"Čikāgas piecītis" Armands Birkens: "Uzstāšanās Latvijā man bijusi viena no dzīves lielākajām laimēm"

Viss labais kādreiz beidzas – šī atziņa nāk prātā, uzzinot, ka šovasar atvadu koncertturneju plāno slavenās grupas Čikāgas piecīši ilggadējais dalībnieks Armands Birkens. Ikdienā viņš dzīvo tālajā Čikāgā, taču šie koncerti būs Latvijā. Lieli mākslinieki mēdz atvadu koncerttūres rīkot pa vairākiem lāgiem, bet Armands apgalvo, ka viņa gadījumā tā nebūšot.

Piecas īpašas vietas

Šovasar Latvijā ar atvadu koncertiem uzstāsies ne tikai Armands Birkens – vienu nospēlēs arī slavenā vācu rokgrupa Scorpions. Tās pirmie atvadu koncerti gan bija jau pirms gadiem desmit  – vai tev nesanāks tāpat?

Nē, nesanāks! (Smejas.) Zinu, ka ir grupas un mūziķi, kuri atvadās vairāk nekā vienu reizi, taču es gan starp viņiem nebūšu. Man tas ir pārdomāts lēmums, ko netaisos mainīt. Taču runa ir par pilniem solokoncertiem, tādēļ nav teikts, ka es varbūt – atkārtoju, varbūt! – varētu kādā koncertā kaut kur un kaut kad piedalīties ar vienu vai divām dziesmām. Piemēram, kādā labdarības pasākumā. Čikāgā es diezgan bieži uzdziedu pasākumos, arī bērēs, retāk kāzās. Kopš septiņdesmitajiem gadiem dziedu arī Čikāgas pensionāru kopai – pērn pat divas reizes. Kaut ko tādu droši vien saglabāšu, tikai mazākā apmērā nekā līdz šim. Vairākus gadus pēc Čikāgas piecīšu darbības beigām esmu uzstājies ar solokoncertiem, braucis arī kopā ar Loriju Vudu pa Latviju, taču tagad tādas turnejas vairāk nerīkošu. Šīs vasaras koncerti tiešām būs pēdējie.

Šie koncerti droši vien būs īpaši gan programmas, gan pieaicināto mākslinieku ziņā.

Jā, tagad strādāju pie dziesmu atlases, izvēloties tās, kas pašam bijušas mīļas un tuvas. Būs gan nopietnas, gan humoristiskas, jo humors manā dzīvē vienmēr ir ieņēmis lielu vietu. Katrā koncertā uzaicinātie draugi mazliet atšķirsies, nebūs četras pilnīgi vienādas izrādes. Ar to gan negribu teikt, ka kāds koncerts būs labāks par citu; visi būs vienlīdz labi un sirsnīgi.

Varu pieminēt, ka visos koncertos kopā ar mani dziedās Lorija Vuda-Cinkusa. Man prieks, ka piedalīsies arī mūsu ilggadīgais draugs akordeonists Rolands Zelčs. Ar kādu dziesmu vai kopdziesmu būs arī bērnu ansambļi, kori, dziedoņi un mūziķi, ar kuriem man ir bijusi ilggadēja sadarbība. Būs tik skaisti un mīļi būt kopā ar viņiem.

Varbūt kā īpašo viesi vajadzētu uzaicināt Raimondu Paulu?

Vienubrīd es par to domāju, taču nezinu, vai viņš atsauktos. (Smejas.) Vispār Raimondu Paulu esmu saticis vairākas reizes – savulaik kopā ar Čikāgas piecīšiem bijām viņa kā kultūras ministra kabinetā, esmu viesojies arī viņa dzīvoklī. Esam tikušies Čikāgā. Pauls bija labos draugos ar manu onkuli Haraldu Birkenu, kurš dzīvoja Monreālā. Viņš bija profesionāls mūziķis, akordeonists, kurš ļoti mīlēja džezu, tāpat kā Raimonds Pauls.

