Savu vārdu ir pateicis. Leģenda - Agris Engelmanis
Tieši ar Agra Engelmaņa simfoniskā opusa Mūzika simfoniskajam orķestrim pirmatskaņojumu 2015. gadā sāka skanēt jaunuzceltā Liepājas koncertzāle Lielais dzintars. Par Liepājas brendu, zvaigzni un dārgakmeni dēvētais komponists Agris Engelmanis ir talants, kas jānovērtē pašiem un jāatklāj pasaulei.
LEĢENDA AGRIS ENGELMANIS
Savu vārdu ir pateicis
Sarmīte Pujēna
FOTO: IRINA TĪRE UN AGRA ENGELMAŅA ĢIMENES ARHĪVA
Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents Atvars Lakstīgala, kurš opusa Mūzika simfoniskajam orķestrim nodzeltējušās nošu lapas bija atradis Agra Engelmaņa partitūru skapī viņa mājā Ezera ielā Liepājā, savas izjūtas raksturoja šādi: “Man bija grūti noticēt, ka partitūra tapusi pirms 44 gadiem (1971). Tik svaiga, laikmetīga, mūsdienu sadzīves izjūtām pārpilna un dažbrīd groteska.” Toreiz viņš vēl atklāja: “Ar Agra Engelmaņa kompozīcijām iepazinos salīdzinoši vēlu, kad sāku strādāt Liepājas Simfoniskajā orķestrī un veidot viņa 80. jubilejas un vienlaikus piemiņas koncertu. Vēlos atgūt nokavēto, tāpēc viņa brīnišķīgo mūziku esmu iekļāvis arī nākamās sezonas programmās.”
Arī pērn, sākot savu 143. sezonu, Liepājas Simfoniskais orķestris (LSO) līdzās pasaules dižgariem atskaņoja nelielu Engelmaņa miniatūru – šarmanto skaņdarbu Musica alba. Šajā rudenī, kopā ar vijolnieci Paulu Šūmani dodoties koncertturnejā, orķestris atskaņos arī izsmalcinātu harmoniju un elegantas muzikālās līnijas caurstrāvoto Engelmaņa kompozīciju Zīmējums sēpijas tonī.
Plašāk nenovērtēts
LSO valdes loceklis Uldis Lipskis ne reizi vien norādījis, ka Engelmaņa vārds ir nepelnīti nepamanīts, jo “talants ir milzīgs, un gudrība liela”. Viņš Agri Engelmani liek līdzās diviem citiem kurzemniekiem – Pēterim Vaskam un Ērikam Ešenvaldam.
Arī Agra Engelmaņa audzēkne muzikoloģe Dace Bluķe uzskata, ka talantīgais liepājnieks “latviešu mūzikas dzīvē ir līdz galam nenovērtēts”. Viņasprāt, tas saistīts ar komponista tam laikam ārkārtīgi avangardisko, moderno simfoniskās mūzikas valodu, kas padomju režīmam nebija īsti pa prātam. “Skaistu un dziedošu mūziku Engelmanis rakstīja korim, bet simfoniskajam orķestrim – ļoti ekspresīvu, ekstravagantu, bieži vien laikabiedru nesaprastu,” norāda Bluķe. “Tiem maniem kolēģiem muzikologiem, kuri nav bijuši ar Agra Engelmaņa mūziku saistīti, paklausoties viņa skaņdarbus, ir liels pārsteigums un atklājums, ka 70.–80. gados Latvijā ir tapusi pasaules kontekstā tik laikmetīga simfoniskā mūzika. Diemžēl par tajā laikā līdz galam nenovērtētajiem autoriem arī šobrīd, kad par viņiem varētu runāt, zinām ļoti maz.”
