Ugunsstaigātājs Mārtiņš Vecvanags: "Pirmo reizi nekad neaizmirsīsi, tāpat kā pirmo mīlestību"

Ugunsstaigāšanas tradīcija pasaulē ir sena, taču tagad tā ieguvusi mūsdienīgas aprises. Latvijā šīs publikācijas tapšanas brīdī ir septiņi, bet drīzumā pēc eksāmenu nokārtošanas, iespējams, būs deviņi ugunsstaigāšanas instruktori. Viņu apmācības vada ugunsstaigāšanas meistars, Vispasaules ugunsstaigātāju asociācijas pārstāvis un vispasaules ugunsstaigāšanas profesionālu ikgadējā saieta Firewalk Gathering līdzdibinātājs Mārtiņš Vecvanags. “Ugunsstaigāšana manā izpratnē nav šovs, bet notikums, kas transformē dažādos līmeņos. Tā tas bijis vēsturiski, un tāds ir arī modernais pielietojums,” viņš saka. “Mērķis un motivācija var būt dažāda, piemēram, pieaugšanas transformācija vai gatavošanās kādam lielam dzīves notikumam, bet pasākuma galvenais vēstījums ir – tas, kas mums šķiet neiespējams, patiesībā ir iespējams! Ugunsstaigāšana palīdz cilvēkiem pārvarēt savus dzīves ierobežojumus, paplašināt apziņu, noticēt savām spējām. Ja ejam dziļākos līmeņos, tad uguns ir gan attīroša, gan uzlādējoša. Savu degvielu tā pārvērš siltumā un gaismā, iespējams, kaut ko no mums iztīra un tajā pašā laikā dod spēku un enerģiju.”

Rituālu saknes

Uguns ir viens no četriem pirmelementiem un visu tautu kultūrās uzskatīta par svētu un godājamu. Lai atceramies sengrieķu mitoloģijas sižetu par titānu Prometeju, kurš to dāvāja cilvēkiem, izpelnoties dievu dusmas un ciešanas. Simboliskā nozīmē Prometeja uguns ir tiekšanās pēc ideāliem, savukārt garīgās un filozofiskās mācībās pastāv uzskats, ka cilvēkā ir četri elementi. Ūdens – plūsma un spēja būt elastīgam. Gaiss – vieglums un spēja nepieķerties. Zeme – stabilitāte, prasme stingri stāvēt uz kājām un izturība. Uguns ir izrāviena, drosmes, rīcības un izlēmības enerģija.

Līdztekus dažādiem ar uguni saistītiem rituāliem no tāliem aizlaikiem nākusi arī ugunsstaigāšana. Precīzu gadskaitli nosaukt nav iespējams, bet pastāv uzskats, ka tās pirmsākumi meklējami aptuveni 1200 gadu pirms mūsu ēras. Indijā un Šrilankā tā ir neatņemama hinduistu svētku sastāvdaļa. Fidži un citās Klusā okeāna salās šie rituāli saistās arī ar dievību pielūgsmi, budistu tradīcijās tas tiek uzskatīts par ticības stiprināšanas rituālu.

Rietumos ugunsstaigāšana kļuva pazīstama 19. gadsimta otrajā pusē, kad vecās Eiropas valstis aktīvi turpināja kolonizācijas ekspansiju austrumzemēs. Tolaik šo prasmi mēdza dēvēt par indiešu brīnumu, tā tika izrādīta cirka programmās kā cilvēka pārdabisko spēju demonstrējums. Tagad mēs zinām, ka spēja staigāt pa kvēlojošām oglēm saistīta ar fiziku un siltumvadību, kā arī ar konkrētā cilvēka iekšējo spēku un gatavību, bet tas vienalga ir fascinējoši.

