Pašnāvību epidēmija - starpkaru Latvijas “zelta laiku” tumšā puse

Kaut gan pieņemts uzskatīt, ka starpkaru periods bija Latvijas ziedu laiki, lielais tolaik reģistrēto pašnāvību skaits liek domāt, ka gana daudz bija cilvēku, kuriem dzīve likās pārāk smaga un bezjēdzīga. 1926. gadā Latvijā pašnāvību izdarīja 484 cilvēki, gadu vēlāk – 550, bet 1928. gadā jau 633 cilvēki. Trīsdesmitajos gados pašnāvību skaits mazliet samazinājās, taču ne pārāk būtiski. Ja salīdzinām ar mūsdienām, tad 2000. gadā pašnāvību līmenis bija pat augstāks – 770 pašnāvības, taču pēdējos gados tas jūtami samazinājies, piemēram, 2018. gadā reģistrētas 299, bet 2022. gadā 223 pašnāvības. Tātad divreiz mazāk nekā starpkaru Latvijā. Tādēļ ir vietā jautājums: kas cilvēkiem toreiz kaitēja, ka viņi tik masveidīgi steidza noslēgt rēķinus ar dzīvi?

Vienu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams sniegt. Arī tolaik speciālisti lauzīja galvas par pašnāvību iemesliem un nosauca vairākus. Apkopojot pieejamos datus par pašnāvībām divdesmito gadu otrajā pusē, policija bija secinājusi, ka 14 % par šādu soli izšķīrušies slimības dēļ, apmēram tikpat tā dēvēto romantisko iemeslu jeb nelaimīgas mīlestības dēļ, 12 % ģimenes nesaskaņu dēļ, bet 11 % finansiālu problēmu vai darba apstākļu dēļ. Taču apmēram pusei pašnāvību iemesli tā arī nebija noskaidroti. Sadalot pēc tautības, pašnāvnieku pirmajā vietā pārliecinoši bija latvieši, pēc tam sekoja krievi, vācieši un ebreji. Lielākā daļa pašnāvnieku nebija precējušies. Vīrieši par pašnāvību izšķīrās pusotru reizi biežāk nekā sievietes, un te gan ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo tagad vīriešu dzimuma pašnāvnieku ir pat piecreiz vairāk nekā sieviešu. 
Tiesu eksperti pat bija apkopojuši populārākos pašnāvību veidus. Pirmajā vietā pārliecinoši bija pakāršanās, ko biežāk izvēlējās vīrieši, pēc tam sekoja noindēšanās ar ziepju zālēm, retāk ar strihnīnu vai ciankāliju, kam savukārt priekšroku deva sievietes. Trešajā vietā bija šaušanās, ko biežāk izmantoja vīrieši, tālāk – izlēkšana pa logu (apmēram vienādi kungiem un dāmām), rīkles pārgriešana (tik skarbu veidu gan izvēlējās praktiski tikai vīrieši vien) un mešanās zem vilciena, ko par labu veidu gala padarīšanā atzina abu dzimumu pārstāvji.

Statistika baisa, taču Latvija pašnāvību uzplūdu ziņā nebija vientuļa – šī problēma bija raksturīga arī citām valstīm, turklāt dažām pat vēl lielākā mērā. Trīsdesmito gadu sākumā tika lēsts, ka Latvijā gadā uz 100 000 iedzīvotājiem notiek 17–18 pašnāvības, līdzīgi rādītāji bija arī Francijā un Dānijā. Rekordistes bija Ungārija un Austrija, kur pašnāvību skaits, rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem, bija pat divas reizes lielāks nekā pie mums, neko īpaši ar savām 28 pašnāvībām uz 100 000 iedzīvotājiem neatpalika arī Igaunija. Pārsteidzoši, taču Lietuvā šis rādītājs bija ļoti zems – tikai sešas pašnāvības uz 100 000 iedzīvotājiem. Iespējams, te savu lomu spēlēja katolicisma tradīcijas, jo no reliģijas viedokļa pašnāvnieks bija liels grēcinieks. Un laikam jau arī klimatam bija sava nozīme, jo Spānijā bija reģistrētas tikai četras pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, bet Grieķijā divas. Un vēl mazliet skaitļu – 1928. gadā Berlīnē vien sev galu bija padarījuši 6900 cilvēku, bet Parīzē gandrīz pieci tūkstoši. Te nu laikam tiešām var runāt par pašnāvību epidēmiju.

