"Mums ir jābūt atvērtiem sabiedrībai!" Valsts valodas centra vadītāja Inese Muhka grib mainīt organizācijas fokusu

Sarunas sākumā atsaukšos uz valdības sēdi, kurā tika lemts par jūsu iecelšanu VVC direktora amatā. Toreiz kā galveno prioritāti minējāt latviešu valodas sargāšanu un attīstību. Kā tas izpaudīsies praktiski?

Nekas nav mainījies kopš valdības sēdes – tieši tā es vēl joprojām domāju un jau esmu sākusi ieviest dažādas papildu lietas, lai to īstenotu.

Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda. Par to nedrīkst būt nekādu šaubu, tas ir mūsu Satversmes pamats, pie tā mēs turamies, un tā ir neapstrīdama patiesība.

Jautājums, par kuru es daudz domāju un kas manā ieskatā ir viena no valsts valodas aizsardzības un attīstības pamatlietām, ir par to, ka jāsaprot, ka valoda ir nepārtrauktā attīstībā. Arī tiesiskais regulējums ir nepārtrauktā attīstībā, jo mēs maināmies gan valodā, gan regulējumā līdz ar sabiedrību un sabiedrības vajadzībām. Ne vienmēr ir jāmaina likumi – likumi ir labi. Arī Valsts valodas likums ir labs, un ar to viss ir kārtībā. Stāsts ir par to, kā mēs šīs normas pildām un piepildām ar saturu.

Tas, ko es redzu kā vienu no prioritātēm – mums nedaudz jāmaina fokuss. Līdz šim VVC ir uztverts kā absolūta kontroles iestāde, [kurai] ir tikai sodīšanas funkcija. Tā nav. Mums ir jābūt atvērtiem sabiedrībai. VVC funkcija ir veidot šo samērīgumu, dot iespēju visiem veidot kopīgu platformu, jo valoda ir kopīgā platforma, kas mūs vieno. Sodīšana nav pašmērķis un nedrīkst būt pašmērķis, jo tas nav risinājums un motivācija.

Līdz ar to šobrīd mēs vērtējam procesus un skatāmies, kā varam pārveidoties par iestādi, kas vispirms īsteno konsultēšanas principu. Mēs jau to esam sākuši darīt, ir labi rezultāti, un es ceru, ka plašākas sabiedrības viedoklis mainīsies.

Man ļoti gribētos, lai mēs kā iestāde esam tie, pie kuriem primāri vēršas pēc padome, nevis no kuras mūk bailēs. Protams, ir gadījumi, kad esam strikti – kad ir atkārtoti pārkāpumi vai apzinātas darbības, provokācijas, likuma normu vai Ministru kabineta noteikumu neievērošana. Tur nav nekādu kompromisu – viens likums, viena taisnība visiem.

Stājoties amatā, man bija ļoti svarīgi nokomunicēt, ka latviešiem pašiem ir jāstāv stalti un pašiem jārunā latviešu valodā, nevis automātiski jāpāriet uz jebkuru citu valodu, kuru viņš māk. Jo vairāk mēs runāsim latviešu valodā ar citās valodās runājošajiem, jo vairāk ļausim šiem cilvēkiem sākt runāt latviski, jo plašāks būs latviešu valodas lietojums. Bieži vien mēs paši esam tie, kas neļauj otram runātājam runāt latviešu valodā. Runā latviešu valodā, un ar tevi sarunāsies latviešu valodā.

Kādus būtiskākos riskus jūs saredzat latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai?

Riski noteikti ir. Teorētiski mēs esam pietiekami liela valoda uz pasaules valodu fona - viena no apmēram 200 pasaules valodām, kurā runā vairāk nekā miljons cilvēku. Vienlaikus mēs esam maza valoda, ja raugāmies savā valstī, un mums ir jābūt stipriem un jānosargā latviešu valoda, neļaujot citām valodām to pārņemt. Viens no veidiem, kā varam šo valodu nosargāt, ir nodrošinot latviešu valodas kā valsts valodas funkcionēšanu publiskajā telpā un sabiedriskajās jomās, vienlaikus saglabājot samērīgumu un ļaujot attīstīties arī citām valodām, kas šeit ir pastāvējušas.

