Luterāņu arhibīskapa kandidāts Dzintars Laugalis neatsāks sieviešu ordināciju un grib aizliegt abortus

Kāda bija jūsu motivācija kandidēt uz amatu?

Mana motivācija kandidēt ir saistīta ar manu kā mācītāja vēlēšanos kalpot. Man ir prieks būt par mācītāju, kalpot baznīcā, kalpot Dievam. Savukārt bīskapa kalpošana man ir kā vainagojums, jo šo amatu ir iedibinājis Kristus, un mācītāja amats izriet no bīskapa amata - bīskaps sava amata pilnvarās ordinē mācītājus. Es baznīcā kalpoju jau ilgi, kopš 1999. gada, esmu cieši saistīts ar baznīcas vadību un labi pazīstu tās darbu. Jāpiebilst, ka manu kandidatūru izvirzīja mūsu diecēzes mācītāji, un es tam atsaucos. Man jau ir pieredze, iepriekš kandidējot uz Liepājas diecēzes bīskapa amatu, un jāsaka, ka tas ir grūts process. Turklāt būt par LELB arhibīskapu ir smags un grūts darbs. Tā ir atbildība par visu baznīcas dzīvi.

Vai vēlaties turpināt līdzšinējo LELB kursu, vai esat iecerējis kādas pārmaiņas?

Es teiktu, ka abējādi. To varētu salīdzināt ar draudzes vadīšanu. Ja draudzē ir bijis labs mācītājs, tad jaunatnācējam ir ļoti grūti turpināt to, ko darījis iepriekšējais mācītājs. Reizēm pat vieglāk ir sākt ko jaunu, nevis turpināt iepriekšējo, jo mēs katrs atšķiramies. Vienalga, vai ievēlēs mani vai Rinaldu Grantu (otrs kandidāts uz LELB arhibīskapa amatu - red.), pārmaiņas būs. Kādas tās būs, pagaidām vēl grūti pateikt. Manuprāt, luterāņu baznīca Latvijā atrodas zināmu pārmaiņu priekšā. To varētu salīdzināt ar skrējēju, kurš ir piekusis, ir pārvarēta distance un grūtības, taču finišs vēl nav redzams, tādēļ nepieciešams atgūt elpu. Baznīcai ir vajadzīga jauna elpa.

Otrs salīdzinājums būtu ar laulības dzīvi, kurā ik pa laikam ir vajadzīgas pārmaiņas. Paiet rozā briļļu laiks un iestājas krīze, no kuras iespējams iziet ar nobriedušu mīlestību. Taču, kad iestājas 30-40 gadnieku laiks, nepieciešams apzināties, kas mūs saista kopā. Tāda situācija, manuprāt, ir mūsu baznīcā, laiks pirms jaunas atskārsmes. Es ticu un pat nojaušu, ka tas notiks. Taču jauna elpa un jauna atskārsme pilnīgi noteikti nevar būt saistīta ar savas būtības aizliegšanu vai Kristus nodošanu, jo baznīcas būtība ir Labās Vēsts sludināšanā un Kristus apliecināšanā. Mēs esam atbildīgi par Latviju Kristus priekšā. Kāda būs šī jaunā elpa mūsu baznīcai? Par to mēs baznīcas vadībā esam runājuši laikam jau kopš kāda 2003. gada. Tas, visticamāk, ir saistīts ar mūsu domāšanu un vērtībām. Vai baznīcā svarīgākais ir cilvēks un tā ienākšana draudzē, un cilvēka garīgā aprūpe? Vai baznīcai svarīgākais ir Kristus, Viņa apliecināšana, sekošana Kristum un atteikšanās no vecā cilvēka un jaunā cilvēka apvilkšana? Vienā gadījumā ir antropocentriskais redzējums, otrā Kristocentriskais.

