Diplomāts Andris Teikmanis skaidro Trampa politiku, situāciju Ukrainā un ANO ietekmi
Pirmdien, 20. janvārī, ASV prezidenta amatā oficiāli stājas republikānis Donalds Tramps. Bijušais diplomāts un vēstnieks Krievijā, Vācijā un ASV, eksprezidenta Egila Levita kancelejas vadītājs Andris Teikmanis intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka protekcionisms ir tā politika, kuru Tramps saprot, un tirdzniecības tarifi ir tie mehānismi, uz kuriem viņš liek lielas cerības. Vienlaikus Teikmanis norāda, ka Tramps šo administrāciju izvēlējās pēc citiem principiem nekā pirmās prezidentūras laikā. Svarīgākais bija lojalitāte un šo cilvēku līdzšinējie uzskati Trampam svarīgos jautājumos, mazāk svarīga bija nepieciešamā kompetence konkrētajā amatā. Savukārt, runājot par Latvijas diplomātijas mērķiem, Teikmanis uzsver, ka Latvijai ir ārkārtīgi svarīgi kandidēt šā gada vēlēšanās uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles vietu. Latvijai tā ir unikāla izdevība ietekmēt starptautisko dienaskārtību.
Saistībā ar jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanos amatā (20. janvārī) lielais nezināmais, kas gan rada bažas, gan vieš cerības, ir potenciālās Ukrainas un Krievijas miera sarunas. Trampa administrācijas cilvēki jau ir teikuši, ka Ukrainas miera plāns būtu īstenojams 100 dienās. Tajā pašā laikā sliktā ziņa ir NATO ģenerālsekretāra Marka Rites teiktais, ka Ukrainas pozīcija šobrīd nav pietiekami spēcīga miera sarunām. Ko mēs vispār no tām varam gaidīt un par ko ir iespējams vienoties?
Daudz kas ir atkarīgs no pašas Ukrainas. Manuprāt, ir jāgaida, kad aizejošā prezidenta Džo Baidena pēdējos mēnešos piešķirtās palīdzības 6 miljardu dolāru apmērā ietvaros piegādātās ieroču sistēmas tiks izlietotas kaujas laukā. Jāraugās, kāds būs iznākums, kad ukraiņi reāli sāks šos ieročus lietot. Jautājums, vai Ukraina spēs pārlauzt kara gaitu, kas pašlaik viņiem nav labvēlīga. Krievija cieš milzīgus zaudējumus - katru dienu bojā iet vismaz pusotrs tūkstotis kareivju, taču pagaidām agresorvalstij vēl ir iespējas katru dienu mest kaujas laukā aizvien jaunu lielgabalu gaļu.
Vai jūs pieļaujat iespēju, ka nosacītajās 100 dienās Ukrainai ir iespēja nostiprināt savas pozīcijas gaidāmajām miera sarunām?
Es domāju, ka tā varētu notikt. Te gan jāņem vērā, ka Ukrainai aktuāls ir ne tikai ieroču, bet arī dzīvā spēka trūkums. Ukraiņi ar saviem puišiem tā nešķaidās, kā to dara Krievija.
Majors Jānis Slaidiņš nesen izteicās, ka Ukraina bez mobilizācijas neiztiks.
Tur tā lieta. Lai veiktu pretuzbrukumu, pārsvaram ir jābūt gan ieroču, gan dzīvā spēkā ziņā. Tā ka, domājot par miera sarunām, viss atkarīgs no tā, cik ukraiņi spēs saņemties un efektīvi izmantot no Amerikas saņemto palīdzību, kas tiešām ir apjomīga. Cerams, ka ukraiņi vēl saņems arī 3 miljardu eiro palīdzību no Vācijas. Cerība, ka ukraiņi nostiprinās savas pozīcijas, ir.
Cik ticams ir scenārijs, ka Ukrainai tomēr nāksies atdot četrus okupētos reģionus - Luhansku, Donecku, Zaporižju un Hersonu? Kāda tam būtu ietekme uz starptautisko tiesību praksi?