Kad dzīvē jāiet tālāk

Staigāt pa apmēram 500 grādu karstām oglēm un kļūt par cilvēku pavadoni šajā procesā – tā nav gluži ikdienišķa nodarbe. Turklāt Mārtiņa Vecvanaga iepriekšējā darba pieredzē ir lielu starptautisku uzņēmumu vadīšana – 1000 vai vairāk darbinieku un 150 miljonu eiro apgrozījums gadā –, viņam ir profesionālais maģistra grāds biznesa administrācijā. Un tad 2011. gadā spējš pagrieziens. Mārtiņš kļūst par personības izaugsmes treneri, un sākas arī ceļš līdz ugunsstaigāšanas meistara titulam, ko viņš ieguva 2016. gadā. Kāpēc?

“Kādā savas dzīves periodā izlēmu, ka vairs nevēlos vadīt lielas struktūras, bet dalīties ar pieredzi un strādāt par biznesa treneri. Reiz man bija iespēja piedalīties ugunsstaigāšanā kā dalībniekam, un es sapratu, ka šis instruments varētu palīdzēt arī citiem cilvēkiem. Izlēmu, ka to varētu izmantot savā jaunajā karjerā, un nolēmu sertificēties.”

Meistars saka – lai arī cik ugunsstaigāšanu dzīvē bijis, pirmo reizi nekad neaizmirsīsi. Tas ir tāpat kā neaizmirst pirmo mīlestību un citas pirmās reizes, svarīgus dzīves notikumus. “Pirmo reizi to pieredzēju pie jūras Kurzemes pusē. Pirms tam par ugunsstaigāšanu jau diezgan daudz zināju, pazinu arī cilvēku, kas vadīja procesu. Taču šādos notikumos ir sava veida maģija... Mēs apzināmies, ka pirms mums kāds cits jau to ir izdarījis, bet tas nenozīmē, ka es esmu pārliecināts – man tas noteikti izdosies! Šaubas pastāv vienmēr. Ja kāds četrdesmit gados ir uztaisījis veiksmīgu biznesu, tas nenozīmē, ka arī es to varēšu. Ja cilvēks lec ar izpletni, tad jādomā, kā sanāks, vai izpletnis atvērsies. Arī man pirmajā ugunsstaigāšanas reizē bija gan šaubas, gan pēc tam prieks un saviļņojums.”

Tagad ugunsstaigāšanas pasākumu organizēšana ir Mārtiņa Vecvanaga darbs.

Iet vai stāvēt uz vietas

Tehniski gatavošanās ugunsstaigāšanas pasākumam vienmēr sākas ar vietas iekārtošanu, bet ir nianses. Ja pasākumam ir komerciāls raksturs, tad gatavošanās ir vairāk praktiska – raudzīties, lai dalībniekiem ērkšķi neduras pēdās, lai nav jālec pāri kurmju rakumiem un lai uguns kaut ko nesabojā. Tas ir svarīgi arī, ja ir šamaniska noskaņa, bet tad notiek arī vietas sagatavošanas rituāli.

Meistars par tiem gan daudz nestāsta, tikai piebilst, ka visam ir nozīme – gan tam, kā tiek salikta malka, gan tam, kurā virzienā cilvēki dodas. “Ja ejam uz austrumiem, kur aust saule, tad tur rodas skaidrība, tas ir sākums, un ugunsstaigāšanas mērķis būs kaut ko ieraudzīt skaidrāk, saprast kaut ko vairāk. Ja mēs raugāmies uz dabas cikliem un rietumiem, tad tur saule noriet un kaut kas beidzas. Tad ugunsstaigāšanas mērķis būs kaut ko izbeigt, noslēgt, tikt no kaut kā vaļā. Daudzās tradīcijās ugunsstaigāšana ir kā garīgā ceļojuma galapunkts. Piemēram, hindu tradīcijā tas ir kā noslēgums kādam lūgšanu un gavēņa posmam. Cilvēki tam apzināti gatavojas, gatavo gan miesu, gan garu. Varam to salīdzināt, piemēram, ar svētceļojumu uz Aglonu, kur piedalīšanās misē ir kā kulminācija, taču pats svētceļojums nav mazāk svarīgs. Ejot cilvēks gatavo sevi, strādā ar savām enerģijām. Kāds tic Kristum, kāds – pagānu, kāds – hindu dieviem, bet garīgā pieredze ir līdzīga neatkarīgi no tā, kam mēs ticam. Mans darbs ir izdarīt tā, lai tas būtu maksimāli droši un cilvēki iegūtu šo pieredzi.

