Kad aiziet vecāki - Markus Riva par zaudējumu, kļūdām un piedošanu

Ar Marku Rivu saistīti vairāki pārsteidzoši fakti. Nu, piemēram, tas, ka viņam ir 38 gadi. Bet mums joprojām liekas, ka viņš ir ļoti jauns un viss vēl viņam tikai priekšā, viss vēl būs. Savā ziņā tā tiešām izrādījās taisnība – “Koru karos” mēs ieraudzījām viņu kā no jauna. Viņš pats gan jau sen zina, kas viņš ir un kur ir viņa vieta – mūzikā, protams.

Par tevi nevar saprast – ekstraverts vai introverts?

Es pats nevaru saprast. Ja daru to, kas man patīk, tad esmu ekstraverts. Bet tai pašā laikā esmu arī introverts – man patīk klusumā, šaurā lokā vai vienatnē. Taču es zinu vairākus mūziķus Latvijā, kas ir introverti, bet dara lielas lietas. Sarunāties gan man patīk, tas ir jauki. Tomēr draugu lokā es parasti esmu tas, kas uzklausa un pats runā maz.

Šodien sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka tev ir 38 gadi. 38 gadi jau ir gandrīz 40! Markus Riva ir pavisam pieaudzis vīrietis!

Mani pašu šis fakts mulsina. Jo īpaši, paskatoties uz vienaudžiem vai skolasbiedriem. Vakar Talsos mums bija svinīgs pasākums par godu uzvarai Koru karos, kas pulcēja daudz cilvēku. Un bija tur arī cilvēki, ar ko reiz smilškastē kopā spēlējāmies, bija interesanti viņus satikt. Tā sajūta: es aizmirsu, kā tevi sauc, bet atceros tavu seju.

38 ir interesants cipars, par ko nepārdzīvoju. Tikai dažreiz aizdomājos, ka man ir 38 gadi, bet ģērbjos es varbūt ne tam piemēroti un varbūt arī daru to, kas piestāv divdesmitgadniekam. Tas pats TikToks – vai man tur jābūt? Bet tur ir arī Madonna, un viņai ir krietni vairāk gadu. Mūsdienu šovbiznesa prasība. Ne vienmēr man ļoti gribas eksponēties soctīklos. Bet tad es atceros savu opi, kurš līdz 89 gadu vecumam gāja uz pasākumiem Valmierā, gleznoja un visu mūžu bija mākslinieks dvēselē. Viņš taču pat otrreiz apprecējās 69 gadu vecumā!

Tu opi piemini visās savās intervijās.

Jo viņš man ir kā piemērs. Opis vienmēr pārdzīvoja par mani un arī ļoti priecājās. Atceros – reiz kādā pasākumā pienāca Olga Rajecka un teica, cik man ir foršs opis. Viņš Olgu bija kārtīgi izdancinājis kādā saviesīgā pasākumā Valmieras pusē.

Ko tu tagad darīsi ar to frāzi: “Beidzot mēs Marku Rivu ieraudzījām citām acīm, viņam jau sen vajadzēja nokļūt Koru karos!” Vai tu to monetizēsi vai kā citādāk pavērsīsi savā labā?

Pavisam noteikti mēs izmantosim to repertuāru, dziesmas un interpretācijas, ko parādījām Koru karos.

Man vienmēr ir paticis eksperimentēt, man patīk, piemēram, uztaisīt deju mūzikas ierakstu, kas sastāv no visādām referencēm un ir angliski. Ar savu loģisko prātu es saprotu, ka tas nevienam, izņemot mani pašu, nav vajadzīgs, bet tā ir tāda mana mākslinieciskā kaprīze. Nu, un tad ir projekts Koru kari, kurā dziedi visiem zināmas kompozīcijas, un ar to ir krietni vieglāk operēt. Koru karos, vismaz pirmajos piecos raidījumos, visu laiku pieminēja Supernovu. Ka šeit nu es esmu pilnīgi citādāks. Bet tā lieta ar Eirovīziju vispār ir citādāka. Tā ir jaunrade, ko tu taisi Eirovīzijai, – tur tu vienmēr skaties uz Eiropas klausītāju un domā par viņu. Turklāt vienmēr ir grūtāk ar kaut ko jaunu, kas nevienam vēl nav zināms.