Romeo, Džuljeta un pārējie

“Nav stāsta skumjāka par šo kā stāsts par Džuljetu un viņas Romeo,” mums vēstī klasiķis. Starpkaru Latvijā stāstu par traģisku mīlu bija pārpārēm, un lielākoties tos publicēja laikrakstu kriminālhroniku sadaļā. Nelaimīgas mīlestības dēļ jaunieši šāvās, kārās un slīcinājās uz nebēdu, reizēm arī nogalināja viens otru un pēc tam izdarīja pašnāvību. Šādi gadījumi bija tik bieži, ka savs sakāmais par šo tēmu bija pat žurnālam "Dzelzceļnieks", kam vispār ar mīlas mokām un pašnāvniekiem nebūtu nekāda sakara. Taču viedoklis par tā dēvēto romantisko pašnāvību iemesliem bija: “Te var pievest dažādus gadījumus: 1) jaunava iet nāvē tamdēļ, ka viņas izredzētais to atstājis. 2) jauneklis sev šauj lodi pierē tamdēļ, ka jaunava, kuru viņš ārkārtīgi mīlējis, kuru dievinājis, turējis gandrīz vai par eņģeli, ir galu galā izrādījusies par hetērai līdzīgu, kurai nekas nav svēts. 3) nāvē iet “viņš un viņa” abi reizē tamdēļ, ka viens otru bezgalīgi mīl, bet dzīves prozaiskie, nepielūdzamie apstākļi neļauj viņiem dzīvot tikai vienam priekš otra. 4) vīrs nošauj savas sievas mīļāko, nošauj pats savu neuzticīgo sievu un beidzot mirst arī pats. 5) sieva iegāž savas sāncenses acīs sērskābi, un tad arī pati dodas uz debesu mājokļiem.”

Piemēri? Lūdzu, te būs. 1925. gadā Tadaiķu pagastā agrā rītā pēc Jāņu svinēšanas mājās atgriezās 18 gadu vecā Anna kopā ar savu draudzeni. Pa ceļam abas meitenes panācis Annas mājās dzīvojošais 18 gadu vecais strādnieks Ernests un ar četriem šāvieniem no revolvera nogalinājis Annu. Pats pēc tam iegājis turpat blakus krūmos un pakāries bikšu siksnā. Revolveri esot nozadzis saimniekam, bet nozieguma iemesls bijusi nelaimīga mīlestība, jo Ernests Annu gribējis precēt, bet viņa nav bijusi ar mieru. 
Šo varētu uzskatīt par ārkārtas gadījumu, ja vien tās pašas Jāņu nedēļas laikā Latvijā nebūtu notikušas vēl piecas pašnāvības un viens pašnāvības mēģinājums. Visi upuri bijuši jauni vīrieši vecumā līdz trīsdesmit gadiem: viens noslīcinājies Tērvetes upē, četri nošāvušies. Iemesli bijuši dažādi – dzīves apnikums, strīds ar tēvu, nelaimīga mīlestība. Savukārt 21 gadu vecās Plāņu pagasta iedzīvotājas Elzas pašnāvības mēģinājums, iedzerot ziepjakmens šķīdumu, nav izdevies, jo viņa laikus nogādāta slimnīcā. Arī šajā gadījumā meitene par aiziešanu no dzīves izšķīrusies "romantisku iemeslu dēļ". Tādu pašu "romantisku iemeslu" dēļ apmēram mēnesi vēlāk Tukuma ezerā no laivas ūdenī ielēca 18 gadu vecā Milda, kuru gan garāmgājējiem izdevies izglābt. Dikļu pagastā ap to pašu laiku un tādu pašu iemeslu dēļ noslīcinājusies cita 18 gadu veca meitene.

