Māris Luste: “Ieslodzījums nav beigu punkts dzīvei”

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas cietumnieku skaits mūsu cietumos samazinājies par divām trešdaļām, un arī arestantu ikdiena jeb ieslodzījuma apstākļi pēdējo pāris desmitgažu laikā kardināli mainījušies. Toties lielā daļā sabiedrības stereotipi par cietumnieka „lomu un vietu” nav būtiski izmainījušies. Bet, lai kā arī tur nebūtu, ieslodzītie ir mūsu sabiedrības pārstāvji, un mums kopā ar viņiem, pēc viņu iznākšanas no cietuma, jādala viena un tā pati dzīvestelpa – kopā jāmācās, jāstrādā, jādzīvo zem viena vieta, un galu galā arī jāiepērkas vienā un tajā pašā piemājas veikalā.  

- Cik ilgi jau darbojaties ieslodzījuma vietu (cietumu) nozarē un kā kļuvāt par projekta „Drošība un resocializācija ieslodzītajiem” vadītāju?

- Ieslodzījuma vietu nozarē darbojos jau kopš 1995. gada. Pirmos piecus gadus strādāju cietumā, konkrēti Brasas cietumā, kurš tagad jau ir slēgts. Pēc tam pārgāju uz resocializācijas sektoru. Šobrīd vadu projektu „Drošība un resocializācija ieslodzītajiem” (saīsinājumā - DARI, kuru arī labprāt izmantojam). Taču pirms tam esmu vadījis arī citus vērienīgus projektus, piemēram, - resocializācijas sistēmas efektivitātes uzlabošana un bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā un darba tirgū. Pēdējos desmit gadus esmu iesaistīts šajā ieslodzīto resocializācijas jomā.

Resocializācija - noziedznieka labošana

- Ko tieši nozīmē resocializācija? Ar kādām grupām jūs strādājat – ieslodzītajiem, tiem, kuri jau iznākuši no cietuma...

- Resocializācija ir visaptverošs process, kura galamērķis ir panākt, lai cilvēks pēc soda izciešanas neatgrieztos pie noziedzīgas uzvedības. Vienkāršoti izsakoties, mēs strādājam pret noziedzības recidīva riskiem, izmantojot dažādas metodes. Zinātne šajā jomā ir attīstījusies, un tagad mēs, jau soda izciešanas laikā, varam prognozēt iespējamos noziedzīgas uzvedības riskus. Analizējot ieslodzītā sniegto informāciju un citus faktorus, varam noteikt gan noziedzības riska līmeni, gan arī individuālās, tā sauktās kriminogēnās vajadzības, kas nozīmē – tās vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt, lai cilvēkam nerastos vēlme veikt noziegumus.

Tas sevī ietver kriminogēnās domāšanas aspektus, antisociālās personības iezīmes, kā arī noziedzīgu draugu loku un citus faktorus. Turklāt svarīgi ir tādi aspekti kā darba un izglītības prasmju trūkums, atkarības problēmas, slikta ģimenes vide vai neprasme audzināt bērnus, un visbeidzot – nespēja lietderīgi izmantot savu brīvo laiku. Ja, piemēram, cilvēkam ir konstatētas antisociālās domāšanas pazīmes, mums ir pieejama atbilstoša atbalsta programma. Tāpat, ja ir atkarības problēmas, ir iespēja piedalīties atkarību mazināšanas programmā.

Mēs izmantojam dažādas metodes, kas balstītas starptautiskā pieredzē un zinātniskos datos, kā arī mūsu pašu izstrādātus risinājumus. Veicām pilnīgu metožu inventarizāciju – dažas uzlabojām, citas pārstrādājām gandrīz no jauna, un piesaistījām arī ārvalstu programmas. Šīs metodes ir vērstas uz galvenajiem noziedzīgas uzvedības riska faktoriem, jo noziedzība lielā mērā sākas cilvēka domās, galvā. Ja cilvēks kritiskās situācijās nespēj pieņemt lēmumus, nepārkāpjot likumu, tad ir jāstrādā ar viņa domāšanas kļūdām.

- Ko praktiski nozīmē šis process? Dokumentos un vārdos viss ir skaisti, bet kā tas īstenojas dzīvē?

