Gada "Kultūras un mākslas skolotāja" Zane Bēķe: skolotājam pašam jābūt personībai

Zanes Bēķes darba stāžs ietver vairākas paaudzes, šobrīd darbojas ar  jauniešiem, bet savulaik viņa bijusi piemērs šo jauniešu vecākiem. Skolotāja var lepoties daudzām oriģinālām idejām, viņas devums ir neatsverams gan pasākumu organizēšanā, gan dalībā teātra festivālos un konkursos.

Kas jūs motivē būt skolotājam un kā jūs sevi motivējat darbā, lai pārvarētu profesionālos izaicinājumus?

Jāatzīst godīgi, ka pēc tik ilga nostrādāta laika pedagoģijā, konkrēti skolā, faktiski šāds jautājums vismaz man nav aktuāls, jo šaubos, vai manā profesionālajā dzīvē kaut kas radikāli varētu mainīties, tāpēc motivācija ir tas, ka šai jomā esi ilggadējs un izaicinājumi vairs var būt tikai šeit pat, ar to arī rēķinos.

Mana motivācija darbā ir īsa un vienkārša: “Ej un dari!” Nemēdzu gari domāt un apspriest, kā būtu, ja būtu..., jo laiks ir vērtība, ir jāiet un jādara tepat un tūlīt! Un nožēlot var tikai to, ko neizdara vai nepamēģina, retāk – otrādi. Savukārt profesionālie izaicinājumi ir nemitīgi gan lielākās, gan mazākās lietās. Protams, lielākais profesionālais izaicinājums man ir bijusi līdzdalība pretrunīgi vērtētajā projektā “Skola 2030”, bet Kultūras un mākslas jomas statusu līdzās pārējiem mācību priekšmetiem un kursiem, strādājot kopā ar citām mācību jomas “Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā” kolēģēm, esam pacēlušas, un tagad process piedzīvo savu attīstību un pilnveidi praksē. Ikdienā šodienas skola ik uz soļa piedāvā dažādus izaicinājumus, piemēram, atrast optimālu stratēģiju, kā novaldīt skaitā zem 30 piektklasnieku teātra mākslas stundās, kas notiek skolas aktu zālē, nevis sēžot klasē solos.

Kā jūs risināt situācijas, kad skolēniem trūkst motivācijas vai interese par mācību priekšmetu?

Ja uz šo jautājumu būtu gatavas atbildes, tad skola būtu ideāla un šāds jautājums - lieks, bet pasaule diemžēl vai, par laimi, tā nav iekārtota. Kamēr vien cilvēks ir uz šīs zemes, vienmēr viņam ir kādi risināmi, mazāka vai lielāka apjoma, jautājumi un problēmas. Un skolas dzīve nav izņēmums, drīzāk ar vēl izteiktāku raksturu šai ziņā.

Saprotams, ka ne visiem skolēniem patīk un līdz ar to arī nepadodas, piemēram, bioloģija vai fizika, ne visi skolēni ir gatavi mūzikas stundās dziedāt klases priekšā, citam ir problēma augstlēkšanā vai tāllēkšanā sasniegt kādu iespējamu minimumu, un tā varētu uzskaitīt vēl un vēl... Tieši tāpat ir ar mākslas priekšmetiem, īpaši pamatizglītībā. Un ne visiem skolēniem, tāpat kā mums, pieaugušajiem, ir vēlme pašmotivēties kāda izaicinājuma pārvarēšanai. Tad nu jāmēģina rast kādas neordināras pieejas, stratēģijas, kas iedrošinātu skolēnu, lai nebūtu tā, ka jau sākotnēji skolēns ieciklējas uz nepatiku pret attiecīgo mācību priekšmetu, tas rada tālejošas sekas, kas var ilgt pat vairāku gadu garumā, un, ja to atstāj pašplūsmā, tad tā tas arī notiek. Pats galvenais, skolotājam ir jābūt tik “redzīgam”, lai laikus pamanītu un noskaidrotu “nemotivācijas” cēloni. Protams, nav teikts, ka skolēns uzreiz kļūs motivēts, bet skolotāja uzdevums ir radīt viņam tādus apstākļus, lai veicinātu motivāciju un neradītu pastāvīgu, ilgstošu diskomfortu. Gadās arī tādi skolēni, neteikšu gan, ka tādu ir daudz, kuri samērā nekaunīgi ignorē prasīto, neizpilda uzdevumus, nav darbīgi stundas gaitā, augstprātīgi neuzskata, piemēram, teātra mākslu par nopietnu un līdzvērtīgu citiem mācību priekšmetiem, tad gan par motivatoru, šajā gadījumā ar negatīvu stimulu, var būt sekas, kādas tās parādās vērtējumā un/ vai uzvedības žurnālā. Arī tāda ir skolas realitāte. Bet skaidrs, ka dzīvesgudrs un “cauri redzošs” skolotājs atšķirs dažādos skolēna “nemotivācijas” gadījumus. Skolotājam jābūt ne tikai redzošam, bet arī radošam, piedāvājot nemotivētiem skolēniem, iespējams kādus autoritāšu stāstus un piemērus, paša skolotāja piedzīvoto, uzdevumus, kas mudina paraudzīties uz mācību priekšmetu no cita skatupunkta u.tml.