Gadi gāja, bet tikumi nemainījās, un 1939. gada vasarā pēc teju identiska scenārija kā 14 gadus agrāk Tadaiķos norisinājās traģēdija Daugavpilī, kur atraidīts 28 gadus vecs precinieks, vārdā Jāzeps, svētdienas rītā pa ceļam uz baznīcu satika savu iecerēto Mariju kopā ar draudzeni. Vispirms uzstājīgi aicināja viņu parunāties, bet, kad Marija atteicās, tad izvilka revolveri un vispirms nošāva meiteni, bet pēc tam turpat uz vietas nošāvās arī pats. 1935. gada ziemā Rīgā nošāvusies restorāna "Bellevue" 19 gadu vecā viesmīle, jo bija savu draugu pamanījusi citu sieviešu sabiedrībā. Ar to pietika, lai padarītu sev galu.

Vēl pāris romantiskās pašnāvības. 1925. gada aprīlī Embotes pagasta mežā nelaimīgas mīlestības dēļ 23 gadus vecais vietējā saimnieka dēls Kārlis nošāva savu 18 gadu veco draudzeni Alvīni, bet pēc tam nošāvās pats. Pie visa vainīgs bijis Kārļa tēvs, kurš viņam aizliedzis Alvīni precēt. Bet trīs mēnešus vēlāk Liepājā pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ mēģināja izdarīt vietējā tirgotāja Rabinoviča dēls, students: vispirms bija iešāvis sev krūtīs no revolvera, taču ievainojums nav bijis nāvējošs, tomēr vēlreiz šaut spēkus nav atradis, tādēļ gājis uz netālo jūru slīcināties. Tik tālu gan nav ticis, jo pakritis kāpās, kur viņu atraduši labi ļaudis un nogādājuši slimnīcā. Tajā pašā nedēļā reģistrēts vēl viens pašnāvības mēģinājums (kāda sieviete nebija spējusi pārdzīvot vīra nāvi un iedzēruši ziepjakmens šķīdumu) un divas pašnāvības (dažādās apdzīvotās vietās pakārušies divi vīrieši).

Šie bija diezgan ikdienišķi gadījumi, kas izpelnījās dažas rindas vien policijas hronikā, taču laiku pa laikam no dzīves labprātīgi aizgāja tādi cilvēki, kuru nāve šokēja visu sabiedrību. Tā 1925. gadā četrus mēnešus pēc sava vīra, ievērojamā politiķa Zigfrīda Annas Meierovica traģiskās bojāejas automašīnas avārijā viņam sekoja arī laulātā draudzene Kristīne Bakmane, kura savā dzīvoklī nošāvās. Par to, ka viņa jau labu laiku domājusi par pašnāvību, liecināja ieraksts Kristīnes dienasgrāmatā īsi pēc vīra nāves: “Mēs norunājām un solījāmies, ja viens no mums mirs, tad mirsim abi reizē. Piedodi, ka es to neizdarīju. Es gribēju nokārtot visu un tad iešu pie tevis. Tu mani gaidi.”

Par tādu pašu laikrakstu sensāciju kļuva tikai 23 gadus vecās dzejnieces Austras Skujiņas pašnāvība, noslīcinoties Daugavā 1932. gada septembrī. Arī te vainīga bija nelaimīga mīlestība, kas noveda pie smagas depresijas, ko vēl vairāk pastiprināja narkotiku lietošana. Šajā stāstā bija vēl kāda traģiska detaļa – neskaidru iemeslu dēļ trīs gadus iepriekš pašnāvību bija izdarījis arī Austras brālis Arvīds.

