"Panorāmas" žurnāliste Laura Vonda: “Ļaujos mirkļa impulsam, lai dzīvei piedotu garšu”
Laura Vonda jau 18 gadus ir LTV Ziņu dienesta žurnāliste un ilggadēja “Panorāmas” vadītāja. Viņa atzīst, ka darbā pavadītais laiks paskrējis nemanot. Sarunā ar žurnālu "Patiesā Dzīve" viņa ļaujas vieglam gada nogales noskaņojumam, runājot par Ziemassvētkiem, ģimeni un spēju dzīvei piešķirt garšu, sekojot mirkļa impulsam.
Novembrī apritēja 18 gadu, kopš Laura Vonda sāka strādāta Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, un vienpadsmit no tiem viņa vadījusi Panorāmu. Laura pati šo pilngadības jubileju palaidusi garām, bet citi, redz, esot makten vērīgi un sarēķinājuši. Tad viņa brīdi padomā un atzīst, ka tik daudz gadu vienā darbavietā, īpaši ekrāna cilvēkam televīzijā, esot gana nopietns cipars. Tikai sarunu gan Laura šoreiz negribot diži nopietnu risināt. Tā arī darām – gada nogalē taču var parunāt uz vieglākas nots.
Strauji tuvojas Ziemassvētki. Ko tev nozīmē šie svētki – tu tos gaidi?
Gaidu, man tie patīk. Ar Ziemassvētkiem saistās daudz bērnības atmiņu, mammai bija svarīgi, lai šajā vakarā viss būtu skaisti. Tika padomāts pat traukiem, svecēm, galda noformējumu un noskaņojumu. Es no viņas šajā ziņā noteikti atpalieku, bet arī man gribas, lai ir skaisti, lai visi būtu kopā un justos īpaši silti. Tikai ko darīt, ja svētku vakarā sanāk strādāt?...
Diezgan daudzus gadus man tā sagadījās, kad Helēna bija maza, un tad gan bija patiesi žēl. Vai jutu vainas apziņu? Jā. Bet tajā pašā laikā apzinos, ka vainas apziņa vecāku būšanā ir liels un spēcīgs bubulis, kas kādreiz apēd arī daļu mana dzīvesprieka, liek ilgi kauties ar dažādām domām. Bet par ko īsti? Par to, ka strādā, ka visu nepaspēj, ka dažkārt esi noguris, ka nevari atļauties saviem bērniem nodrošināt Instragam dzīvi? Dažreiz ir gana, ja zini, ka esi izdarījis labāko, ko tobrīd varēji. Novērtēju, ka ir pieejama informācijas par to, kas bērnam ir labi, kas slikti, kā pareizi jārīkojas dažādās situācijās, kā risināt sarunas, bet vai ir kāds, kurš pilnīgi vienmēr un pilnīgi visas šīs pareizības spēj realizēt arī dzīvē? Manuprāt, galvenais būt atvērtam, spēt paņemt vajadzīgāko un integrēt savā ģimenē, katru dienu nebēdājot, ka kaut kur ir labākas mammas par mani, kas noteikti spēj visu. Mans mīļākais teiciens ir – nekad tā nav bijis, kad nekā nav bijis, un kaut kā jau būs. Un arī tolaik viss bija labi – visi pielāgojās manam darbam, svētkus svinējām pie maniem vecākiem. Un, ja vajadzēs, tā būs arī tagad. Būtībā jau ar aizkavēšanos darbā nekas daudz nemainījās, tikai cepešu cepšana mājās izpalika.
Ja biji mājās, tad cepi?
Neesmu baigā kaucmindiete, bet varu saņemties. Ikdienā gan kulināriem varoņdarbiem neesmu gatava, tad gatavoju ēdienu, kas neprasa ilgu laiku, vados no pozīcijas – jo vienkāršāk, jo labāk. Esmu askēzes piekritēja. Protams, jāņem vērā bērnu prasības, turklāt katram vēl sava ēdienkarte, bet kaut kā izlīferēju, lai visiem garšo. Un lai paēduši.
Dāvanas laikus sarūpē?
Par to gan sevi varu uzteikt. Izdomāju, apceru, ko kuram varētu dāvināt, ierakstu telefonā un, kad kaut ko ieraugu, uzreiz nopērku. Bijuši gadi, kad dāvanas visiem sapirktas jau oktobra beigās. Man telefonā pat dāvanu failiņš izveidots, tajā ierakstītas idejas, ko kuram no savējiem varētu nopirkt arī viņu dzimšanas dienā.
Eglīti mājās katru gadu nesat?
Protams. Kur tad citādi tās dāvanas liks, ja ne zem eglītes!
Agrāk teica – klusais Ziemassvētku laiks... Tagad to par tādu vairs nesauksi, vismaz pilsētā.
To tingeltanģeļu ir daudz par daudz. Neteikšu, ka mani tas nomāc, bet par ilgu gan tos skandina, jo līdz Ziemassvētkiem, īstajam skandēšanas laikam, tos jau esam pārklausījušies. Līdzīgi ir ar ēdienu. Ja agrāk bija labi zināms, ko cels svētku galdā, tad tagad ilgi galvu jālauza – ko īpašu lai pagatavo? Jo tagad ikdienā ēdam kā svētkos, ar visu esam pārsātinājušies. Tad ko – iztiks ar zivtiņu un pāris salātiņiem. Un man tā patīk!
Saulgrieži vai Ziemassvētki – kuri tev sirdij tuvāki?
Gan, gan. Tomēr pats svarīgākais man šajā laikā ir pārdomu moments. Var arī teikt – dialoga risināšana ar kaut ko augstāku par mums. Kaut kādiem atskaites punktiem cilvēkiem jābūt.
Ziemassvētkos pār zemi veļas labestības, ziedošanas vilnis, bet vai tam nevajadzētu velties visu laiku?
Domāju, ka tas arī veļas visu laiku, tikai Ziemassvētkos to jūtam vēl izteiktāk. Tagad, kad tik daudzi un cauru gadu ziedo Ukrainai, vispārināt, ka ziedo tikai svētkos, būtu pavisam nepamatoti.
Esmu pamanījusi, ka cilvēki nezin kāpēc kaunas no savas labestības.
Arī par citām pozitīvām lietām. Varbūt tāpēc, ka par tendenci kļuvis pukstēt, paust negācijas, jo tieši būt opozīcijā labajam, visu laiku kaut ko kritizēt, ir stilīgi un pareizi. Bet teikt labu – bezmaz muļķīgi vai pieglaimīgi. Tāpēc jāmācās stāvēt pāri mērķtiecīgai knābāšanai. Vairāk izpalīdzības, pateicības, pazemības, prieka un laipnības nevienam nenāk par ļaunu. Atkal vispārinu, bet man ir sajūta, ka mēs pārāk bieži aizmirstam novērtēt, pateikties un priecāties par to, kas mums dots. Un lai atceramies, ka prieks vairo prieku, labais – labo.
Visu sarunu ar Lauru Vondu, kurā viņa runā ne tikai par Ziemassvētkiem, bet arī savu dzīvi un darbu lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas 5. decembra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