Ir svarīgi, lai vienotā informatīvā telpa būtu latviešu valodā, jo arī tā ir sabiedrība. Būt vienotiem latviešu valodā ir mūsu sabiedrības pamats – gan pakalpojumos, gan izpratnē, gan saņemot un dodot informāciju.

Tas ir valsts pienākums – nodrošināt, lai visi šie aspekti būtu pieejami latviešu valodā, atbilstoši tam, kā to prasa likums. Lai mēs varētu nodrošināt to, kas ir ļoti būtiski mums kā sabiedrībai un valstij, ir jānodrošina, lai mūsu iedzīvotāji zina latviešu valodu un spētu saprast šo informāciju. Ja nedodam iespēju mācīties, ja nestiprinām valstisko piederību, tad tur arī tie riski rodas. Protams, valstij ir jābūt tai, kas veicina sabiedrības interesi un piedāvā rīkus un iespējas.

Kuros valodas politikas jautājumos, jūsuprāt, nepieciešama lielākā pilnveide?

Viena no galvenajām prioritātēm šobrīd, protams, ir pabeigt skolās pāreju uz vienotu mācību valodu. Šis ir ļoti, ļoti būtisks process. Kopumā kā valsts mēs esam šajā procesā. Ir ļoti svarīgi, lai tas būtu pilnvērtīgs un kvalitatīvs, nevis tikai imitēts, līdz ar to pedagogiem ir jādod viss atbalsts, kas tam ir nepieciešams.

Vienlaikus es teiktu, ka pedagogiem ir jādod lielāks atbalsts. Nereti ir tā, ka šie pedagogi māk valodu, bet tās bailes ir tik lielas, ka viņi samulst. Kā jau minēju, mēs neesam tikai sodošā institūcija. Mums ir daudz piemēru, kur ir ļoti laba sadarbība, arī pārbaužu gaitā. Kur direktori ir ļoti labi strādājuši ar saviem kolēģiem un izstāstījuši. Mēs vienmēr informējam pirms pārbaudēm, kāds būs process, ko sagaidām. Mēs ļaujam cilvēkiem šīs pārbaudes veikt vidē, kurā viņiem ir ērtāk un labāk, kur viņi jūtas komfortablāk. Tur, kur ir ieinteresēti skolu direktori, ir kolektīva atbalstošā attieksme, arī ir spēcīgais valodas lietojums un nav problēmu. Šajās izglītības iestādēs ir iekļaušanās, reforma tiek īstenota un ir ļoti labi rezultāti.

Tiesa, mācību gada laikā pedagogu ar vājām latviešu valodas zināšanām skaits ir sarucis. Tajā pašā laikā saglabājas vietas, kur šādu pedagogu skaits ir krietni lielāks, piemēram, Rīgā un Daugavpilī. Gada sākumā Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš aicināja “piebremzēt” ar pārbaudēm. Kā jūs uz to raugāties?

Es domāju, tas lielā mērā bija [Elksniņa] politisks gājiens un izteikums, jo objektīvi rezultāti nebija tik slikti. Reforma patiesībā nav pirmo gadu – tā tiek īstenota gandrīz 30 gadus. Līdz ar to pārmetumi par to, ka ir pārāk liels skaits pedagogu ar neatbilstošām valodas zināšanām būtu jāvelta tieši pašvaldībai un skolu direktoriem. Nav jau tā, ka mums nav pedagogu. Jautājums ir par iestādes izvēli pieņemt vienu vai otru cilvēku darbā un mikroklimatu, kādu skola pati veido. Arī direktoram ir jābūt atbildīgam par saviem darbiniekiem, viņš vada šo iestādi. Ja viņam ir bažas vai jūt, ka ir grūtības, lūdzu – ir visi resursi, varam izmantot arī kolēģu atbalstu un palīdzību, jo skola ir kopiena.