Visu naudu nospēlējis, dzīvei jāliek punkts

Jauniešiem reizēm nevajadzēja nekādu svarīgu iemeslu, lai padarītu sev galu. Tipisks piemērs reģistrēts 1925. gada decembrī Ventspilī. Tur 20 gadu vecs puisis vēlu naktī iereibis pārradies mājās, bet pēc tam izdomājis vēlreiz doties ielās kopā ar draugiem. Kad vecāki mēģinājuši viņu atrunāt, puisis dusmīgi atcirtis: “Labi, jūs mani vēl pieminēsiet!” Izgājis ārā un šķūnī pakāries. Pēc līdzīga scenārija 1939. gada pavasarī pašnāvību izdarījis gados jauns Virbu pagasta iedzīvotājs, kurš vispirms krogā piedzēries, tad mājupceļā sastrīdējies ar kādu līdzbraucēju un sakāvies ar brāli, kurš dauzoņu gribējis nomierināt. Pārnākot mājās, salamājies arī ar vecākiem, paziņojis, ka izdarīs pašnāvību un pakāries tuvējā jaunaudzē.

Nereti bija gadījumi, kad izšķirties par pašnāvību spieda bailes no atbildības vai kauna izjūta. Te kā piemērs var kalpot stāsts par puisi no Meirānu pagasta, kurš visu naudu bija pazaudējis kāršu spēlē, pēc tam aizgājis mājās un iedzēris ziepjakmens šķīdumu, bet pēc divām dienām lielās mokās miris. Mātei atstājis vēstuli, kurā lūdz apglabāt bez zārka, jo visu naudu esot paspēlējis.

1937. gadā Rīgas sabiedrību satricināja ziņa par cienījamas ģimenes dubultpašnāvību: sanitāruzraugs Teodors Deičs vispirms nošāva savu sievu, Rīgas pilsētas veselības valdes grāmatvedi Elīzu, apbēra viņas līķi ar ziediem un pēc tam nošāvās pats. Viss liecināja, ka šādam solim abi rūpīgi gatavojušies, jo pēc sievas nošaušanas Teodors vispirms dzīvoklī apstādinājis visus pulksteņus, lai izmeklētāji varētu uzzināt precīzu notikuma laiku, un tikai pēc tam nošāvies. Turklāt laulātie atstājuši arī vairākas vēstules palicējiem, ieskaitot norādes par audžumeitas audzināšanu. Tikai kādu laiku pēc traģēdijas gaismā nāca fakti, kas liecināja, ka Elīza jau ilgāku laiku izsaimniekojusi pašvaldības līdzekļus, izmantojot tos personīgām vajadzībām, bet, kad sākusies revīzija, tad nolēmusi izdarīt pašnāvību un acīmredzot pierunājusi uz šādu soli arī vīru.
Grāmatveži laikam vispār bija pašnāvību riska grupā, jo tikai pāris mēnešus pēc Deiču ģimenes traģēdijas viņiem sekoja Iekšrīgas kredītsabiedrības grāmatvedis Nikolajs Lazdiņš, kurš atlaists no darba par kukuļņemšanu. Pats par to bijis ļoti sašutis un draudējis, ka izdarīs pašnāvību. Kad priekšniecība uz draudiem nav reaģējusi, grāmatvedis aizgājis uz apbedīšanas biroju un demonstratīvi pasūtījis sev zārku, nopircis arī baltu fraku un pēc tam nošāvies.

Trīsdesmito gadu sākumā pie pašnāvībām pa daļai noteikti bija vainojama ekonomiskā krīze. Piemēram, kāds vīrietis, kuru mocījis naudas trūkums, bija mēģinājis noindēties Meža kapos netālu no prezidenta Jāņa Čakstes kapa. Cits gadījums: Madonas apkaimē kāds zemnieks bija nonācis spiedīgos finansiālos apstākļos un sācis dzert, līdz kādudien ar savu auto (tātad pirms tam bijis gana turīgs, ja jau varēja nopirkt mašīnu) piestājies pie vietējā kalēja mājām, palūdzis ūdeni līdzpaņemtā spirta atšķaidīšanai, izdzēris to, bet pēc tam iegājis mežā un pakāries. Savukārt Rīgā kāds 20 gadu vecs puisis, sūrojoties par naudas grūtībām, savā dzīvoklī vairākas dienas no vietas dzēris, līdz beidzot nošāvies, fonā uz patafona uzliekot dziesmu "Dzer, dzer, brālīti, dzer". Ap to pašu laiku kādā šķūnī atrasts nošāvies vairākas reizes sodīts zaglis, kurš pavisam nesen atbrīvots no apcietinājuma. Viņam kabatā bijusi zīmīte, kurā teikts, ka šādu soli spēris aiz dzīves apnikuma, jo darbu nevarot atrast, bet zagt un cietumā sēdēt esot apnicis. Šādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