Bet viens no vislabāk strādājošiem motivatoriem ir pavisam vienkāršs, proti, uzslava par kādu, kaut vismazāko sīkumu, piemēram, atbildi uz jautājumu vai citu nelielu uzdevumu.

Aicinu katru, kas lasīs šo rakstu, atcerēties situāciju, kad esat paslavēti, vai tas necēla jūsu pašapziņu un neapliecināja, ka jūs varat! Un šādi brīži var mainīt arī skolēna motivāciju un interesi par mācību priekšmetu, bet skolotājiem gan jau pašiem ir kādi savi “knifiņi”, kas nostrādā.

Kas, jūsuprāt, ir pats svarīgākais izcilam skolotājam, lai viņš spētu iedvesmot skolēnus?

Atbilde ļoti īsa: skolotājam pašam jābūt personībai, ar savu individualitāti, saviem “stiķiem”, tikai tad viņš var būt autoritāte arī skolēnam.

Kas īpaši raksturīgs tikai jums, kad jūs apmācāt skolēnus?

Pēc “Labdien!” nākamais jautājums: “Kā jums klājas? Kas šodien ar jums labs un kas slikts atgadījies?” Tā es izzinu klases “kopējo temperatūru” attiecīgajā brīdī un saprotu, ar kādu attieksmi strādāt tālāk. Piebildīšu, ka mans pamata priekšmets šobrīd skolā ir teātra māksla pamatizglītībā un kursi “Kultūras un māksla I (teātra māksla)” un “Literatūra I” vidusskolas posmā. Ar vidusskolēniem daudz ejam ārpus skolas, sadarbojoties ar vietējām kultūras institūcijām, kā Ikšķiles pilsētas bibliotēka, Ikšķiles tautas nams, Ikšķiles Kultūras biedrība. Šad tad mūsu ceļi ved uz galvaspilsētu, apmeklējot kādu teātra izrādi, izstādi vai piedzīvojot citu kultūras notikumu. Savienojam mācību procesu ar vietējās un plašāka mēroga kultūras mantojuma un personību izpēti, piemēram, izzinām režisores Margas Teteres, scenogrāfa Jāņa Kugas radošo biogrāfiju un, protams, ikšķilietes - rakstnieces Noras Ikstenas daiļradi, lai pēc tam izzināto iekļautu radošajā darbībā.

Mans princips ir virzīt skolēna darbības mācību procesā tā, lai viņš atsauces uz to, ko mācījies skolā, spētu saskatīt arī dzīvē, piemēram, to, ka “Akropole” nav tikai lielveikals, bet nosaukums saistāms ar artefaktu no Eiropas kultūras šūpuļa - Senās Grieķijas.

Par “Latvijas Gada skolotājs 2024” balvu

Latvijas Universitātes iedibinātās balvas mērķis ir godināt talantīgus un izcilus Latvijas pedagogus, apliecinot skolotāja darba izšķirošo nozīmi Latvijas sabiedrības un valsts attīstībai. Konkursā tika saņemti kopumā 152 pieteikumi, visvairāk no Rīgas – 26, Jelgavas novada un Ventspils – 11 no katras pašvaldības. Pa desmit pieteikumiem tika saņemts no Rēzeknes pilsētas un Valmieras novada, astoņi pieteikumi saņemti no Jelgavas pilsētas. Balva tika pieteikti skolotāji un skolu komandas no 32 novadiem un valstspilsētām.

Visvairāk pieteikumu saņemts nominācijā “Sākumskolas skolotājs” – 25, vairāk nekā 20 pieteikumu ar nominācijā “Pirmsskolas skolotājs”, tieši 20 – “Dabaszinātņu skolotājs”. Komandu nominācijās tika pieteiktas septiņas skolas vadības un sešas skolas atbalsta komandas.

Balvas tika pasniegtas 11 individuālajās un divās komandu nominācijās. Visi laureāti saņēma īpašo, mākslinieces Andas Munkevicas veidoto stikla balvu “Zinību spārni” un mecenāta SIA “Mikrotīkls” sarūpētās izcilības stipendijas – individuālo nomināciju uzvarētāji – 1000 euro apmērā katrs. Savukārt komandas saņēma naudas balvu 2000 euro apmērā katra.