Kā "pierunāt" koku ātrāk augt?
Latvijas meži mainās. Koki vairs nav tādi, kā bija pirms gadiem 100. Tie ir sākuši augt ātrāk – tiek lēsts, ka par kādiem 20 procentiem, ja salīdzinām ar pusgadsimtu senu pagātni. Tas viss – pateicoties zinātnei, ko sauc par selekciju.
Ar mežkopību nesaistīts cilvēks varētu teikt – kāda gan starpība, cik ātri tā egle vai bērzs aug? Kad būs izaudzis, tad arī zāģēsim, vienalga, vai tas būs pēc 60 vai 80 gadiem! Taču mežsaimniecībā ir cita pieeja: tai vajag maksimāli kvalitatīvus kokus, un pavisam jauki būtu, ja tie augtu pēc iespējas ātrāk. Šķībi, greizi, tievi un zaraini koki nav tas, par ko sapņo mežsaimnieks – viņam vajag staltu un taisnu koku! Selekcionāri tad arī cenšas tādu radīt.
Gan jau būs skeptiķi, kuri teiks, ka meža kokiem nekāda selekcija nav vajadzīga, jo tad tie zaudēs savu dabiskumu. Savā ziņā tā ir taisnība, taču paturēsim prātā vienkāršu lietu: arī visi lauksaimniecības produkti, ko mēs ikdienā patērējam, ir tikai un vienīgi selekcijas rezultāts. Ja mēs tagad mēģinātu sēt tādu labību, kāda bija pieejama mūsu vecvecvectēviem, tad, visticamāk, mums nāktos ievērojami ciešāk savilkt jostas, jo ēdamā gluži vienkārši visiem nepietiktu. Tieši selekcijas rezultātā ir iegūtas tādas lauksaimniecības kultūras, kas spēj nodrošināt pietiekami lielas ražas cilvēces uzturēšanai. Arī augļu kokus jau sen selekcionē, radot jaunas un labākas ābolu vai plūmju šķirnes. Un tieši tāpat kā augļu koki tiek selekcionēti arī meža koki.
Labs, labāks, vēl labāks
Mežsaimniecībā, protams, nav iespējams uzlabojumus panākt tik ātri, kā to var lauksamniecībā, kur pirmos secinājumus par selekcijas rezultātiem var iegūt jau pēc gada vai diviem. Par meža koku selekcijas rezultātiem var sākt spriest tikai pēc kādiem desmit gadiem, kad kociņš ir paaudzies.
Kā stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Arnis Gailis, Latvijā selekcijas darbs šajā jomā sākās pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Citur pasaulē, piemēram, Skandināvijā, tas notika ātrāk, taču mums patraucēja ģeopolitiskās pārmaiņas, kuru dēļ mežkopība kādu laiku palika otrajā plānā. Taču pārsteidzošā kārtā par skandināvu pētījumiem latvieši piecdesmitajos zināja un arī paši nolēma darboties šajā virzienā. “Silavas” selekcionāru atlasītos augstvērtīgos kokus akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LSM) izmanto kā klonus sēklu plantāciju ierīkošanā, lai ražotu sēklas augstvērtīgu mežu atjaunošanai.
Kā jau teikts, koku selekcija ir ilgs process. Ja tam ejam cauri pa punktiem, tad viss sākas ar labāko mežaudžu apzināšanu, kurā tiek atlasīti labākie koki. Tad ar potēšanas palīdzību, līdzīgi kā dārzkopībā, to ģenētisko informāciju uzpotē sējeņiem. No tā izaudzētiem kokiem tad iegūst sēklas, ko izmanto stādu audzēšanai pirmās pakāpes plantācijās. Šim nolūkam ierīkojot pirmās pakāpes sēklu plantācijas no labākajiem kokiem. “Pēc tam regulāri tiek veiktas pēcnācēju pārbaudes, jo nekur nav teikts, ka tieši no tiem būs labākie pēcnācēji. Te var vilkt paralēles ar cilvēkiem – ne vienmēr kārtīgiem vecākiem būs tie labākie bērni. Tāpat ir ar kokiem. Varbūt tas koks ir resnāks un lielāks tikai tāpēc, ka viņam gadījušies kaut kādi īpaši labvēlīgi apstākļi? To noskaidrot var tikai pēcnācēju pārbaudēs – ja pēcnācēji ir labi arī nākamajās paaudzēs, tad mātes koks tiek izvēlēts kā otrās jeb augstākas pakāpes sēklu koks, jo ir pierādījis, ka spēj ražot augstvērtīgus pēcnācējus. Trešais solis pēc augstvērtīgo klonu iegūšanas ir šā materiāla savstarpēja sakrustošana – labākos ar labākajiem. Tad nākamie pēcnācēji būs vēl labāki. Tā pamazām vien var iegūt arvien labākus kokus," skaidro Arnis Gailis.