Pašnāvība ar svešu ieroci

Atšķirībā no mūsdienām starpkaru Latvijā šaujamieroči bija diezgan brīvi pieejami – tos, saņemot atļauju, varēja legāli iegādāties, plus vēl no kara laika bija palikuši diezgan daudz nereģistrētu šaujamo. Tādēļ nav brīnums, ka šaušanās bija viens no izplatītākajiem pašnāvību veidiem, jo ieroci, ja pacentās, varēja atrast gandrīz ikviens. Piemēram, 1925. gada pavasarī Jelgavā bija mēģinājusi nošauties žēlsirdīgā māsa Anna, taču darījusi to vietējā ārsta dzīvoklī un ar šā ārsta revolveri, ko pati viņam palūgusi. Dakteris pēc tam taisnojās, ka esot šaujamo viņai iedevis, nezinādams, kādam nolūkam Annai tas ievajadzējies.

Sveša ieroča izmantošana pašnāvībai vispār bija diezgan izplatīta parādība, kas lielā mērā skaidrojama ar to, ka pēc kara laukos gandrīz katrā mājā bija kāds šaujamais. Tā 1925. gada nogalē Dunalkas pagastā 21 gadu vecā Emīlija paņēmusi sava brāļa šauteni, izgājusi no mājas un aiz stūra nošāvusies. Pašnāvības iemesls ierastais – nelaimīga mīlestība. Pēc tam pie atbildības saukts brālis, jo šauteni viņš glabājis nelegāli. Taču daudz bija gadījumu, kad šāvās arī ar legāli glabātu ieroci, jo ne jau velti 1930. gadā Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu, kas paredzēja anulēt ieroču atļaujas tām personām, ar kuru ieroci kāds ir izdarījis vai mēģinājis izdarīt pašnāvību.

Neko daudz gan šādi draudi laikam nelīdzēja, jo jau pāris mēnešus pēc šā rīkojuma Rīgā vienas dienas laikā norisinājās divas ar šaujamieročiem un pašnāvībām saistītas traģēdijas. Pirmajā gadījumā ģimenē, kurā valdījušas nesaskaņas, sieva nav gribējusi piekrist vīra vēlmei šķirties, tādēļ paņēmusi viņa revolveri un ar to nošāvusi abu piecus gadus veco dēlu, bet pēc tam pati pakārusies, atstājot vīram adresētu vēstuli un naudu: “Šeit tie 5000 rbļ., man nevajaga. Kam ir skaists vaigs, tam pieder mīla. Kam nauda, tam visa pasaule. Kam ierocis, tam tumšais kaps. Lai augustu zied sarkanas rozes.” Līdzīga traģēdija norisinājusies citā nesaticīgā ģimenē, kur vīrs nošāvis sievu, bet pēc tam nošāvies pats.

Nosists ar strāvu un uzspridzinājies

Kaut gan parasti pašnāvnieki kārās, šāvās vai indējās, laiku pa laikam kāds atrada oriģinālāku veidu, kā aiziet no dzīves. Tā kāds 23 gadus vecs Bebru pagasta iedzīvotājs, vārdā Aleksandrs, bija sagatavojis arī plānu B, ja pirmajā piegājienā kaut kas aizietu šķērsām. Viņš vispirms bija uzkāpis uz krēsla un galvu ielicis cilpā, bet līdzi paņēmis arī šauteni, ar kuru iešāvis sev krūtīs, un krītot vēl arī pakāries. Policija bija secinājusi, ka pašnāvības iemesls esot grūtsirdība.