Starp citu, pirmais koncerts, ko esmu apmeklējis Latvijā, kad te biju atbraucis 1977. gadā, bija tieši Raimonda Paula uzstāšanās Dzintaru koncertzālē. Uz turieni mūs aizveda kā padomju Intūrista organizēto braucienu grupu. Atceros, ka toreiz vispirms lidojām uz Helsinkiem, no turienes ar prāmi Georg Ots uz Tallinu, kur izgājām padomju muitu un pasu kontroli. Pēc tās mūs sagaidīja Intūrista gide, sasēdināja autobusā, un braucām uz Rīgu. Pa ceļam pieturējām Salacgrīvas restorānā Pie bocmaņa, kur bija uzklāts smalks galds. To gan sapratām, ka padomju Latvijā ikdienā neviens tik bagātīgas pusdienas neēd. Tātad var teikt, ka mana pirmā pietura un pirmā maltīte Latvijā bija Salacgrīvā, bet tagad tur būs viens no atvadu koncertiem.

Vēl viens būs Cēsīs, kur 1989. gadā bija pirmais lielais Čikāgas piecīšu koncerts Latvijā. Pirms tam gan vēl bija maza uzstāšanās Mazajā ģildē, par ko mums bija aizdomas, ka to gribēja partijas cilvēki, lai paskatītos, kas mēs esam un kā uzvedīsimies. Tā bija tāda kā pārbaude. Bet pirmais lielais koncerts bija Cēsīs, kur tagad būs ļoti emocionāla atgriešanās.

Rīgā koncerts šoreiz būs VEF Kultūras pilī, nevis Mežaparka estrādē kā 1989. gadā...

VEF esmu uzstājies daudzkārt, tā man ir ļoti mīļa vieta. Pēdējoreiz tur biju ar diviem koncertiem pagājušā gada oktobrī. Un vēl viena uzstāšanās būs Dzintaru koncertzālē Jūrmalā, kur, kā jau teicu, Latvijā apmeklēju pirmo koncertu ar pašu Raimondu Paulu pie klavierēm!

Kaut gan plašāk reklamēti ir šie četri koncerti, būs vēl arī piektais, pats pēdējais. Tas notiks Jelgavā. Kāpēc tur? Es ļoti gribēju noslēgumu tieši tur, jo manas mammas ģimene daudzās paaudzēs ir jelgavnieki. Tikai pateicoties mammai, es mūzikas ziņā esmu tas, kas esmu. Viņa bija ļoti muzikāla, mācījās Jelgavas Skolotāju institūtā pie Jēkaba Mediņa, bet vēlāk rūpējās par māsas un manu muzikālo attīstību. Tādēļ mammai par godu gribēju noslēgumu tieši Jelgavā. Un arī Lorijas mammas ģimene nāk no turienes, tādēļ Lorija piekrita pēdējam koncertam Jelgavā. Tas paredzēts 23. jūlijā mazā alus krodziņā Viedi. Sākumā meklējām kādu lielāku vietu, taču īsti neizdevās, un tā varbūt arī labāk – lai noslēgums ir intīmāks.

Vēl tikai gribu piebilst, ka nevajag brīnīties, ja redz divas atsevišķas reklāmas presē un citur par šiem koncertiem. Tam ir dibināts iemesls – šos pēdējos četrus koncertus rīko divi producenti. Pāris pēdējos gados mums bija laba sadarbība ar šiem diviem producentiem, un vajadzēja izdomāt, kuram tagad uzticēt atvadu koncertu organizēšanu. Piedalīties gribēja abi, tādēļ nolēmām, ka pēdējos četrus koncertus sadalīsim tā – katram producentam pa diviem. Taču kas notiek tālāk? Katrs producents reklamē savus divus koncertus! Tādēļ, ja publika to redz, lūdzu uztvert saprotoši, jo mēs vienkārši gribējām koncertus godīgi sadalīt.

Bet kā tad ar piekto koncertu?

Tas ir bez producenta! To sarunāju pats caur pazīstamiem Jelgavas muzikantiem. Un beigās sapratu, ka tieši tā visam arī jābūt. Jau iepriekš gribu pateikties visiem, kuri atnāks uz kādu koncertu. Cik vien būs iespējams, pēc koncertiem centīsimies arī tikties ar publiku. Uzstāšanās Latvijā vienmēr ir bijusi viena no manas dzīves lielākajām laimēm un lielākais gods.

