Latvijas formula: kā nosargāt latviešu valodu un kultūru?

Diskusiju cikla “Latvijas formula” pirmās sezonas noslēgumā runājam par latviešu valodas un kultūras saglabāšanu. Sarunā piedalās divu augstskolu profesores – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes tenūrprofesore, akadēmiķe Baiba Rivža un Latvijas Universitātes tenūrprofesore valodniecības un literatūrzinātnes nozarē Andra Kalnača.

Nav tautas, nav valodas

Lai izdzīvotu valoda un kultūra, jāizdzīvo tautai. Šobrīd pieejama informācija par 2023. gadu, kas liecina, ka šajā laika posmā latviešu skaits sarucis par 0,6%, kas matemātiski nozīmē, ka mūsu pietiks vēl visam šim gadsimtam un vēl kādu laiku nākamajā. Maz ticams, ka šo problēmu atrisinās pēkšņa vairošanās dziņa un gluži kā pirmās brīvvalsts laikos katrā latviešu ģimenē augs 5-6 bērni. Tāpat neizbēgams ir arī migrācijas pieaugums un etnisko latviešu īpatsvara samazināšanās.

Svarīgi ir veidot stipru politisko nāciju un nosacījumus, kas latviskajā kultūrvidē palīdzēs integrēt  ikvienu, kas izvēlēsies šo valsti par savu dzīvesvietu. Tikai tad, ja absolūts vairākums Latvijas iedzīvotāju kā pamata saziņas valodu izmantos latviešu valodu, pratīs noskaitīt vismaz pāris tautas dziesmas, Līgo un Dziesmu svētkus uzskatīs par savējiem, valoda turpinās dzīvot.

Latvieši tik ilgi un veiksmīgi sargājuši savu identitāti no ārējās ietekmes nepakļaujoties ne pārvācošanai, ne pārkrievošanai. Mēs sevi joprojām uztveram kā “tīru” kultūras nāciju, tātad tādu, kuru vieno ne tikai kopīga kultūra, valoda, vēsture un tradīcijas, bet obligāti arī kopīga etniskā izcelsme.

Vienlaikus, rodoties Latvijas valstij, neizbēgama bijusi arī politiskās nācijas veidošanās, ko vieno piederība vienai valstij, kopīga pilsonība, lojalitāte valstij, tās konstitucionālajai kārtībai, kā arī kopīgas politiskās vērtības un mērķi. Tās abas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan spēj lieliski papildināt viena otru un gudras valsts politikas rezultātā ir iespējams nodrošināt nācijas ilgtspēju, valodas un kultūras dinamisku attīstību.

Mazāk skatīties uz citiem

Andra Kalnača uzskata, ka tieši ar savu kultūru mēs esam interesanti pasaulei, nevis ar to, ka daudzām mūsu kafejnīcām vai viesu mājām ir angliski nosaukumi. Viņa uzsver, ka jebkurš ārzemju viesis šeit meklē, kur ir latviskais, un viņus visus pārsteidz daudzie angliskie, nevis latviskie nosaukumi: “Ja ar to mēs saprotam atvērtību pasaulei, tad tas nebūs pareizi. Atvērtība pasaulei nozīmē savu kultūru, savu nāciju, savu valodu, ko tu ar lepnumu rādi citiem.”

Tai pašā laikā, atzīst profesore, Latvijā nekad nav bijusi problēma, ka cilvēki vienmēr pratuši arī citas valodas: “Par to arī mūs apskauž un apbrīno, ka šeit daudzi cilvēki mūsdienās brīvi runā angliski bez jebkādām problēmām, kā arī citās valodās – daļa prot lietuviski, kāds igauniski vai vāciski, protams, ir cilvēki, kas prot zviedriski, norvēģiski u.c.”

Latviešu valoda: pirmā no kā atsakās

Latviešu valodas kultūra kā atsevišķs studiju priekšmets ir izgaisusi no daudzām augstskolu programmām. Saprotams, ka augstskolās paralēli mācās ārvalstu studenti, kam jau tā saspringtajā grafikā atliku likām ir specializēto priekšmetu. Vienlaikus ir tikai loģiski cerēt, ka cilvēks ar augstāko izglītību labā līmenī pratīs lietot savu  dzimto, proti, latviešu valodu.