No starptautisko tiesību viedokļa šādā scenārijā svarīgi būtu nofiksēt, ka kara pārtraukšana ir pamiers, nevis miers. Ukraina nebūs ar mieru atzīt, ka tās teritorijas ir zaudētas uz mūžīgiem laikiem un pieder Krievijai. Tā būtu liela kļūda arī no starptautisko tiesību viedokļa. Ukrainai ir iespējas lauzt kara gaitu, tā, kā tas notika, atgūstot Harkivas apgabalu un iebrūkot Kurskā. Gaidāmās miera sarunas ir klasisks gadījums, kad uzvarētājs būs tas, kurš runās no spēka pozīcijām. Tas noteiks, kādas būs pamiera līnijas. Tad ir jārunā par starptautiskiem miera uzturēšanas spēkiem, kas šo līniju ievērošanu nodrošina. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka pamiers neapturēs Krievijas impēriskās ambīcijas. Krievija uzkrās ieročus un dzīvo spēku, lai atgrieztos pie saviem sākotnējiem mērķiem.
Ko mēs [Rietumi] varam darīt, lai tā nenotiktu?
Sakaut Krieviju. Ja tā Ukrainā tiks sakauta, tas būs lūzuma punkts.
Pašlaik gan diemžēl nekas neliecina, ka tā varētu notikt.
Pašlaik nē, bet mēs nevaram izslēgt šādu iespēju.
Kā jūs kā diplomāts vērtējat bijušā Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Jāņa Garisona intervijā "Klubam" teikto, ka, ja Rietumi būtu savlaicīgi Putinam [Krievijas prezidentam] pateikuši, ka, ja tu neapstāsies, tad mēs - NATO - iesaistāmies, Putins būtu apstājies? Jo viņš būtu sapratis, ka uzvarēt NATO viņam nav izredžu. Līdz šim gan NATO ir stingri turējusies pie neiesaistīšanās politikas.
Es domāju, ka tas varēja notikt, bet nenotika. Atskaite jau ir jāsāk veidot no 2008.gada, kad Krievija iebruka Gruzijā. Arī toreiz, ja Putinam amerikāņi būtu neoficiāli pa tiešo pateikuši, ka neej Gruzijā, citādi mēs iesaistīsimies, iebrukums nebūtu noticis un Gruzija nebūtu zaudējusi 20% savas teritorijas. Toreiz tas nenotika, jo Rietumi vēl nebija atmetuši cerības par Krieviju kā valsti, kas iet Rietumu demokrātijas virzienā. Tās cerības joprojām bija. Toreiz arī Putins bija cits.
Tas bija toreiz. Ukrainas kara kontekstā šādu cerību jau sen nebija. Un tomēr NATO nekādus brīdinājumus par iesaisti Putinam nenodeva.
Te jāņem vērā, ka NATO dalībvalstu viedoklis par iespējamo iebrukumu pirms 2022. gada 24. februāra radikāli atšķīrās. Amerikāņu izlūkdienesti teica, ka iebrukums notiks, kamēr eiropieši uzskatīja, ka tā ir tikai "pabaidīšana" no Putina puses. Arī paši ukraiņi kļūdījās, domājot, ka Putins neuzdrošināsies uzbrukt. Visa šī situācija rāda, ka Eiropa, arī Amerika, īpaši nav gatavas uzņemties drošības iniciatīvu, kas balstītos uz militāru spēku.
Vai jums ir skaidrojums, kāpēc tā?
