"Tas nav azarts, tā ir elle!" Samantas stāsts par azartspēļu atkarību

"Es teiktu, ka pats sākumposms bija draugu vidū, kad draugi sāka spēlēt azartspēles, kuriem jau bija 18. Man bija 17," raidījumam "Kivi" stāsta Samanta. 

Azartspēles bieži sākas nevainīgi kā izklaide vai draugu ietekme, taču drīz vien tā var izvērsties par bīstamu ieradumu. Pēc pilngadības sasniegšanas Samantas atkarība no azartspēlēm pastiprinājās: "Es vienkārši sapratu, ka man šobrīd ir ļoti daudz brīvā laika. Es sēdēju mājās, es negāju uz skolu, jo man bija trauma no sporta, un tad es piereģistrējos vienā saitē, otrā saitē, un pa 50 eiro sāku likt. Visbiežāk es liku sporta likmes, kas bija burtiski jebkurš sporta veids – sākās ar basketbolu, futbolu, tad jau aizgāja teniss, galda teniss, vēlāk jau aizgāja arī kazino."

Finansiālie zaudējumi bija ievērojami. Viņa bija plānojusi uzkrāt naudu augstskolai un autovadītāja apliecībai, taču galu galā lēnām iztērēja visus uzkrājumus azartspēlēs: "Lielākā summa, ko es esmu likmēs uzlikusi, ir 500 eiro. Man bija plāns sākt likt auto šoferu kursus, kaut ko augstskolai atstāt... Man bija iekrāti ap 2000 eiro, un tajā brīdī, kad es sēdēju mājās, tad tā nauda lēnām sāka izkust šajos kazino."

Viņas ģimene par atkarību ilgi nenojauta, un tas ir raksturīgi daudziem azartspēļu atkarīgiem cilvēkiem. Samantas gadījumā tieši mātes iejaukšanās lika viņai aptvert problēmas nopietnību: "Kazino operators, es teiktu, neviens īsti nezināja, cik traki ir patiesībā, cik traka ir tā atkarība palikusi. Man mamma neko nezināja, tāpēc arī nebija nekāda iniciatīva no viņas puses samazināt kabatasnaudu vai kaut ko tādu. Es paturpināju kaut kādus 2 mēnešus, līdz brīdim, kad viņa atvēra manu datoru un tur bija Olibets atstāts, un tajā brīdī viņa vienkārši pateica: "Ok, tagad manā klātbūtnē aizpildīsi to aizlieguma anketu, un šis ir jābeidz.""

Azartspēļu atkarība nav tikai nevainīga izklaide. Tā ir nopietna problēma, kas var iznīcināt ne tikai finansiālo stabilitāti, bet arī emocionālo un garīgo labsajūtu. Samanta savā pieredzē ir guvusi svarīgu atziņu: "Īstenībā, paskatoties atpakaļ, tu saproti, ka tas nav azarts, tas nav adrenalīna meklējums, bet tā burtiski ir atkarība, un tu vienkārši to tajā brīdī nesaproti. Es ieteiktu vienkārši apdomāties, vai ir tiešām vērts sabojāt gan savu nervu sistēmu, gan atņemt laiku pašam sev. Tā ir elle!"

Azartspēļu atkarība ir kā slīgšana purvā – jo dziļāk iegrimsti, jo grūtāk ir izkāpt. Ikvienam, kurš saskaras ar šo problēmu, ir svarīgi saņemt palīdzību un meklēt risinājumus, pirms atkarība ir pilnīgi pārņemusi dzīvi.

Aizlieguma reģistru var aizpildīt šeit.