Ar pirmo reizi vispār reti kurš sadzird un iemīl dziesmu.

Tieši tā. Koru karos man bija liels prieks pamēģināt lielos komponistus, dažādus žanrus. Prieks, ka sanāca, un mēs noteikti to turpināsim. Prieks arī par to, ka man telefonā tagad ir Zigmara Liepiņa telefona numurs. Un arī Ērika Ešenvalda un Raimonda Tigula. Lielie komponisti, kas uzrakstīja un uzzvanīja pēc šova, jo dziedājām viņu dziesmas. Zinu, ka arī Raimonds Pauls ir skatījies šovu. Ja pēc šova man būs iespēja sadarboties ar šiem komponistiem, es to noteikti izmantošu.

Supernovā tu esi piedalījies 10 reizes. Tavu neatlaidību nu jau pat minerālūdens ražotāji savā reklāmā izmanto. Turpināsi?

Jā, jo tas ir nācijai svarīgs notikums. Es negribu pievilt visus tos cilvēkus, kas vai nu ironiski seko tam līdzi, vai arī pilnā nopietnībā grib redzēt mani Supernovā un lielajā Eirovīzijā. Nezinu tieši par nākamo gadu, kā lietas saliksies. Es gribu uzrakstīt dziesmu, lai tā būtu TĀ dziesma beidzot.

Otra lieta bez Supernovas, ko par tevi visi zina, – ka tev bērnībā darīja pāri skolasbiedri. Bet es redzēju tavu bērnības bildi, tev tajā ir gadi 10. Tu taču biji ļoti glīts bērns!

Jā, bet man bija brilles, turklāt tādas kā sametinātas. Tām bija saplīsis tiltiņš starp acīm, un mans patēvs to bija sametinājis, jo nebija naudas, lai nopirktu jaunas brilles. Tādēļ arī sākās tā ņirgāšanās – lūk, jums ģimenē nav naudas. Tas jau bija, Mārupē dzīvojot. Sabilē es dzīvoju līdz 10 gadu vecumam, un tolaik man briļļu vēl nebija. Bet 10 gadu vecumā mēs pārcēlāmies uz Mārupi, nedaudz pamācījos Mārupes vidusskolā, bet pēc tam Rīgas Doma kora skolā. Tur arī visvairāk izpaudās mobings, apmēram septītajā, astotajā klasē.

Vai tu joprojām par to domā? Vai tas joprojām sāp?

Nē. Vispār nē. Šobrīd es arī tik traki nesportoju, tāpēc ka man būtu bērnības trauma un vajadzētu sevi izveidot skaistāku un stiprāku. Es sportoju, jo man vienkārši patīk to darīt. Bērnībā man ļoti nepatika to darīt – toties man patika ēst bulciņas, lasīt grāmatas un sēdēt dīvānā. Tagad man patīk sportot, bet man arī joprojām patīk ēst bulciņas un sēdēt dīvānā.

Tu savos 38 gados izskaties tik labi, ka tev varētu jautāt, kāds ir tavs skaistuma noslēpums. Ko tu dari vai, tieši otrādi, nedari?

Es cenšos regulāri sportot, mans sports ir krosfits. Bet nu jau kādu laiku sportoju ne tik daudz ķermeņa dēļ, cik mentālajai pašsajūtai. Ja es neesmu aizgājis uz treniņu, jūtos slikti. Pat ja tās ir tikai pāris dienas. Man arī patīk izgulēties, tas gan ne vienmēr sanāk.