- Praktiskā līmenī izmantojam kognitīvi biheiviorālās metodes (kognitīvi biheiviorālā terapija ir viens no psihoterapijas virziena terapijas veidiem, kas palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem un kā tas, ko viņš domā, ietekmē viņa jūtas un rīcību – red.), kuras ir balstītas psiholoģijas zinātnē. Mēs nevaram nodarboties ar dziļu psihoterapiju, jo ieslodzījuma termiņi bieži vien ir īsi, bet īsā laikā varam izmantot tikai mērķtiecīgas metodes, kas attiecas tieši uz uzvedības korekciju.

Teiksim, cilvēks cietumā pavadīs noteiktu laiku, kuru var izmantot, lai strādātu ar savu domāšanu un mainītu uzvedības modeļus. Mums ir arī piemēri, kur soda izciešanas apstākļi, piemēram, atkarību mazināšanas centrā, kalpo par daļu no programmas. Faktiski, šādi tiek veidots visaptverošs skatījums uz soda izpildi – ne tikai izolējot no sabiedrības, bet arī ieguldot cilvēka attīstībā.

- Kā tieši resocializācijas programmas izskatās ieslodzījuma vietās? Vai tās iespējamas cietuma vidē, kuru cilvēki, kuri nav bijuši „žoga viņā pusē”, bieži vien saista tikai ar arestantu kameru un cietumsardzes uzraudzības torni?

- Tā tur ir iespējama, lai gan ieslodzījuma vietas un cietuma vide noteikti nav viegla. Cietumos ir personāls, kura tiešie pienākumi nav tikai apsardze, bet arī ieslodzīto uzvedības diagnostika, plānošana un programmu vadīšana. Resocializācijas programmās iesaistītajiem personāls bieži nāk no ārpuses, un pieaugušie notiesātie piedalās vispārējās izglītības un profesionālās apmācības programmās, ko atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija.

Mēs cenšamies nodrošināt resursus un atbilstošu vidi, lai katram ieslodzītajam būtu pieejamas iespējas resocializēties. Tas notiek, izmantojot programmas, piemēram, kriminālās domāšanas korekciju vai atkarību mazināšanu. Dalībnieki iziet nodarbību ciklus ar mērķi mainīt savu domāšanu, un programmas tiek regulāri izvērtētas, lai pārbaudītu to efektivitāti. Ir svarīgi, lai ieslodzītie laiku pavadītu jēgpilni – ne tikai sēdētu kamerā, bet arī iesaistītos darbībās, kas viņiem palīdzēs atgriezties sabiedrībā. Mums ir izstrādāti dažādi mehānismi. Tiek veidotas nodarbību grupas, un ieslodzītie iziet konkrētu nodarbību ciklu ar konkrētu mērķi, kas ļauj izvērtēt viņu uzvedības izmaiņas pēc programmu apmeklēšanas. Dažas no šīm programmām ir īpaši nozīmīgas, piemēram, atkarību mazināšanas programma, kuras ietvaros ieslodzītie tiek iesaistīti citā vidē un saņem īpašu palīdzību.

Pastāv stereotips, ka cietums ir tikai vieta, kur ieslodzītie vienkārši tiek apsargāti, bet realitātē liela daļa personāla darbojas resocializācijas jomā. Plānošanas un programmu vadīšanas procesi tiek uzticēti profesionāļiem, un programmas notiek ārpus ierastās kameras vides. Telpas un aprīkojums tiek pielāgots, lai izglītība un nodarbības varētu notikt atbilstošā vidē. Protams, tas ir izaicinājums, bet mēs cenšamies radīt vidi, kas sekmē ieslodzīto vēlmi mainīties. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir samazināt atkārtotas noziedzības riskus, sniedzot ieslodzītajiem iespēju apgūt jaunas prasmes un mainīt savu domāšanu. Programmas tiek veidotas tā, lai tās būtu praktiskas un atbilstošas ieslodzīto vajadzībām. Tāpat mēs nodrošinām grupas nodarbības, kurās notiesātie apgūst jaunas prasmes un iesaistās sarunās par saviem riska faktoriem, lai labāk izprastu, kā pārvarēt šos riskus.

- Kā jūs izvērtējat resocializācijas rezultātus? Kas tiek ņemts vērā, pieņemot lēmumu par notiesātā pirmstermiņa atbrīvošanu?