Jelgavā kāda sieviete bija aiztaisījusi iekurinātās krāsns aizbīdni ar domu, lai nomirtu no tvana gāzes. Pašnāvības mēģinājumu izjauca kaimiņi, kuri bija pamanījuši dūmus. Mārcienas pagastā kāda 42 gadus veca sieviete, kura, kā rakstīja avīzes, “šad un tad izrādījusi vājprātības pazīmes”, ziemā no rīta izgājusi no mājas, nometusies guļus pie āliņģa, iebāzusi galvu tajā un tā noslīcinājusies.

Talsos 1939. gadā kāds aku meistars izdarījis pašnāvību, pats sevi uzspridzinot. Šādas rīcības iemesls bijusi vainas apziņa par to, ka meistars bija saņēmis sev un biedram paredzēto algu un visu pa tīro nodzēris. Tad darba vietā sagatavojis pudelē ievietotu spridzekli, pārliecies tam ar krūtīm pāri un uzspridzinājies. Savukārt Kusas pagastā kāds laukstrādnieks pats nožņaudzies, aptinot grožu galu ap ratu riteni, otrā galā uztaisījis cilpu, ko aplicis ap kaklu, bet pēc tam uzšāvis zirgam ar pātagu. Tas, raujoties uz priekšu, vīru nožņaudzis. Bet 1937. gadā netālu no Tērvetes sanatorijas kāds vīrietis izdarījis pašnāvību, uzmetot stiepli uz augstsprieguma līnijas.

Slimības un sirdsēsti

Ja cilvēks par pašnāvību izšķīrās jau cienījamos gados, tad parasti šādam solim iemesli bija nopietnāki par nelaimīgu mīlestību vai dzīves apnikumu. Tā 1925. gada beigās pašnāvību izdarījusi kāda turīga 54 gadus veca atraitne Ventspilī, kuru izputinājis veikls afērists. Savukārt Jelgavā togad nošāvies kāds kokrūpnieks, kura uzņēmums bija nonācis spiedīgos finansiālos apstākļos, bet Kuldīgā kāds 30 gadu vecs vīrietis, kurš jau kopš bērnības slimojis ar kaulu tuberkulozi.

1939. gada sākumā kolektīvu pašnāvību izdarīja pensijas vecuma pāris, Nikolajs un Staņislava, dzīvojoši Rīgā, Stabu ielā. Abiem bijušas materiāla rakstura problēmas, jo visi iekrājumi gājuši uz beigām, tādēļ nolēmuši pielikt dzīvei punktu. Taču izdarījuši to apbrīnojami solīdi: vispirms uzrakstījuši vēstules gan policijas priekšniekam, gan nama īpašniekam, kurās izskaidrojuši savas rīcības iemeslus, turklāt pēdējam atvainojušies par to, ka nespēj samaksāt īri par pēdējo mēnesi un atļāvuši kompensācijai paņemt tās mantas, kas palikušas dzīvoklī. Šajā namā pāris bija nodzīvojis 36 gadus un laikam jau uzturējis labas attiecības ar saimnieku, ja jau atvadu vēstulē novēlēja viņam veselību un laimīgu dzīvi, bet pirms tam vēl uzkopa mitekli. Bet pēc tam uzvilkuši tīras drēbes, atsevišķi nolikuši labāko apģērbu ar norādi, ka tajā abus vajag apglabāt, un tad sieva noindējusies, bet vīrs pakāries…

Reizēm pašnāvības iemeslu tā arī neizdevās izdibināt. Šajā ziņā viens no mīklainākajiem gadījumiem fiksēts 1939. gada rudenī Rūjienas apkaimē, kur vienlaikus pašnāvību izdarījuši divi brāļi, turklāt ne vairs jauniešu vecumā – vienam bijuši 32, bet otram 30 gadi. Vispirms apjautājušies mātei, vai tā bez viņiem varēs iztikt, taču tā par šādu jautājumu tikai pabrīnījusies vien. Bet nedēļu vēlāk abi agri no rīta piecēlušies, aizgājuši uz kūti un pakārušies. Kādēļ – nav skaidrs, jo nav bijis nekāda naida ne ar citiem ģimenes locekļiem, ne arī sirdsēstu mīlas lietas, ne arī materiālu problēmu.