Uzdziedāt bērēs

Emociju ziņā noteikti īpašs bija 1989. gada koncerts Mežaparkā, ko apmeklēja vairāk nekā 70 000 cilvēku. Tik daudz skatītāju taču savāc tikai slavenas rokgrupas!

Tas bija Piecīšu zenīts! Ne pirms, ne pēc 1989. gada mēs neko tik emocionālu un iespaidīgu neesam piedzīvojuši. Tas jau vispār bija brīnums, ka varējām toreiz tik daudzās pilsētās uzstāties, ne tikai Rīgas Mežaparka estrādē vien. Varu tikai novēlēt ikvienam māksliniekam vai mūziķim reizi dzīvē piedzīvot kaut ko tik emocionālu.

Tobrīd nespējām to aptvert, jo līdz tam Čikāgas piecīšiem skatītāju skaits bija viens vai divi simti, lielākās pilsētās varbūt četri simti. Kad septiņdesmito gadu beigās vai astoņdesmito sākumā uzstājāmies Kanādas latviešu dziesmu svētkos Toronto, tur sanāca apmēram 1100 cilvēku. Bet tas bija tikai viens tāds koncerts.

Savukārt pirmajā koncertā Latvijā, kas notika Cēsu estrādē 1989. gadā, bija pieci vai seši tūkstoši. Precīzi to nevar neviens pateikt, jo atceros, ka cilvēki sēdēja arī kokos un uz pilsdrupu mūriem. Toreiz skatījos uz viņiem un baidījos, ka kāds nenokrīt. Tātad vienā rāvienā pārgājām uz 5000 skatītāju, turklāt viņi ļoti aktīvi dziedāja līdzi un aplaudēja, ko publika ārpus Latvijas parasti nemēdz darīt. Sajutāmies kā rokzvaigznes! Tas atkārtojās arī visos pārējos 1989. gada koncertos Latvijā – ārkārtīga sirsnība un atsaucība no publikas. Tas tiešām bija ļoti aizkustinoši.

Pieminēji dziedāšanu bērēs. Latvijā tādos bēdīgos pasākumos parasti ir instrumentālā mūzika, nevis kāds dzied...

Nevaru pat saskaitīt, cik bērēs savā mūžā esmu dziedājis, katrā ziņā ļoti daudzās. Amerikā tā ir ierasts. Čikāgā dziedu bērēs jau no agras jaunības – šķiet, pirmo reizi to darīju kāda sava drauga bērēs. Cilvēki mani aicina, un, ja vien man ir tāda iespēja, es dziedu, jo zinu, ka bēres ir ļoti īpašs notikums. Esmu dziedājis arī divu Čikāgas piecīšu dalībnieku bērēs – gan Alberta Legzdiņa, gan Ulda Ievāna.

Agrāk bērēs izpildīju ļoti populāru garīgo dziesmu Augšā aiz zvaigznēm, bet tagad gan sen neesmu to dziedājis. Visvairāk laikam esmu dziedājis dziesmu Pa to ceļu, kurai vārdus sarakstīja arhibīskaps Arnolds Lūsis no Toronto, bet melodijas autors nav zināms. To man visvairāk prasa. Vienu dziesmu – Skumjās ar Ramonas Frišmanes dzeju – esmu uzrakstījis arī pats. Piederīgie grib, lai bērēs skan kāda mīļa dziesma, tādēļ šādiem uzaicinājumiem es neatsaku.

Pērn, viesojoties Latvijā, ieminējies, ka vajadzētu uzrakstīt atmiņu grāmatu. Esi ķēries šim darbam klāt?