Man šķiet, ka fokuss ir mazliet nekorekts. Mēs fokusējamies uz pedagogiem, bet aizmirstam par bērniem un viņu ģimenēm. Katram bērnam, kas mācās Latvijas skolās, ir tiesības zināt latviešu valodu. Savukārt skolai ir pienākums nodrošināt, ka bērnam šī iespēja tiek dota, un viņš var saņemt kvalitatīvu pakalpojumu atbilstoši savām tiesībām. Ja skola nenodrošina pakalpojumu atbilstošā līmenī, bērni nav vainīgi.

Paskatoties no cita skatupunkta, mēs šo procesu ieraugām pilnīgi citā gaismā, jo šī pāreja un reformas pabeigšanas brīdis ir ļoti, ļoti būtisks mūsu sabiedrības kopējai virzībai. Tas ir valsts pienākums iedot latviešu valodu skolās.

Latviešu valoda bieži izskanēja politiskās cīņās priekšvēlēšanu laikā. Kā jūs vērtējat situāciju, kad valsts valodas aizsardzība tiek izmantota kā instruments šādās cīņās? Vai tas palīdz valodas attīstībai?

Mēs visi esam valodas lietotāji. Valoda ir rīks, kuru mēs izmantojam ikdienā, līdz ar to mums katram ir viedoklis par valodu. Un mēs nevaram liegt izmantot to kā politisku “ieroci” vai rīku, caur kuru mēs varam šķelt vai saliedēt kādu sabiedrības grupu.

Vienlaikus VVC neiesaistās šajās cīņās, jo mums ir jābūt apolitiskiem un neitrāliem. Viens likums, viena taisnība visiem, un to mēs attiecinām neatkarīgi no tā, kāda ir pārkāpēja pārliecība vai valodas lietojums. Ja ir šie pārkāpumi, tad tie tiek vērtēti.

Ja ir kāds politiskais spēks, kurš redz savu iespēju izteikties par šo... Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, katram ir tiesības izteikties. Jautājums, kur ir robeža, lai nepārkāptu mūsu demokrātijas pamatus, lai izteikums nekļūtu par necieņu pret valsts valodu un vēršanos pet mūsu konstitucionālajām vērtībām un tā nekļūst par naida runu. Bet atkal – tas ir politiskā spēka un katra indivīda izpratnes un cieņas pret Latvijas valsti jautājums. Ja robeža tiek pārkāpta, valsts [atbildīgās iestādes] reaģēs.

Visnotaļ nesen mēs visi piedzīvojām notikumu – uzskatāmu piemēru tam, par ko runāju, – kas, pieklājīgi izsakoties, nepatīkami pārsteidza, gribētos teikt, vairumu Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tā, kādā valodā tiek runāts ģimenē. Tā sajūtu gamma, kādu Latvijai lojāli cilvēki pārdzīvoja, redzot un dzirdot, deputāta AleksandraRosļikova izpausmes Saeimas tribīnē, ir grūti aprakstāma – apjukums, dusmas, agresija, vilšanās, bezpalīdzība, arī bailes. Tas ir saprotami – ir aizskarts neaizskaramais. Taču vai pamanījāt, ka viena no lietām, kas, reaģejot uz šo notikumu, visbiežāk izskanēja krievu valodā viedokli paudošo vidē, bija – kauns un sveškauns? Tas nozīmē, ka mēs tomēr neesam galēji sašķelti, un, man gribas cerēt, – tas liecina, ka mums ir kopīga izpratne par mūsu valsts pamatiem. Plašāk komentēt šo notikumu pašreiz nevaru, jo VVC ir ierosinājis administratīvo pārkāpumu procesu. Arī Valsts drošības dienests ir reaģējis savas kompetences ietvaros. Gaidīsim, kādas būs procesu rezultāts.

Daļa partiju pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņās izvēlējās uzrunāt vēlētājus krievu valodā. Kā jūs to vērtējat, un vai VVC plāno pastiprināt uzraudzību par valodas jautājumiem politiskajā komunikācijā?

