Siliņa: brīvību nevar uztvert kā pašsaprotamu arī mūsdienās
Brīvību nevar uztvert kā kaut ko pašsaprotamu arī mūsdienās, un ir jābūt pateicīgiem tiem, kuri iestājas par Latviju, šodienas valdības sēdes svinīgajā daļā par godu 1991. gada barikāžu 35. gadadienai sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).
Viņa savā uzrunā uzsvēra, ka barikāžu laiks deva iespēju tagad dzīvot tiesiskā un demokrātiskā valstī. To nosargāja ne tikai tā brīža valdības vadītājs Ivars Godmanis un visa Ministru padome, bet tauta, klāstīja Siliņa.
Premjere izcēla tā laika vienotības sajūtu, kas pastāvēja starp lēmumu pieņēmējiem un tautu, un spēju neparasti īsā laikā sakoordinēties, jo visiem bija viens mērķis - brīva Latvija.
Siliņa uzsvēra, ka jāatceras - brīvību nevar uztvert kā kaut ko pašsaprotamu arī mūsdienās, un jābūt pateicīgiem tiem, kuri iestājās par Latvijas brīvību.
Premjere izteica pateicību Godmanim kā tā laika valdības vadītājam, pārējiem ministriem un Valsts kancelejas darbiniekiem, no kuriem daži iestādē joprojām strādājot jau 35 gadus.
Pēc Siliņas uzrunas visi klātesošie nodziedāja Latvijas himnu, kuru izpildīt klātienē bija ieradusies mūziķe Ieva Akuratere, kura tiek uzskatīta par vienu no Latvijas neatkarības simboliem. Šodien notikušās svinīgās valdības sēdes laikā Akuratere izpildīja arī dziesmu "Lūgšana" Leonīda Breikša vārdiem un dziesmu "Mans brālis".
Akuratere arī atzina, ka viņai ir ticība mūsdienu Latvijas jaunajai paaudzei. Visi jaunieši, kurus viņa sastop, esot ļoti lieli valsts patrioti.
Uzrunu šā brīža Ministru kabinetam teica arī Godmanis. Viņš norādīja, ka tiem, kas piedalījušies barikādēs, jau tolaik teicis, ka viņi visi ir drosmīgi cilvēki un barikādēs tas arī tika pierādīts. Godmanis novēlēja būt drosmīgiem arī tiem, kas patlaban ieņem valstī vadošus amatus.
Viņš pauda pārliecību, ka Latvijas ministru solidaritāte valstij ir augsta. Dažreiz savādāk varot izturēties atsevišķas partijas vai frakcijas, bet tad "ministri savelkas ap premjeri un cenšas darīt to darbu, ko tauta sagaida no valdības".
Godmanis arī norādīja, ka ikviens var kritizēt, tomēr aicināja arī atzīt, ka reāli darbi jau ir kaut kas pavisam cits. Viņš novēlēja šī brīža valdībai, neskatoties uz pārmetumiem, kuri, pēc Godmaņa domām, šogad varētu vēl tikai pieaugt, "turēt buru" jeb attīstīt valsti un iet savu ceļu.
Viņš atkārtoti novēlēja valdībai drosmi, bet tai pašā laikā nepazaudēt arī domāšanu un racionālo prātu, kas ministriem piemītot.
Siliņa pēc Godmaņa uzrunas, nespējot valdīt asaras, atzina, ka tas ir liels pagodinājums, ka viņš sēž blakus.
1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības prezidents, 1991. gada barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais klātesošajiem pauda gandarījumu, ka izdevies noorganizēt virkni barikāžu atceres pasākumu, un izcēla, ka tādi ir jārīko arī turpmāk, jo barikāžu dalībnieku paliek aizvien mazāk.
Zaļais izcēla, ka barikādes ir tikai viens no trijiem gadījumiem pasaules vēsturē, kad kādai valstij ir izdevies nosargāt neatkarību ar nevardarbīgām pretošanās metodēm. Viņš mudināja valdības locekļus rīkoties, lai barikādes tiktu iekļautas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Viņš arī informēja, ka 27. janvārī Eiropas Parlamenta ēkā Briselē tiks atklāta izstāde par barikādēm.
Tāpat viņš izcēla, ka Barikāžu muzejam būtu nepieciešams kļūt par valsts muzeju un tam klāt nepieciešams arī pētniecības centrs. Arī šajā jautājumā viņš aicināja lēmumu pieņēmējus rīkoties.
Sēdē uzrunas teica arī divi no barikāžu laika ministriem - Armands Plaudis un Dainis Ģēģeris.
Klātesoši bija arī vairāki barikādēs nogalināto iedzīvotāju radinieki. Sēdē tika ievērots klusuma brīdis bojāgājušo piemiņai.
Kā ziņots, barikādes Rīgā sāka celt 1991. gada 13. janvāra vakarā. To mērķis bija aizsargāt Augstākās padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus un citus stratēģiski svarīgus objektus. 16. janvārī sāka aktivizēties OMON vienība, tomēr asiņainākie notikumi risinājās 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Līdztekus apšaudē pie Vecmīlgrāvja tilta gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.
Barikāžu laikā mirušo atdusas vietas patlaban atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos, kur ir apglabāti Andris Slapiņš, Edijs Riekstiņš, Sergejs Konoņenko, Juris Podnieks un Gvido Zvaigzne.
Kopš 1997. gada 20. janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu.
