“Tas ir mans dēls, Dieva dots” mamma Rita ar visu sirdi audzina Arti, kuru skārusi bērnu cerebrālā trieka

“Kad Artis piedzima, pirmajās desmit dienās ārsti domāja – vai vispār izdzīvos, un piedāvāja man pat atteikties no dēla. Es uzreiz strikti pateicu, ka no sava bērna neatteikšos. Tas ir mans dēls, Dieva dots,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” uzsver Rita.

Svēra nieka 900 gramu

Sākotnēji gaidībās viss šķita noritam normāli, bet vēlāk ultrasonogrāfijā atklājās visādas kaites. “Man ārsti īpaši nepateica, bet, kad dēls piedzima, izrādījies, ka bijušas ūdeņainas tūskas. Kad tās pazuda, mans mazulis nāca pasaulē astoņos mēnešos, svars bija viens kilograms un 300 gramu. Kad pazuda tās tūskas, svēra vien nieka 900 gramu,” stāsta Rita.

Ārsti nolēma veikt ķeizargriezienu, jo bērnam bija pārāk mazs svars. Iemeslus var tikai minēt. “Varbūt negatīvā ietekme bija no padomju laika slavenā Skrundas lokatora, jo esmu dzimusi skrundeniece? Atceros, es pati skolas laikā nopietni saslimu ar plaušu karsoni. Ārstējos slimnīcā, bet pēc tam it kā viss bija labi. Pati esmu piedzimusi ar vienu nieri, un tā pati ir slima. Varbūt tas ietekmējis dēliņa attīstību grūtniecības laikā?” spriež mamma. Vecāko dēlu Artūru viņa ir dzemdējusi pati, bet arī viņš piedzimis ar mazu svaru – viens kilograms 700 gramu.

Visdažādākie speciālisti

Ar jaunāko dēliņu Rita Liepājas reģionālās slimnīcas dzemdību nodaļā pavadīja apmēram divus mēnešus, un Artis visu šo laiku atradās inkubatorā. “Pagāja laiciņš, un Artim kļuva mazliet labāk, svars pieauga līdz diviem kilogramiem un 700 gramiem, un tad mūs laida mājās.”

“Kad bijām mājās, Artis auga un it kā viss bija kārtībā. Es dēlu vedu pie fizioterapeita uz vingrošanu, lai sāktu attīstīt muskuļus. Tad man piedāvāja arī doties uz Rīgu pie ergoterapeita. Sākumā, kad bija mazāks, tika veiktas arī masāžas. Nekādus medikamentus gan nevajadzēja lietot, vienīgi, ja pēkšņi saslima ar angīnu vai gripu. Bijām arī Liepājā pie logopēda, un šis speciālists aizsūtīja uz Rīgu, uz Dzirdes centru. Domāja, ka Artis nedzirdot. Taču dzirdi pārbaudīja un atzina, ka viss kārtībā. Līdz 18 gadu vecumam pabijām arī Vaivaru Nacionālajā rehabilitācijas centrā, kur bija masāžas, vingrošana, baseina nodarbības, lai izvingrinātu muskuļus,” klāsta Rita. 

Vingro, kustas, vēro no malas

Tagad galvenais ir vingrošana un kustēšanās, jo neko īpašu vairs nevar darīt. It kā nedaudz labāk pa šiem gadiem dēlam esot kļuvis. “Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies arī spēļu un kustību nometnē Līgatnē, kur darbojās īpašie bērni no visas Latvijas. Tur daudz kas notika, bet Artis tikai visu vēroja no malas. Viņam patīk būt cilvēkos. Es, protams, biju kopā ar dēlu. Vienreiz bijām arī nometnē Dienvidkurzemes novadā, skaistajā Ziemupē pie jūras, kur to organizēja Liepājas Neredzīgo biedrība. Dēls arī tur tikai visu vēroja no malas, bet jutās ļoti labi,” priecājas mamma.

