Džoisa Didonato: operas dīva pirms Rīgas koncerta atklāj savus noslēpumus
8. februārī Latvijas Nacionālās operas un baleta skatītājus gaida neaizmirstams piedzīvojums – solokoncerts, kurā uzstāsies viena no izcilākajām mūsdienu operdziedātājām, trīskārtēja “Grammy” balvas laureāte Džoisa Didonato. Ekskluzīvajā sarunā māksliniece stāsta par savu īpašu pirmskoncerta rituālu, ikgadējo uzstāšanās slavenajā Ņujorkas cietumā “Sing Sing” un citiem saviem noslēpumiem.
Džoisa Didonato nākusi pasaulē ASV Vidējos Rietumos, Kanzasas štatā. Ar īru saknēm un katolisku audzināšanu, kuplā dzimtā, kas pilnā pulkā sēstas pie viena galda Pateicības dienā un Ziemassvētkos. Džoisa šajos ģimenes saietos, protams, allaž ir centrā. Jo viņa nemaz nevar nebūt centrā nedz mājas viesībās, nedz uz Metropolitēna operas skatuves. Kad viņa runā vai dzied, artikulācija ir tik skaidra un precīza, skaņa – tik enerģiska, ka, šķiet, spēj piepildīt jebkuru, pat visplašāko telpu.
Ārpus skatuves dzīves Džoisai ļoti patīk fotografēt. Pēc katra ceļojuma viņa rūpīgi sakārto fotoattēlus albumā kopā ar muzeju biļešu, viesnīcu uzlīmju un žurnālu izgriezumu kolāžām. Pagaidām Džoisas albumi paredzēti tikai tuvinieku lokam. Taču arī šajā prasmē visu ideāli saorganizēt, strukturēt, kataloģizēt, salikt pa plauktiņiem izpaužas darbīga un nemierīga daba, kas vienmēr un visur alkst ieviest kārtību.
Izdziedot bīstamas virāžas
Tas pats attiecas uz koncertu programmām. Lai cik traģisku mūziku viņa dziedās, tā publikai nešķitīs vienmuļa, neuzdzīs nolemtību vai skumjas. Jo programma būs uzbūvēta precīzi un ar dzelžainu loģiku pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Džoisa pati ir arhitekte un saimniece šīm gaisīgajām operu āriju ēkām, lidojošo vokalīžu pilīm. Un vienlaikus pragmatiska reāliste. Nekad neķersies pie tā, kas nav viņai pa spēkam, necīnīsies svešā teritorijā.
Skatuves rituāli
Pirms katra koncerta, kamēr skatītāju zāles cieši aizvērtas, bet mūziķi gatavojas priekšnesumam ģērbistabās, viņa obligāti ieplāno minūti, kad klusiņām iziet uz skatuves. Visi jau zina, ka viņai tur vajag pabūt vienai.
“Vairāk par visu mīlu šo klusuma mirkli pirms koncerta. Es spēlēju mūziku pati sev. Neraizējoties, vai kāds to dzirdēs. Jo man ir nepieciešams iemēģināt zāles akustiku, pārbaudīt, cik uzskaņota esmu pati. Tukšā telpā pirms koncerta vienmēr ir ietverts tik daudz dzīvības, tik daudz slepenu vibrāciju. Neticēsiet, bet tad, kad koncerts ir beidzies un zāle ir pilnīgi tukša, es bieži eju atvadīties no skatuves, un tad sajūtu vien nāvīgu klusumu. Brīnuma priekšnojauta, gaidīšana un ticība mīt manā dzīvē kopš bērnības, kopš baznīcas kora dziedājumiem, tiem pašiem korāļiem, kuri caurstrāvoja visas manas svētdienas un svētkus. Bez šīs bērnišķās ticības nevar kāpt uz skatuves un dziedāt to mūziku, ko es tik ļoti mīlu. Tas izjauks vai pat saraus kādu svarīgu saikni ar augstākajiem spēkiem. No tā es baidos, un to es negribu.”