Tāpēc, ka pēdējās desmitgadēs Eiropa ir dzīvojusi mierā un visi militārie konflikti ir bijuši tālu no tās. Pēdējais militārais konflikts Eiropā bija 1991. gadā, kad notika Dienvidslāvijas sadalīšana. Un arī tad, iespējams, Eiropa būtu bijusi gatava "norīt" etnisko genocīdu, kuru serbi vērsa pret musulmaņiem, lai tikai nebūtu jākaro, taču iesaistījās pasaules policists ASV. Tāda bija izaugusi vesela Eiropas politiķu paaudze, kas nezināja, kā rīkoties kara gadījumā. Viņi no šādas pieredzes baidījās, jo bija pieraduši dzīvot komfortablos miera apstākļos, paļaujoties, ka starptautiskā tiesiskā kārtība visu atrisinās mierīgā diplomātiskā ceļā. Lielā Vācijas politiskā kļūda attiecībā uz autoritāriem režīmiem bija ticība lozungam "Wandel durch Handel" - "Pārmaiņas caur tirdzniecību un ekonomisko sadarbību". Taču nekādas pārmaiņas nenotika. Jāņem vērā, ka Vācijā bija ārkārtīgi spēcīgs Krievijas lobijs, un ne tikai Šrēdera [bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders 1998.-2005. - red.) personā, bet arī Kristīgajos Demokrātos. Arī bijusī kanclere Angela Merkele (2005.-2021.) lika milzīgas cerības uz Krievijas demokratizāciju.
Bet Amerika, kas vienmēr bijusi pasaules policists?
Arī Amerikas politiķiem karš ir ļaunākais murgs, un viņi nav gatavi rīkoties kara apstākļos.
Aizejošais ASV prezidents Džo Baidens gan personiski pieredzēja Vjetnamas karu.
Jā, taču tas bija tālu no ASV. Turklāt šim karam bija spēcīgs ideoloģisks attaisnojums un pamatojums - novērst globālā komunisma briesmas. Šajā gada tūkstotī galvenais uzstādījums ir - vairot labklājību, un karš nekādi šajā modelī neiederas.
Cik lielā mērā jūs piekrītat teorijai, ka Rietumi neiesaistās Ukrainas karā ar pilnu jaudu, jo baidās no sakautas Krievijas, kas nozīmētu tās sabrukumu, kas raisītu bažas, kā rokās nonāks kodolieroči?
Es īsti tam nepiekrītu. Es nedomāju, ka Krievijas sakāves gadījumā šī valsts sabruks. Krievijas cilvēki ir tik ļoti attālināti no varas, tik ļoti distancēti, ka viņi ideoloģiski nopirks jebkādu vēstījumu, kādu vara viņiem pasniegs. Ir jābūt pilnīgai kodolkatastrofai, lai Krievija sabruktu. Arī reģionos nav tādu spēku, kuri būtu sabrukušas Krievijas idejas nesēji, kuri uzskatītu, ka kāds reģions atsevišķi dzīvos labāk nekā kopā ar visu Krieviju. Neaizmirsīsim, ka Krievijas teritorijā vairums iedzīvotāju ir krievi, kas nesāks dalījumu: krievi pret krieviem. Jā, Krievija var zaudēt, jo tās ekonomika ilgākā laikā nevarēs pavilkt kara izdevumus. Tāpēc tik liela nozīme ir globālajām sankcijām, īpaši pēdējai Krievijas naftas rūpniecības sankcionēšanai. Taču Krievijas finansiālais sabrukums neietekmēs tās valstisko pastāvēšanu. Tad ieslēgsies Krievijas sabiedrības morālās izdzīvošanas rezerves, kas arī ir milzīgas. Krievi spēj dzīvot nabadzībā un nesacelties pret varu. Tādēļ es pašlaik neredzu nekādu pamatojumu, kādēļ lai Krievija sadalītos reģionos un izjuktu.
Baidens savā pēdējā runā par ārpolitiku, kopsavelkot savu četru gadu prezidentūru, teica, ka ASV un tās sabiedrotie ir kļuvuši stiprāki un sāncenši ir vājināti. Vai piekrītat tik pašapmierinātam vērtējumam?
Daļēji. Salīdzinot ar Donalda Trampa prezidentūru, kuras laikā Amerika izstājās no vairākām starptautiskām organizācijām, Baidena laikā notika Amerikas atgriešanās jeb "come back" starptautiskajā apritē, īpaši dažādās ANO struktūrās. Noteikti spēcīgāka ir kļuvusi NATO, dalībvalstu militārie izdevumi ir pieauguši. Vai Amerika ir kļuvusi ārpolitiski spēcīgāka salīdzinājumā ar tās sāncenšiem, piemēram, Ķīnu? Es nedomāju, ka pēdējos četros gados kaut kas ir principiāli mainījies. Attiecībā uz Krieviju būtisks pavērsiens ir pēdējās ASV sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru. Tajā pašā laikā Amerikai nav izdevies tieši ietekmēt nedz Krievijas, nedz Ķīnas, nedz Ziemeļkorejas politiku. Arī Irānas politiku ASV nav izmainījusi.
