Sākumā tu blandījies apkārt tepat pa Eiropu ar autostopiem. Tagad ar stopiem vairs nebrauc?

Pēdējā laikā pa Eiropu īsti neesmu ceļojis, kaut gan ir palikušas vēl valstis, ko neesmu redzējis, piemēram, Islande un Grieķija. Ja ceļotu pa Eiropu, tad droši vien mēģinātu stopēt. Labi, uz Islandi ar stopiem neaizbrauktu, jo kuģi nostopēt varētu būt pagrūti un uz gadiem pieciem varētu iesprūst Roņu salā, taču citur varētu mēģināt. Mazajās valstīs, starp citu, ir vieglāk stopēt nekā lielajās, tur cilvēki ir atsaucīgāki.

Kur ir viegli un kur ir grūti stopēt?

Āzijas valstīs gadās tā, ka tu mēģini stopēt, taču cilvēki brauc garām un tikai priecīgi māj tev pretī – viņi nesaprot, ko tu gribi, jo ir taču pieejams lēts sabiedriskais transports un pietura ir tepat blakus. Apstājas tikai kāds trīsdesmitais, kuram rodas vēlēšanās kopā ar tevi nofotografēties, un tad pie viena arī aizved. Eiropā visgrūtāk ir Austrijā – ja arī kāds apstāsies, tad tas būs kāds slāvs, nevis austrietis vai vācietis. Poļi ir ļoti forši – gan vieglie, gan fūristi. Balkānos vispār nav problēmu, tur džeki brauc un tikai gaida, kad tu pacelsi roku.

Kurās valstis vispār ir atsaucīgākie cilvēki?

Daudzās. Parasti ir tā – jo nabadzīgāka un kriminālāka valsts, jo atsaucīgāki cilvēki. Centrālamerikā, kur biju pirms diviem gadiem, cilvēki ir nabadzīgi, taču gatavi līst no ādas laukā, lai tev palīdzētu. Līdzīgi ir arī Filipīnās. Patika arī Austrālija, kas it kā ir biezā valsts, taču cilvēki atsaucīgi. Bet Jaunzēlandē, kas interesanti, tā nav.

Lasījām, ka Āzijā tu esi kļuvis par slavenību un cilvēki stāvējuši rindā, lai ar tevi nofotografētos...

Jā, tas bija Indonēzijā, viņi ir traki uz fočēšanos ar ārzemniekiem. Pirmajā dienā man tas baigi patika. Otrajā dienā man ļoti nepatika, bet trešajā es jau biju gatavs viņus visus atskaldīt. Ceturtajā dienā es iemācījos pateikt “nē”.

Kur vēl gribētos aizbraukt? Laikam Āfrika tavā apceļoto valstu sarakstā pagaidām nav sevišķi kupli pārstāvēta?

Esmu bijis Senegālā, taču tur man nepatika. Ļoti netīra un salīdzinoši dārga. Tas ir liels kontrasts, jo dzīvo viņi būdelēs, taču preces veikalos ir dārgas. Mums gan tur dzīvošana bija pa lēto, jo mana sieva kādā seminārā bija iepazinusies ar senegāliešu Andri Ameriku – respektīvi, Dakaras mēra vietnieci. Mēs dabūjām gan brīvu ēdināšanu, gan mašīnu ar šoferi. Viņa pati dzīvoja ļoti pieticīgā mājoklī, apkārt viss diezgan netīrs. Tur man nepatika, tāpēc gribētos vēlreiz aizbraukt kaut kur uz Āfriku, lai pamēģinātu lauzt šo stereotipu.

Vai ir bijusi kāda valsts, kur iebraukšana ir ļoti ķēpīga?