VVC uzrauga valodas lietojumu politiskās aģitācijas kontekstā, un mums ir laba sadarbība ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Mēs rīkojamies likuma ietvarā. Tas ir tas, kas ir jāsaprot, – attiecībā uz priekšvēlēšanu aģitāciju, tā ir likumdevēja griba, kuru mēs īstenojam. VVC kā iestāde ir politiski neitrāla. Likums nosaka konkrētas prasības, robežas, kādās šī komunikācija drīkst notikt. Kamēr šīs robežas netiek pārkāptas, VVC nevar īstenot sodošo funkciju, pat, ja tas ir kādam ne pārāk patīkami.

Pagājušajā gadā izskanēja domstarpības starp Mihaila Čehova Rīgas krievu teātri un toreizējo Rīgas domes vadību par valodas lietojumu teātra afišās. Toreiz VVC norādīja, ka jautājums – ļaut vai neļaut afišās būt krievu valodai – ir pašvaldības kompetencē. Vai, jūsuprāt, kultūras jomā būtu piemērojami stingrāki valsts valodas lietojuma nosacījumi, un kur būtu robeža starp valsts valodas aizsardzību un māksliniecisko brīvību?

Raugoties no normatīvā regulējuma viedokļa, regulējums ir pietiekams. Jautājums ir par to, kā mēs aizpildām tiesību normu ar saturu un kā mēs šo normu piemērojam. Nekas nav mainījies – vēl joprojām šādi jautājumi ir pašvaldības kompetencē, un pašvaldība ir tā, kura lemj – ļaut vai neatļaut otro, trešo vai piekto valodu.

Vienlaikus mums jāapzinās, ka ir lietas, kas pirms 15 un 20 gadiem varbūt bija citādi. Šobrīd mēs dzīvojam citos ģeopolitiskajos apstākļos. Mēs nevaram noliegt to, ka izjūtam apdraudējumu no Krievijas puses. Līdz ar to ir jāsaprot, ka šī noraidošā attieksme pret konkrēto valodu ir savā ziņā pamatota, bet, kā jau es teicu, par konkrētiem gadījumiem tā joprojām ir pašvaldību kompetence un atbildība. Ja tāds ir pašvaldības lēmums, tas ir likumam atbilstošs, un pašvaldība var pati noteikt, kādās valodās šī informācija ir izvietojama.

Ja runājam par dažādu valodu lietojumu kopumā – mēs esam viena no Eiropas Savienības (ES) valstīm un atbilstoši kopējai kultūrtelpai ir pilnīgi normāli atbalstīt investīcijas un starptautisko tūrismu. Tādējādi, veicinot arī mūsu labklājību, mēs varam izmantot jebkuru no ES valstu valodām, lai sniegtu cilvēkiem nepieciešmo informāciju. Tā ir pilnīgi normāla prakse.

Arī citur pasaulē informācija pamatā ir tās valsts valodā, kuru mēs apmeklējam. Ļoti bieži ir informatīvās plāksnes vai QR kodi, kurus var noskenēt un izvēlēties jebkuru mums zināmu ES valodu.

Latviešu valodas lietojums publiskajā vidē, ne tikai reklāmās, joprojām ir nevienmērīgs. Kā VVC uzrauga privāto sektoru, un kurās jomās pārkāpumi ir biežāki?

Šis jautājums atkar skar ikvienu no mums – mēs katrs iepērkamies, saņemam kādu pakalpojumu un ļoti izjūtam valodu dažādību. VVC pamatfunkcija ir arī konsultēt un izglītot, jo dažādi pārkāpumi bieži nav apzināti – tā ir nezināšana. Protams, kā juristei man ir jāsaka – nezināšana neattaisno. Vienlaikus mums ir iespēja būt preventīviem un veidot sabiedrībai pieejamo informatīvo lauku tādu, lai informācija ir saprotama un tās ir pietiekami. Lai cilvēki, pirms kaut ko izdara, piezvana un pajautā. Šādi gadījumi mums jau ir – nav tā, ka tā nenotiek.