Iesaistot diriģentu Atvaru Lakstīgalu, Liepājas orķestris Engelmaņa opusu Musica alba ierakstīja kompaktdiskā, kurā iekļautas arī trīs Diafonijas, kas ierakstītas kopā ar pianisti Elīnu Bērtiņu, un 2015. gadā pirmatskaņotā Mūzika simfoniskajam orķestrim. Albuma ievadā muzikologs Orests Silabriedis raksta: “Agra Engelmaņa daiļrades lielās zonas ir simfoniskā mūzika un kordziesma, pieskaitīsim vairākus vokāli instrumentālus lieldarbus, kādus instrumentālās kamermūzikas paraugus un pāris ērģeļdarbu. Tas arī viss. Katra skaņa kā nagla iedzīta vienīgajā pareizajā skaņdarba taktī. Agris Engelmanis visu mūžu iet savu vienīgo iespējamo radošo ceļu, nevienam nelīdzinādamies, ne ar vienu nesacenzdamies. Viens no modernistiski ievirzītākajiem Latvijas autoriem. Plašākā nozīmē pagalam nenovērtēts. Pats savas dzīves ietvarā mūža nākumu, liekas, piepildījis un varbūt pat laimīgs.”
Caur un cauri liepājnieks
Engelmanis dzimis 1936. gada 26. aprīlī Liepājā. Tas esot noticis piecos no rīta, tāpēc nosaukts par Agri. Pēc pamatskolas beigšanas mācījies Liepājas mākslas vidusskolā, 1956. gadā ar izcilību pabeidzot koktēlniecības nodaļu. Līdztekus privāti apguvis klavierspēli, jo mūzika jau bija ieņēmusi vietu viņa sirdī. Intervijā laikrakstam Vakara Ziņas 1993. gadā Engelmanis stāsta: “Piecu gadu vecumā gaidīju, kad mājās būšu viens, un tad es lepni spēlēju, komponēju operas un ārijas un jutos gandrīz kā Bēthovens.”
Gadskaitļos un laika nogriežņos komponista gājums izskatās tā: 1962. gadā Agris Engelmanis pabeidza Liepājas mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļu, 1971. gadā neklātienē – Latvijas Valsts konservatorijas Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi. Strādājis par kompozīcijas un teorētisko priekšmetu skolotāju Liepājas mūzikas vidusskolā (1964–2001), ļoti sarežģītajā politisko pārmaiņu laikā bijis šīs skolas direktors (1989–1996). Bijis arī Valsts Liepājas teātra muzikālās daļas vadītājs (1975–1979). Kopš 1977. gada – Latvijas Komponistu savienības biedrs, bijis arī Komponistu savienības valdes loceklis. Mūžībā aizsaukts 2011. gada 7. aprīlī – neilgi pirms savas 75. dzimšanas dienas.
“Bija ieplānots jubilejas koncerts. Tā vietā iznāca atceres koncerts,” saka komponista meita Līga Engelmane. “Apprecējāmies 1962. gadā, un līdz mūsu zelta kāzām bija palicis viens gads un viens mēnesis, kad Agris aizgāja,” piebilst Agra Engelmaņa dzīvesbiedre, pianiste un muzikoloģe Aija Engelmane, kuras dzimtais uzvārds ir Šaumane. Jā, un pazīstamais gleznotājs Kārlis Frīdrihs Šaumanis ir Aijas tēva brālis.
Abi iepazinušies, kad viens mācījies Liepājas mākslas vidusskolā, otrs – Liepājas mūzikas vidusskolā. “Abas skolas vienmēr ir draudzējušās, tagad tās ir pat apvienotas. Es dažreiz uz klavierēm pavadīju kādu no mākslas skolas audzēkņiem, piemēram, Irinu Tīri, kura bija mākslas vingrotāja. Tā sapazināmies ar Agri,” stāsta Aija.