Ja tas izklausās sarežģīti, tad ziniet – dzīvē ir vēl sarežģītāk. Jo koku krustošanu var izdarīt tikai tajā neilgajā periodā, kad koki zied. Tad selekcionāram jāpaspēj izolēt sievišķos ziedus no apkārtnes, jo pretējā gadījumā tos var apputeksnēt ne tie paši labākie tēvišķie putekšņi. Tātad selekcionāram jāsagādā arī labākie putekšņi, lai tieši tos sakrustotu ar izvēlēto mātes koku un iznākumā iegūtu labāko sēklas materiālu. Tas viss ir diezgan dārgs un ķēpīgs pasākums. Kā stāsta LVM “Sēklas un stādi” direktors Māris Druvaskalns, bērzu zemplēves seguma sēklu plantācijas apputeksnēšanas laikā tiek praktiski izolētas no ārpasaules, lai nepieļautu putekšņu ienākšanu no ārējām meža audzēm, tādējādi mazinot iespēju mežaudžu putekšņiem piedalīties selekcionēto sēklu koku apputeksnēšanā. Putekšņu izmērs ir mikroskopisks, bet ceļu tie var veikt ļoti tālu – laboratorijās ir noskaidrots, ka Latvijā atlido bērzu putekšņi pat no Polijas. Selekcionētajām plantācijām šāda ārēja ietekme absolūti nav vajadzīga, jo var sabojāt ilgā darba rezultātus, tādēļ nākas noslēgt jebkādu pieeju ārpasaulei.
Latvijas īpašā specifika ir tā, ka selekcijas darbs notiek visos reģionos, nevis koncentrējas kādā vienā vietā. Klimatiskie apstākļi valsts rietumos un austrumos ir diezgan atšķirīgi – rietumdaļā piejūras, bet austrumos kontinentālais klimats, kas ietekmē arī kokus, un tie aug atšķirīgi. Mežsaimnieki rietumdaļā audzētos stādus parasti cenšas nestādīt austrumu reģionā un otrādi. Tādēļ selekcijā tiek uzturētas neatkarīgas rietumu un austrumu daļas, jo gadās, ka viens un tas pats materiāls labi aug vienā reģionā, taču jūtami sliktāk otrā. "Ja labi aug vienā vietā, bet otrā nē, tad mēs domājam, vai tādu materiālu iekļaut tālākajā selekcijā. Jo priekšroka būtu laikam dodama tādam, kas vienlīdz labi jūtas abos reģionos," saka Arnis Gailis.
Divas paaudzes – plus 20 procenti
Kam visa šī lielā ņemšanās vajadzīga? Īsi sakot, lai uzlabotu meža un kokmateriālu kvalitāti, kā arī panāktu koku ātrāku augšanu. Pētījumi rāda, ka katra nākamā selekcionēto koku paaudze no iepriekšējās atšķiras par desmit piecpadsmit procentiem: proti, mazliet ātrāk aug, koki ir taisnāki un ar mazāku zarainību, izturīgāki pret slimībām un tā tālāk. Var teikt, ka, salīdzinot ar neselekcionētiem kokiem, divu paaudžu selekcijā iegūtie stādi par 20–25 procentiem ātrāk aug un sagādā kvalitatīvākus kokmateriālus. Mežsaimniecībā tas ir ļoti būtiski, īpaši jau tādos apjomos, kā apsaimnieko LVM – koku selekcijas rezultāti valsts uzņēmumam ļauj būtiski palielināt peļņu.
"Ja jau pat vienkāršie mežkopji saka, ka tagad audzes aug ātrāk, tad laikam jau to var pamanīt ar neapbruņotu aci, nevis tikai ar zinātnieku veiktiem mērījumiem. Ar katru nākamo paaudzi mēs arvien vairāk uzlabojam genotipu un pēc gadiem 100 tiešām varam iegūt ievērojami ātraudzīgākus kokus. Te atkal varam salīdzināt ar lauksaimniecības kultūrām: pagātnē savvaļas kviešus varēja iegūt tonnu no hektāra, bet tagad ražas ir pieaugušas līdz 10–12 tonnām no hektāra. Vienkārši lauksaimniecības kultūru selekcija notiek ātrāk, jo paaudzes mainās ik gadu, kamēr meža kokiem nepieciešams ilgāks laiks. Taču principā ar kokiem mēs varam izdarīt to pašu, katrā nākamajā paaudzē kaut ko pieliekot klāt," saka selekcionārs Arnis Gailis. Taču tam vajag laiku, jo par pirmajiem rezultātiem var spriest, kokam sasniedzot 7–10 gadu vecumu, bet drošāk pat 14–15 gadu vecumu, kad var konstatēt, ir labs materiāls vai ne pārāk.
Raksts tapis sadarbībā ar Valsts meža attīstības fondu.
