Būt čempionei ir asinīs: kā uzauga un basketbola pasauli iekaroja Uļjana Semjonova?

Ar Rīgas TTT komandu viņa 15 reizes bija PSRS čempione, 11 reizes ieguva FIBA Čempionu kausu, ar Latvijas (PSR) izlasi četras reizes uzvarēja PSRS Tautu spartakiādē. Tas viss ir par Uļjanu Semjonovu un tajā pašā laikā – ne tuvu nav viss par viņu.

Semjonovu māja atradās apmēram piecus kilometrus no Medumiem Lietuvas virzienā. Tajā dienā tētis mājās atnāca nedaudz agrāk nekā parasti, taču mamma jau satraukta viņu gaidīja. Vairs nedrīkst ne mirkli gaidīt. Laiks doties uz slimnīcu. 1952. gada pavasarī sniegs turējās diezgan ilgi, un marta sākumā tā vēl bija gana. Tētis iejūdza ragavās zirgu un cauri mežam veda mammu uz Lietuvas pilsētu Zarasiem. Uz dzemdību namu. Turp bija tuvāk nekā uz Daugavpili – no Medumiem līdz Daugavpilij bija 15 kilometri, bet līdz Zarasiem tikai astoņi, un arī viņu māja atradās Lietuvas virzienā, tā ka sanāca vēl mazliet tuvāk. Kavēties vairs nedrīkstēja. 1952. gada 9. martā Lietuvas pilsētā Zarasos piedzima Uļjana Semjonova. Vēlāk lietuviešu kolēģi jokoja, ka Uļjana Semjonova kaut nedaudz ir arī no Lietuvas – kaut vai piedzimšanas vietas dēļ.

Uļa piedzima kā normāls bērns, ne tad un ne vēl dažus nākamos gadus nekas neliecināja, ka viņa izstiepsies augumā tik gara. 210 cm, 212 cm, 213 cm – tās ir trīs vēlāka laika populārākās versijas par Uļjanas Semjonovas augumu.

Uz Rīgu. Uz basketbolu

Stiepties augumā Uļa sāka apmēram 4. klasē vai nedaudz agrāk – 5. klasē meitenes augums bija 180 cm, bet 13 gadu vecumā – 190 cm. Vecāki bija satraukušies un nobijušies, veda meitu pie ārsta, taču tas neko sliktu neatklāja. Tāda nu viņa būs. Uļa bija stipra un veikla, darīja visus lauku darbus. Viņai pat prātā nevarēja ienākt, cik liktenīgs pavērsiens pavisam drīz notiks viņas dzīvē.  Neviens toreiz nevarēja iedomāties vai paredzēt, ka 13 gadu vecumā sāksies Uļjanas Semjonovas ceļš uz basketbola virsotnēm. Tiesa, vispirms bija ceļš uz Rīgu.

Tajā laikā pēc jaunatnes trenera Tālivalža Pētersona ierosmes Latvijas TV un laikrakstā "Sports" tika izsludināts gara auguma jauniešu meklēšanas konkurss. Vēstules nāca straumēm, un Uļa nebūt nebija adata siena kaudzē, lai viņu nepamanītu. Toreizējais Uļas māsas draugs un vēlākais vīrs pats bija aktīvs riteņbraucējs un ātrslidotājs, un tieši viņš – vismaz pati Uļa par to ir pārliecināta – padeva ziņu par slaido meiteni no Medumiem. Malā nepalika arī sporta skolotājs. Tā ziņas par augumā garo meiteni nonāca Rīgā.