Apkrāptā pašnāvniece

Retu reizi pašnāvības mēģinājumi bija traģikomiski. Tā 1935. gada ziemā avīzes vēstīja par kādu sievieti, kura gribējusi izdarīt pašnāvību un, staigājot gar Daugavas krastu, iepazinusies ar kādu vīrieti, kuram vaļsirdīgi atklājusi savu nodomu un lūgusi sagādāt revolveri, lai varētu nošauties. Svešinieks izrādījies ļoti saprotošs un par nelielu samaksu bijis gatavs sagādāt šaujamo. Taču, kad sieviete, tikusi pie ieroča, mēģinājusi nošauties, kļuvis skaidrs, ka blēdis viņai iesmērējis pistoles maketu. Šajā brīdī kundze atkal atradusi dzīvei jēgu, jo devusies uz policiju, lai apsūdzētu svešinieku, kura personību diezgan ātri atklāja, un sauktu pie atbildības par krāpšanu. Tātad šajā reizē viss beidzās laimīgi, jo domas par pašnāvību mestas pie malas.

Kas vainīgs? Varbūt lubu romāni?

Skaidrs, ka gan politiķi, gan policisti, gan mediķi un žurnālisti mēģināja saprast, kas tad īsti ir par pamatu daudzajām pašnāvībām. Bieži vien vainoja jaunatnes nepareizo audzināšanu. Tā "Jēkabpils Ziņas" 1933. gada aprīlī, vēstot par kādas 22 gadus vecas meitenes pašnāvības mēģinājumu, kas izdarīts, “stiprā dvēseles uzbudinājumā” iedzerot ziepju zāles, konstatēja: “Jābrīnās un dikti jānoskumst, ka ne mūsu jaunatnes audzināšanas iestādes, ne dievinātā māksla, ne literatūra, ne baznīca nav spējīgas atturēt šos nelaimīgos upurus no kļūmīgā soļa, kuri aiziet bojā tikai nepareizi ieaudzinātas dzīves jēgas izpratnes dēļ.”

Rakstnieks un publicists Līgotņu Jēkabs 1935. gada rakstā avīzē "Rīts" pašnāvību skaita pieaugumu pa daļai saistījis ar… erotisko romānu popularitāti. Proti, lubu romāni ar erotikas piesitienu tiekot driķēti tādos apjomos, ka “saindē tautas dvēseli un sevišķi neizglītotā tautā rada aplamu ieskatu par dzīves mērķi”, kā rezultātā palielinās šķirto laulību skaits. “Vēl vairāk, laba daļa jaunavu pašnāvību un pašnāvības mēģinājumu liekami uz šīs pašas birkas. Kāda jaunkundzīte, šādus stāstus salasījusies un savu fantāziju ar slimīgiem tēliem sasirdzinājusi, nekādi nevar iedomāties, kā nu bez “viņa” iztikt, kaut viņš būtu plencis un pilnīgi nekārtīgs cilvēks. Dzīve bez mīlestības – tā tas līdz apnikumam lasīts – nav vairs dzīve, un, ja nu šis “viņš” tikpat ātri aiziet, kā nācis, tad nekas cits neatliek, ka jālec kanālī vai jādzer kādu indīgu šķidrumu iekšā,” secina publicists.

Savs viedoklis par Latvijā notiekošajām pašnāvībām bija arī padomju Krievijā iznākošajam latviešu laikrakstam "Sibīrijas Cīņa", kas, protams, pie visa vainojis kapitālismu: “Pašnāvība nav izeja no tā briesmīgā stāvokļa, pie kura Latvijas strādniecību novedusi kapitālistiskā iekārta. Izeja ir revolucionārā cīņā pret šo iekārtu un Padomju Latvijas nodibināšana.”