Profesore Andra Kalnača secina: “Tā kā mūsdienās daudzas augstskolas ir pārgājušas no četru gadu bakalaura studijām uz trīs gadu, tad loģiski, ka latviešu valodas kultūra vai priekšmeti, kas saistīti ar Latvijas kultūras, t.sk. literatūras, izzināšanu un latviešu valodu, ir pirmie, no kuriem atsakās. Kādreiz Latvijas Universitātē dažādās fakultātēs bija latviešu valodas kultūras kursi, taču šobrīd to skaits ir ārkārtīgi sarucis. Ļoti maz studentu vairs apgūst šādus priekšmetus, un pat ja apgūst, tie nereti ir integrēti citos studiju kursos ar nelielu stundu skaitu.”

Skolai jāpaplašina redzesloks

Andra Kalnača uzskata, ka būtiski, lai skolās tiktu audzināti bērni ar iespējami plašu redzesloku, kas ļauj gan atvērtām acīm raudzīties pasaulē, gan arī izprast, cik svarīgi ir apzināties piederību savai kultūrai: “Attiecībā uz izglītību mūs joprojām nomoka nepārtraukta reformēšana, kas ir novedusi pie tā, ka daļēji ir pazudis sistēmisks pamats. Vienlaikus  mēs runājam par to, ka bērnam jāspecializējas jau gandrīz pamatskolas beigās, izvēloties attiecīgos mācību priekšmetus vidusskolā vai ģimnāzijā, kas noteiks visu viņa tālāko dzīvi, ieskaitot studiju izvēles iespējas. Arī augstskolā mēs jau liekam uzreiz specializēties, lai gan ne visi to spēj un ne visiem to vajadzētu. Ar to mēs daļēji pazaudējam plaša redzesloka veidošanos, kas, iespējams, ir problēma.”

Angļu valodas maigā vara

Ilgus gadus latviešu valodai nācās izdzīvot rusifikācijas apstākļos. Kremļa vara izmantoja krievu valodu kā ieroci, lai iznīcinātu nacionālo identitāti ne vien Latvijā, bet arī citās “padomju republikās”. Šobrīd krievu valoda ir kā bise pie sienas, ar kuru nemitīgi draud izšaut krievu propaganda, tomēr nekādus reālus draudus vairs nerada.

Tas gan nenozīmē, ka latviešu valoda ir drošībā – visdažādākā formāta saturs angļu valodā bērnu un jauniešu pasaulē kā maigā vara ielaužas no ikvienas ierīces un tā rezultātā pat bērnudārzā var dzirdēt, kā mazie savā starpā sarunājas svešvalodā.

Šo tendenci ievērojusi arī Baiba Rivža: “Man ir četri mazbērni. Divi no viņiem iet skolā – viens pavasarī beidz 2. klasi, otrs nākamnedēļ beigs 1. klasi. Divi mazbērni vēl apmeklē bērnudārzu. Jāsaka, ka jaunākie bērni bieži skatās multfilmas un savā starpā runā angļu valodā. Pat ar mani sāk runāt angliski. Kad es saku, ka nesaprotu, viņi bargā balsī saka, lai es mācos.”

Profesore uzsver, ka ģimenē vajadzētu vairāk censties runāt ar mazajiem bērniem runāt latviešu valodā, vairāk rādīt latviešu valodā veidotas īsfilmas un grāmatas: “Šobrīd viņi galvenokārt skatās multfilmas angļu valodā. Mums vajadzētu padomāt, vai nevajadzētu vairāk ievietot multfilmas latviešu valodā. Atceros, ka manas meitas, kad bija mazas, skatījāmies televīzijas raidījumus bērniem latviešu valodā, un mums ļoti patika.”

Nācija būs, kamēr dzīva valoda

Andra Kalnača ir pārliecināta, ka ir jāveido plaša redzesloka sabiedrība: “Man grūti piekrist uzskatam, ka augstskolas būtu virzītas tikai uz praktiskas profesijas iegūšanu un tādējādi tiktu pielīdzinātas arodskolām. Mums ir jābūt ar plašu skatu un domāšanu par augstas kvalitātes izglītību dzimtajā valodā. Tā ir mūsu kultūras arī nācijas nākotne. Nācija var dzīvot tikai tad, ja tai ir sava valoda un sava kultūra. Neviena nācija īsti nevar noturēties bez tām – vēsture to ir pierādījusi atliku likām: kā sāk zust valoda un tai līdzi arī kultūra, zūd arī nācija.”