Mārtiņš Staķis: Eiropa beidzot ir pamodusies

Eiropa beidzot runā par gatavību bruņoties, lai pasargātos no Krievijas draudiem un palīdzētu Ukrainai. Cik nopietni mums uztvert šādas runas?

Man bieži jautā, vai Eiropa ir pamodusies. Spriežot pēc tā, ko redzu Eiropas Parlamentā, es teiktu – jā. Dažu mēnešu laikā notikušās pārmaiņas ir acīm redzamas. Eiropas Savienībā pirmo reizi apstiprināti konkrēti plāni tieši drošības jomā, kas atbild uz jautājumiem, kur mēs dosimies, kā mēs to darīsim, kā visu finansēsim. No politikas viedokļa šo triju lietu kombinācija ir labs rezultāts.

Bet vai Eiropas Savienībai šīs apņemšanās izdosies īstenot?

Pašreizējo situāciju es salīdzinātu ar cilvēka veselības stāvokli. Kad cilvēks jūtas labi un analīzes ir labas, tad par veselību pat nedomā. Kad analīzes parāda kaut ko satraucošu, cilvēks strauji maina savus paradumus un piedomā pie veselīga dzīvesveida, bet, kad ir nopietni slims, tad domā tikai par veselību un visu pārējo liek malā. Problēma tā, ka liela daļa Eiropas – pārsvarā dienvidu un Beniluksa valstis – vēl joprojām jūtas kā pilnīgi vesels cilvēks. Latvija savukārt ir tajā posmā, kad jāsāk domāt par paradumu maiņu un veselīgāku dzīvesveidu, bet Ukraina jau ir smagas slimības stadijā. Mēs arī pārējos cenšamies pārliecināt par nepieciešamību kaut ko darīt savas veselības labā.

Kādēļ daudzas valstis vēl uzvedas kā pilnīgi veseli cilvēki?

Tāds ir sabiedrības noskaņojums. Piemēram, Briselē cilvēki ielās nejūt nekādu apdraudējumu un nesaprot, kādēļ gan vajadzētu aizsardzībai tērēt vairāk līdzekļu. Politikas līmenī Eiropa ir pamodusies, bet ir vēl daudz darāmā, lai pārliecinātu sabiedrību.

Vai aizsardzības finansējuma palielināšana visā Eiropā var pavērt lielākas iespējas Latvijas uzņēmumiem saņemt militāra rakstura pasūtījumus?

Lielie ieguldījumi aizsardzības jomā varētu kļūt par Eiropas veiksmes stāstu un zelta laikmetu militārajā industrijā. Apstiprinātajos dokumentos ir ļoti konkrēti nosacījumi militārajiem pasūtījumiem, kas paredz, ka naudu varēs saņemt tikai tad, ja iepirkumu veiks vairākas valstis kopā. Latvijai, manuprāt, šie noteikumi paver vislielākās iespējas, jo mēs jau esam iemācījušies sadarboties, kamēr citām valstīm ar to ir grūtāk.

Ir pamats cerībām, ka lielie Eiropas mēroga uzņēmumi varētu veidot ražotnes Latvijā?

Nebūs jau citu variantu, jo vairs nevarēs finansējumu apgūt tikai viena valsts. Ukraiņi patlaban ir labākie, ātrākie un lētākie bruņojuma ražotāji Eiropā, tādēļ vairāk jādomā arī par to, kā sadarboties ar viņiem. Vācu Rheinmetall ir labs uzņēmums, taču tas ražo, tēlaini izsakoties, bentlijus, ko var atļauties retais, kamēr mums ir vajadzīgas lētas škodas.

Vēl nesen Eiropas tuvākais sabiedrotais drošības jomā bija ASV, taču pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par prezidentu situācija ir radikāli mainījusies. Kādas patlaban ir Eiropas attiecības ar Ameriku, un kā tās var tālāk veidoties?

Manuprāt, patlaban Eiropa ir izvēlējusies pareizu stratēģiju – nogaidīt. Trampa kunga rokraksts ir pašam radīt krīzi, tad to kāpināt, bet beigās pašam atrast izeju no šīs krīzes un pasludināt to par dižu uzvaru. Tā, piemēram, tas bija gadījumā ar Ķīnas tarifiem. Līdzīgi ir ar Eiropas Savienību, tādēļ būtiski ir pārāk strauji nereaģēt uz Trampa izteikumiem.

Eiropai Ameriku vajag tieši tikpat daudz, cik Amerikai Eiropu. Ne jau velti Amerikas bruņojuma ražotāji tagad nāk uz Eiropas Parlamentu un lūdz arī viņiem ļaut piedalīties Eiropas projektos; viņi taču arī redz, ka te apgrozīsies liela nauda. Tādēļ es nesteigtos apgalvot, ka starp Eiropu un Ameriku ir tirdzniecības karš, jo pilnīgi iespējams, ka jau pēc brīža Tramps runās pavisam ko citu.

Kādas nākotnē varētu būt Eiropas un ASV attiecības tieši aizsardzības jomā? Ko gaidīt no prezidenta, kurš ir gatavs draudzēties ar Putinu un runā par NATO dalībvalstij Dānijai piederošās Grenlandes atņemšanu?

Manuprāt, tas lielā mērā atkarīgs no reģiona. Baltijas valstis un Polija labi saprot, ka Amerikai ir jābūt daļai no kopējās Eiropas aizsardzības struktūras.

Cik esmu runājis ar amerikāņu pārstāvjiem, viņi vēl un vēlreiz uzsver, ka tic NATO 5. pantam un tam, ka Amerika paliks NATO. Taču viņi arī atzīst, ka pašlaik ASV ir svarīgākas problēmas, pirmām kārtām jau Ķīna, kas militārajā ziņā kļūst arvien spēcīgāka. Tādēļ mums jāsaprot arī amerikāņi, kuri saka – Amerika nevar visu laiku būt aukle eiropiešiem, jūs paši taču jau kopš 2014. gada apņēmāties pievērst lielāku uzmanību aizsardzībai.

Parunāsim par kaut ko patīkamāku! Kā svinēsiet Jāņus – Briselē?

Nekādā gadījumā! Nevaru iedomāties, ka varētu svinēt Jāņus ārpus mājām. Mums ir tradīcija, ka katru otro gadu ir lielie Jāņi, ko organizēju savās mājās, un ciemos brauc viss mans koris Pa saulei. Tie ir ļoti dziesmoti Jāņi. Pusnaktī mēs ejam cauri visām tradīcijām, kādas vien latviešiem saistībā ar Jāņiem ir, bet pēc tam līdz kādiem četriem rītā pulcējamies manā šķūnī un dziedam dziesmas. Protams, ir arī dejas. Nav jau vienkārši kādiem 40 cilvēkiem sarīkot Jāņus, taču ik reizi, kad tie tuvojas, es nevaru vien sagaidīt. Nekur citur es tādas emocijas iegūt nevarētu.