Kad nākamais komponists vēl pirms iestāšanās mūzikas vidusskolā iesaukts armijā un aizsūtīts uz Černovciem Ukrainā, Aijai jau birušas asaras. Zinot, ka Agris grib iestāties mūzikas teorijas nodaļā, Aija viņam sūtījusi ne tikai mīlestības vēstules, bet arī harmonijas uzdevumus. Pārnācis no dienesta, Agris uzņemts uzreiz otrajā kursā, jo gan pratis spēlēt klavieres, gan zinājis teoriju.
Aija un Līga joprojām dzīvo Liepājas ezermalā, namā, kuru Agris mantoja no savas tantes – tēva māsas Mildas Janerovskas, Liepājas slimnīcas virsmāsas, kura bijusi pazīstama ar savu stingrību un prasīgumu. Līga tēva mājā atgriezās pēc deviņiem Anglijā pavadītiem gadiem, bet Līgas meita un Agra mazmeita Ieva joprojām dzīvo Anglijā.
Uz ezermalu Engelmaņi pārcēlās 1977. gadā, kad dzīva vēl bija Milda. Pirms tam Agris ar vecākiem dzīvoja Jaunliepājā, Parka ielā 10 (tagad 30). “Kā viņus neizsūtīja, nezinu! Kaimiņus izsūtīja par to vien, ka viņiem bija žurnāla Atpūta komplekts, bet Agra tēvs bija bijis Latvijas armijas virsnieks,” teic Aija Engelmane. Padomju laikā Eduards Engelmanis strādājis uz vislielākā celtņa rūpnīcā Sarkanais metalurgs.
Agra Engelmaņa māte Emīlija audzinājusi abus bērnus – Agri un viņa vecāko māsu Rutu – un vadījusi mājas dzīvi. Ģimene bijusi Ciānas baptistu draudzē un cītīgi gājusi baznīcā.
Līga Engelmane stāsta: “Vectēvam vēl bija Latvijas armijas karavīra josta – tāda koši dzeltena, kas glabājās mazā kambarītī. “Re, kāda man smuka josta! Bet šito tu nevienam nerādi!” viņš mani brīdināja. Bet neizsūtīja viņus, iespējams, tāpēc, ka to vienu gadu viņi bija nodzīvojuši dārza mājiņā.”
Stāstot par tēvu, Līga saka – cilvēks ar sarežģītu raksturu; cilvēks, kuram bija vajadzīga arī liela deva vientulības, kuru viņš guva, staigājot pa Engelmaņu lauku mājai Ausekļi blakus esošo mežu, turklāt jebkurā diennakts laikā. Šajos brīžos komponista galvā dzimuši jauni skaņdarbi, jo klavieres viņam nebija vajadzīgas, notis varējis pierakstīt jebkurā mirklī kaut vai uz avīzes malas.
Kādā 1988. gada publikācijā pilsētas laikrakstā Agris Engelmanis skaidrojis, kāpēc palicis uzticīgs Liepājai: “Man bieži ir jautājuši – kāpēc neizvēlos “plašāku lidojumu” (lasi – kāpēc “nepārvācos” uz Rīgu)? Varbūt vajadzēja jautāt – kāpēc “nepārlidoji uz lielāku būri”? Jo katrai vietai ir savas robežas, gribi vai negribi, plašākas vai šaurākas, augstākas vai zemākas. Un darbu darīt iespējams jebkurā vietā, arī vistālākajā lauku nostūrī. Un varbūt tieši tur arī tavs darbs nestu vissvētīgākos augļus.
Ar Liepāju pamatā saistīta visa mana dzīve. Ar Liepāju saistīti daudzi sapņi. Var jau to dažādi saukt – par nākotnes projektēšanu, piemēram. Sapņojot pienāk brīdis, kad sāc domāt – pag, pag, to taču var arī izdarīt!
Gribas sakomplektēt un nostiprināt – profesionāli un materiāli – simfonisko orķestri. Nākotnē sapņojam par jaunu, skaistu koncertzāli... Ievirzītas sarunas ar garīgo varu. Lielo vokāli simfonisko darbu atskaņojumi mūsu slavenajās baznīcās vien būtu ko vērts! (Lai nu dieviņš stāv klāt!)”
