“Saskaņas” pussabrukuma produkti. 2. daļa

Latvijas Krievu savienības saknes aizsniedzas līdz pat atmodas laika L(PS)R Augstākās padomes (interfrontes) frakcijai “Līdztiesība”. Šo vēsturisko saiti personificē LKS līdzpriekšsēdētāja Tatjana Ždanoka. Viņas radīto “Kustību par sociālo taisnīgumu un līdztiesību” (pārtapa partijā “Līdztiesība”) 1998. gadā lielajā politikā ieveda Tautas saskaņas partijas (TSP) līderis Jānis Jurkāns.

Pirms 7. Saeimas vēlēšanām viņš iniciēja prokrievisku politprojektu – partiju un organizāciju bloku “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL). Jānis Jurkāns cerēja panākt izrāvienu savā ceļā uz izpildvaru, taču latviskās partijas PCTVL frakciju vēl vairāk izolēja opozīcijas “karantīnā”. 

Kad TSP 2003. gadā šķita, ka partiju bloka iespējas ir izsmeltas un tas jāpamet, ždanokieši un Alfrēda Rubika vadītie sociālisti pamazām pārvērta PCTVL partijā, ko 2014. gadā pārsauca par LKS. Tās politiķi pēc 9. Saeimas neiekļuva nevienā nākamajā sasaukumā, 14. Saeimas vēlēšanās saņemot 3,63 procentus balsu (un valsts finansējumu). 

Pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās LKS vairs nestartēja, un tai zuda agrākais finanšu avots – Tatjanas Ždanokas eiromandāts no 2004. gada (viņai kā kompartijas biedrei pēc 1991.gada 13. janvāra ir aizliegts kandidēt vēlēšanās arī uz Saeimu un pašvaldībām). 

Taču LKS ambīcijas (arī relatīvu respektu medijos) joprojām uztur atmiņas par tās ziedu laikiem – krievu skolu štāba cīņu pret Latvijas valsti. Partija 2023. gada maijā kopā ar marginālo Centra partiju pieteica apvienību “Pamats-LV”. Janvārī tās reitings bija viens procents (SKDS/LTV).

Patlaban partijas vienīgais pamanāmais politiskais resurss ir trīs Rīgas domes mandāti, un SKDS/LTV janvāra aptauja neapliecina tās izredzes 7. jūnija vēlēšanās. Vēl pa vienam deputātam ir Daugavpils un Jelgavas valstpilsētu, kā arī Olaines novada domēs.

“Sarauj, Latgale!” (Daugavpils) un “Kopā Latvijai” (Rēzekne) var saukt pat par dvīnēm. Tās ir katras pilsētas domes priekšsēdētāja – attiecīgi Andreja Elksniņa un Aleksandra Bartaševiča (tagad gan atcelts no amata) – personālpartijas, ar ko šogad pārvēlēties amatā. Viņi abi bija kādreizējās Saeimas “Saskaņas” frakcijas deputāti, uzskatīti par tās vadītāja Jāņa Urbanoviča protežētiem.

Aleksandrs Bartaševičs parlamentā nostrādāja četrus sasaukumus (1993-2006). Noslēgts un mazpamanāms, darbojās arī Saeimas prezidijā, jo TSP kā lielākai opozīcijas frakcijai pienācās necilākais – Saeimas sekretāra vietnieka – postenis. Rēzeknietis kopš 2009. gada bija dzimtās pilsētas domes priekšsēdētājs, bet 2023. gada beigās pašvaldību lietu ministre viņu atcēla no amata – par smagiem pārkāpumiem pašvaldības finansēs. Vēlāk atlaida arī visu domi, pilsētā ieviesa ārējo pārvaldi. Aleksandrs Bartaševičs ministres lēmumu nesen pārsūdzēja.

Viņš no “Saskaņas” tika izslēgts 2023. gada sākumā, jo pēc Krievijas agresijas Ukrainā centās turēties pie promaskaviskas un antiatlantiskas retorikas. Paša partiju ar vairākiem bijušajiem saskaņiešiem un Rēzeknes pašvaldības darbiniekiem Aleksandrs Bartaševičs nodibināja tā gada aprīlī. Pērnā gada maijā tika pieteikta partiju “Kopā Latvijai” un “Latvija pirmajā vietā” sadarbība pašvaldību vēlēšanās. Neskatoties uz agrākiem enerģiskiem paziņojumiem (par dalību eirovēlēšanās un citiem), šī paliek pamanāmākā partijas aktivitāte.

Andrejs Elksniņš darbojās 11. un 12. Saeimā. Viņam 2012. gadā tika liegta pieeja valsts noslēpumiem un dalība parlamenta Nacionālās drošības komisijā. Savukārt 2017. gadā politiķis tika ievēlēts Daugavpils – savas bērnības un jaunības – pilsētas domē. Uz īsu brīdi – nedaudz ilgāk par diviem mēnešiem – Andrejs Elksniņš kļuva par tās priekšsēdētāju, taču tika gāzts kārtējā “apvērsumā”. Nākamo reizi viņš amatā noturējās pusotru gadu (2019-2020). Savukārt 2021. gada vēlēšanas nodrošināja politiķa pozīciju stabilitāti, veidojoties pat vieglam pilsētgalvas personības kultam.

Andrejs Elksniņš, būdams jurists (Aleksandrs Bartaševičs ir inženieris) un publiski atraktīvs, prot būt izveicīgāks izteikumos un veidot Daugavpilij izdevīgas attiecības ar centrālo varu. Taču medijiem patīk viņu kacināt ar vaicājumiem, kam pieder Krima. Politiķis 2023.gadā sākumā pats paziņoja par izstāšanos no “Saskaņas”.

Šim lēmumam pamatā droši vien ir ne tikai partijas – tā elektorāta lielai daļai “nodevīgā” – vēršanās pret Krievijas agresiju. Arī tas, ka politiķis, ko “var raustīt no centra”, nespētu būt īsti savējais “separātiskās” Daugavpils elitē. Šāda varbūtēja problēma tika atrisināta, pērnā gada novembrī, nodibinot “Sarauj, Latgale!”.

Tā sevi definē kā “reģionāli sociālkonservatīvu” partiju. Apgalvots, ka tai ar “Saskaņu” pat varētu veidoties sadarbība, jo abu partiju vadība saprototies. Taču nav zināms, kā šīs attiecības ietekmēja Rīgas domes saskaņiešu deputāta Andra Morozova – agrāk pieteikta par pilsētas galvas kandidātu – pēkšņā piesliešanās Andrejam Elksniņam.

Arī Jūlija Stepaņenko, divu margināli rosīgu sīkpartiju kandidāte Ministru prezidenta amatam, Latvijas lielajā politikā iekļuva kā 12. Saeimas “Saskaņas” frakcijas deputāte. Viņa sarakstā pārstāvēja partijas sabiedroto Rīgas domes “Ušakova laiku” vairākumā –  “Gods kalpot Rīgai”, ko pameta 2020. gadā. No saskaņiešu saraksta ievēlēta arī 13. Saeimā, bet drīz frakcija palūdza Jūliju Stepaņenko iet savu ceļu. Bija starp partijas “Latvija pirmajā vietā” dibinātājiem, pat tās kandidāte Valsts prezidenta amatam, taču drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā pameta partiju (vai tika izslēgta). Īsu brīdi sadarbojās ar Aldi Gobzemu. Jūlijas Stepaņenko enerģija un dotības ļautu viņai būt veiksmīga politiķei, taču vēlme “būt pirmajai meičai ciemā” nav apspriežama.