Ir jāveido sabiedrības izpratne. Man šķiet, šī ir tā lieta, par kuru mums kā VVC ir jādomā, un kas ir viena no manām prioritātēm.

Kā valsts valodas politika var palīdzēt stiprināt Latvijas nacionālo drošību? Vai, jūsuprāt, ir nepieciešamas korekcijas esošajās pamatnostādnēs, ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus?

Viens aspekts, par kuru mums ļoti nopietni ir jādomā, un tā ir viena no manām prioritātēm – mēs pietiekami nenovērtējam digitālo vidi. VVC ir tā iestāde, kas var sniegt kompetentu ieguldījumu tieši digitālo rīku attīstībā, kas savukārt dod iespēju plašākai sabiedrībai piekļūt valodas resursiem, kas atbalsta arī ES institūcijas viņu darbā. Šobrīd VVC viena no funkcijām ir ES un starptautisko normatīvo aktu oficiālo tulkojumu nodrošināšana. Mums ir ļoti cieša sadarbība tieši ar tulkiem ES institūcijās. Mums ir jāiekļaujas lielo valodu modelī, jāuzkrāj valodas dati. Mēs ļoti daudz datus nododam arī atvērtajiem datiem, lai pēc iespējas lielākā areālā veicinātu latviešu valodas izplatību. Jo vairāk mēs latviešu valodu iedodam caur digitālajiem rīkiem, jo tā kļūst pieejamāka jebkur pasaulē, jo stabilāka tā ir, jo labāk tā attīstās.

Šis ir veids, kā es redzu, kā mēs varam īstenot valsts valodas aizsardzību tieši caur attīstības funkciju, ne tikai caur uzraudzības funkciju.

Salīdzinot ar angļu vai krievu valodu, latviešu valoda digitālā vidē tiešām ir mazāk pieejama. Kā to padarīt konkurētspējīgu? Vai ir plānotas sadarbības, piemēram, ar kādiem tehnoloģiju uzņēmumiem?

Jā, mēs esam veikuši sarunas ar Kultūras informācijas sistēmu centru, kas ir viena no platformām, kas pieejama plašākai sabiedrībai un šobrīd iekļaujas valsts vienotajā digitālās pārvaldības procesā. Viņi uztur mūsu terminu datu bāzi “termini.gov.lv”, kas ir publiski pieejama. Mums ir plāns uz šīs bāzes pamata attīstīt arī tulkošanas rīkus, nodrošinot korektas, labas, attīstītas un normatīvi bāzētas latviešu valodas tulkošanas rīku. Ar laiku, domāju, tas varētu būt pieejams plašākai sabiedrībai. Būtu brīnišķīgi, ja mēs to varētu sabiedrībai piedāvāt kā bezmaksas rīku.

Mums ir plāni arī par citiem digitālajiem rīkiem, kas ļauj lietot valodu pēc iespējas plašāk un nodrošināt ātrākus tulkojumus. Jo vairāk mēs satrenēsim mākslīgo intelektu un iedosim labu bāzi, jo vieglāk mums visiem būs un veiksmīgāk mēs nodrošināsināsim kvalitatīvas latviešu valodas bāzi tieši digitālajā vidē. Tas atvieglos dzīvi jebkuram uzņēmējam, cilvēkam, valodas lietotājam. Ja ir labi rīki, tev nav jāuztraucas par kvalitāti, kas nozīmē – ja tev ir teksts svešvalodā, izlaižot to caur kvalitatīvu tulkošanas rīku, ir salīdzinoši mazāk darba, kas jāiegulda, lai pārtaisītu un rediģētu [tekstu], nekā tulkot no nulles vai pārstrādāt ļoti sliktas kvalitātes tekstu.

Tas tiešām ļautu latviešu valodas lietojumu paplašināt publiskajā vidē, kā arī tas būtu atbalsts arī jebkuram citam valodas lietotājam – vai tā ir maza kafejnīca, mazs internetveikals vai ārvalstu students.