Fiziski viņa bija gana norūdīta, un nevar teikt, ka nezināja, kas ir sports. Tas viņai pat patika. Lauku skolā sporta zālē griesti bija zemi, basketbolu tur īpaši neuzspēlēsi, taču skolotājs deva meitenēm bumbu, lai met grozā. Piecas reizes iemetīsi – esi brīva. Kas tad Uļai – paņēma un iemeta... Viņai patika vieglatlētika un it īpaši augstlēkšana, ārā pie skolas bija sporta laukums, un tur bērni līdz pat ziemai un uzreiz, kad nokusa sniegs pavasarī, arī sportoja. Uļa spēlēja arī rokasbumbu, lēca tālumā un augstumā, slēpoja, pārstāvēja skolu rajona sacensībās. Viņai tas patika. Rudenī, kad mājās mamma gaidīja uz kartupeļu rakšanu, Uļa tik ņēmās ar citiem skolniekiem pa sporta laukumu un nebija nemaz tik viegli sasaucama. Līdz skolai katru dienu vajadzēja mērot četrus kilometrus turp un četrus kilometrus atpakaļ – tas arī bija sports. Lieki teikt, ka ziņa par neparasti slaido meiteni Medumos izraisīja sieviešu basketbola treneru aprindās Rīgā lielu interesi. Vai patiešām tā ir? Jābrauc skatīties...  Un braukt nācās vairākas reizes.

“Visu ceļu man bira asaras. Tik ļoti man negribējās braukt uz to Rīgu, negribējās pamest mammu... Bail bija... Es līdz tam Daugavpilī varbūt tikai divas vai trīs reizes pabiju, bet te uzreiz – uz Rīgu... Tagad meitenes 14–15 gadu vecumā jau brauc mācīties uz Ameriku, man tolaik Rīga bija kā Amerika. Vairākas reizes pēc manis brauca, bet es skrēju uz mežu slēpties. Atbrauca Raimonds Karnītis (TTT galvenais treneris – aut.) ar sievu, saka – jābrauc, nevar nebraukt! Neko darīt, ja jau tik ļoti jābrauc, tad braukšu,” atceras Uļjana Semjonova. “Rīgā mani ielika internātā Graudu ielā. 16 meitenes vienā istabā. Ja toreiz būtu bijuši mobilie telefoni, tad es simt reizes dienā mammai zvanītu... Vēlāk jau pieradu, ar meitenēm sadraudzējos, bet sākumā gribējās aizmukt atpakaļ uz mājām un es arī mēģināju to darīt. Pāris reizes mani jau no vilciena noņēma... Jā, jā, bija arī tādi gadījumi.” 

Basketbols pamazām iepatikās. Sākumā Uļa meta bumbu tikai no groza apakšas, tad no nedaudz lielāka attāluma, tad jau sāka saprast, kā šo spēli spēlē, bet vēl pēc laiciņa tika iegūtas pirmās medaļas. TTT komandā priekšā bija slavenās Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Silvija Ravdone-Krodere, taču Uļa arvien skaļāk klauvēja pie meistarkomandas durvīm. Viņa gribēja spēlēt slavenajā Rīgas TTT. 

Iulijaka vai Uļjana?

Uļjana, protams. Un tomēr – jā un arī nē. Dzimšanas apliecībā ir Iulijaka. Uļa nāk no vecticībnieku ģimenes, viņu baznīcā kristīja, un Bībelē vecticībniekiem nebija tāda vārda – Uļjana – tajā dienā, kad meitene bija dzimusi. Bija Iulijana. Tā arī nokristīja. Laikam arī kļūdaini ierakstīja – nevis “n”, bet “k” – un sanāca Iulijaka. Mājās  un skolā viņu sauca par Uļjanu vai vienkārši Uļu, kā vēlāk sauks arī līdzjutēji. 16 gadu vecumā, kad vajadzēja saņemt pasi, Uļa gribēja samainīt vārdu uz īsto un ierasto Uļjana, taču Maskavā neļāva to darīt – viņa jau bija PSRS junioru izlasē, tad visi dokumenti jāmaina un tas aizņems daudz laika. Tik skaists vārds un esi vienīgā ar tādu vārdu – tā teica Uļai. Dokumentos – Iulijaka, dzīvē – Uļjana. 

