Latvijas vēja parku kūrētāja Norvēģija pie sevis tādus vairs negrib

Bijušais NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš pērn kļuva par Norvēģijas finanšu ministru, saņēmis pārdomas rosinošu informāciju – Finanšu politikas analīzes padomdevēju komitejas (Det rådgivende utvalg for finanspolitiske analyser) ziņojumu, kas iesaka apturēt valsts ieguldījumus jūras vēja enerģijas projektos.

Analītiķi izturas kritiski

Pārsteidzošākais arguments – jūras vēja un īpaši peldošajos parkos izmantošanas attīstība nav ekonomiski izdevīga. Diez vai Norvēģijas jūrā trūkst vēja, bet tikmēr Latvijā plānots sliet turbīnas tālu no krasta meža vidū.

Norvēģu finanšu analītiķi uzskata, ka valstij nevajadzētu atbalstīt nerentablas elektroenerģijas ražošanas attīstību vai subsidēt palielinātu elektroenerģijas patēriņu. Ziņojumā arī ieteikts pārtraukt CO2 kompensācijas shēmas un pat akumulatoru tehnoloģiju attīstības atbalstu. Stoltenbergs atzinis ziņojuma nozīmi un solījis rūpīgi izskatīt tā ieteikumus, vēsta vietne Northwindresearch.no.

Šie ieteikumi nākuši laikā, kad Norvēģijas valdība piešķīrusi 35 miljardus kronu (2,99 miljardi eiro) jūras vēja enerģijas attīstībai “Vestavind B” un “Vestavind F” rietumu piekrastes projektiem. Šis solis bija uzskatīts par nozīmīgu atbalstu atjaunojamās enerģijas sektoram. ​

Patiesībā piliens jūrā

Vēl 2022. gadā valdība izziņoja plānu līdz 2040. gadam attīstīt jūras vēja enerģijas projektus ar kopējo jaudu 30 gigavatstundu, kas ir gandrīz tikpat, cik Norvēģija ar vēju pašlaik saražo kopumā. Paredzēts, ka valdība sākotnēji sniedz subsīdijas, pretī saņemot daļu no nākotnes ieņēmumiem. ​

No kopējā Norvēģijā saražotā elektrības apjoma tas ir piliens jūrā – 2020. gadā kopā bija 148 teravatstundas (TWh), kamēr vējš neienes pat 0,03 TWh. Tātad valsts iegulda miljardus visai niecīgā ieguvumā. Turklāt Norvēģija ir pasaules līdere hidroelektroenerģijas ražošanā ar aptuveni 96% no kopējā apjoma.

Jūrkalnē suiti, Norvēģijā sāmi

Vēja parku projekti saskaras ar skepsi un pretestību. Pirms pāris gadiem asu balsi pret ieceri sabojāt Jūrkalnes ainavu pacēla suitu sievas. Līdzīgi Norvēģijā sāmi pauduši bažas, ka vēja turbīnas traucē tradicionālajām ziemeļbriežu ganību teritorijām un pat apdraud viņu kultūru un iztiku. Norvēģijas Augstākā tiesa 2021. gadā pat nolēma, ka vēja turbīnas pārkāpj sāmu tiesības, tomēr tās joprojām darbojas.

Aptaujas liecina, ka 50% Norvēģijas iedzīvotāju iebilst pret jaunu sauszemes vēja parku būvniecību, īpaši valsts rietumdaļā, kur pret ir 60 procentu. Iemesli ir raizes par ainavas izmaiņām, troksni un ietekmi uz vidi. ​

Modalenas pašvaldībā Vestlandes grāfistē Norvēģijas rietumos 70% nobalsoja pret vēja parka projektu. Tas gan nenozīmē, ka citās pašvaldībās ir tikpat noraidoša attieksme, taču Modalenā tāpat ir labi – šo apvidu dēvē par elektroenerģijas ieleju, jo pārpārēm pietiek te saražotās hidroelektroenerģijas.

Tā ievērojami veicinājusi pašvaldības attīstību, ļaujot nodrošināt bezmaksas bezvadu internetu visiem iedzīvotājiem un jau 1993. gadā kļūt par pirmo Norvēģijas pašvaldību, kas nodrošināja visiem skolēniem personālos datorus.