Atgriežoties pie valsts valodas politikas un nacionālās drošības. Jūsuprāt, latviešu valodas lietojums Latvijas teritorijā, tai skaitā pierobežā, ir vienmērīgs?

Kopumā lietojums ir vienmērīgs. Jautājums, kas kurā reģionā ir vairāk dzirdams vai vairāk izskan, ko, protams, ietekmē konkrētā reģiona iedzīvotāju īpatsvars. Esmu apciemojusi VVC reģionālās nodaļas. Paviesojos gan Daugavpilī, gan Rēzeknē, turklāt apzināti arī ārpus iestādes telpām, lai saprastu, sajustu to vidi, kāda ir kolēģiem. Reizēm ir tā, ka mēs šeit Rīgā izdomājam, ka tur ārā ir tāpat, bet tā gluži nav.

Jā, iespējams, ir reģioni, kuros latviešu valodas lietojums ir mazāks, un to ir jāņem vērā. Tie ir tie reģioni, uz kuriem būtu jākoncentrējas, sniedzot pēc iespējas lielāku atbalstu latviešu valodas lietujoma veicināšanai. Vienlaikus, ja mēs raugāmies, piemēram, starp Rīgu un Daugavpili, tā atšķirība nav tik kritiska, lai mēs teiktu, ka Daugavpils ir pilnīgi noslāņojusies. Tā nav.

Mums kā valstij ir pašiem jāattīsta reģionālā politika. Runājot par Latvijas reģioniem, ir ļoti būtiski stiprināt Latgales attīstību. Paradokss, ar kuru arī es saskāros, ir tieši tāds, ka cilvēki prot runāt latgaliski, bet kaunās runāt latviešu valodā. Proti, publiskajā saziņā tiek izmantota latgaliešu valoda. Vienlaikus viņi savu iekšējo apsvērumu dēļ, nejūtoties pārliecināti, ļoti bažīgi pāriet uz literāro latviešu valodu. Bet latgaliešu valoda ir mūsu reģionālās kultūras sastāvdaļa! Novērtējam to, ļaujam cilvēkiem runāt latgaliski!

Kuriem reģioniem un kāds atbalsts ir nepieciešams?

Lemt par atbalstu reģioniem nav gluži VVC kompetence. Taču, īstenojot valsts valodas politikas pamatnostādnes un koncentrējoties uz reformas pabeigšanu, mums ir jādomā par sabiedrības saliedētību. Es ļoti ceru, ka Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padome, kas šobrīd pārskatīs Valsts kontroles ieteikumus un domās, kā tos ieviest dzīvē, lai būtu šis vienmērīgais valodas apmācību pārklājums, arī uz šo paraudzīsies tieši reģionālajā aspektā.

Ir jādod iespēju ar dažādiem kultūras un izglītības pasākumiem veicināt latviešu valodu, tieši sadzīviskā, draudzīgā un iekļaujošā, nevis akadēmiskā vai ļoti strukturētā mācību procesā. Proti, veidot, piemēram, tējas vakarus grāmatu lasītājiem vai filmu mīļotājiem vai sarunu klubu par dzīvniekiem.

Lielākajai daļai cilvēku, kuri šobrīd kautrējas runāt latviešu valodā, ir būtiski saņemt atbalstu tieši runāšanai, lai tiktu pāri nedrošībai, ka varbūt viņš nerunā perfektā latviešu valodā. Latviešu valoda nav tikai tiem, kas runā perfekti. Latviešu valoda ir mums visiem. Ja tu runā latviešu valodā – lieliski! Mēs varam sarunāties, sazināties, un tas ir tas, kas mums ir nepieciešams.

Cik efektīva, jūsuprāt, ir sistēma, kas nodrošina latviešu valodas kā otrās valodas apgūšanu mazākumtautību pārstāvjiem un citu valstu iedzīvotājiem, kas ieradušies uz dzīvi Latvijā?