Nenoliegšu, ir iespēja apdedzināties. Es neteikšu, ka augsta, bet noorganizēt, lai viss ir absolūti simtprocentīgi droši, nav iespējams. Ogles un uguns ir tik karsta, cik ir. Notikumos, kas tiek organizēti vairāk pieredzējušiem dalībniekiem, iespēja saņemt uguns buču ir daudz lielāka, jo tur ir gan garāki, gan karstāki, gan citādi izaicinošāki ugunsceliņi. Taču ir ugunsstaigāšanas tehnika, un tāpēc ir instruktors, kura uzdevums –nodrošināt procesu, lai tas būtu pēc iespējas drošāks. Ko dara pats cilvēks un kas viņā notiek, to mēs ietekmēt nevaram, tas ir viņa rokās,” skaidro speciālists un ar nelielu ironijas devu piebilst: “Drošākais veids, kā staigāt pa uguni, ir pa to nestaigāt. Ja dzīvē ir bail apdedzināties, tad vislabāk neiet ārā no mājas; ja bail, ka bizness neizdosies, tad visdrošākais ir to nemaz nesākt. Tas arī ir vieglākais veids, kā nebankrotēt. Kad mēs kaut ko darām, vienmēr ir iespējamās sekas. Ugunsstaigāšanas brīnums un spēks ir tas, ka tas notiek pa īstam.”

Ķirsītis uz kokteiļa

Nereti sarīkot ugunsstaigāšanu vēlas uzņēmumi korporatīvajos pasākumos. “Mēs lūdzam iepriekš neteikt, kas paredzēts, un atstāt to mūsu ziņā. Iedomājieties, ka cilvēkiem pasaka – būs ugunsstaigāšana. Loģiski, ka rodas daudz jautājumu, uz kuriem darba devējs diez vai mācētu atbildēt. Tas radītu vairāk bažu un baiļu, un varbūt pat būtu kāds, kurš izlemtu pasākumā nepiedalīties. Taču, ja cilvēki ir ieradušies uz ugunsstaigāšanas pasākumu, tas nenozīmē, ka viņiem tas obligāti būs jādara. Mans uzdevums nav panākt, lai visi pāriet pāri ugunij. Var paskatīties, kā citi to dara, noklausīties stāstu. Taču pats fakts, kad cilvēks pāriet, ir kā ķirsītis uz kokteiļa. Pasākuma būtība ir par to, ka esi tur klāt un velti spēku, domājot par saviem dzīves izaicinājumiem un mēģinot saprast, ko darīt ar šo savu dzīves pieredzi. Ja cilvēki kopā ir izgājuši cauri transformējošai pieredzei, tas attiecības paceļ citā līmenī. Darba kolektīvā var rasties motivācija vairāk iesaistīties, uzņemties atbildību.

Esmu strādājis arī ar sportistiem – futbolistiem un basketbolistiem, ar komandām un individuāli – ar uguns vai stikla staigāšanu. Katrai no tām ir sava ievirze. Ugunsstaigāšana ir vairāk par enerģiju, mobilizēšanos un neiespējamā ieraudzīšanu, bet stikla staigāšana vairāk ir par fokusēšanos uz mērķi ilgstošā laika periodā. Tā pieredze, kas sportistiem bija jāpaņem, – spēt noturēt savu uzmanību cauri visai spēlei. Ja esam zaudējuši piecas spēles, tas nenozīmē, ka zaudēsim visu turnīru. Mums vajag ieraudzīt iespēju un pacelt sevi jaunā enerģētiskā līmenī. Iedot spēku, iedot redzējumu. Man ir bijusi tā laime vairākus gadus strādāt ar Latvijas basketbola izlasi, un daudzu sportistu uzvārdi, kas piedalījušies stikla staigāšanā, joprojām redzami ziņu lentēs.