Simfoniskā un kora mūzika
“Ar simfonisko mūziku bija ļoti sarežģīti,” saka komponista atraitne. “Provinces komponistam kaut kur Rīgā tikt pie lielā orķestra? Neiespējami!” Kaut kas no Agra kompozīcijām Rīgā izskanējis tikai Komponistu savienības plēnumos. Tajā pašā laikā Liepājā viņš bijis gluži vai privileģētā situācijā. Aija Engelmane: “Viņam kā Jozefam Haidnam Esterhāzi galmā Liepājā gandrīz bija savs orķestris, jo diriģents Valdis Vikmanis bija ārkārtīgi atsaucīgs. Viņa kompozīcijas diriģējuši un pirmatskaņojuši Ilmārs Lapiņš, Imants Resnis, Jēkabs Ozoliņš.” Ļoti uzmanīgs un ieinteresēts Engelmaņa darbu atskaņošanā esot arī pašreizējais LSO galvenais diriģents Guntis Kuzma.
Par pagrieziena punktu Engelmaņa daiļradē Aija sauc sešdesmitos gadus, kad viņš iepazinis poļa Kšištofa Penderecka mūziku. Pendereckim bijusi ārkārtīgi liela nozīme Engelmaņa muzikālās gaumes veidošanā. “Tā bija pavisam cita, jauna pieeja skaņu materiālam.” Pats Engelmanis ir teicis: “Sajutu, ka mūzikā iespējams atrast interesantākas kolīzijas, ka ne jau tikai melodija ir vienīgā, ar kuru var uzburt skaņu gleznas.”
Aija iemācījusies poļu valodu, un dzelzs priekškara apstākļos tā bijusi iespēja iepazīt Eiropu un pasauli. “Lasīju poļu žurnālus. Kā par mūziku – jo poļu žurnālos varēja lasīt gan par Džonu Keidžu, gan citiem avangardistiem –, tā par sportu, jo Agris domāja arī par savu fizisko formu, viņu interesēja bodibildings.”
Gadu pēc Lielā dzintara atklāšanas koncerta Liepājas Latviešu biedrības namā koncertā, kas bija veltīts Agra Engelmaņa 80. jubilejai, izskanēja viena no pazīstamākajām komponista kora dziesmām Liepu taka. Izskanēja tā, ka “līdz pat jūrai, līdz pat saulei” un, iespējams, līdz pašam Engelmanim debesīs. Tieši skaisto un melodisko kora dziesmu dēļ universālā komponista daiļrade ir pazīstama plašākai sabiedrībai – tās vairākkārt iekļautas Dziesmu svētku programmā. 2007. gadā izdots arī Engelmaņa kora mūzikas albums Miglas rīts.
Kādā intervijā 1985. gadā komponists izteicies: “Rakstu kora mūziku. Tā man faktiski galvā rūgst nepārtraukti, un laiku pa laikam es to arī pierakstu. (..) Zinu, ka manas dziesmas ir neērtas. Tāpēc biju pārsteigts, ka vairāki kori tā vietā, lai izvēlētos vieglākas un spožākas dziesmas, bija ņēmuši Mūsu atbalsi arī kā izvēles dziesmu.”
Komponista dzīvesbiedre uzskata, ka brīnišķīgs Engelmaņa kora dziesmu interprets ir diriģents un Agra draugs Jēkabs Ozoliņš, kurš “saprata dziesmas dvēseli”. Pats Engelmanis atzinis, ka “Jēkabs ir ieticis manā dvēselē un sapratis, kas es esmu”.