Otrs saistīts ar baznīcas instrumentu izvēli. Kristīgai baznīcai ir ļoti bagāta vēsture, kuras laikā tā piedzīvojusi dažādus izaicinājumus un tos vairāk vai mazāk sekmīgi pārvarējusi. Bijuši laiki, kad vajadzēja romiešiem parādīt, ka kristieši ir tādi paši morāli un kulturāli cilvēki, kuri deg mīlestībā uz Dievu un patiesībā ir paši labākie pilsoņi. Tad baznīcai vajadzēja izkopt savu mācību, savus pamatus. Bija laika periods, kad baznīcai vajadzēja saglabāt kultūru, zināšanas, mācīt domāt un augsti turēt morāli un ētiku. Tad baznīcai vajadzēja tuvoties tautai, katrai nācijai viņai saprotamā valodā. Tad baznīcai vajadzēja racionāli mācīt Dieva vārdu, centrā bija sprediķis un racionāli un loģiski saprotama mācība. Tagad ir iestājies jauns laikmets, kurš vairs nav ar šo racionālo uzstādījumu, bet ar vizuālo tēlu valodas un sociālās kopības uzsvaru. Tagad baznīcai atkal vajag atrast veidu, kā pasludināt Labo Vēsti cilvēkiem, tikai tagad daloties ar to izdzīvojamo garīgo skaistumu, to, kā mēs varam dzīvot ar Kristu.

Ja jūs ievēlēs, kādas būs jūsu galvenās prioritātes, piemēram, pirmo piecu gadu perspektīvā?

Pirmais ir darbs ar mācītājiem, jo bīskaps ir mācītāju mācītājs. Tā kā es ilgus gadus esmu vadījis LELB Garīgā personāla un draudžu lietu daļu, tad zinu, ka daudz ir jāstrādā ar mūsu mācītājiem, ar motivēšanu garīgās dzīves praktizēšanai. Mācītājs ir ne tikai tas, kurš dievkalpojumā lasa sprediķi, bet viņš ir garīgais tēvs savai draudzei. Viņš ir arī skolotājs, līdzgaitnieks un biktstēvs, kurš uzklausa cilvēku bēdas un priekus, palīdz atbrīvoties no grēka un iet garīgo ceļu. Mēs turpināsim sakārtot mūsu baznīcas izglītības jomu, attīstot Lutera akadēmiju. Un svarīgi ir strādāt pie baznīcas tēla uzlabošanas sabiedrībā. Tāpat ir jāsakārto tādas praktiskas lietas kā baznīcas pārvalde, kas mums pašlaik ir samērā dārga.

Kas ir lielākās izdevumu pozīcijas Baznīcas pārvaldē, un kā tās mazināt?

Pašlaik notiek šis process, un arhibīskaps ir viens no vadītājiem mūsu baznīcas Virsvaldē. Arhibīskaps ir garīgais vadītājs, bet laicīgais vadītājs ir Virsvaldes sekretārs. Šobrīd notiek baznīcas nozaru pārskatīšana. Nozares ir, piemēram, darbs ar jauniešiem, misija, žēlsirdības jeb sociālais darbs, īpašumu pārvaldīšana u.c. Kopš pagājušā gadsimta LELB pārvaldība bijusi līdzīga valsts pārvaldei. Taču pakāpeniski mēs kļūstam "baznīciskāki". Ja līdz šim baznīca nozares pārvaldīja kā ministrijas, tad tas izmaksāja dārgi. Nākotnē mēs to vairāk gribētu darīt caur draudzēm, izmantojot brīvprātīgo darbu un iesaistot arī mūsu mācītājus. Mēs grasāmies no pašreizējām 15 nozarēm pāriet uz trim. Proti, viena būs saistīta ar saimnieciskām lietām, otra sauksies par misijas nozari un trešā, kurai gan vēl nav nosaukuma, būs "garīgā atbalsta un komunikācijas" vai "mācības" nozare.

Kā pašlaik sokas ar LELB īpašumu pārvaldīšanu? Cik daudz baznīcu ir sliktā tehniskā stāvoklī?