Uļa iekļuva TTT komandā, sāka arvien biežāk iziet laukumā, kļuva par pamatspēlētāju un sāka braukāt ar komandu arī uz ārzemēm. Lai redzētu, kā meita spēlē basketbolu slavenajā TTT komandā, Uļas vecāki pirmajos gados gāja pie kaimiņiem. Viņiem pašiem tad mājā nebija ne televizora, ne radio, jo arī elektrības nebija… Spēles dienā, bet tas bija jau rudenī vai ziemā, mamma agrāk izslauca govi, pabaroja cūkas un tad abi ar tēti pa sniegu vai pa dubļiem devās pie tuvākajiem kaimiņiem. Līdz tuvākajiem elektrības stabiem nebija nemaz tik tālu, un Uļa parūpējās, lai vecākiem mājās beidzot ievelk elektrību, nopirka vecākiem arī televizoru. Lai redzētu, kā meita spēlēs basketbolu, vairs nekur nebija jāiet.

Monreāla. Pirmais olimpiskais zelts

Sieviešu basketbols olimpisko spēļu programmā pirmo reizi tika iekļauts 1976. gadā Monreālā. Runas bija jau pirms 1972. gada olimpiskajām spēlēm Minhenē, taču tobrīd līdz darīšanai nenonāca. “Es jau biju slavena spēlētāja, man jau bija tituli, bet olimpiskās spēles... Tādas medaļas man taču nebija. Nedomāju, ka uzreiz būs zelts, gribējās vienkārši olimpisko medaļu, gribējās redzēt, kas tas ir – olimpiskās spēles. Man vienubrīd pat kaut kāds apnikums spēlēt bija uznācis, bet tad nāca paziņojums par sieviešu basketbolu olimpisko spēļu programmā – apnikums spēlēt pazuda kā nebijis," atceras Uļa.

Gadu pirms olimpiskajām spēlēm Monreālā pasaules čempionātā Kolumbijā PSRS izlase uzvarēja visās deviņās spēlēs, un mazākā uzvara bija pār toreizējo Čehoslovakiju – ar 12 punktu pārsvaru. ASV izlase toreiz vēl nebija tik spēcīga, un olimpiskajā Monreālā amerikānietes tika pieveiktas ar 112:77. Kopš 1958. gada PSRS izlase nebija zaudējusi nevienā spēlē Eiropas un pasaules čempionātos un nezaudēja arī Monreālā.

“Tajā laikā spēcīgākās bija Eiropas komandas – vispirms jau Bulgārija un Čehoslovākija. Aizbraucām uz Monreālu un pat apjukām – skatījāmies apkārt lielām acīm kā aitiņas uz jauniem vārtiem... Visapkārt sporta zvaigznes. Savā sporta veidā mēs pašas bijām zvaigznes, savā vidē visas zinājām, bet tur – sēdi olimpiskajā ciematā uz soliņa un skaties, kā te slaveni vieglatlēti paiet garām, te svarcēlāji, te rumāņu vingrotāja Komeneči iet... Daži bija redzēti, dažus pazinām. Gaisotne – neaprakstāma neatkarīgi no tā, cik liela zvaigzne tu esi savā sporta veidā. Olimpiskās spēles ne ar ko nevar aizstāt, un tāpēc katram kaut vai piedalīšanās tajās ir īpašs notikums. Lielākā daļa sportistu taču tā arī nekad netiek uz olimpiādi,” pirmos iespaidus Monreālā atceras Uļa. “Gājām no olimpiskā ciemata, lai brauktu uz treniņu, redzam – riteņbraucēji atgriežas no sacensībām, jo tajā dienā bija 100 km komandu brauciens šosejā.  Ejam klāt pie Kaminska no Minskas un prasām – nu, kā gāja? Tālākais man ir acu priekšā, it kā vakar tas būtu noticis – Kaminskis paver treniņjaku, un tur ir zelta medaļa. Tik skaista... Es arī tādu gribu!”

Pēc četriem gadiem Maskavā sportiskā ziņā viss bija mierīgāk. 1979. gadā PSRS izlase politisku motīvu dēļ uz pasaules čempionātu Korejā neaizbrauca. ASV izlase jau bija krietni spēcīgāka, tā arī uzvarēja Korejā,  bet cik stipra patiesībā tā ir, to vajadzēja uzzināt jau olimpiskajās spēlēs Maskavā. Neizdevās, jo PSRS karaspēka ienākšanas dēļ Afganistānā ASV olimpiskās spēles boikotēja. PSRS izlase uzvarēja visās spēlēs, un mazākā rezultāta starpība bija 31 punkts.