Latvijas Universitātes Tieslietu medicīnas institūta speciālisti gan uz lietām raudzījās no praktiska viedokļa un mēģināja analizēt datus par pašnāvībām, nonākot pie vairākiem secinājumiem. Pirmkārt, viņi bija secinājuši, ka liela daļa pašnāvību notiek reibumā, tādēļ alkoholam vai narkotikām te ir būtiska loma. Ar to izskaidrojams ikgadējais pašnāvību skaita lēciens decembrī, kad daudzi Ziemassvētkus atzīmē ar ilgstošu dzeršanu. Tiesa, vēl lielāks lēciens fiksēts jūnijā un jūlijā, taču arī to eksperti sliecās skaidrot ar dzeršanu (Jāņi un zaļumballes), kā arī ar pastiprinātu seksualitāti un ilgām pēc mīlas, kas īpaši izteiktas gada siltajos mēnešos. “Arī pašnāvības vietu vasarā vieglāk atrast, tāpat līdzekļus, piemēram, mežu, ūdeni un citu,” teikts 1939. gadā iznākušajā Tiesu medicīnas institūta pētījumā. Pētniekiem bijis arī kas sakāms par relatīvi augsto pašnāvību skaitu Rīgas krievu vidē: “Mūsu novērojumi māca, ka par Rīgā dzīvojošo krievu pašnāvību cēloņiem jāuzskata viņu nesamērīgi lielā žūpošana. Starp viņiem ir daudz emigrantu, kas agrāk bijuši turīgi ļaudis, bet tagad zaudējuši un atstājuši tēviju, nodevušies klaidonībai, ubagošanai, prostitūcijai (sievietes), kokaīnismam un morfinismam.” Tiesa, turpat gan atzīts, ka arī latvieši pārāk daudz aizraujas ar alkoholu.

Otrkārt, par pašnāvniecisku domu veicinošu faktoru uzskatāma vientulība, jo precēti ļaudis paši no dzīves izvēlas aiziet uz pusi retāk nekā neprecēti, bet vislielākā riska grupa ir šķirteņi. Paradoksālā kārtā par tādu pašu riska faktoru atzīta inteliģence un laba izglītība, jo cilvēki ar augstāko izglītību pašnāvību izdara pat četras reizes biežāk nekā mazizglītotie. Ir arī profesijas, kuru pārstāvjiem nosliece uz pašnāvību ir izteiktāka: “Sen pazīstama lieta, ka sevišķi lielu tieksmi uz pašnāvībām izrāda personas, kas strādā garīgu darbu, tad tirgotāji, militārpersonas un policisti, amatnieki. Uzkrītoši bieži pašnāvībā dodas mājkalpotājas, kas novērots it visās valstīs.” Ļoti bieži par pašnāvību izšķīrušies arī lauku ļaudis, kas pārcēlušies uz dzīvi pilsētā, taču nav spējuši tur iejusties.

Ko darīt, lai pašnāvību skaitu samazinātu? Te ekspertiem bijis tikai viens ieteikums: atvērt, kā mūsdienās teiktu, psiholoģiskās palīdzības punktus, kas “atbalstītu morāliski un materiāli, palīdzētu noturēties vienam otram pašnāvniekam zināmā sabiedriskās dzīves augstumā”, turklāt šo iestāžu vadība uzticama mediķiem.

Šādus punktu starpkaru Latvijā tā arī nepaspēja izveidot, taču drīz vien pašnāvību skaits gāja mazumā. Iemesls bija vienkāršs – sākās Otrais pasaules karš un okupācija, kas cilvēku dzīvības pļāva bieziem vāliem. Tad pravietisks izrādījās Tieslietu medicīnas institūta secinājums, kas gan bija attiecināts uz Pirmo pasaules karu: “Ar statistiku ir pierādīts, ka tieši pats grūtākais laiks valstī – karš – ievērojami samazinājis tieksmi uz pašnāvībām. Šo parādību izskaidro ar masu apgarotību un apzinību, kolektīvismu, kas pārņem cilvēci grūtajos kara gados. Tad arī, liekas, pašnāvnieki aizmirst darīt sev galu.” Diemžēl kopējo upuru skaitu šī tendence nekādi nesamazināja, bet gan gluži pretēji.