Īpašumi luteriskai baznīcai Latvijā ir lieli, lai gan daudz kas jau ticis pārdots, jo tie bija ļoti sliktā stāvoklī. Piemēram, atgūstot vecās mācītājmuižas, mēs daudzkārt tās saņēmām ļoti sliktā stāvoklī, tajās bija sociāli nelabvēlīga situācija. Mēs esam smagi strādājuši, lai savus īpašumus savestu kārtībā. Tos, kur tas nav izdevies, esam pārdevuši. Strādājam pie tā, lai baznīcas īpašumi nestu peļņu, no kuras finansēt baznīcas darbu. Baznīcas īpašumi ir instruments, ar kura palīdzību samaksāt algas tiem, kas strādā baznīcas vadībā, un tā nebūtu smaga nasta draudzēm. Gribu piebilst, ka mūsu draudzes 10% no saviem ienākumiem pārskaita baznīcas vadībai. Pavisam LELB ir mazliet vairāk par 250 dievnamiem. No tiem bēdīgā stāvoklī ir aptuveni desmitā daļa. Tāda, piemēram, ir Cēsu Svētās Annas baznīca, kurā vairs nav draudzes. Tāpat laukos ir vairākas draudzes, kurām nav pa spēkam uzturēt savus dievnamus. Tam mums ir atbalsta fonds. Tomēr jāsaka, ka kopš dievnamu atgūšanas draudzes ir spējušas tos savest kārtībā un kopumā stāvoklis nav slikts. Paskatieties uz tādiem skaistiem dievnamiem kā Apriķu, Rubenes, Zaļenieku, Cēsu Sv.Jāņa baznīca un Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāle.

Vai mazajām draudzēm laukos ir kādas subsīdijas no LELB?

Jā, mēs mēģinām šo jautājumu risināt. Mums ir "Nekustamo īpašumu fonds", kurā draudzes iemaksā noteiktu procentu, kad pārdod īpašumu. Kādos smagos apstākļos draudzēm palīdz Virsvalde, piešķirot vai aizdodot līdzekļus.

Tad mēs meklējam risinājumus caur draudžu ciešāku sadarbību vai pat apvienošanos. Vidēji laukos mācītājs kalpo divās trīs draudzēs, kur viena ir centrālā, kurā mācītājs dzīvo. Mums ir arī mācītāji, kuriem laukos ir četras un kādam vairāk draudžu. Ja arī, apvienojot draudzes, dievnamus uzturēt nespēj, tad par tiem parūpējas "Pastorāts", LELB dibināts īpašumu apsaimniekošanas uzņēmums. Taču šāda situācija ir tikai dažiem dievnamiem. Nedaudz līdzekļu mēs saņemam arī no pašvaldībām un valsts. Lielākas pašvaldības piešķir regulāru atbalstu novada dievnamiem. Valsts sakrālā mantojuma programmā luterāņu konfesija ir pati lielākā. Domāju, ka vismaz puse no visām Latvijas baznīcām ir tieši luterāņiem.

Dažviet laukos ir situācija, ka dievnams vairs neatrodas apdzīvotā vietā. Šādos gadījumos meklējam, kā varētu cilvēki sanākt uz dievkalpojumiem citās telpās, vismaz ziemā. Tā, piemēram, notiek Meņģelē. Esam domājuši par to, vai mūsu misijai svarīgākas ir celtnes vai cilvēki, proti, ka vajag vairāk veltīties draudžu cilvēku aprūpei. Taču tā būtu kauna lieta, ja LELB pamestu savus lauku dievnamus, domāju, ka mēs to nedarīsim. Nereti laukos, kur nav ne pasta, ne veikala, ir tikai baznīca, kur cilvēkiem pulcēties.

Vai ir noteikts minimālais draudzes locekļu skaits, lai tā spētu pastāvēt?

Tas nav tik strikti kā attiecībā uz skolām. Taču ir pieņemts, ka draudzē ir vismaz 20 cilvēki. Taču mēs nesteidzamies draudzi slēgt, ja tur ir vien 10 cilvēki, un mēģinām saprast, vai šāda situācija ir ilgstoši un kādas ir perspektīvas. Iecirkņa prāvests katrā konkrētajā situācijā mēģina rast labākos risinājumus. Mēs apvienojam vai reorganizējam tikai tās draudzes, kur cilvēku skaits ir mazāks par 10. Meklējot risinājumus, mēs, piemēram, veidojam vienu draudzes padomi vairākām draudzēm.

Tomēr, ņemot vērā demogrāfiskās tendences un urbanizāciju, vai pieļaujat, ka piecu gadu perspektīvā laukos būs kādas draudzes jāslēdz, jo vienkārši nebūs cilvēku?

Mums ir ap 40 draudzēm, kur šis jautājums varētu būt aktuāls, bet mēs ar slēgšanu nesteidzamies. Mums ir baznīcas, kurās nav regulāru dievkalpojumu, tie notiek tikai baznīcas svētkos. Tā, piemēram, ir Liepnas un Vērgales draudzē.

