Latvijas formula: Kā likt naudai ripot biznesa virzienā?

Latvijas finansiālā nākotne ir cieši saistīta ar globālajiem procesiem, bet tos ietekmē gan politiskie notikumi, gan citi faktori. Pasaules finanšu okeāns pamatīgi viļņojas jau kopš 2008. gada finanšu zemestrīces izraisītā cunami, kam sekoja Covid-19 pandēmija, karš Eiropā un krīze Tuvajos Austrumos. 

Eiropas Centrālā banka, kuras uzdevums ir rūpēties par eirozonas finanšu stabilitāti, jau vairākus gadus darbojas ar ievērojamiem zaudējumiem, pagājušā gada atskaitē tos norādot 7,9 miljardu eiro apmērā. Arī inflācija daudzviet joprojām nesnauž, neraugoties uz visiem pūliņiem to iebiedēt ar paaugstinātām procentu likmēm un citām metodēm. Tiesa gan, 2024. gadā Latvijā gada inflācijas rādītāji bija pavisam pieklājīgi – Swedbank Economic Outlook ziņojumā teikts, ka tā nepārsniedza 1,3 procentus. Zemi ir arī ekonomiskās izaugsmes tempi, kas 2024. gadā faktiski bija nulles līmenī. Lai arī prognozēts, ka nākamajā gadā tie pieaugs, pēdējā laika notikumi pasaulē liek šaubīties par šo prognožu iespējām piepildīties.

Lai vai kā, bizness turpinās, un ir jādomā, kā tam attīstīties un kādu lomu tajā varētu spēlēt bankas. Jaunākajā diskusiju cikla “Latvijas formula” epizodē, kas katru otro sestdienu vērojams TV24 ēterā, universitāšu eksperti diskutēja par finanšu un kapitāla tirgus nākotni. Diskusiju vada Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Universitātes padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš, tajā piedalās Rīgas Stradiņa universitātes padomes priekšsēdētājs un Attīstības finanšu institūcijas “Altum” valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Ramona Rupeika-Apoga un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētā profesore Ingūna Gulbe.

Vai Eiropas finanšu sistēmai draud krīze?

Diskusijas sākumā profesors Mārcis Auziņš pievērš tās dalībnieku uzmanību satraucošajai informācijai par situāciju Eiropas Centrālajā bankā (ECB). “Daudzi no mums pēdējās nedēļās publiskajā telpā ir lasījuši ziņu par Eiropas Centrālo banku, kas nodrošina eirozonas finanšu stabilitāti. 2024. gadā ECB ir strādājusi ar 7,9 miljardu eiro zaudējumiem. Varētu likties, ka tas ir negadījums, bet, ja mēs skatāmies vēl gadu iepriekš, zaudējumi ir bijuši tikpat lieli. Jautājums mums visiem – vai tas, ka ECB, kas ir mūsu finanšu sistēmas stabilitātes garants, strādā ar šādiem zaudējumiem, ir iemesls uztraukumam, vai arī tā ir normāla situācija?”

Rīgas Stradiņa universitātes padomes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš uzskata, ka satraukumam nav pamata. “Ja jāsaka vienkāršos vārdos, es teiktu, ka tā ir normāla situācija. Centrālajai bankai ir jāveic savas funkcijas, kas attiecas uz inflācijas kontroli, palielinot vai samazinot procentu likmes, un tas, ka šī procesa rezultātā rodas kaut kādi izdevumi, ir normāli.” Viņam piekrīt arī Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētā profesore Ingūna Gulbe: “Eiropas Centrālā banka nav dibināta ar mērķi gūt peļņu, tās uzdevums ir pavisam cits – stabilizēt finanšu situāciju un veicināt ekonomikas attīstību.”

Svarīgi saprast, kā radušies ECB zaudējumi. Saknes tiem meklējamas jau 2008. gada finanšu krīzes laikā, kad ECB, lai stabilizētu finanšu sistēmu un atbalstītu ekonomiku pēc 2008. gada krīzes, sāka aktīvu iepirkšanas programmas. Tās ietvēra dažādu aktīvu, tostarp valsts obligāciju, iegādi, kas palielināja ECB bilanci un radīja riskus tās finansiālajam stāvoklim. Pēc krīzes ECB ilgstoši uzturēja zemas procentu likmes, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi. Tas samazināja ECB ieņēmumus no procentu maksājumiem, turklāt papildu izdevumus radīja banku sektora glābšanas pasākumi, kas arī nebija lētais prieks. Tomēr vislielākā ietekme uz situāciju bija vērienīgajām monetārās stimulēšanas programmām, lai atbalstītu ekonomiku un novērstu deflāciju pandēmijas laikā, inflācijas apkarošanas pasākumiem, kā arī investīcijām dažādos aktīvos, kas tirgus svārstību rezultātā izrādījās mazāk veiksmīgas nekā cerēts. Tā visa rezultātā ECB vairākus gadus pēc kārtas ir strādājusi ar zaudējumiem. Tomēr ECB uzsver, ka tās finansiālais stāvoklis ir stabils un zaudējumi neietekmēs bankas spēju pildīt savus tiešos pienākumus.