Mums šobrīd būtu jādomā par to, ka otrās valodas jēdziens vairs nav īsti aktuāls, visdrīzāk mēs runājam par latviešu valodas kā svešvalodas apguvi. Tas būtu, tas, uz ko mums būtu jākoncentrējas, jo valodas tendences mainās.

Jauniešu vidū latviešu valodas lietojums ir stabils. To apliecina arī Latviešu valodas aģentūras pētījuma pēdējie dati – jaunāka gada gājuma cilvēku vidū latviešu valodas lietojums ir pietiekams. Jaunieši spēj nošķirt saziņas situācijas, kurā kuru valoda izvēlēties.

Vienlaikus līdz ar izmaiņām darba tirgū un dažādu citu tautību ieplūšanu Latvijā ir jādomā, kā stiprināt latviešu valodas pozīcijas tieši tajās jomās, kur redzam darba spēku pieplūdumu no citām valstīm.

Šiem cilvēkiem latviešu valoda viennozīmīgi ir svešvaloda. Politikas veidotājiem un likumdevējvarai ir jādomā par to, kā nodrošināt, lai šiem cilvēkiem ir gan pienākums, gan iespēja apgūt latviešu valodu. Līmenis, kādā mēs veicinām pašreiz, nav pietiekams. Visi tie sižeti, kas bija par studentiem no Indijas, kuri latviešu valodu apgūst vienreiz nedēļā trīs mēnešus, bet pēc tam viņiem šādas iespējas vairs nav. Tas nav pietiekami, lai iekļautos sabiedrībā. Turklāt tai ir jābūt kultūrizglītībai – izglītībai, kuru iegūsti dabīgi caur tev nepieciešamajām lietām. Svešvalodas apguve dabīgajā valodas lietotāju vidē tieši tāpēc ir brīnišķīga, ka valodu kopā ar pedagogu apgūsti veikalā, uz ielas, kinoteātrī, automazgātuvē, jebkur. Šādi apgūstot valodu, A1, A2 līmeni ļoti veiksmīgi var sasniegt ikviens.

Jādomā, kā veicināt, lai tas nepaliek formāli. Šobrīd ir tā, ka tik, cik augstskolas izpilda šo apmācību procesu, tik arī ir. Pēc tam cilvēkiem vairs netiek dota iespēja, ne kāds arī pajautā, vai viņi vēlas, līdz ar to viņi noslāņojas savā vidē.

Atgriežoties pie sarunas sākumā minētā par vēlmi padarīt VVC draudzīgāku sabiedrības acīs. Nav noslēpums, ka sabiedrība centru bieži piemin ar ironiju, ņemot vērā valodnieku piedāvātos vārdus un tulkojumus. Kā, jūsuprāt, VVC būtu jāmaina komunikācija, lai mazinātu sabiedrības pretestību pret piedāvātajiem terminiem?

Šis ir jautājums, par kuru es ļoti pastiprināti domāju šos mēnešus. Ja runājam par sabiedrības attieksmi un to, kas mums būtu jādara, man nav nekādu šaubu, ka VVC ir vairāk detalizēti un vizuāli uzskatāmāk jāskaidro, ko mēs darām. Nereti mūs jauc ar citām iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Tad cilvēki saka – atkal tas VVC izdomāja jaunu vārdu, jums darīt nav ko. Mums ir ko darīt, un mēs tos vārdus neizdomājam. Tā ir cita organizācija, nevalstiskā organizācija, kura šos vārdus izdomā.

Vienlaikus tas ir ļoti labi, ka ir aktīvisti, kas izdomā jaunus vārdus. Pēcāk tie nonāk mūsu Latviešu valodas ekspertu komisijā, un tā ir komisija, kura šos vārdus var izvērtēt un apsvērt to ieteikšanu lietošanai latviešu literārajā valodā vai skaidrot, kāpēc šis vārds varbūt nebūtu pats ieteicamākais.