Sociāli aktīva dīva
Viņai neveicās uzreiz. Pareizāk sakot, ilgi nemaz neveicās. Verdi un Pučīni operām viņa bija par smaidīgu, tāda pārāk pozitīva. Laba tehnika, taču nekādas drāmas. No dabas nostādīta balss, skolots vokāls, bet nekādu aktrises dotību. Mūžīgā otrā. Arī godalgas prestižos konkursos viņai piešķīra tikai otrās, bet lomas – lielākoties otršķirīgas. Džoisa godprātīgi gāja uz katru noklausīšanos, līdz vienā šādā atlases reizē nopietns, liels mūziķis viņai, acīs skatoties, stingri noprasīja: “Kāpēc jūs izvēlējāties šo profesiju? Jūs taču nevarat piedāvāt neko savu, neko jaunu un oriģinālu. Jūs tikai kopējat un atkārtojat nodeldētas banalitātes. Vai tad jums pašai nav garlaicīgi dziedāt tā, kā jūs to darāt?”
Džoisa nekaunas atkārtot šo īso, iznīcinošo uzrunu, pēc kuras viņai būtu pienācies nošauties vai vismaz mainīt profesiju. Taču viņa neizdarīja ne vienu, ne otru. Kā labi audzināta Kanzasas meitene, pieklājīgi pateicās profesoram un izgāja no auditorijas. Nejuzdamās nedz zemē iemīta, nedz aizskarta. Jo viņa vārdi Džoisā iesvēla līksmu niknumu un apņēmību. Viņa saprata, ka tagad darīs citādi pilnīgi visu: izvēlēsies repertuāru, sakārtos savu dzīvi, izdomās skatuves tēlu. Tagad viņa nebūs jauna provinces dziedātāja, kas kautri ieņem savu vietu rindā uz kārtējo noklausīšanos. Viņa ir jaunas paaudzes dieviete, jauns operas dīvas modelis.
Viņas priekšteces žilbināja ar briljantiem un tinās kažokādās, Džoisa ir visa dabiskā, ekoloģiskā, energotaupīgā kulta priesteriene. Viņlaikos dīvas izdzīvoja salauztu siržu drāmas un mīlas mokas, Džoisa runā par globāliem konfliktiem un katastrofām. Agrāk primadonnas tīksminājās par līdzcilvēku bailēm un bijību, pieprasot verdzisku padevību no katra, sākot no ģērbējas un beidzot ar diriģentu. Prīma Didonato ir pati atklātība. Demokrātiskas manieres, draudzīgs skatiens tieši acīs, gatavība pasmaidīt par tavu joku un jautri pasmieties pašai par sevi. Reiz “Seviļas bārddziņa” pirmizrādē Koventgārdenā viņa klupa tik nelaimīgi, ka lauza labo apakšstilbu. Pirmo cēlienu dziedātāja pabeidza, stipri pieklibojot, uz otro ieradās ar kruķiem. Nākamās piecas izrādes viņa spēlēja ņipro Rozīnu, apbraukājot skatuvi ratiņkrēslā. Unikālais priekšnesums ir fiksēts pat videoierakstā – Džoisas kāja ir ģipsī, taču viņa dzied. Turklāt labi dzied!
Runa nav par vokālo tehniku un nevainojamu balss pārvaldīšanu vien. Džoisai Didonato allaž ir par šauru – gan greznajos vēsturiskajos krinolīnos, gan arī rāmjos, ko pasaules opermūzikas repertuārs nospraudis liriskajam koloratūras mezzo. Tomēr jau gandrīz 20 gadu viņa uzstājas Ņujorkas Metropolitēna operā, ir viena no pieprasītākajām prīmām, lai gan atļaujas būt ļoti izvēlīga un nedziedāt visu pēc kārtas. Taču, ja uzņemas lomu, noslīpēs savu partiju līdz pilnībai.
Džoisa Didonato ir ne tikai viena no visgodalgotākajām operdziedātājām pasaulē, tostarp ir saņēmusi trīs “Grammy” balvas, bet arī izcila māksliniece ar bagātu diskogrāfiju, kas regulāri saņem augstāko kritiķu novērtējumu. Viņas koncerti ir notikums, kuru nedrīkst palaist garām.