Savukārt Jēkabs Ozoliņš savulaik intervijā Orestam Silabriedim teicis: “Agra Engelmaņa mūzikā aiz brīžam šķietamās vienkāršības slēpjas lieli muzikāli dziļumi: skaņdarbos nav nevienas nots, kura nebūtu daudzreiz izdzīvota autora dvēselē, dziesmu dzeja ir pirmklasīga, arī pats autors raksta dzeju par lielu pārsteigumu saviem kolēģiem profesionālajiem dzejniekiem. Sākot iestudēt Agra skaņdarbus, jābūt dvēseliski ļoti atvērtam un patiesam, lai mūzika neslēptu nekā no tā, kas tajā iekodēts.”
Tas, ka Engelmaņa dziesmas ir aizskanējušas līdz pat Dziesmu svētkiem, ir tieši Jēkaba nopelns, teic Aija. Viņa atceras, ka bijusi milzīga cīņa ar nopelniem bagātajiem virsdiriģentiem, kuriem tādas miniatūras kā Tai rītā, Liepu taka, Etīde nav šķitušas piemērotas Mežaparka lielajai skatuvei.
Agris Engelmanis savas dzīves laikā radījis visai daudzveidīgus darbus – no miniatūrām līdz monumentāliem izvērstas formas darbiem. Pie nopietnākas komponista muzikālā mantojuma izvērtēšanas patlaban strādā mūzikas zinātniece un pētniece Ilze Šarkovska-Liepiņa, kura apņēmusies līdz Engelmaņa 90. jubilejai 2026. gada pavasarī sagatavot grāmatu.
Dullais Dauka ar daudzpusīgām interesēm
Agris Engelmanis visu mūžu kalpojis trim mūzām: mūzikai, dzejai un fotogrāfijai, uzskata viņa meita. Un vēl arī gleznojis – viņa krāsu kaste joprojām glabājas mājās –, interesējies par budismu, Hokinga pētījumiem, kvantu fiziku, astronomiju un daudz ko citu. Kā jau iepriekš minēts, nodarbojies arī ar sportu – cilājis svarus. “Viņš drusku bija tāds Dullais Dauka, kuram vienmēr interesēja – nu, kas tur ir aiz tā horizonta?” saka Līga.
Ar fotogrāfiju Agris Engelmanis īpaši aizrāvies jaunībā, tā bijusi diezgan liela viņa dzīves daļa, viņš pat bijis Liepājas fotostudijas biedrs. Kluba vadītājs Huberts Stankevics reiz izteicies, ka Engelmanis uztaisīs labu fotogrāfiju pat tad, ja viņu ieslēgs tukšā istabā. Par Agra galvenajām modelēm kļuvušas ģimenes sievietes – sieva Aija un meita Līga.
To, ka raksta arī dzeju, Agris diezgan ilgi turējis noslēpumā, atceras Aija. Par tēva dzeju Līga teic, ka tā esot skarba un tieša, mīlīgu rindu tajā ir visai maz. Aktieris Ēriks Vilsons, kurš ir lasījis Engelmaņa dzeju, saka: “Manuprāt, tā ir ļoti muzikāla, ļoti personīga, uz iekšu vērsta – tāda pati kā viņa mūzika. Domāju, ka tā nav atraujama no Engelmaņa kā personības, par kuru man ir nojauta, ka tā joprojām ir nenovērtēta...”
“Skaisti laiki bija!”
Lai gan no Liepājas 35 kilometrus attālie Ausekļi vēsturiski nav saistīti ar Engelmaņu dzimtu, šai vietai komponista dzīvē bijusi ārkārtīgi liela nozīme. Māju ģimene iegādājusies 1978. gadā, uz to pamudinājis Dunikā dzimušais mūziķis Laimonis Trūbs. “Tā bija Agra paradīze,” teic Aija Engelmane. Ne velti komponists izvēlējies atdusēties tieši Dunikas Liepienu kapos.