Kā to Semjonovu apturēt? 

1976. gadā Monreālā ASV izlases sastāvā bija Nensija Lībermane – desmit gadus pēc olimpiskajām spēlēm viņa kļuva par pirmo sievieti, kura parakstīja līgumu ar kādu profesionālas līgas vīriešu komandu – un viņa bija sarunājusi ar savu komandas biedreni Anni Donovanu (olimpiskā čempione 1984. un 1988. gadā), lai tā skaļāk pasauc un tad tūdaļ pat saņems piespēli. Donovana sauca, Lībermane driblēja un viņu dzirdēja... taču tikai dzirdēja, bet neredzēja, jo priekšā allaž bija Semjonova. Tā amerikāniete savulaik atcerējās savu pirmo tikšanos ar Uļjanu Semjonovu basketbola laukumā. Apspēlēt Uļu aizsardzībā, tikt galā ar viņu uzbrukumā – tas nebija viegls uzdevums arī augumā garām spēlētājām, kur nu vēl, piemēram, japānietēm vai korejietēm, kuras bieži vien nešķiroja līdzekļus, lai Uļu vismaz kaut kā piebremzētu vai izsistu no līdzsvara. Viņas taču nezināja, ka PSRS čempionāta spēlēs TTT rindās Uļa ir izgājusi tādu skolu un piedzīvojusi tādu segšanu (un tiesnešu “aklumu”), ka pārsteigt viņu ar kaut nav iespējams.. PSRS čempionātos citu komandu treneri pat esot rīkojuši slepenas sapulces, kur sprieduši, kā tikt galā ar Semjonovu.

“Ir fotogrāfija, kur mani sedz uzreiz trīs Japānas basketbolistes. Viena rauj aiz biksēm, otra rauj aiz krekla, trešā baksta vēderā un kniebj, cenšas likt roku priekšā sejai… Man pat nav kur kāju uz grīdas nolikt, cik cieši tās japānietes ir “aplipušas”. Tikai ar ļoti ātru saspēli, ar ātriem un tāliem metieniem viņas un korejietes varēja mums kaut ko likt pretī. Labi, ka toreiz vēl nebija trīspunktu metienu…” atceras Uļa.

1993. gadā Sieviešu Basketbola slavas zālē Noksvilā (ASV) Uļjana Semjonova kļuva par pirmo Eiropas basketbola pārstāvi. Toreiz Slavas zālē uzņēma arī Lībermani un Donovanu, tādēļ pasākuma vadītājs pēc Donovanas runas jautāja – kas jūsu lieliskajai komandai tik ilgi traucēja pārspēt PSRS izlasi? Anne pasmaidīja, norādīja uz pirmajā rindā sēdošo Uļu un teica: “Semenova…” (ar uzsvaru uz trešo zilbi).

Monreālā aiz basketbola laukuma

Pēc uzvaras Monreālas olimpiskajās spēlēs basketbolistēm izmaksāja prēmiju padomju rubļos un iedeva arī pa 400 dolāriem, kas tajā laikā padomju cilvēkam bija ļoti liela nauda. Monreāla ir skaista pilsēta, un Uļa mazliet to apskatīja, kopā ar komandas biedrenēm devās arī iepirkties uz kādu nelielu ieliņu. Bija arī sarakstiņš, ko atvest mājiniekiem, bet sev Uļa pasūtīja tā saukto “dubļonku” (siltu ādas mēteli), jo parastos veikalos taču viņa sev nopirkt nevarēja. Uļa kolekcionēja skaņu plates un arī Monreālā nelaida garām iespēju papildināt savu skaņuplašu klāstu. Skaņuplašu veikalā viņa pavadīja pusotru stundu, klausījās plates citu pēc citas un četras vai piecas arī nopirka. Pārējās meitenes jau bija devušās prom, Uļa izgāja no veikala un pat nedaudz apjuka, taču vīri no ielas pretējās puses viņai sauc: “Uļa, meitenes uz to pusi aizgāja…” Nebija grūti uzminēt, kas bija šīs “modrās acis”.