Cieši saistīts jautājums - vai mācītāju novecošanās ir liela problēma? Vai notiek normāla paaudžu nomaiņa?

LELB mācītāju sarakstos ir apmēram 170 garīdznieki (bīskapi, prāvesti, mācītāji, diakoni, evaņģēlisti), kuru vidējais vecums ir 45 līdz 55 gadi. Par mācītāju var kļūt ne agrāk kā 25 gados. Arī mani ordinēja šajā vecumā. Lai arī katru gadu Lutera akadēmijā iestājas jauni studenti, tomēr viņu skaits ir mazāks nekā agrāk. Mums ir jāstrādā ar draudzes jaunajiem puišiem, nododot vēsti, ka mācītāja amats ir interesants un saistošs, ka tā ir laba iespēja dzīvei. Tai jābūt sistemātiskai pieejai, ka mācītājs piesaista jauniešus. Krīzes priekšvakarā, 2007. gadā, mēs izveidojām Garīdznieku sociālās nodrošināšanas fondu, kur mums finansiāli palīdzēja mūsu amerikāņu draugi (Misūri Sinodes luterāņu baznīca), un mēs saviem mācītājiem varējām samaksāt tiem laikiem labas un konkurētspējīgas algas. Tas vairoja mācītāja amata prestižu, un mēs novērojām, ka baznīcā ienāk jauni cilvēki. Lai gan atalgojums nav primārā mācītāja motivācija. Kopš tā laika mēs esam smagi strādājuši, lai draudzes spētu samaksāt pienācīgas algas. Atalgojuma sistēma ir tikusi reformēta, un mēs spējam atkal to pamazām audzēt. Mūsu stratēģija ir censties katru gadu mācītāju atalgojumu palielināt par 5%. Diemžēl vēl joprojām atsevišķiem mācītājiem atalgojums nesasniedz vidējo algu valstī. Jāsaprot, ka mācītājiem algu maksā draudzes no ziedojumiem. Labā ziņa ir tā, ka draudzes ir saskatījušas jēgu un vajadzību ziedot mācītāju atalgojumam. 

1975. gadā arhibīskaps Jānis Matulis uzsāka sieviešu ordināciju, kas turpinājās, līdz amatā stājās pašreizējais arhibīskaps Jānis Vanags. Vai jūs plānojat atsākt sieviešu ordināciju?

Ja šā gada Sinodē mani ievēlēs, tad es neatsākšu sieviešu ordināciju. Arhibīskaps Jānis Matulis sieviešu ordināciju sāka padomju okupācijas laikā, kad baznīcā bija smaga situācija, trūka mācītāju. Turklāt LELB tajā laikā vēlējās veidot saikni ar pēc iespējas vairāk starpbaznīcu organizāciju, lai saņemtu atbalstu, un daudzas Rietumvalstu baznīcas sievietes ordinē. Arhibīskapa Matuļa motivācija ordinēt sievietes nebija baznīciska, tā bija situatīva. Savukārt arhibīskapa Jāņa Vanaga lēmums to nedarīt bija garīgs un bibliski pamatots, izejot no baznīcas un garīgā amata būtības. Kad mēs 2016. gadā savā Satversmē ierakstījām, ka mēs ordinējam vīriešus, sabiedrībā to uztvēra tā, ka mēs pasakām, ka sievietes neordinējam. Nē, mēs pateicām to, ka garīgais amats ir tāds, kurā ordinē vīriešus. Tas ir saistīts ar baznīcas redzējumu, kas ir garīgais amats. Un tas ir saistīts ar sakramentiem un to pārraudzību. Starp dažādu valstu luterāņu baznīcām dominē divi redzējumi. Viens ir - garīgais amats ir tāds pats kā jebkurš cits amats. Tajā nav svarīgi, vai ir vīrietis vai sieviete, bet galvenais ir sagatavotība un prasmes. Savukārt otrs redzējums, pie kura pieturas LELB, ir, ka garīgais amats ir Kristus iestādīts. Tajā ir būtiski, ka mēs ievērojam, kā Kristus to iedibinājis. Tāpat kā Kristībā lietojam ūdeni un Svētā Vakarēdienā mēs lietojam vīnu un neraudzētu maizi, tāpat mācītāja amatā ir vīrietis, jo Kristus izvēlējās 12 apustuļus, kas bija vīrieši. Un bīskapi, mācītāji un diakoni ir apustuliskā amata turpinātāji.