Tā īpaši nekur nav bijis problēmu. Diezgan rūpīgi mani izprašņāja, iebraucot Jaunzēlandē un Austrālijā. Ko darīsi, kur brauksi, ko ēdīsi, cik naudas līdzi. Pazīstams džeks mani pirms tam bija samācījis, lai pielieku skaitlim galā vienu lieku nullīti. Tā arī darīju – teicu, ka man ir 7000 dolāru. Robežsargs tad apjautājās, cik ilgi te būšu. Teicu, ka nepilnu mēnesi. Viņš prātā piemeta un laikam secināja, ka diez kas jau nav, bet gan jau iztikšu. Būtu es viņiem pateicis, ka patiesībā man ir tikai tūkstotis, tad droši vien ar to pašu lidmašīnu varētu lidot atpakaļ…

Pase kā apbrīna objekts

Gadās vietas, kur robežsargi ar izbrīnu skatās uz Latvijas Republikas pasi?

Gadās, gadās. Kad no Malaizijas iebraucu Singapūrā un stāvēju uz robežas rindā, pienāca klāt divi forši policisti – mana auguma čali mazo aziātu rindā jau būtu grūti nepamanīt... Paprasīja, vai var apskatīt manu pasi. Iedevu. Šie labu brīdi pētīja un prasīja, kas tā par valsti. Atzina, ka pase esot ļoti smuka. Pēc brīža pienāca vēl divi policisti – sak, ziniet, mums kolēģi teica, ka tev esot baigi smukā pase, vai var uzmest aci? Izskatījās, ka vēl divi gribēja redzēt, taču viņiem bija kauns. Bet pašā robežas šķērsošanā nebija nekādu problēmu.

Kā izvēlies valsti, uz kuru doties? Pēti globusu vai arī skaties, kur lētāk?

Pētu aviokompāniju piedāvājumus un meklēju lētās biļetes. Šobrīd gan pat neskatos, jo bankas konts ir pilnīgi tukšs. Taču, kad esmu kaut ko iekrājis, tad sāku skatīties, uz kurieni varētu aizbraukt. Bet ne vienmēr sanāk tā, kā domāts. Gribēju uz Kanādu, bet aizbraucu uz Baltkrieviju... Gadās arī tā. Parasti arī draugiem saku, lai svētkos man nedāvina kaut kādus niekus, bet labāk dod naudu, ko varēšu ieguldīt ceļojumā. Tā pamazām krāju.

Palaikam tu kaut ko par ceļojumiem uzraksti "Deviņvīriem", taču varbūt ir vērts ķerties pie kaut kā lielāka un uzrakstīt piedzīvojumu grāmatu?

Kaut gan vecumdienās varbūt varētu. Tad, kad man būs 70 gadi! Patiesībā par Peru es pat uzrakstīju, un teksts ir pat izrediģēts, taču neesmu atradis izdevēju. Ceļojumos es parasti veicu pierakstus – ne gluži kā dienasgrāmatu, bet vairāk tādus prikolīgus pierakstus. Teiksim, ierakstu “tante ar suni” – un atceros, kā autobusā iekāpa tante ar suni, ko cilvēki padeva viens otram.

Pa ziemu tu ceļo, bet vasarā strādā. Ko tieši tu dari?

Organizēju bērniem nometnes. Ja kādam nav kur vasarā sīko nogrūst, var droši sazināties ar mani. Lielākoties mums viss notiek Kurzemes pusē.

Ja jau tu zini, kā tikt galā ar 40 cilvēku lielu tūristu grupu, tad jau arī ar bērniem proti apieties...

Ar bērniem ir daudz vienkāršāk, ar viņiem visu var sarunāt. Ja tu bērniem liec kaut ko izdarīt, tad viss notiek daudz ātrāk. Piemēram, pa apli padot bumbiņu katram otrajam. Es rīkoju apmācības arī pieaugušajiem, un tur parasti viss ir sarežģītāk. Pieaugušajiem vispirms ir simts jautājumu – ar kuru roku padot; ko darīt, ja mēs esam nepāra skaitlis, un tā tālāk. Sīkie tikmēr vienkārši padod tālāk un visu ātri izdara. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Reizēm arī pieaugušie ir forši, bet reizēm – ne pārāk.

Žigimants Krēsliņš par ceļojumu uz sasodīti dārgo Kostariku