Visu vajag darīt ar mēru, izvairīties no pārmērībām. Šad un tad es lietoju alkoholu, bet tas būs viens vai divi kokteiļi, ne vairāk. Nekad neesmu piedzēries. Es nesmēķēju, jau piecus gadus esmu vegāns. Uz mani lielu iespaidu atstāja viena dokumentālā filma par vegānismu. Tas arī sasaucās ar personīgo pieredzi saistībā ar manu mammu, kas dažādu slimību rezultātā tajā laikā aizgāja viņsaulē. Toreiz tas man saslēdzās ar pārtikas ietekmi uz mūsu organismu, bet tagad man vienkārši patīk būt vegānam. Kādreiz gan es apēdu kādu siera šķēli vai vasarā saldējumu.

Tu pieminēji mammas aiziešanu, bet tu esi pieredzējis jau vairākas ļoti tuvu cilvēku nāves.

Mamma nomira 2017. gadā. Patēvs, kurš man bija kā īstais tēvs kopš triju gadu vecuma, aizgāja pirms diviem gadiem.

Tavs īstais tēvs nomira, kad tev bija deviņi mēneši.

Savu tēvu es patiesībā zinu tikai no nostāstiem un fotogrāfijām. Bet, protams, tas viss ir atstājis ietekmi uz manu raksturu.

Tieši nesen par to domāju. Cik ļoti svarīgi ir mīlestības apliecinājumi bērnībā un siltās attiecības ar vecākiem. Ja tā trūkst vai ir par maz, tas atstāj zināmu iespaidu. Es negribu teikt, ka vecāki mani nemīlēja. Mīlēja, protams. Bet viņi bija stingri un īpaši neizrādīja savu mīlestību. Varbūt tāpēc es tagad esmu tāds – ne spītīgs, bet tāds, kas, ja ieņems ko galvā, ies un darīs līdz galam. Viss šovbizness savā ziņā ir kā cīņa par mīlestību. Mēs cīnāmies, lai cilvēki klausās mūsu mūziku un nāk uz mūsu filmām.

Mammas un patēva aiziešana padarīja tevi… vientuļāku?

Jā. Un visvairāk es to pat izjutu pēc patēva aiziešanas. Man vēl ir vecākais brālis un jaunākais brālis, mēs uzturam attiecības, satiekamies, un viss jau ir kārtībā. Man ir tā ģimenes sajūta, pateicoties brāļiem. Bet fakts, ka tev nav vairs dzīvs neviens vecāks vai vecvecāks, rada sajūtu, ka tu esi viens. Vairs nav tās virspaaudzes, kas tevi uzaudzināja. Patēva aiziešana bija smags laiks, un arī mātes aiziešana bija ļoti, ļoti smags laiks. Astoņi gadi pagājuši kopš mammas nāves, es to prātā esmu pārcilājis un pārcilājis. Un sapratis, ka vajadzēja veltīt vairāk uzmanības mammai laikā, kad viņai bija veselības problēmas. Bet es tolaik vairāk sevi novirzīju darbam un karjerai. Tagad saprotu, ka tā bija tāda izvairīšanās taktika. Un tas ir laiks, ko nekad vairs neatgriezīšu. Negribu teikt, ka es nožēloju. Bet es gribētu, lai tajā laikā es būtu bijis mammai vairāk klāt, nevis fokusējies uz kaut kādām lietām, kas arī bija svarīgas, bet ne tik ļoti no šodienas skatpunkta…

Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” jūnija numurā!

Vēl šomēnes lasi iedvesmojošu interviju zīmola Amoralle īpašnieci Inesi Vaksi un mūziķi Laimu Vaikuli.  Jūnija numurā dalāmies ar padomiem vintage rotu kolekcijas izveidošanā. Tāpat uzzini karstākās modes tendences, pēdējā brīža skaistumkopšanas procedūras iznācienam pirms pludmales sezonas un slavenību iecienītākos ceļojumu galamērķus.

Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk — katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu iedvesmas devu! Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!