Līdz ar to es neredzu, ka Amerikas ietekme būtu pieaugusi attiecībā pret tās sāncenšiem.
Tātad nevar teikt, ka Baidena prezidentūras laikā ASV ārpolitikā būtu izcēlusies ar līderību?
Līderība un izlēmība bija tas, ko gaidīja, taču diemžēl ne vienmēr tāda bija.
Kas mainīsies Amerikas ārpolitikā pēc Trampa stāšanās amatā? Vai var teikt, ka trīs galvenās lietas būs fokuss uz Ķīnu, protekcionisms un izolacionisms?
Ķīna noteikti būs un paliks Amerikas ārpolitikas galvenā prioritāte. Jo Ķīna ir vienīgais globālais ASV sāncensis. Protekcionisms ir tā politika, kuru Tramps saprot, un tirdzniecības tarifi ir tie mehānismi, uz kuriem viņš liek lielas cerības. Protekcionisma politika sāksies, būs ļoti agresīva un skaļa, bet tas, ar ko tā beigsies, ir pavisam cits jautājums. Izolacionisms ir politika, pie kuras Amerika ik pa brīdim atgriežas. Te gan jāvērtē kopējā Republikāņu partijas attieksme, diezin vai visi republikāņi atbalsta izolacionisma politiku. Domāju, ka ASV "establišments" saprot, ka Amerikai pasaulē ir pārāk liels svars, lai tā vienkārši sēdētu savā alā. Amerika nevar to atļauties. "Karstajos punktos", kas ir svarīgi pašai Amerikai, - Tuvie Austrumi, Izraēla, Irāna, Krievija, Ziemeļkoreja, Ķīna - tā nevarēs nedarīt neko. Citos reģionos, iespējams, Amerika nebūs tik aktīva.
Teju visi eksperti teica, ka kaut ko tuvāk par ASV ārpolitiku varēs spriest tad, kad būs zināmi Trampa administrācijas cilvēki. Nu tie ir zināmi. Vai varat pavērtēt?
Tramps šo administrāciju izvēlējās pēc citiem principiem nekā pirmās prezidentūras laikā. Svarīgākais bija lojalitāte un šo cilvēku līdzšinējie uzskati Trampam svarīgos jautājumos, mazāk svarīga bija nepieciešamā kompetence konkrētajā amatā. Vienlaikus jauno administrāciju veidos visnotaļ neordināras personības, kas ir aktīvas un radikālas. Tajā pašā laikā es derībās neliktu savu pēdējo naudu uz to, ka pēc kāda laika tās netiks nomainītas. Šis process varētu būt diezgan dinamisks. Jau ir iezīmējies konflikts starp Stīvenu Banonu (ieņems galvenā stratēģa amatu - red.) un Īlonu Masku (vadīs valdības Efektivitātes departamentu - red.), kurš taču nekur nepazudīs.
Kā raudzīties uz Trampa izteikumiem par vēlmi nopirkt Grenlandi, pārņemt kontroli pār Panamas kanālu un padarīt Kanādu par 51. ASV štatu?
Es domāju, ka Grenlandes jautājums varētu kļūt par vienu no aspektiem, kā Tramps veidos tirdzniecības tarifu politiku ar Eiropas Savienību (ES). Amerika nevar uzlikt kaut kādas ekonomiskās sankcijas vienai pašai Dānijai, kas ir ES dalībvalsts. Es tiešām nedomāju, ka Tramps pasludinās Grenlandi par ASV daļu. Viņš mēģinās sarunāt, jo sevi uzskata par labāko sarunvedēju pasaulē. Trampa metode ir sākt sarunas ar ļoti agresīvu, spēcīgu, draudošu izejas punktu.
Diezgan līdzīgi Putina politikai eskalēt, lai pēc tam deeskalētu.
