Ar enerģiju pretī sarežģījumiem: dūla Linda Kante atdod pēdējos spēkus, lai palīdzētu citiem

Lindai kopš agras bērnības ir tikai viena niere, un tā patlaban niķojas. Linda četras reizes nedēļā dodas uz hemodialīzi – mākslīgās nieres procedūru – un gaida iespēju saņemt donora nieri. Tomēr Linda nepadodas: turpina vadīt savu privātpraksi, domā par tālākām studijām un darbojas kā dūla.

“Atceros, ka 1990. gadā divu gadu vecumā spēlējos bērnu laukumā un kaut kā sastiepos. Sākās milzīgas sāpes, un mani aizveda ar ātrajiem. Izrādījās, ka nieres bļodiņā ir izaugums, un tolaik uzskatīja, ka tas ir audzējs. Man izgrieza vienu nieri, un es saņēmu staru terapiju. Rēta ir, bet it kā viss kārtībā. Diemžēl palikusī niere neveica nepieciešamās funkcijas, neizvadīja toksīnus un organismā sakrājās kreatinīns. Veselu gadu man sāpēja galva, un izrādījās, ka ir paaugstināts asinsspiediens, kam sekas – nieru mazspēja. Ne īsti man bija uzraugošie ārsti, ne trāpījos pa ceļam kādam sakarīgam nefrologam. Man bija arī liels nogurums, nebija spēka, pieņēmos svarā, galvassāpes, beigās uz sejas parādījās tūska, kuru es nevarēju dabūt nost. Mediķi veica analīzes un atklāja, ka man ir paaugstināts kreatinīna līmenis. Sapratu, ka pie nefrologa nevaru tikt un jādodas uz slimnīcu. Tad sākās trakums – toksīni no organisma nevadījās laukā. Tagad hemodialīze man notiek četrreiz nedēļā pa četrām stundām,” smago stāstu uzsāk Linda Kante, piebilstot, ka šobrīd jūtoties daudzmaz labi. Sākotnēji gan bijis tā, ka staigājusi gandrīz ģībdama. Visgrūtākais šajās četrās hemodialīzes procedūras stundās – nevari ne ēst, ne ko darīt, bet pēc tam trūkst spēka pašai kaut ko pagatavot. Sakarā ar nieru mazspēju asinīs krities hemoglobīna un D vitamīna līmenis. Līdz ar to visas no tā izrietošās sekas.

Par savu dzīves filozofiju, mācībām un darbu Linda stāsta intervijā.

Esat ļoti uzņēmīga sieviete. Vispirms jau fizioterapija. Kā to nolēmāt apgūt un izveidojāt Ādažu medicīnas centrā savu privātpraksi?

Tā bija starptautiskā izglītības izstāde Skola 2007, kad starp daudziem stendiem es ieraudzīju arī informāciju par fizioterapiju. Daudz laika esmu pavadījusi nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari, un man šķita vou, fizioterapija! Palīdzēšu citiem un arī pati gūšu labumu, strādādama šajā profesijā. Apguvu prasmes Rīgas Stradiņa universitātē. Uzskatu, ka visiem jāsāk studēt ne agrāk kā 30 gados, bet man tagad ir jau 37. Bet es saprotu, ka šobrīd ir cita paaudze un jaunieši ir uzņēmīgāki. Šogad mēģināju iestāties arī Medicīnas fakultātē. Sanāk tā, ka fizioterapija man vienkārši apnika, kļuva garlaicīgi. Vēlējos doties uz rehabilitologiem, jo manai fizioterapeita praksei tas nāktu tikai par labu. Taču tad, kad tas viss ar mani notika, mani tik ļoti “besīja”(nepatika) visi tie dakteri, kuri tā īsti man neko neprata paskaidrot par slimību. Sapratu, ka man pašai jāmācās, jāstudē un jābūt tam ārstam, kurš mācēs paskaidrot. Tur ir vesela epopeja ar vidusskolas bioloģijas atzīmi. Es netiku budžeta grupā un šobrīd ņemu privātstundas bioloģijā un mācos arī “Stradiņos” bioloģijas priekšmeta sagatavošanas kursos. Mans mērķis ir kļūt par ārstu nefrologu. Kurš var man būt labāks ārsts, ja ne es pati sev?

Pie jums ierodas cilvēki ar dažādām veselības problēmām.

Sakarā ar to, ka es kādu laiku iepriekš esmu bijusi slima, bet to neapzinājos, man nebija spēka, enerģijas un viss ar to saistītais. Līdz ar to es no reālas fiziskas aktivitātes vairos. Sāku sadarbību ar fizioterapeitiem, masieriem, kuri šeit strādā ar sadarbības līgumiem. Es menedžēju viņiem pierakstus, visu pārraugu. Pati pieņemu tos pacientus, kuriem vajadzīga palīdzība osteopātijā, jo to pagaidām šai praksē neviens cits nespēj nodrošināt. Man pa spēkam ir viss, bet kāpēc to darīt, ja varu būt noderīga citos jautājumos?