- Resocializācijas rezultātu izvērtēšana ir daudzpusīgs process. Būtiskākie rādītāji ir ieslodzītā uzvedība cietumā un iesaistīšanās piedāvātajās programmās. Pirmstermiņa atbrīvošanas gadījumā tiek vērtēta ne tikai notiesātā uzvedība un personības izmaiņas, bet arī resocializācijas programmu sasniegtie rezultāti. Recidīva rādītāji arī ir svarīgs faktors, tomēr jāņem vērā, ka dažādi ārējie apstākļi ietekmē cilvēka izvēli pēc atbrīvošanas. Mēs esam ieviesuši sistēmu, kas izvērtē katra ieslodzītā riska faktorus un progresu dažādos aspektos. Ja šie riska faktori kļūst mazāk izteikti, tad mēs varam uzskatīt, ka resocializācijas rezultāti ir pozitīvi.

Bijušie ieslodzītie spēj mainīties

- Daļa sabiedrības uzskata, ka cietumnieks vai bijušais ieslodzītais ir „norakstīta” un nelabojama persona? Kā vērtējat šādu stereotipisku attieksmi?

- Sabiedrībā diemžēl joprojām ir spēcīgs stereotips, ka cilvēks, kurš bijis cietumā, ir „norakstīts”. Taču tā nav taisnība – daudzi no bijušajiem ieslodzītajiem spēj veiksmīgi atgriezties sabiedrībā un kļūt par vērtīgiem tās locekļiem. Ir būtiski, lai sabiedrība saprastu, ka cilvēkam ir iespēja mainīties un atgriezties normālā dzīvē, iegūt darbu un dzīvot godīgi.

Mums ir arī gadījumi, kad cilvēki, kuri strādājuši augstos amatos un nonākuši cietumā, spēj izmantot savas profesionālās prasmes pēc atbrīvošanas. Tas skaidri parāda, ka ieslodzījuma pieredze nav dzīves beigas – cilvēkam ir iespēja mainīties un atrast jaunu ceļu, kas sniedz jēgpilnu ieguldījumu sabiedrībā.

Man ir bijusi pieredze, strādājot ar dažādiem cilvēkiem, kas nonākuši cietumā, un varu teikt, ka ieslodzījums nav beigu punkts viņu dzīvei. Piemēram, mums bija cilvēks ar spējām un ambīcijām, un mēs palīdzējām viņam izmantot šīs prasmes, lai virzītos pozitīvā virzienā. Jāatceras, ka ieslodzītais ir cilvēks ar savām spējām un potenciālu, kuru var attīstīt. Daudzos gadījumos cietums ir iespēja pārdomāt dzīvi un veikt būtiskas izmaiņas. Ar pareizu atbalstu un iespējām bijušie ieslodzītie var veikt vērtīgu ieguldījumu sabiedrībā, un es ceru, ka arvien vairāk cilvēku sapratīs šo perspektīvu.

- Tāpat arī lielākajai daļai valda stereotipiski uzskati, par to, kāda ir cietumnieka ikdiena. Kā patiesībā paiet ieslodzīto ikdiena?

- Runājot par ieslodzīto ikdienu, ir svarīgi saprast, ka viņi ne vien sēž kamerā – likumā ir noteikts, ka dažādām ieslodzīto kategorijām ir atšķirīgs dienas režīms un ierobežojumi. Mūsu mērķis ir radīt apstākļus, kas motivē notiesātos izmantot šo laiku jēgpilni. Cietumos tiek organizētas dažādas izglītības un resocializācijas programmas, lai ieslodzītie varētu attīstīt prasmes un sagatavoties dzīvei ārpusē.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta atkarību mazināšanas centram Olaines cietumā, kur izveidota terapeitiskā kopiena – cilvēki tur strādā gan individuāli, gan grupās, mācoties un praktizējot prosociālas uzvedības prasmes visas dienas garumā. Šis modelis palīdz viņiem veidot veselīgas uzvedības modeļus, kas ir nepieciešami pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Turklāt šī kopiena veicina aktīvu un iesaistītu dzīvesveidu, nevis tikai izolāciju kamerā.