Vienmēr vēlos, lai cilvēki no rituāla iziet spēcīgāki un kaut ko no uguns saņem. Arī kolektīvos pasākumos katram būs savs individuālais piedzīvojums – ko cilvēks saņems no uguns un notikuma. Es pasaku, ko viņi varētu sagaidīt, bet es nevaru zināt, ko katrs saņems. Pastāv lomu un atbildības nodalījums, par ko atbild uguns un par ko es.”

Par Sahāru un Bali pagalītēm

Kā jau iepriekš minēts, svarīga ir vietas sagatavošana, un meistars pasmaida, ka ņemot “uz mežu līdzi malku”. Lai veidotos kvalitatīvas ogles, nevar vienkārši ieiet mežā un salasīt sprunguļus, jo tādā gadījumā rezultāts nav prognozējams, tāpēc malka tiek pirkta no viena piegādātāja. Alksnis, no kura rodas labas ogles.

Latvijā ar malku nav problēmu, mēs varam to nopirkt maisiem un steriem bet, ko iesākt, piemēram, Bali? Mārtiņš atminas: “Kad gatavojos iegūt meistara sertifikātu, man bija iespēja vadīt pasākumu kopā ar tradicionālās ugunsstaigāšanas meistaru Bali salā Hinduašramā. Tas bija interesants piedzīvojums. Tajā pasaules daļā ir diezgan lielas problēmas ar malku – viņi to pērk gabalos. Bija jāsaprot, cik daudz mums vajag, lai sanāk kvalitatīvas ogles. Cilvēki pirms tam bija gavējuši, un ugunsstaigāšana bija kā kulminācijas rituāls. Būt tur klāt bija unikāla pieredze.” Meistars atminas – viss izdevies, un piebilst, ka latviskajām tradīcijām ir zināma līdzība ar hindu tradīcijām, proti, gan viņi, gan mēs uguni uzskatām par dzīvu būtni.

Atmiņā paliekošs bijis arī piedzīvojums Sahārā. “Bijām retrītā Sahāras tuksnesī. Kādā brīdī radās ideja – sarīkojam ugunsstaigāšanu! Vajadzēja ar vietējiem sarunāt, lai viņi atved malku. Ne tikai, lai tēju var uzvārīt, bet arī kaut ko lielāku. Ne katrs koks dod ogles, turklāt dažādām sugām tās ir atšķirīgas temperatūras. Pie malkas tikām, bet nepazinām koku, tāpēc nevarēja zināt, kas tur sanāks. Kā visu noorganizēt, kā sakārtot – tā bija interesanta pieredze. Paši teicām, ka šī ir vienīgā ugunsstaigāšana, kas notikusi Sahāras tuksnesī. Tas bija ļoti emocionāls notikums. Bija arī pasākums kopā ar modernās ugunsstaigāšanas pamatlicēju Toli Berkenu viņa īpašumā Kalifornijā. Visi ugunsstaigāšanas profesionāļi par viņu ir dzirdējuši, bet ne visi pie viņa ir mācījušies un bijuši kopā. Kalifornijā tobrīd bija spēkā ugunsdrošības ierobežojumi, tāpēc nedrīkstēja ļoti kurināt, bet kā fakts personiskajā arhīvā – tas bija iespaidīgi.” Mārtiņš Vecvanags piebilst, ka ugunsstaigāšana ir notikums bez robežām. Viņš ar komandu brauc visur, kur aicina, bijis arī Lietuvā, Polijā, Anglijā, savukārt pie Mārtiņa uz apmācībām cilvēki brauc no visas pasaules.