Vai Latvijas bizness baidās no naudas?

Statistika liecina, ka Latvijas uzņēmēji aizņemas ievērojami kūtrāk nekā, piemēram, lietuvieši. Rezultātu tam mēs redzam lielo uzņēmumu skaitā Latvijā un Lietuvā – starp 30 vērtīgākajiem Baltijas uzņēmumiem tikai četri ir no Latvijas, un tikai viens no tiem (“MikroTik”) ir Latvijas uzņēmēju radīts. Lietuvas uzņēmumi strādā līdzīgos kreditēšanas apstākļos kā Latvijas, bet viņi daudz drošāk piesaista naudu attīstībai, savukārt Latvijā nereti manāma vēlme palikt pie “drošā mazumiņa”.

Reinis Bērziņš atklāj, ka patlaban aizņēmumu skaits Latvijā ir 2005. gada līmenī – divreiz mazāk nekā 2014. gadā. “Mēs redzam, ka pat vairākus gadus pēc krīzes uzņēmēji joprojām cenšas izvairīties no saistībām. Bankas kopumā strādā labi, bet ir lietas, kas ir uzlabojamas, piemēram, pārāk lielas ir ķīlas prasības. 90 % uzņēmumu bankās ir vismaz divas ķīlas, bet 50 % – četras un vairāk. Tāpat konkurenci banku vidū neveicina pārliekās soda naudas, migrējot no vienas bankas uz cita. Noteikti būtu jādomā arī par to, kā palielināt kreditēšanu reģionos, kur tā notiek pavisam kūtri.”

Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Ramona Rupeika-Apoga piekrīt, ka Latvijas uzņēmējiem nepatīk aizņemties. “Latvijas uzņēmumiem nepatīk aizņemtais kapitāls. Tie ir drošības un citi apsvērumi, bet, ja kāds grib rīkoties tikai ar savu naudu, tā izaugsmes iespējas uzreiz ir ļoti ierobežotas. No ekonomikas viedokļa strādāt ar savu naudu ir muļķīgi. Ir jāstrādā ar aizņemtu naudu, jo tā pieejama neierobežotā daudzumā. Iespējams, tā ir vecākās paaudzes problēma, jo, raugoties uz jauniešiem, izskatās, ka viņiem šī bijība pret nauda nav tik izteikta kā paaudzei, kas piedzīvoja padomju varas sabrukumu un grūtos 90. gadus.”

Kādā virzienā lūkoties?

Ramona Rupeika-Apoga atgādina, ka Latvijā savulaik bija sapnis kļūt par reģionālu starptautisko finanšu centru. “Jā, tas sapnis tika izsapņots, bet mēs guvām labu pieredzi, sagatavojām speciālistus, kas var strādāt ar nerezidentiem. Daudzi no viņiem aizbrauca un strādā uz Luksemburgu, Lihtenšteinu un citiem finanšu centriem.  Mēs nokavējām, jo brīdī kad veicām šo “kapitālo remontu” Latvijā, fintech uzņēmumiem nebija iespēju Latvijā atvērt kontus, savukārt Lietuvā un Igaunijā to varēja izdarīt. Iespējams, ka tagad mums jādomā kriptovalūtu tirgus virzienā. Zinu, ka Ekonomikas ministrija gatavo proaktīvu regulējumu. Šo virzienu mēs vēl neesam nokavējuši un, iespējams, varēsim attīstīt.”

Inguna Gulbe aicina domāt virzienā, kā samazināt banku prasības uzņēmumiem. “Es uzskatu, ka Latvijā nav jābūt pasaulē “vistīrākajai, baltākajai un caurspīdīgākajai” banku sistēmai. Saprotams, ka noteikumi ir jāievēro, bet šobrīd jātic, ka Latvijas uzņēmēji ir pietiekami radoši, lai šajā situācijā atrastu “caurumus” un iespējas jaunām idejām un attīstībai.”
Reinis Bērziņš piedāvā atbalstīt Latvijas uzņēmējus, izmantojot pensiju fondus. “Ja mēs pieņemtu lēmumu, ka pieci vai desmit procenti no finansējuma Latvijas 2. pensiju līmenī tiktu novirzīti tieši Latvijas uzņēmumiem, to ieguvums būtu vairāki simti miljonu eiro, un tā šis fonds varētu sildīt Latvijas ekonomiku.”