Daloties atmiņās, Aija un Līga labprāt uzbur mirkļus no kopā ar tuvākajiem draugiem – dzejnieka Olafa Gūtmaņa ģimeni, diriģentu Jēkabu Ozoliņu un viņa kora Līva dziedātājām, simfoniskā orķestra mūziķiem – Ausekļos svinētajiem Ziemassvētkiem, Jāņiem, Latvijas karoga uzvilkšanu mastā un himnas dziedāšanu Jāņos Atmodas pirmsākumos astoņdesmito gadu beigās. “Tie vienmēr bija lieli ļembasti, kas sakrita ar Atmodas laiku, sākot ar 1984.–1985. gadu. 1988. gadā Ausekļos bija sapulcējušies kādi sešdesmit cilvēki. Vilkām mastā Latvijas karogu – visus uz Sibīriju neaizvedīs, vilksim!” atceras Līga. Aija Engelmane papildina: “Olafs, reiz atbraucis, ienāk iekšā un saka tā: “Vai uzreiz sāksim ar Raimondu Paulu, vai kādu Jāņu dziesmu arī padziedāsim?” Agris brūvēja alu, Līga sēja sieru, sašuva visiem tautastērpus... Skaisti laiki bija!”
Pats komponists 1988. gadā vietējā laikrakstā apliecinājis: “Man mīļākie svētki ir Līgo svētki. Nav latviešiem citu svētku ar tik apjomīgu folkloras un etnogrāfijas piesātinājumu. Nav skaistākas nakts dabā kā vasaras saulgriežu nakts! Un nav grūti spēlēt un dancot visu cauru nakti! Jo šī ir ne tikai pati īsākā, bet arī pati skaistākā nakts. Tikai – vai vairs protam saulgriežus svinēt? Varbūt tomēr vēl viss nav aizmirsts un pazaudēts?...”
Līga Engelmane: “Reiz tēvs bija izlasījis, kādai jābūt pūces ligzdai, un nolēma pats to uztaisīt, jo pūce Ausekļos bija manīta. Iznāca kaut kas līdzīgs suņu būdai, smaga. Kā to tagad dabūs kokā? Atbrauca simfoniskais orķestris ciemos, un klarnetists Uldis Locenieks uzstiepa to ligzdu kokā. Tēvs Uldim jautāja, ko viņš par to gribēšot. “Nu, uzraksti man kaut ko!” Tā tapa Pūces ligzda – tieši basklarnetei, ko spēlēja Uldis.” Aija Engelmane piebilst: “To iestudēja arī ansamblis Putni, un tas bija viens no interesantākajiem darbiem – basklarnete kopā ar sieviešu balsīm.”
Pats Agris Engelmanis savam draugam Olafam Gūtmanim par Ausekļiem teicis tā: “Šī vieta it kā necila – Ausekļi ir klaja lauka vidū, tuvējā meža strēmele pāriet slīkšņainā dumbrā. Bet purvs ir pirmatnējs, tajā es jūtos kā vilks, kā dzērve, esmu pa to klīdis visos gadalaikos, dažādās diennakts stundās, un tas rosinājis manu iztēli. Mājās pārnācis, aizvien esmu juties kā uzlādēts. Pati modernākā mēbele Ausekļos ir flīģelis. Pārējais – kā tam jābūt laukos, kā tas te ir bijis mūždien – vienkārši, lietderīgi, lai laukus nesajauktu ar pilsētu. Esmu dīvains saimnieks, un kaimiņi par mani brīnās: zemi neizmantoju, stādu kokus. Tā ir mana vienīgā iejaukšanās dabā. Ja nebūtu Ausekļu, justos nabadzīgāks kā cilvēks. Droši vien arī kā komponists.”*
Iekusis dabā, iegājis naktī
“Deviņdesmito gadu sākumā bija traki, tad jau mazliet aizgāja arī alkohols,” Aija atceras. “Man šķiet, ka tajā juceklī tēvs jutās nenovērtēts, un, būdams, radoša personība, viņš bija arī superemocionāls,” spriež Līga. Aija: “Vienīgie, kas viņu ļoti labi saprata, bija Jēkabs Ozoliņš un Olafs Gūtmanis.”