Vai vērojami kādi uzlabojumi? “Artis maz slimo, tikai dažas reizes bija saaukstējies, nedaudz paaugstināta temperatūra,” atbild mamma. Artim pa dienu medikamenti nav jālieto, vakaros, ja nevar aizmigt, gan iedodot miega zāles. Tās gan obligāti jāsasmalcina, jo citādi nevar, ieber tējā vai jogurtā.

Mājās Artis guļ, dažreiz padarbojas ar mantām, skatās televīziju, klausās mūziku. “Spēlējas ar mašīnītēm, reizēm tās izārda, pēc tam man jāstellē kopā, bet dažreiz viņu neinteresē mašīnas un spēlējas ar uzpūstiem baloniņiem. Visu laiku jābūt klāt 7/24. Ja man kaut kur tālāk jādodas uz ilgāku laiku, tad jāsarunā cilvēks, kurš pieskatīs,” atzīst Rita.

Liels puika, bet sēž ratos!

Kā mamma tiek galā ar Arti? Tas ir gan fiziski, gan arī emocionāli smagi. “Nav viegli. Arti es vadāju ar lieliem ratiem. Aizbraucam arī uz pludmali, parku pastaigāties, reizēm dodamies uz pasākumiem. Dēlam ļoti patīk mūzika, dažādas izdarības, aizejam arī uz kafejnīcu panašķoties, pa veikaliem pastaigājam, viņam vienmēr patīk visu vērot. Ir veikali, kur ar invalīdu ratiem viegli iebraukt.”

Kā šo gadu laikā mainījusies apkārtējo attieksme? “Citi vispār nepievērš uzmanību, bet nereti bērni, arī pusaudži, nosaka: liels puika, bet sēž ratos! Tad vecāki reizēm paskaidro savām atvasēm, ka tā nav smuki, puisis ir slims. Esmu arī gājusi klāt un aizrādījusi, ka nedrīkst smieties, jo neviens cilvēks nezina, kas viņam dzīvē var notikt, var gadīties arī kāda nelaime. Neviens taču uz priekšu neko nezina. Citu apsmiešana pašam var rūgti maksāt.”

Vajadzīga sapratne

Cilvēki ir dažādi, un citi ne visai pieņem citādos, atzīst Rita. Gadās, ka  autobusu šoferi pieturās nenolaiž pacēlāju, lai varētu transportlīdzeklī iebraukt ar ratiem, arī par to nācies aizrādīt. Tomēr lielākoties šoferu attieksme ir laba. “Kad dodamies uz Rīgu pie ārstiem, es cenšos sarunāt transportu no Sociālā dienesta. Ja jābrauc ar autobusu, tad iepriekš piezvanu un pieprasu pacēlāju gan turp, gan atpakaļceļam.”

Vai pašai nav grūti rīkoties ar ratiem, jo Artis nav viegls un visu laiku jācilā? “Šos ratus mēs pagājušajā gadā dabūjam jaunus, un tiem ir cietās riepas, tāpēc ir nedaudz vieglāk darboties. Arti mazgāju vannā, ieceļu vannā, viņš pats apgriežas uz vēdera.”

Kas vēl būtu vajadzīgs no valsts? “Lai lielāks būtu invaliditātes pabalsts! Dzīvokļa materiālo pabalstu es reizēm saņemu, bet dažreiz arī pašvaldība nepiešķir. Man ir maznodrošinātā statuss,” teic Rita. Vidēji mēnesī ir ap 1000 eiro – kopā ar Arta invaliditātes pensiju, aizgādņa un asistenta atalgojumu, vēl divreiz gadā ir transporta pabalsts 105 eiro apmērā. Jautāta, kur sev gūst prieku, Rita pasmaida: “Ar dēlu dodamies uz kafejnīcām, pie mājas man ir pašas izveidota puķu dobe, par kuru regulāri rūpējos, man patīk klausīties mūziku.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "“Tas ir mans dēls, Dieva dots” mamma Rita ar visu sirdi audzina Arti, kuru skārusi bērnu cerebrālā trieka" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".