Protams, cietuma vide ir izaicinājums, un mēs cenšamies nodrošināt, ka ieslodzītajiem ir iespēja piedalīties aktivitātēs ārpus kamerām. Starptautiski tiek uzsvērts, ka cilvēka turēšana tikai kamerā var būt degradējoša. Tāpēc izmantojam iespēju ieslodzītos iesaistīt dažādās nodarbībās, un strādājam ar viņiem individuāli, lai motivētu viņus mainīties un pieņemt jaunas prasmes. Mēs arī rūpējamies par īpašām ieslodzīto grupām, kurām ir specifiskas vajadzības, piemēram, senioriem, jauniešiem un sievietēm ar bērniem. Šīm grupām veidojam īpašas programmas, kas pielāgotas viņu vajadzībām, jo viņu situācija prasa īpašu pieeju.

Cietumā ikdienas dzīvei ir noteikts režīms, kas ietver rīta celšanos, pastaigas, nodarbības un brīvo laiku. Ir arī dažādas programmas – daži ieslodzītie mācās, citi strādā, vēl citi piedalās atkarību mazināšanas vai citās terapeitiskās kopienās, kurām ir liela nozīme viņu pārmaiņu procesā. Šajās kopienās cilvēki pavada visu dienu, iesaistoties aktivitātēs un mācoties savstarpējo saskarsmi, un tikai naktī atgriežas kamerās. Cietuma arhitektūra un vide ir ļoti svarīgas resocializācijas procesā – ja mēs varam nodrošināt vidi, kurā ieslodzītie pastāvīgi strādā ar sevi un apgūst jaunas prasmes, viņi daudz veiksmīgāk var sasniegt savus pārmaiņu mērķus.

- Bet cietumā ieslodzītājiem arī ir iespēja strādāt – kādu darbu viņi veic un ko viņiem var piedāvāt?

- Darbam cietumā ir trīs formās. Pirmām kārtām tas ir salīdzinoši neliels laiks, ko cietuma administrācija notiesātajiem ir tiesīga pieprasīt, lai veiktu teritorijas labiekārtošanu. Otrām kārtām tas ir atalgots darbs saimnieciskā apkopē, kā, piemēram, sētnieka darbs. Trešām kārtām tās ir komersantu piedāvātas darba vietas, ciktāl to pieļauj ieslodzījuma vietas infrastruktūra un specializācija, pārsvarā šūšanas un galdniecības darbi.

Cietums kā resocializācijas centrs

- Kā jūsuprāt mainījusies situācija ar recidīvu procentu kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem?

- Recidīva rādītāji vienmēr ir sarežģīts jautājums, jo tie atkarīgi no daudziem faktoriem. 1995. gadā, kad sāku strādāt ieslodzījuma vietu jomā, Latvijā cietumos bija gandrīz 10 000 ieslodzīto, tagad šis skaitlis ir samazinājies līdz aptuveni 3500. Protams, šī izmaiņa ir saistīta arī ar soda alternatīvām, kas ir samazinājušas ieslodzīto skaitu.

Mēs cenšamies radīt sodu izpildes sistēmu, kas ir balstīta uz resocializāciju, nevis tikai uz izolāciju. Tas nozīmē, ka cilvēks tiek sagatavots dzīvei ārpusē, lai pēc atbrīvošanas viņš spētu dzīvot bez noziegumiem. Tā ir kompleksa pieeja, un tikai pēc vairākiem gadiem varēsim pilnvērtīgi novērtēt, cik efektīvas ir šīs metodes.

- Kādas ir jūsu cerības saistībā ar jauno Liepājas cietumu? Vai ir gaidāmas kādas būtiskas izmaiņas?

- Liepājas cietuma būvniecība ir balstīta uz moderniem principiem, kas atbilst mūsdienu prasībām. Tas nav vienkārši cietums ar četrām sienām – tas ir resocializācijas centrs ar dažādiem atbalsta un attīstības pasākumiem, kas pieejami ieslodzītajiem. Ceram, ka jaunā infrastruktūra un aprīkojums palīdzēs nodrošināt vidi, kurā ieslodzītie varēs pilnvērtīgi strādāt pie savām pārmaiņu programmām. Jaunais cietums būs aprīkots ar mācību klasēm un citām telpām, kas atbalsta rehabilitāciju un izglītību, jo tieši resocializācija ir mūsu galvenais mērķis. Mēs arī turpināsim strādāt ar atkarību mazināšanas iniciatīvām, kas, pēc pieredzes, ir ļoti svarīgas daudziem ieslodzītajiem.
                                                
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par „Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība „Rīgas Viļņi”.