Neaizvietojama

Gan Monreālā, gan Maskavā Semjonova nevienu spēli neaizvadīja “no zvana līdz zvanam”, bet Maskavā viņa tikai vienu spēli sāka pamatsastāvā. Nebija nepieciešamības spēlēt pilnu spēli, taču bija arī cits iemesls – izlases galvenā trenere Lidija Andrejeva it kā gribējusi pierādīt, ka var uzvarēt arī bez Semjonovas. Taču ne vienmēr varēja un tādēļ kritiskos brīžos sauca viņu laukumā. Taču Uļa tik un tā bija otra rezultatīvākā abos olimpiskajos turnīros un labākā atlēkušo bumbu iegūšanā. Tāda treneres attieksme dusmoja un kaitināja. Uļa atceras, kā reiz Eiropas čempionātā spēlē pret Bulgāriju bija “mīnus 12” un viņa negribēja iet laukumā. Meitenes palīdzēja dusmas pārvarēt – sak, palīdzi mums, mums vajag to titulu... Lai cik titulu viņai jau bija, tik un tā viņa vienmēr gribēja atkal uzvarēt un gāja laukumā. Komanda uzvarēja, taču nokaitināta Uļa arī bija.

“Varbūt tādā veidā trenere gribēja kādam kaut pierādīt un parādīt, cik viņa ir gudra trenere, varbūt viņa tā gribēja mani sadusmot, lai es pēc tam laukumā dusmas izgāžu uz pretiniecēm, taču man tas bija psiholoģiski grūti – treniņos taču strādāju melnu muti, bet spēlēs jāsēž uz soliņa. Es apzinājos, ka neesmu tik ātra un veikla kā citas, es ļoti daudz papildus strādāju, lai laukumā nebūtu tizla, lai tiktu pārējām līdzi un lai manu augumu varētu labāk izmantot, bet tagad jāsēž malā… Kad ūdens smeļas mutē – tad, Uļa, ej glābt…” tā Uļa saka par treneres attieksmi. 

Varēja būt trešais zelts

1983. gada pasaules čempionātā PSRS izlase uzvarēja ASV komandu apakšgrupā ar 84:82 (Semjonova guva 31 punktu), bet finālā atspēlējās no 40:49 pēc pirmā puslaika un atkal uzvarēja – 85:84. ASV izlase bija kļuvusi par galveno konkurenti, un visi gaidīja abu komandu tikšanos 1984. gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā. Atkal nesagaidīja...

“Bijām kaut kur treniņnometnē, kad mums pateica, ka uz Losandželosu nebrauksim. Mums jau bija izdalītas formas, kabatā katrai bija ielikta zīmīte ar novēlējumu sekmīgi aizvadīt olimpiskās spēles. Man vēl tagad tā forma ir. Vienreiz biju uzvilkusi kaut kādā LOK pasākumā. Visiem bija interesanti to redzēt – teica, ja toreiz nesanāca, tad vismaz tagad uzvelc. Bet vispār jau tas bija briesmīgi. Un ne tāpēc, ka man netika ļauts kļūt par trīskārtējo olimpisko čempioni. Tas ir briesmīgi tāpēc, ka visu dzīvi smagi trenējies, gatavojies, no daudz kā atsakies, tu esi sasniedzis iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs, vari uzvarēt, bet tad pēkšņi – kā ar cirvi pa galvu,” netikšanu uz savām trešajām olimpiskajām spēlēm komentē Uļa.

Vairs neesi vajadzīga – ne paldies, ne uz redzēšanos...