Tātad LELBP (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē), ordinējot sievietes, teoloģiskā ziņā kļūdās?

Ja LELB garīgā amata uztverē turas pie šī bibliski sakramentālā redzējuma, tad LELBP vairāk ir šis iepriekš minētais humānistiskais skatījums. Tā ir viņu, kā baznīcas, izvēle, kam ir savas konsekvences. Publiskajā telpā parasti starp baznīcām netiek runāts par to, ka otra baznīca kļūdās, mēs cienām savas māsu baznīcas.

Vai jūsu vadībā LELB iestāsies par abortu aizliegumu?

Mēs uzskatām, ka aborts ir dzīvības izdzēšana. Svētie raksti saka, ka cilvēks sākas kopš ieņemšanas brīža. Visskaistāk tas Bībelē parādās Marijas un Elizabetes tikšanās laikā, kad Elizabetes miesās esošais Jānis Kristītājs atpazina Marijas miesās esošo Kristu, kurš bija tajā vecumā, kad parasti tiek atļauts veikt abortu. Tas visskaidrāk apliecina, ka cilvēks sākas jau no ieņemšanas brīža. Šo dzīvību izdzēst nedrīkst. Tas ir grēks. Mūsu baznīcas uzskats ir, ka mazais embrijs ir cilvēks cilvēkā. Man ir skumji par uzskatu, ka sievietes varā ir dot vai nedot dzīvību. Mūsu ķermenis nepieder mums, tas pieder Dievam, kas mūs ir radījis, vai Kristum, kurš mūsu dēļ ir miris pie krusta un augšāmcēlies. Sievietei ir dota tik brīnišķīga iespēja laist pasaulē jaunu dzīvību. Katra sieviete var iet Jaunavas Marijas ceļu, kas teica: "Es esmu Tā kunga kalpone, lai ar mani notiek pēc Viņa prāta." Bez tam, mūsu demogrāfija ir tik negatīvā un kritiskā stāvoklī, ka mūsu tautai ir vajadzīgs katrs bērniņš, kurš ir ieņemts.

Diemžēl reālā pasaule ir ļoti sarežģīta. Pirms kāda laika bija ziņa, ka Latgalē kāda 13 gadus veca meitene palika stāvoklī pēc tam, kad viņu bija izvarojis brālis. Tas, protams, jautājumu par abortu aizliegumu padara daudz neviennozīmīgāku.

Tādos gadījumos cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība, viņus nevajag atstāt vienus ar savām sāpēm, ir jābūt līdzās kādam, kas var palīdzēt šausmīgajā situācijā rast kādu drošības salu. Bet šādas smagas situācijas nevar būt par iemeslu tam, lai vispārīgi veiktu abortus. Ja baznīca neaicina aizliegt abortus, tad tā nepilda savu aicinājumu. Taču baznīcai ir arī jābūt tai, kas palīdz šādās smagās situācijās. Un valstij vajadzētu palīdzēt jebkurai organizācijai, tostarp arī baznīcu organizācijām, kas palīdz jaunajām māmiņām, kuras cietušas no vardarbības.

Vai homoseksuāliem cilvēkiem ir vieta baznīcā?

Homoseksuāliem cilvēkiem ir tāda pati vieta baznīcā un draudzē kā jebkuram citam cilvēkam. Homoseksuāls cilvēks neatšķiras no jebkura cita cilvēka, kas nāk uz baznīcu. LELB stratēģijā ir rakstīts, ka mūsu baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam. Mēs visi esam slimi ar grēku un saņemam ārstējošo Dieva palīdzību. Nebūtu godīgi pret homoseksuāliem cilvēkiem izturēties citādi. Baznīcai ir jābūt atvērtai ikvienam, kas meklē Dievu. Taču mēs esam aicināti negrēkot un atturēties no grēka, attiecīgi arī šajā jomā.

Tātad baznīcas uzskats ir, ka homoseksuālas attiecības ir grēks, no kura cilvēkam ir jāatbrīvojas?

Jā, patiešām tā ir. To atklāj arī Svētie raksti. Baznīca redz, ka cilvēkiem ir dažādas tendences, bet mēs esam gatavi palīdzēt, cik vien spējam, no tā atbrīvoties. Patiesībā Kristus ir tas, kurš dziedina un sakārto cilvēka dvēseli. 

