Aizvadīts Hospiss LV organizētais trešais diskusiju forums “Tiesības uz cieņpilnu nāvi”: Teikt vai neteikt: kas secināts?

Pasākums klātienē pulcēja rekordlielu apmeklētāju skaitu, apliecinot aizvien pieaugošo sabiedrības interesi par cieņpilnas attieksmes un atklātas komunikācijas nozīmi dzīves noslēgumā. Deviņi pieredzējuši lektori visas dienas garumā dalījās pieredzē un viedokļos, aplūkojot sarežģīto dilemmu “teikt vai neteikt” – vai un kā pacientam atklāt patiesību par viņa veselības stāvokli un paredzamo dzīvildzi.

Rekordlielais apmeklētāju skaits liecina, ka sabiedrība arvien vairāk ir ieinteresēta izprast un runāt par nāvi un cieņpilnu attieksmi dzīves beigās. Diskusijās tika aplūkoti reāli anonimizēti gadījumi no prakses, kad pacienti vēlējās zināt patiesību, bet tā tika noklusēta, liedzot iespēju pārdomāt, kā cilvēks vēlētos pavadīt savas dzīves izskaņu vai parūpēties par palicējiem pirms aiziešanas, rodot mieru. Citā gadījumā patiesība tika paziņota pēkšņi un bez iepriekšējas pacienta sagatavošanas un viņa gribas noskaidrošanas. Tāpat lektori uzsvēra, ka katrs gadījums ir individuāls un ka nepieciešams katru pacientu kaut nedaudz iepazīt, lai varētu izprast kā un kad prognozi pavēstīt.  Var būt gadījumi, kad cilvēks nevēlas zināt uzreiz, bet domas un vēlmes var mainīties, tāpēc ir jābūt gataviem nogaidīt, runāt tad, kad pacients tam ir gatavs.

Vienlaikus lektori aicināja nebaidīties runāt par šiem jautājumiem ģimenēs, lai noskaidrotu tuvinieku vēlmes – gan par to, vai viņi vēlas zināt savu diagnozi, gan par to, kā vēlas nomirt. Šādas sarunas sagatavo gan tuviniekus, gan pašus pacientus un ļauj izvairīties no smagās teikt vai neteikt dilemmas brīdī, kad tā pienāk.

Pārrunāts arī psiholoģiskais aspekts, kurā noskaidrots, ka izvēle neteikt bieži vien izriet no vēlmes pasargāt pacientu no papildus ciešanām, taču patiesībā tuvinieks vai ārsts mēģina pasargāt sevi no smagas sarunas, iespējamas nezināmas pacienta un viņa tuvinieku reakcijas. Notiek projekcija – emociju, domu, vērtību piedēvēšana otram cilvēkam. Psihoterapeite dr.

Laura Valaine uzsvēra: “Ja mēs gribam kā labāk, tad mums ir jānoskaidro no otra cilvēka, kā tieši viņam būs labāk”. Svarīgi arī nepieņemt lēmumus spilgtu emociju iespaidā, šādos gadījumos jāpagaida, kad emociju pirmais vilnis ir pārgājis un ir iespēja pieslēgt racionālu domāšanu. Dažkārt ir bail teikt, jo tam, kurš zina, ir sava veida kontrole pār otru, par situāciju, taču pasakot šī kontrole pazūd, un ir jāsaskaras ar nezināmo – kā reaģēs otrs.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ārstniecības direktors Juris Nikolajenko skaidroja mediķu redzējumu uz šo jautājumu. Ārsti ir pieraduši pie diagnozēm un konkrētiem soļiem, rīcības protokoliem, kodiem, bet saruna par paredzamo dzīvildzi ir daudz plašāka, tai ir jāgatavojas un jāsaprot, ka ārsta vārdi un veids, kādā tie izteikti, var ietekmēt pacientu psiholoģiski – liekot zaudēt cerību un padoties vai tieši otrādi - saņemties. Gan dr. Nikolajenko no ārsta perspektīvas, gan bioētiķe un profesore Signe Mežinska no ētiskā viedokļa uzsvēra, ka īstais jautājums ir nevis teikt vai neteikt, bet - kā teikt.

Tāpat dr. Nikolajenko izgaismoja vēl vienu mūsdienu sabiedrības problēmu, uzsverot, ka nāve mūsdienās bieži vien ir kļuvusi par “sistēmisku funkciju”, kas norisinās slimnīcās, attālinot to no sabiedrības ikdienas, taču nāve ir pieredze, un mums visiem ir ko no tās mācīties.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele jautājumu izgaismoja no pacienta tiesību skatpunkta atklājot, tiesas viedokli: “Nedziedināmi slims pacients atrodas paaugstinātas neaizsargājamības stāvoklī, kas pieprasa līdzjūtīgu attieksmi un augstu medicīnas standartu ievērošanu (..), ka cilvēka cieņa un līdz ar to šīs cieņas aizsardzība ir tiesības, kas valstij jānodrošina cilvēkam līdz pēdējam elpas vilcienam, ka jāievēro un jānodrošina arī konkrētā pacienta brīvas gribas realizēšanas iesējas.” 

Kā ierasts, atbildes tika meklētas arī reliģijā, filozofijā, literatūrā un mākslā. Profesors Mārcis Auziņš, analizējot Ījaba grāmatu, skaidroja, kā rast mieru netaisnā pasaulē, kur labais ne vienmēr uzvar ļauno un kur dažkārt upuris ir tāpēc, lai iemācītos samierināšanos. Ārsts Pēteris Kļava veica īstu dzīves auditu, runājot gan par patīkamo, gan to, no kā baidāmies un izvairāmies. Viņš atklāja reanimēto cilvēku pieredzes, kas grūti saprotamas un izskaidrojamas ārstiem, kā arī citiem cilvēkiem, kas nav izgājuši šo ceļu. Šīs pieredzes apgaismo, ka cilvēks nav ķermenis, bet gan apziņa. Dr. Kļava foruma apmeklētājiem un skatītājiem noslēgumā deva pavisam vienkāršu, bet aizkustinošu padomu: “Mīliet visu, jo viss tūlīt beigsies, un nāves brīdī mīlestība ir tā, kas konvertējas viedumā.”