Pēc netikšanas uz olimpiskajām spēlēm Losandželosā dzīve nebeidzās un Uļjana Semjonova negrasījās beigt karjeru. 1985. gadā viņa desmito (kā izrādījās – pēdējo) reizi kļuva par Eiropas čempioni. PSRS izlasē notika galvenā trenera maiņa un pie stūres stājās Leonīds Jačmeņovs. Līdz pēdējai treniņnometnei pirms pasaules čempionāta Minskā, Viļņā un Maskavā bija palicis mazāk par mēnesi, kad Uļai piezvanīja un pateica, ka viņa vairs nav izlasē. Piezvanīja ne Jačmeņovs vai kāds no viņa palīgiem, ne arī kāds no basketbola federācijas, bet gan komandas daktere. Tiem citiem laikam pietrūka drosmes. Jau vēlāk tapa zināms, ka Jačmeņovs esot teicis – vai nu es esmu izlasē, vai Semjonova. Uļai jau bija nopirktas biļetes uz treniņnometni Raubičos netālu no Minskas.

Uz Minsku Uļa nolēma nebraukt. Viņa devās uz grupas turnīru Viļņā. Citu komandu basketbolistes, ieraudzījušas Semjonovu tribīnē, bija lielā neizpratnē – neesi kaut ko sajaukusi? “Čehietes, amerikānietes nāca klāt un teica, ka man taču ir jābūt Minskā, nevis šeit! Meitenes, es vairs neesmu PSRS izlasē, esmu atskaitīta. Amerikānietes gavilēja, skrēja laukumā, sita bumbu pret grīdu un kliedza – mēs esam čempiones! Čehoslovākijas izlases treneris nāca izteikt līdzjūtību. Trīs mēnešus dzīvoju kā ne savā ādā. Vēlāk mani atkal aicināja pirms Seulas olimpiskajām spēlēm, toreiz bija atbraukusi no Spānijas, bija neliels savainojums, taču spēlēt varēju, bet… Nē, nē un vēlreiz nē! Vairs pat telefona klausuli neņēmu, ja jutu, ka atkal zvana no Maskavas. Vairs negribēju tur būt, kaut ne pret vienu no meitenēm man nebija ne mazākās nepatikas,” vienu no nepatīkamākajiem brīžiem savā karjerā atceras Uļa.

Amerikānietes toreiz patiešām kļuva par čempionēm – finālspēlē Maskavā viņas pārspēja PSRS izlasi ar 108:88.

Izlasē varēja būt ne tikai Semjonova

Tajā laikā TTT komanda dominēja PSRS čempionātos un Eiropā, taču PSRS izlasē spēlēja tikai Uļjana Semjonova. Monreālā bija arī Tamāra Dauniene, taču viņa TTT rindās bija tikai pāris sezonas un nebija arī Latvijas basketbola audzēkne. Vai patiešām pārējās neviena nevarēja tikt? Ko, piemēram, nozīmēja uzvara PSRS Tautu spartakiādē? Tas bija turnīrs, kurā TTT (citiem vārdiem sakot, Latvijas izlase) spēlēja pret pārējo PSRS izlasi, kas nebija kā viena komanda, bet tik un tā pretī nāca, piemēram, Krievijas izlase, kurā lielākā daļa bija izlases spēlētājas. Latvija uzvarēja. Un neviena no TTT nebija cienīga būt izlasē? Noteikti bija, jo arī citām taču vajadzēja būt augstas klases spēlētājām, lai uzvarētu šādā turnīrā, lai tik daudz reižu iegūtu Eiropas labākās komandas titulu. Lieta tāda, ka bez Semjonovas iztikt nevarēja, bet bez citām – iztika. Kāpēc ņemt?

“Vismaz vēl pāris tā laika TTT meitenes arī varēja spēlēt PSRS izlasē, piemēram, Inta Pāne un Tamāra Hendele noteikti varēja tajā būt, bet… Angele Rupšiene no Viļņas bija teicama spēlētāja, bet vai viņa būtu tikusi uz olimpiskajām spēlēm, ja lietuvieši nebūtu “pastrādājuši”? Neesmu pārliecināta. Lietuvieši veda dāvanas, viņi “bagātīgi parunāja” ar vajadzīgiem cilvēkiem. Raimonds Karnītis un tā laika mūsu sporta vadība laikam nedarīja neko, lai vēl kāda no TTT tiek izlasē. Semjonova taču tur noteikti būs. Žēl, ka mums toreiz nebija iespēju spēlēt zem Latvijas karoga. Nezinu, vai būtu medaļas, bet mēs – TTT – bijām ļoti augsta līmeņa komanda,” secina Uļa.

