Sociologs Freimanis brīdina par “sesto kolonnu” - bīstamāki par Krievijas aģentiem
Sabiedrībā vērojama jauna tendence – arvien vairāk jaunu cilvēku izvēlas iesaistīties politikā, taču motivācija aiz šīs izvēles nav ideālisms vai patriotisms, bet gan aprēķins un vēlme pēc personiska labuma, TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” skaidroja sociologs, pētījumu centra “Latvijas Fakti” vadītājs Aigars Freimanis.
“Parādījusies paaudze, kas uz politiku skatās ar alkatības acīm. Tā ir karjeras, naudas un ietekmes iespēja – tāds ‘café latte’ vieglums: ieiet politikā un sākt baudīt priekšrocības,” sacīja Freimanis, piebilstot, ka viņa sacītais ir ar nelielu ironiju, bet tomēr atbilst realitātei.
Sabiedrība nogurusi, bet trūkst līderu, kam uzticēties
Analizējot Latvijas sabiedrības attieksmi pret politiķiem un valsts pārvaldi, Freimanis norādīja, ka latvieši sarežģītās situācijās spēj būt mobilizēti un disciplinēti, taču ļoti svarīgi ir tas, kurš cilvēkus uzrunā.
Pēc viņa domām, premjerministres Evikas Siliņas aicinājumi sabiedrībai varētu nesasniegt vēlamo rezonansi, un viņš šaubās, vai šādu mobilizējošu lomu varētu pildīt arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
“Kurš tas būtu – grūti pateikt, bet sabiedrībā jūtams nogurums no kara,” atzīst sociologs. “Ir cilvēki, kuri klusē, un ir tādi, kurus iedvesmo Donalds Tramps, liekot domāt, ka ar Krieviju viss nav tik slikti. Taču NATO pragmatiskā pieeja un tās vadības pragmatisms Latvijai var būt bīstams.”
“Sestā kolonna” – klusie pielāgotāji, kas apdraud valsti
Freimanis raidījumā izteicās arī par jaunu fenomenu Latvijas informatīvajā un sabiedriskajā telpā, ko viņš dēvē par “sesto kolonnu”. Ja agrāk tika runāts par Krievijas ietekmes aģentiem jeb “piekto kolonnu”, tad šī jaunā parādība esot vēl bīstamāka.
“Sestā kolonna – tie ir cilvēki, kas strādā valsts darbā, medijos, viņi ir visur. Viņiem valstiskās identitātes slānītis ir tik plāns, ka viņi būs gatavi pielāgoties jebkurai varai,” skaidro Freimanis.
Viņš ilustrēja situāciju, minot hipotētisku piemēru – ja Rīgā ierastos Krievijas tanki un jauns pārvaldnieks pavēlētu visiem turpināt darbu, šie cilvēki pakļautos bez iebildumiem, aizbildinoties ar pienākumu pret sabiedrību.
“Un tad lēnām, pa pilītei sāks notikt pielāgošanās. Kā ar vārītu vēzi – bija brūngans, palika sarkans,” asi rezumēja sociologs.