Valdis Vikmanis, Liepājas mūzikas vidusskolas ilggadējais direktors un Agra Engelmaņa priekštecis šajā amatā, spriedis tā: “Kāpēc dzēra Agris Engelmanis? Un Jānis Dreimanis? (..) Dažs varbūt nedzerdams neko nevar uzrakstīt, bet Engelmaņa Pūces ligzda un īpaši kora dziesmas... Agris savu vārdu ir pateicis.”
Savukārt dzejnieks Olafs Gūtmanis savā draugā saskatījis šādu šķautni: “Ir tādi cilvēki, kuri labāk jūtas ēnā. Vakara mijkrēslī, kad saule norietā, kad iestājas intīma stunda, nodzēšot dienas spilgtos iespaidus, kad vientulība skar vissmagāk un ilgas gūst traģisku nokrāsu. Nevis kliedējot domas un jūtas, bet koncentrējot tās asā un vitālā pārdzīvojumā. Biezē mākoņi debesīs, biezē koki mežā, un ēnas saplūst dziļā un omulīgā tumsā. Un cilvēks atmet no sevis visgarāko ēnu, līdz tā saaužas ar dabas ēnām, līdz cilvēks kļūst nepamanāms kā būtne. Viņš ir iekusis dabā, viņš ir paslēpies no ziņkārīgās gaismas, iegājis naktī. Un tur viņš jūtas vislabāk. Tur atraisās viņa, naktsputna, spārni. Tur sākas lidojums.”
DAŽI AGRA ENGELMAŅA DZEJOĻI
Neņem manu brīnumlauku
Neņem manu brīnumlauku
pāri tāliem kailiem klāniem
ziemas saules apspīdētu
Neņem manu brīnumlauku
sārtu sniegu atblāzmojam
noejošos saules staros
Nepaņem to salto pļavu
neņem manu brīnumlauku
izkaltu no ledus vižņiem
Neņem manu brīnumlauku –
zinu – tev tas nenoderēs
(1993. gada 14. februārī)
Gleznotājam Jānim Pauļukam
tas trakais ziedēšanas prieks
kā pusnakts zilas staru straumes
kā roka
trīsēdama
izlej caur otu
dzīvas asinis
kā krāsu pārsātināts gaiss
kā melnas maizes rieciens vēl
pusizdzerts un
vēl pussataupīts ir
iekškabatā kortelīts
nakts sakarsēts
balts sniegs zem kājām
krāsu pilns
un piestrāvots
un jātiek mājās
tas gaiss
tik krāsu gaismas pilns
un pusnakts apžilbina acis
un sniegs
tik bezdievīgi karsts
ja vajadzīgs – es arī eju
ja vajadzīgs – ņem mani līdz
kur lejā debeszila zeme
kur debess – karstas asinis
(1985. gada 26. augustā)
Olafam Gūtmanim
Es necenšos pēc skaudrām formām.
Es rakstu kā man pagadās
Ar raupjo ziemeļnieka roku
Uz pieneņlapas, bērza tāss,
Uz baltām mežazosu dūnām,
Ar sauli ūdens virpuļos,
Ar slapjo, rēno rudens miglu
Es rakstu savus pantus šos.
Un pasmelta no rīta rasas
Tie tā kā brieža elpa lās.
No melnā, dāsnā zemes spēka
Šī dzeja kādreiz aizsākās.
Bet tāla salta rudens jausmā
Jau mežazosīm spārni trīs.
Vēl savus dzejas putnu barus
Es gribu pacelt debesīs.
(1982. gada rudenī)
Baltas pārslas krīt.
No svina pelēkām debesīm
baltas pārslas krīt
un aizsnieg visi ceļi un takas...
Baltas pārslas krīt
un aizsnieg manas dzīves dienas.
Vien pelēka migla
un baltas pārslas,
un atkal snieg,
un snieg,
no svina pelēkam debesīm
baltas pārslas krīt
un aizsnieg
mani ceļi
un takas...