Esat arī dūla. Vai tas jau ir sen?

No sākuma bija fizioterapija, tad deju un kustību terapija, pēc tam man radās profesionālās identitātes krīze – kas es esmu? Viens vai otrs speciālists? Izmācījos par dūlu un esmu piedalījusies līdz desmit dzemdībās. Pirmajās dzemdībās puisītis dzima ar kājiņām pa priekšu. Tās bija ne gluži mājdzemdības, bet notika dzemdību mājā. Skaitījās nestandarta dzemdības, liels risks, un man tās bija pirmās, kurās piedalījos. Psiholoģisks pārdzīvojums, pēc tām vēl trīs naktis šis process man rādījās sapņos. Pēc dalības dzemdībās pašai ir nogurums, bet noteikti arī pacilātības sajūta. Skaists mirklis ir tad, kad rokās turi jaundzimušo bērniņu. Dzemdības var būt ļoti dažādas, tādas arī sievietes – kā katra dzemdē, kā to piedzīvo, kāds personāls apkārt, kā veidojas savstarpējā komunikācija. Mēdz būt arī neveikli mirkļi. Deju un kustību terapiju es devos mācīties pēc fizioterapijas apgūšanas. Mana draudzene paaicināja “Erasmus” apmaiņas programmā uz Serbiju. Tur bija programma – kā deja var palīdzēt vardarbībā cietušajiem cilvēkiem. Man vienmēr patikusi psiholoģija, un sapratu, ka to var salikt kopā, un devos studēt. Taču šai jomā vairāk nedarbojos, jo uzskatu, ka reāli es vairāk varu palīdzēt ar fizioterapiju. Man arī nav laika un pacietības vadīt visu garo pasākumu. Uzskatu, ka Latvijā joprojām ir arī diezgan liela barjera pret psiholoģijas jomām un esmu noderīgāka kā fizioterapeits.

Pašai noteikti ikdienā jāievēro noteikts dzīves režīms?

Dzīvē kaut kā dabīgā ceļā viss atnāk. Pēdējos gados esmu pazaudējusi interesi par kaut kādām ballītēm un visu ar tām saistīto ar neveselīgām izpausmēm. Ja man būtu brīvais laiks, es priecātos. No rītiem ceļos jau pulksten 4.30, lai pirms dialīzes man ir laiks sev.

Arī privātprakses telpa jāturpina labiekārtot. Var teikt, brīvā laika man vispār nav. No malas izskatās, ka esmu ļoti enerģiska, ātra, bet man ir tikai viens mērķis – lai varu ātrāk tikt mājās paēst un pagulēt. Jo, ja kaut ko velku garumā, kļūst mazāk laika. To, ka es visu laiku funkcionēju hroniskā pārgurumā, neviens neredz. Es nedrīkstu uzturā lietot produktus, kuri satur kāliju. Tas sastopams dārzeņos un augļos, izplatītākā minerālviela. Ņemot vērā to, ka es nedzīvoju pēc principa, ka no kaut kā atsakos, bet es ieklausos, ko man patiešām gribas, kaut ko nepārspīlējot. Negausībai gan nevajadzētu būt. Sakarā ar to, ka es sevi neierobežoju – tad ko nozīmē palutināt? Man ir savi rituāli, un tāpēc ceļos tik agri. Lai es veselu stundu varētu baudīt kafiju un nesteigties, jo man vajadzīgs miers. Tā ir pabūšana ar sevi. Eju arī uz masāžām, strādāju ar enerģijām, dodos pie psihoterapeita, kur varu visu izrunāt.

Vai hemodialīzes būs visu mūžu?

Kamēr tikšu pie jaunas nieres. Es šobrīd esmu uzņemta pasīvajā gaidīšanas sarakstā. Pasīvais nozīmē, ka viss cits ir labi, un, tiklīdz man būs vajadzīgais hemoglobīna līmenis asinīs, esmu rindā un gaidām donoru. Man ir “vistrakākā” asins grupa – ceturtā rēzus negatīvā. Tas nozīmē, ka šai kategorijā es esmu rindā pati pirmā.

Ko vēlētos pateikt citiem?

Nieres ir “klusais” orgāns, un noteikti uzmanība jāpievērš asins analīzēm, kreatinīna līmenim. Atrodiet sev labu dakteri! Domāju: ja man iepriekš būtu gadījies ieinteresēts ārsts, tad situācija būtu daudz citādāka.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Ar enerģiju pretī sarežģījumiem: dūla Linda Kante atdod pēdējos spēkus, lai palīdzētu citiem" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".