Kaut arī vēja enerģija tiek uzskatīta par ilgtspējīgu, sākotnējās investīcijas un infrastruktūras izmaksas ir augstas. Norvēģijā pastāv bažas, vai milzīgie ieguldījumi sniegs atbilstošu atdevi un jūtami samazinās enerģijas cenas.​

Norvēģi nāk uz Latviju

Norvēģijas uzņēmums “Vindr” vēja parkos Latvijā plāno ieguldīt līdz 600 miljoniem eiro. SIA “Vindr” Latvia jau noslēgusi apbūves tiesību līgumus ar Latvijas valsts mežiem par to izsolē iegūtajām piecām jaunām vēja parku teritorijām – Cēsu, Jēkabpils, Līvānu, Saldus un Valmieras novados. “Vindr” šobrīd strādā pie divu vēja parku izveides – Augšdaugavas un Saldus novados.

Kopējā enerģijas ražošanas jauda visos “Vindr” vēja parkos Latvijā kopā pārsniegšot 600 megavatus. Solītās investīcijas šķiet iespaidīgas, tomēr jāsaprot, ka pirmām kārtām tās paredzētas pašu vēja turbīnu iegādei.

Patlaban Latvijā plānots vēl ap 60 jaunu vēja parku, un šobrīd uzstādītas 112 vēja turbīnas ar kopējo jaudu 137 MW. Pēc Klimata un enerģētikas ministrijas paustā, rezervētais vēja enerģijas apjoms pie pārvades tīkla ir seši GW, no kā Latvijai nepieciešams tikai 25 līdz 30 procenti.

Augstumā 300 metru

Pēdējos desmit gados Latvijā vidējais patēriņš gadā bija septiņas teravatstundas (TWh). Jaunā akciju sabiedrība Latvijas vēju parki prognozē saražot ap divām TWh, bet kopā ar citiem varētu sasniegt 3,6 līdz 4,9 teravatstundas.

Pirmās šā uzņēmuma turbīnas varētu sākt griezties 2028. gadā Limbažu novadā, plānots 120 turbīnu, iecerēti apmēram septiņi parki. Turbīnu augstums – 300 metru, kas nozīmē pamatīgas izmaiņas Latvijas mežu ainavā.

Latvija no visiem avotiem kopā 2020. gadā saražoja sešas TWh, liecina “Latvenergo” dati, un ievērojamu daļu nodrošina trīs lielās hidrospēkstacijas. Mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt 100% atjaunīgās enerģijas.

Lai vai kādi vēji pūš...

Aprēķini uz papīra izskatās labi, varētu palikt pat pāri eksportam, tāpēc norvēģu skepse tomēr šķiet nesaprotama. Tomēr ir arī citi skaitļi – Latvijā vidējais vēja ātrums ir 3,2 metri sekundē. Ir turbīnas, kas griežas pie 4,5 metriem sekundē, īpaši labas jau pie trim metriem, taču tādas maksā dārgāk. Vēja projektu aizstāvji uzsver, ka simtiem metru augstumā pūš daudz stiprāk, taču pagaidām nav oficiālu mērījumu.

Interneta raidījuma Jautājums no provinces veidotājs Dzintris Kolāts izpētījis, ka labas turbīnas cena var būt viens līdz pusotrs miljons eiro par vienu megavatu (MW) jaudas, tātad sešu MW turbīna maksāšot sešus līdz deviņus miljonus. Ticamas ziņas no Latvijas vēja parkiem liecinot, ka no vienas turbīnas varētu ieņemt ap pusotru miljonu gadā, izdevumi būtu 1,2 līdz 1,3 miljoni. Peļņa ap 200 000 līdz 300 000 eiro. “Daudz nav, bet iztikt var,” spriež Kolāts. Te jāpiebilst, ka iecerēta ne jau viena turbīna, bet vairāk nekā simts.

Kā autobusā: iet uz pakaļ

Kolāts ar savu skatu no provinces, konkrēti Kuivižiem Salacgrīvā, ironiski salīdzina: “Vēju parku kopaina Latvijā atgādina rīta autobusu no Ainažiem uz Rīgu, kurš jau pārpildīts, bet vēl spiežas iekšā un šoferīts tik bļauj – iet uz pakaļ, iet uz pakaļ… (..) kādi robežlielumi jeb sarkanās līnijas te derētu ļoti operatīvi, vismaz tiem, kuri vēl taisās kāpt iekšā tajā pārbāztajā vēja un saules autobusā.”

Kolāts (un arī šo rindu autors) noraida apsaukāšanos, ka viņš iestātos kopumā pret zaļo kursu un vēja enerģētiku – saprātīgā proporcijā gan vējam, gan saulei, HES, koģenerācijai un citiem avotiem ir sava vieta. “Pārspīlēta vēju pūšanas glorificēšana var mums atnest riskantu, vienpolāru elektrības ražošanu un, nedod dies, spokainus, apstājušos turbīnu kātus, kurus būs daudz grūtāk demontēt nekā okupantu pieminekļus,” brīdina Kolāts.