Taktikā ir atšķirības. Tramps tā rīkojās arī savas pirmās prezidentūras laikā, kad nekādu fundamentālu panākumu viņa retorikai nebija. Atcerēsimies, ka viņš solīja atrisināt Ziemeļkorejas jautājumu. Tramps bija pirmais prezidents, kas šajā valstī viesojās, paspieda Kimam roku, spēra pat vienu soli šīs valsts teritorijā. Taču tas arī viss rezultāts. Cita nav. Ziemeļkoreja tāpat turpina darīt to, ko tā vēlas. Tā ka agresīvu draudu politika no Trampa puses noteikti būs, taču iznākums, iespējams, būs pavisam cits.
Par starptautisko politiku un Latviju. Mūsu valsts kandidē ANO Drošības padomes vēlēšanās 2025.gadā uz nepastāvīgā locekļa vietu 2026.-2027. gadam. Tajā pašā laikā šī ANO struktūra sevi ir diskreditējusi, tāpat kā to izdarīja ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterešs, pērn piedaloties BRICS valstu samitā Krievijā un spiežot roku Putinam un Baltkrievijas diktatoram Lukašenko. Cik Latvijai ir svarīga šī nepastāvīgā locekļa vieta Drošības padomē?
Ļoti svarīga. ANO kā globālā organizācijā ar 193 dalībvalstīm viss nav ideāli, un panākt vienošanos starp tik daudz valstīm ir ļoti izaicinoši. Tajā pašā laikā ANO veido starptautisko tiesisko kārtību, kas Latvijai kā mazai valstij ir ļoti svarīgi un ko mēs aizstāvam. Ja mēs nojaucam šo kārtību, mēs atgriežamies viduslaikos, kur uzvar stiprākais. Jāsaprot, ka ANO nav alternatīvas. Nav nevienas citas institūcijas, kas varētu definēt starptautisko tiesisko kārtību, pat ja tā ne vienmēr ir efektīva. Drošības padomes prezidentūra notiek rotācijas kārtībā. Kad pienāca Krievijas kārta, tā tur prezidēja, lai arī bija sācies karš Ukrainā. Tā sāka savu prezidentūru un beidza. Es nedomāju, ka no tā ir jātaisa traģēdija. ANO Drošības padome ir pati nopietnākā starptautiskās drošības institūcija, kas var pieņemt saistošus lēmumus. Es piekrītu, ka problēma ir Ķīnas un Krievijas veto tiesības, taču citas alternatīvas Drošības padomei nav. Latvijai, esot šajā padomē kā nepastāvīgajai loceklei, paveras milzīgas iespējas nākt ar savām iniciatīvām un ietekmēt starptautisko dienaskārtību. Ja mēs tur nebūsim, mūsu vietā neviens cits to nedarīs. To pierādīja arī mūsu kaimiņi - Lietuva un Igaunija, kas laikā, kad bija Drošības padomes nepastāvīgās locekles, nāca klajā ar vairākām ļoti nozīmīgām iniciatīvām.
Lai kā mēs nekritizētu ANO vai tās ģenerālsekretāru, taču citas alternatīvas nav.
Vairāki starptautiski pētījumi par šo tēmu gan min, ka ANO nav spējusi nedz ietekmēt, nedz atrisināt nevienu no pēdējo desmitgažu krīzēm. Risinājums tā vai citādi ir piederējis atsevišķām lielvalstīm.
Gan jā, gan nē. Jo jebkurš modelis, par kuru tiek panākta vienošanās kādu krīžu noregulēšanā, netiek izdomāts no zila gaisa, bet gan balstās ANO rezolūcijās. Es vēlreiz uzsvēršu, ka Latvija aizstāv starptautisko tiesisko kārtību, kurā tiek balstīti visi krīžu un konfliktu noregulējumi. Piemēram, Kiprā un Libānā joprojām ir ANO miera uzturēšanas spēki. Tā ka es neteiktu, ka ANO ir institūcija, kuru mēs varam neņemt galvā. Ko tad mēs ņemsim galvā? To, kurš stiprāks, kuram jaudīgāka atombumba?