Uļa tiks galā…

Latvijas Olimpiešu sociālais fonds kā Latvijas Olimpiskās komitejas  (LOK) struktūrvienība uzsāka savu darbību 1990. gadā, bet kā atklātais sabiedriskais fonds tika dibināts 1996. gadā. Ideja izveidot šādu fondu radās pirmajam pēc neatkarības atgūšanas LOK prezidentam Vilnim Baltiņam. Pensijas gadus sasniegušo un pagātnē izcilo Latvijas sportistu dzīves līmenis bieži robežojās ar nabadzības slieksni, un vajadzēja rīkoties. Vadīt fondu tika uzticēts Uļjanai Semjonovai. Kam gan vēl? Dūre uz galda varbūt arī netika cirsta, taču pārliecināt un pierunāt Uļu gan vajadzēja. Ne tāpēc, ka viņa negribētu palīdzēt, bet gan tāpēc, ka tā bija liela atbildība. Uļa neko un nekad nebija paradusi darīt pa roku galam, un tas arī bija iemesls, kāpēc par fonda vadītāju tika izvēlēta viņa. Taču vienlaikus arī iemesls, kāpēc viņa šaubījās – vai tiešām tiks ar visu galā? Protams, tiks!

Tagad Uļa saka paldies par to piedāvājumu un par to, ka LOK arī viņai ir daudz palīdzējis. Viņa par fondu nav aizmirsusi arī tagad, kaut arī veselības dēļ to vadīt nevar – piemēram, Uļa zina, ka nākamgad atbalsts būs nepieciešams 11 olimpiskajiem čempioniem, ka vajag sarūpēt apmēram 80 tūkstošus eiro. Neesmu ar Uļu tika labi pazīstams, lai uzskaitītu visas viņas īpašības, taču skaidri zinu, ka vienaldzības starp tām nav.

Nostalģija

Togad, kad Uļas mammai būtu apritējuši 100 gadi, viņa kopā ar māsas meitu bija aizbraukusi uz dzimtajām mājām Medumos, bija arī brālis ar sievu, kuri dzīvo Robežniekos Krāslavas pusē, arī citi tuvinieki. Bija lieli baznīcas svētki. Pāris reizes gadā Uļa, kamēr vēl varēja, centās aizbraukt uz dzimtajām mājās, kur tagad viens pats dzīvo cits brālis.

“Agrāk nebija laika un tā ļoti nevilka uz to pusi, bet tagad pat ļoti velk uz tām vietām, kur kādreiz bērnībā staigāju, kur augu. Tā jau laikam notiek, ka ar gadiem sāc ilgoties pēc dzimtās vietas… Tur ir tik skaista vieta. Diemžēl tas ir patālu no Rīgas,” saka Uļa.

Pēc savām nedienām veselības dēļ Uļjana Semjonova pašreiz mitinās savā Rīgas dzīvoklī. Apciemo bijušās komandas biedrenes, ir arī, kas viņai palīdz, atbalsta Latvijas olimpiskā komiteja. Pēc visa piedzīvotā un pārdzīvotā Uļa nav zaudējusi optimismu, par ko viņu pat apbrīnoju. Nekur nav zudusi viņas atsaucība, viņa interesējas par notikumiem sportā, daudz lasa un ne tikai par sportu. Šogad Rīgā notiks Eiropas čempionāts basketbolā vīriešiem. Nezinu, kā to paveikt, bet Uļjanai Semjonovai jābūt starp turnīra goda viesiem. Pirmajā rindā. Tāpat kā toreiz, kad viņu uzņēma Basketbola slavas zālē.