(197...?)
Ko piedošanu lūgties
Ko piedošanu lūgties un dauzīt
galvu pret zemi – nav vērts
jo sen jau debesu svaros ir ticis
mans liktenis mērīts un svērts
un bezmērķīgi un velti ir noliegt
kas ķēmīgs bijis un gaiss
jo ne jau ko labot un ne jau ko mainīt
ne nožēlot
vari tu vairs
jo viss jau ir sakārtots debesu ailēs
un viss jau ir iegrāmatots
jo tev bija atvēlēta dzīve
jo tev bija Liktenis dots...
- bet vai tiešām gaist migla...
vai tiešām vēl
cerību gaisma blāv?
šaurajos debesu vārtos bez frakām
debesu sulaiņi stāv
Saulīt` vēlu vakarā
Saulīt` vēlu vakarā
pie niedrītes laivu sēja.
Zelta laiva – smaga laiva:
Vai niedrīte noturēs?
Zelta laiva – smaga laiva,
pilna dienas sudrabiņa...
Tais` laiviņu no niedrītes –
viegli tevi augšā cels,
rītā agri celdamās
sēdies niedres laiviņā.
Ne jau zelta – gaismas stari
nesīs tevi debesīs.
Saulīt` vēlu vakarā
pie niedrītes laivu sēja...
Zelta laiva – smaga laiva,
vai niedrīte noturēs?...
*Laikraksts Literatūra un Māksla, 1986. gada 1. maijs.
Ielauzumi
Agra Engelmaņa mūzikā aiz brīžam šķietamās vienkāršības slēpjas lieli muzikāli dziļumi: skaņdarbos nav nevienas nots, kura nebūtu daudzreiz izdzīvota autora dvēselē.
Esmu dīvains saimnieks, un kaimiņi par mani brīnās: zemi neizmantoju, stādu kokus. Tā ir mana vienīgā iejaukšanās dabā.
1988. gadā Ausekļos bija sapulcējušies kādi sešdesmit cilvēki. Vilkām mastā Latvijas karogu: “Visus uz Sibīriju neaizvedīs, vilksim!”
FOTO
1.,2.,3.,4.,5. Agris Engelmanis Ausekļos savā pēdējā fotosesijā. Foto: Irina Tīre
6.Agra Engelmaņa zīmētais pašportets.
7.,8.,9. Engelmaņu paradīze Ausekļi. Foto: Irina Tīre
10. Vienīgā civilizācijas pazīme Ausekļos joprojām ir tikai elektrība – ja neņem vērā šo mazo flīģelīti. Foto: Irina Tīre
11. Aijas un Agra kāzu foto. No personīgā arhīva
12.Ģimenes foto. Aija un Agris Engelmaņi, vidū – meita Līga.
13.Agris Engelmanis ar meitu Līgu viņas pašas darinātajā tautastērpā kādā no Jāņu svinēšanas reizēm Ausekļos.
14.Aija Engelmane tautastērpā Jāņos, 1988. gads. Foto no personīgā arhīva
15.Aija sagaida līgotājus Ausekļos, 1988. gads. Foto no personīgā arhīva
16. Agris (no labās) un Līga sagaida viesus – diriģentus Mihailu Orehovu, sauktu par Miķeli Riekstiņu, un Jēkabu Ozoliņu. Foto no personīgā arhīva
17.Agris un Līga, Ausekļi, 1988. gads. Foto no personīgā arhīva
18.Agris ar meitu uz rokām. Foto no personīgā arhīva
19. Ar mīļo suni Dali. Foto no personīgā arhīva
20.Komponista meita Līga Engelmane pie tēva portreta. To gleznojis Jānis Grabovskis, kādreizējais LSO mūziķis. Foto: Jānis Vecbrālis
21.Agra Engelmaņa autorkoncertu programmiņas.