Vajadzētu jau to darīt – to man ir vairākkārt teikuši. Nav tā, ka es pats to izdomāju, jo neuzskatu sevi par tik svarīgu, taču cilvēki prasa, lai rakstu. Ja tā padomā, man ir bijusi neaptverama laime būt kopā ar Čikāgas piecīšiem – tas tiešām ir liels pagodinājums. Es taču ar viņiem esmu kopā jau no sešdesmitajiem gadiem, kad vēl nebiju ansambļa dalībnieks. Tolaik ar māsu Lauru spēlējām ģitāras, Piecīši mūs kā viesmāksliniekus paņēma uz pāris koncertiem. Man bija 16 gadu, un tas bija milzīgs notikums – uzstāties kopā ar tādiem elkiem! 1973. gadā mani pieņēma ansamblī, un nākamo 43 gadu laikā es izlaidu tikai vienu koncertu, jo tieši tajā laikā nomira mana māsa. Tas ir vienīgais Čikāgas piecīšu koncerts, uz kuru nebiju. Pēc Piecīšu beigām turpināju uzstāties kopā ar Albertu Legzdiņu. Mēs jau pirms tam bieži vien uzstājāmies divatā, ja uzaicinātāji nevarēja atļauties pilnu Piecīšu sastāvu vai kādu citu iemeslu dēļ. Vairākkārt uzstājāmies arī trijatā – Alberts, Lorija un es.

Par politiku pat negribas runāt...

Ja no mūzikas pārejam pie ne tik patīkamām tēmām, gribot negribot jāvaicā – kas jums tur Amerikā notiek? Tramps te Grenlandi grib pievienot, te ar Kanādu karot...

Godīgi sakot, par šo tēmu pat negribas runāt. Kādreiz atļāvos kaut ko komentēt par politiku, taču esmu sapratis, ka nav vēl pieredzēts tāds gadījums, ka kādam būtu izdevies citu cilvēku pārliecināt par kaut ko šajos jautājumos. Īpaši jau to var redzēt Facebook – kungs tētiņ, kas tur notiek! Lai ko tu pateiktu, tev uzbruks un izlamās. Visvairāk mani apbēdina tas, ka cilvēki saiet klajā naidā un dusmas plūst aumaļām. Cilvēki ir ļoti sadalīti un sašķelti, par ko man ir ļoti žēl.

Laiks rādīs, kas tālāk notiks, taču man nav nekā svarīgāka par Latvijas drošību, labklājību un neatkarību. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, lai Latvija pazustu lielvaru cīņās. Ko es tur varu ietekmēt? Rakstīt Ilinoisas štata un ASV politiķiem un kā mazs pilsonītis pateikt, ko par to visu domāju. Zinu, ka Amerikas latviešu organizācijas aicina visus iesaistīties un rakstīt uz Vašingtonu politiķiem, paužot savu viedokli. Šī jau nav pirmā reize Amerikā, kad lietas notiek ļoti raibi, taču ļoti žēl, ka politikā iesaistītās puses kļūst arvien naidīgākas viena pret otru. Emocijas ir ļoti karstas, bet gribu domāt, ka visiem mērķis ir viens – lai Latvija būtu neatkarīga un droša.

Viens gan ir skaidrs, un par to es uzņemos atbildību – man vajadzēja pašam kandidēt par Amerikas prezidentu pagājušajās vēlēšanās, bet es to neizdarīju. Tas pa daļai, protams, joks, taču, nopietni runājot, ja kāds cilvēks no malas būtu nopietni mēģinājis kandidēt, viņš varbūt būtu ticis diezgan tālu, jo Amerikā daudziem ir apnikušas abas esošās partijas. Pats esmu pieskaitāms pie tās cilvēku kategorijas, ko dēvē par independent, tātad neatkarīgs no kādas partijas. Esmu balsojis par abu partiju kandidātiem, un man simpātiskākie Amerikas prezidenti ir no dažādām partijām – viens bija republikānis, bet otrs demokrāts.

Viens droši vien ir republikānis Ronalds Reigans, bet kas ir otrs?

Džons Kenedijs. Es tolaik biju puika, taču viņu atceros un ļoti cienu. Un, protams, Reigans. Bet starp pārējiem ir tādi, par kuriem brīžam var pabrīnīties, kā viņi tādā amatā tikuši.

Armandam Birkenam būs pieci koncerti: 5. jūlijā Salacgrīvā, 13. jūlijā VEF Kultūras pilī, 15. jūlijā Cēsu pils parkā, 21. jūlijā Dzintaru koncertzālē un 23. jūlijā Jelgavā, restorānā Viedi.