Atriebības rūgtā garša. Slepkava Jurijs noziegumu bija pārdomājis un tam gatavojies
“Es viņam!... Es viņai!... Es viņiem parādīšu!...” Kad asinis dusmās bango par kādu reālu vai iedomātu pāridarījumu un sārtums sakāpj vaigos, cilvēkā pamostas atriebības alkas. Dažkārt līdz nozieguma pastrādāšanai ir tikai viens solis, bet citreiz cilvēcīguma robežas sagrūst un notiek ļaunākais. Šī tēma pētīta žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Par dvēseles tumšo pusi
“Atriebjoties cilvēks pielīdzina sevi savam pāridarītājam. Atsakoties no atriebības, viņš paceļas pāri par to,” esot teicis 16. gadsimta angļu filozofs un valstsvīrs Frānsiss Bēkons. Cilvēka rīcība atkarīga no daudziem faktoriem: personīgās ētikas latiņas, inteliģences, audzināšanas, sabiedrības normām... Lielā mērā tas arī izšķirs, tiks saglabāta neitralitāte vai dominēs kristīgajā mācībā balstītais, proti, ja tev sit pa labo vaigu, pagriez arī otru. Vai arī darbosies princips – acs pret aci, zobs pret zobu.
Psiholoģijā ir dažādi skaidrojumi, bet viennozīmīgi atriebība tiek vērtēta kā agresijas veids. Vēlmi atriebties var izraisīt kāds reāls kaitējums, emocionālas ciešanas, netaisnība, aizvainojums. Ir arī teorija par konkrētiem gēniem, kas var aktivizēties nelabvēlīgos apstākļos. Atriebības sejas ir tik dažādas – no rafinēti smalkas līdz brutāli vardarbīgai.
Literatūrā atriebība dažkārt tiek glorificēta – lai atceramies kaut vai Aleksandra Dimā (tēva) radīto Grāfu Monte-Kristo vai Viljama Šekspīra Hamletu. Taču reālajā dzīvē centieni atriebties var novest uz apsūdzēto sola.
Septiņkārša slepkavība kartupeļu laukā
Šī traģēdija notika 1997. gada rudenī un Latvijas kriminālistikas vēsturē ierakstīta ar septiņu upuru asinīm.
Iecavas pusē kāda ģimene bija saaicinājusi uz kartupeļu talku palīgus, un vienpadsmit cilvēki čakli rosījās, vācot ražu. Pēkšņi pie lauka parādījās kaimiņš un sāka šaut. Aukstasinīgi. Nošāva vienu, tad mērķēja uz nākamo, kas centās aizbēgt... Upuru asins traipi bijuši gan pie lauka, gan netālu no mājām. Slaktiņā tika nogalināti pieci vīrieši un divas sievietes. Vienu cilvēku slepkava smagi ievainoja, bet pārējiem trim izdevās izglābties.
Policija nozieguma vietā atrada divu veidu čaulītes, kas lika secināt, ka slepkavošanas laikā vainīgais pat nomainījis ieročus. Pēc policijas versijas, noziegums nav pastrādāts pēkšņā dusmu uzplūdā. Slepkava, vārdā Jurijs, visticamāk, noziegumu pārdomājis un tam gatavojies. Veicot vietas izpēti, atklājās, ka turpat netālu slepkavas dzīvojamajā vagoniņā uz galda noliktas četras glāzes ar caurspīdīgu šķidrumu (domājams, grādīgu) un uz glāzēm uzliktas četras rupjmaizes, tā dēvētā ķieģelīša šķēles. Šāda tradīcija ir slāvu tautām – lai dvēsele pirms aiziešanas tajā saulē iestiprinās. Ģimenē, kas rīkoja talku, bijuši četri cilvēki...
Slepkavas meklēšanā tika iesaistīti aptuveni 500 cilvēku no mobilā policijas pulka, Drošības policijas pretterorisma vienības Omega un Zemessardzes. Tik vērienīgs meklēšanas pasākums kopš neatkarības atjaunošanas vēl nebija bijis. Traģēdijas vietā bija ieradusies arī Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas spice, par to tika informētas valsts augstākās amatpersonas.
Nākamās dienas pievakarē aizdomās turētais tika atrasts miris aptuveni divu kilometru attālumā no nozieguma vietas. Viņš bija iegājis mežā, ielīdis kādā zvēru izraktā aizaugušā alā ar kājām pa priekšu un ar šāvienu mutē izdzēsis sev dzīvību – ar vienu no līdzpaņemtajiem ieročiem, ar kuru iepriekš bija noslepkavojis cilvēkus. Pašnāvības vietā policijas darbinieki atraduši vēl divus šaujamieročus, un pie sava saimnieka līķa esot sēdējis viens no viņa suņiem.
Visu rakstu lasi žurnālā Patiesā Dzīve, kas no 14. marta pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