Savukārt par terminiem runājot – terminoloģija ir zinātne, kura ir pamatota un balstās noteiktos principos. Tas, ko ļoti bieži cilvēki nesaprot, – termins nav vārds, kuru mēs lietojam ikdienas sarunvalodas izpratnē. Tas ir tāpēc, ka mēs visi neesam lingvisti un terminologi vēl jo vairāk. Terminam ir jābūt tādam, lai konkrētā nozarē tas būtu nepārprotams un absolūti viennozīmīgs. Reizēm tie varbūt nav paši labskanīgākie un skaistākie vai vieglāk uztveramākie vārdi, taču kā profesionālās, zinātniskās valodas sastāvdaļa tie pilnībā atbilst vajadzībai.

Te ir jānošķir divas lietas. Ikdienas valoda attīstās nepārtraukti – jauni vārdi ienāk un aiziet. Ne visi jaunie vārdi tiek akceptēti un apstiprināti. Ir tādi, kuri nemaz nav apstiprināti, bet brīnišķīgi iekļāvušies valodā, piemēram, “dižpārdoklis”. Savukārt par jauno vārdu radīšanu – mums ļoti daudz dažādu priekšlikumu ienāk tieši jaunvārdu apstiprināšanai. Mēs paši neizdomājam.

Kamēr būs cilvēki, kas radīs jaunus vārdus, tikmēr mūsu valoda attīstīsies. Ikdienā reāliju kļūst arvien vairāk, un katrai jaunai reālijai ir nepieciešams jauns vārds. Tieši tāpat ir lietas, kuras mēs zinām, bet, mainoties kontekstam, atkal ir nepieciešams jauns vārds, lai parādītu nozīmes, nianses. Tā arī ir tā valodas attīstība.

Sabiedrībai saprotamu darbību no VVC sagaida arī tieslietu ministre. Kā jūs ka jaunā vadītāja to plānojat nodrošināt praksē? Vai plānojat kādas būtiskas izmaiņas centra iekšējā darbībā?

Saprotama un skaidra komunikācija manā izpratnē ir lēmumu skaidrošana. Man šķiet, ka centra komunikācija ar sabiedrību nav īpaši veiksmīga.

Ja runājam par nepieciešamajām izmaiņām, man ir brīnišķīgi un ļoti profesionāli kolēģi, par to nav nekādu šaubu. Šeit tiešām ir labi speciālisti un cilvēki, kas lieliski pārzina sava darba specifiku. Es drīzāk teiku, ka mums kā iestādei ir jāmainās līdzi laikam un jāizraujas no ierastās rutīnas, kādā līdz šim strādāts.

Vai ir nepieciešami kaut kādi kardināli grozījumi normatīvajā regulējumā? Nē. Es gan pārskatu šobrīd iestādes iekšējos procesus un vērtēju darbību arī no ārējo normatīvo aktu viedokļa. Varbūt ir nepieciešami kaut kādi nelieli grozījumi vai precizējumi, kur ir kādas novecojušas vai šī brīža situācijā vairs nepiemērojamas normas, vai šobrīd mēs uz lietām kā valsts raugāmies citādāk. Bet es neredzu, ka centrā vajadzētu kaut kādas kardinālas reformas. Tas ir vairāk par iekšējām pārmaiņām un atvērtību sabiedrībai.

Mēs arī ļoti aktīvi strādājam pie sadarbības kultūras ar citām iestādēm, pašvaldībām, Eiropas Savienības institūcijām.

Ja runājam par struktūru kā tādu, manuprāt, arī būtiskas strukturālas izmaiņas nav nepieciešamas. Tas ir mans kā cilvēka no malas viedoklis. Šī iestāde vēsturiski ir veidojusies, apvienojot divas iestādes. Patiesībā visus šos gadus tā zināmā mērā ir turpinājusi funkcionēt kā divas iestādes. Mans mērķis ir apvienot mūsu visus kā vienu iestādi – ar vienotām vērtībām, vienotiem principiem un vienotu izpratni par valsts valodu, darbu sabiedrības labā un mūsu funkcijām un nozīmi valsts valodas aizsardzībā un attīstībā.