Par to, ka sabiedrībā ir aktuāli garīgie meklējumi, liecina lielais pieprasījums pēc šāda veida literatūras, meditācijas un dažādu retrītu popularitāte. Tomēr daudziem cilvēkiem šie garīguma meklējumi noris ārpus institucionālās baznīcas. Kā baznīcai vairot sava piedāvājuma pievilcību?

Mūsu baznīcai arī ir savs rekolekciju centrs Mazirbē, Doma baznīca rekolekcijas rīko Lielvārdē. Taču es nedomāju, ka baznīcai ar kādu jākonkurē. Baznīca apvieno tos, kas ir kristīti, un tā ir vide, kurā iespējams autentiski piedzīvot Dievu. Taču baznīca kā organizācija ir daļa no sabiedrības un mēģina atbildēt uz tām vajadzībām, kādas cilvēkiem ir. Vēlme apcerēt Dievu jeb meditēt ir ļoti apsveicama, un tāda prakse baznīcā ir bijusi vienmēr. Tā ir tā sauktā lectio divina jeb dievišķā lasīšana un apcerēšana, kas manā Ikšķiles draudzē ir jau septīto gadu. Meditācijas ārpus baznīcas parasti ir saistītas ar citu filozofiski reliģisku redzējumu, kāds, piemēram, raksturīgs jogai vai dzenbudismam. Kristīgajā praksē meditācija ir vērsta uz Dievu, laicīgā meditācija ir orientēta uz norisēm cilvēkā pašā. Tajā pašā laikā jāsaka, ka meditācija nav baznīcas galvenais uzdevums. Mūsu aicinājums ir kalpot cilvēkiem ar aizlūgšanām, sakramentiem un garīgu aprūpi.

Ko jūs kā mācītājs domājat, kad dzirdat agresorvalsts Krievijas apgalvojumus, ka viņi ir nostājušies konservatīvo kristīgo vērtību sardzē un ir pēdējais kristīgās civilizācijas bastions trakojošajā Rietumu izvirtības jūrā?

Tas nedaudz atgādina nacistiskās Vācijas naratīvus. Krievijas apgalvojumi ir ļoti pārspīlēti. Tiem iepretī ir tās necilvēciskās rīcības, kas notiek Ukrainā. Krievija ar savām impēriskajām ambīcijām rīkojas pilnīgi antikristīgi, tur nav nekā no kristīgiem uzstādījumiem. Pašreizējais Krievijas valdnieks īpaši neatšķiras no citiem pasaules vēsturē bijušiem tirāniem.

Vai tuvā nākotnē mākslīgais intelekts spēs uzrakstīt labāku sprediķi nekā mācītājs?

Nē. Jo tas ir mākslīgais intelekts. Sprediķa tekstu mākslīgais intelekts, protams, var uzrakstīt. Bet labs sprediķis ir, kad mācītājs uzrunā savu draudzi un tajā darbojas Dieva Gars. Sprediķis ir notikums starp cilvēkiem, draudzes vidū, un tajā Dievs ir klātesošs, jo Dieva vārdam piemīt īpaša spēja uzrunāt, mainīt cilvēka sirdi. Mākslīgā intelekta uzrakstīts sprediķis var būt interesants, bet tas nebūs dzīvs.

Sarunu noslēdzot, gribu atsaukties uz Oskaram nominēto filmu "Konklāvs". Tajā Vatikāna kardinālu kolēģijas dekāns pirms jauna pāvesta ievēlēšanas saka lūgšanu, lūdzot Dievu, lai dod pāvestu, kurš šaubās. Ja jūs ievēlēs, vai jūs būsiet arhibīskaps, kurš iet ar savu stingru pārliecību, vai jūs būsiet arhibīskaps, kurš šaubās?

Ja mani ievēlēs, tad es būšu arhibīskaps, kurš ieklausās un kurš ir līdzās cilvēkiem. Es centīšos izzināt, vai mani lēmumi ir saskaņā ar Dieva gribu. Tādā ziņā, jā, tas ietver šaubu elementu. Proti, vai mans prāts ir saskaņā ar Dieva prātu. Tādā ziņā vienmēr ir jābūt šaubām. Savukārt šaubas nedrīkst būt par lietām, kuras Dievs ir skaidri pateicis.