Singsinga noslēpums
Džoisai ir arī sava slepenā dzīve, par kuru viņa nelabprāt runā skaļi, taču ne jau tāpēc, ka kaunētos. Vismaz reizi gadā viņa sniedz solokoncertu skarbi slavenajā Ņujorkas cietumā “Sing Sing”. Tā nosaukumā ir ietverta gan likteņa ironija, gan arī slepens uzsaukums vai kvēls lūgums, ko Džoisa sadzirdēja kā balsi no augstumiem. Cietuma mūru akustika nepavisam nav piemērota prīmas debešķīgajai balsij. Kālab viņai tas? Vai viņa tiecas iegūt ilgoto pilnību arī šajā vietā?
“Patiesībā, ticiet man, tur es to sajūtu daudz biežāk nekā lielās, slavenās koncertzālēs, kur klausītāji izvēlas, kas viņus izklaidēs, kurš viņiem dziedās. Šodien Berganca, rīt Bartoli vai Fleminga… Tur tā vienmēr ir nedaudz spēle: kurš labāks, kura balss skanīgāka, kam tonis izteiksmīgāks vai skaistāks? Neslēpšu, arī es labprāt piedalos šajā zvaigžņu parādē, kad mani turp uzaicina. Taču Singsingā ir citādi. Tā vairs nav spēle, tas vairs nav vienkārši koncerts. Tu jūti un saproti, ka tava mūzika un dziesmas ir vienīgā garīgā barība, kas tur pieejama. Tur to gaida un pieņem ar bijību, kā svēto vakarēdienu.
Turklāt, kā man likās, pienācās atvainoties publikai par dziesmu vārdu augsto stilu. Es teicu: iespējams, jums šī dzeja šķitīs naiva vai pat nejēdzīga. Piemēram, Hendeļa dziesmai ir samērā muļķīgs teksts par to, ka vajag pakratīt koku, lai saprastu, vai tas ir gana stiprs un izturīgs. Es nodziedāju šo dziesmu un ieraudzīju no zāles pēdējām rindām paslienamies kādu roku. Piecēlās jauns puisis un teica, ka viņš lūdz atvainot, ja viņa vārdi izklausīsies necienīgi, taču viņam šis teksts nepavisam nešķiet muļķīgs. Jo viņš pats jau sen jūtas kā tāds koks. Pēc tam es viņiem dziedāju Māleru vācu valodā, kuru tur neviens nesaprata. Taču redzēju, ka skaņdarba būtība nav vārdos. Viņi klausījās mūziku, iedziļinoties tajā ar visu savu būtību. Viens pievēra acis, cits paslēpa seju plaukstās, kāds iegāja sevī pavisam… Tas bija tāds klusums, kāds nav panākams pat visizglītotākajā auditorijā un izcili sagatavotā zālē. Satriecoša, vienreizīga pieredze.”
Kas sagaida Rīgas koncerta skatītājus
Rīgas 8. februāra koncerta programma sola īstus svētkus klasiskās mūzikas cienītājiem. Tajā iekļauti gan labi pazīstami, gan retāk dzirdēti šedevri:
- Klods Debisī – “Bilitis dziesmas”;
- Alma Mālere – “Piecas dziesmas”;
- Jozefs Haidns – “Arianna Naksā”;
- Džeiks Hegijs – “Kamilla Klodela. Ugunī”.
“8. februāris būs īsts svētku vakars Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Neatkarīgi no tā, vai esat pieredzējis klasiskās mūzikas gardēdis vai vēlaties piedzīvot kaut ko patiešām īpašu, šis koncerts ir lieliska iespēja atklāt, ko nozīmē operas māksla tās augstākajā virsotnē,” sola koncerta organizators Jevgeņijs Vintūrs.
Biļetes uz Džoisas Didonato koncertu Latvijas Nacionālajā operā un baletā vēl ir pārdošanā vietnē bilesuparadīze.lv – nepalaidiet garām iespēju kļūt par daļu no šā neaizmirstamā muzikālā piedzīvojuma!
