Inese Vakse atklāti par veikala slēgšanu: "Tā nav tikai "Amoralle", tā esmu personiski es"

Tā ziņa nebija patīkama nevienam. Slēdz veikalu “Amoralle”. Tas bija Brīvības ielas greznākais veikals un skaistākais stūris. Gandrīz 17 gadi. “Amoralles” īpašniece Inese Vakse šo laiku savā dzīvē pielīdzina šķiršanās sajūtai. Un cenšas panākt, lai viņai pašai šis mirklis caur šķiršanās skumjām tomēr būtu arī maksimāli skaists.

Kas notiek tavā un Amoralles dzīvē?

Lielākais notikums ir veikala aizvēršana Rīgā. Mēs te esam bijuši 17 gadus. Tās ir visilgākās attiecības manā mūžā. Ja pieņemam, ka attiecības ar bērniem nav attiecības, bet dzīve.

Atceries, ar kādām emocijām tu atvēri veikalu? Un ar kādām tagad aizver?

Man toreiz bija 30. Tagad drīz būs 47. Es mainījos. Toreiz un tagad – divas dažādas sievietes.

Es esmu iemācījusies apzinātāk izdarīt izvēles. Man ir daudz vieglāk pateikt “nē”. “Jā” man vienmēr ir bijis viegli teikt, jo esmu azartiska, man visur gribas piedalīties. Bet “nē, šis nav priekš manis, tā man nepatīk, un tā es vairs negribu” – to es iemācījos ar laiku. Nevis no bailēm palaist garām, bet no cieņas pret sevi. Un vēl – es vairs nevilcinu lēmumu pieņemšanu. Ja kaut kas ir jāizbeidz, es to spēju izdarīt bez bailēm. Tagad man tas nāk dabiski – izvēlēties sevi, nevis visu. Man ir reāls plāns – tas ir Amoralle nākotnes virziens. Bet pagaidām vēl negribu ar to dalīties. Kad pieņēmu šo lēmumu, man prātā uzreiz radās vizualizācija, skaidrs tēls. Jo, redzi, man vienmēr licies, ka ir grūti spert nākamo soli, ja neredzi to cinīti, uz kura likt kāju. Tagad es to redzu. Un tas maina visu.

Nezinu, kā to pateikt, lai neizklausās klišejiski, bet pēdējā laikā daudz domāju par sajūtām. Par vibrācijām. Un sev uzdodu jautājumu: kā es varu pati sevi noskaņot? Tāpat kā diriģents pirms koncerta noskaņo orķestri. Tā ir liela atšķirība – vienkārši dzīvot vai dzīvot tā, ka zini savus instrumentus un proti panākt labu skanējumu. Piemēram, pirms mūsu sarunas es uzvilku tilla cimdus un uzliku vienu noteiktu gredzenu. Šobrīd tie ir mani instrumenti. Es uzvelku tos – un pēkšņi varu. Uzrakstīt, izdomāt, sajust. Tie man palīdz skanēt.

Un agrāk tas arī ar mani notika. Pirms piecpadsmit gadiem, piemēram, man vajadzēja garus zīda svārkus, kas vijas ap kājām un plīvo. Man vajadzēja to sajūtu. Tikai tad es vēl nesapratu, kas ar mani notiek, kāpēc man to vajag. Tagad es to saprotu. Esmu atklājusi formulu – un tagad to apzināti meklēju, lietoju, veidoju. Es zinu, kā sevi noskaņot. Un zinu, ka tā nav sagadīšanās. Tā ir konkrēta, maiga darbība, kas man palīdz ieiet vajadzīgajā stāvoklī. Drēbes tajā ir daļa no formulas. Tās palīdz man atrast to īpašo spēka sajūtu sevī. Tās palīdz piekļūt savai kodolīgajai sievišķībai.

Tā nav maska. Tā ir mana skaņa.

Kā tu tīri praktiski iemācījies pateikt “nē”? Ko tu savā dzīvē mainīji?

Būtiskākā lieta ir cilvēki apkārt. Tās ir izvēles katru dienu. Un tas nav par tēmu “labie” vai “sliktie” cilvēki. Tas ir par satikšanos – uzmeklēt un satikt tos, ar ko gribas šo dienu būt kopā. Es vispār domāju, ka pēc kāda laika tā būs profesija: būšana kopā. Spēja padalīties ar sevi.

Bet vienā vārdā: kā tu tagad jūties? Bēdīga? Atvieglota?

Nav tāda viena vārda. Vienā vārdā es varu pateikt, ka jūtos labi. Jo tas ir apzināts lēmums. Jau kādu laiku es gāju uz to lēmumu un tagad tiešām no sirds priecājos par šo pēdējo mēnesi, kas mums vēl ir dots. Vakar es arī strādāju veikalā – tās sajūtas, satiekot klientes, kuras es jau pazīstu pēc sejas… Tāda īpaša, gaiša atvadīšanās sajūta.

Ko sievietes tev saka?

Pārsvarā jau: žēl, kāpēc, nu kā tā var… Saka paldies, ka bijām, un lai tikai nepazūdam. Patīkami dzirdēt. Man gribas, lai tajā nav tādas skumju nots. Man vienkārši ir beigušās vienas attiecības, un es gribu, lai tās beidzas skaisti.

Mēs Latvijā paliekam ar ražotni un ar biroju. Turpmāk Latvijā būsim citā – internetveikala – formā.

Ja par Amoralli – es gribētu, lai tās ir manas attiecības mūža garumā. Un es darīšu visu iespējamo, lai tā būtu. Varbūt arī neiespējamo. Man tā ir kaut kāda misija. Tāpēc man arī nebija viegli pieņemt lēmumu aizvērt Rīgas veikalu. Tieši veikals Rīgā… Es ar to ļoti saaugu. Vakar staigāju pa mežu. Un tur bija divi kopā saauguši koki. Tas taču arī prasīja laiku, jo sākumā vienkārši auga blakus. Tā man ir ar šo zīmolu. Mēs esam saauguši kopā. Tā nav tikai Amoralle, tā esmu personiski es. Ar sirdi un dvēseli.

Par praktiskām lietām – vai tev bija grūti ar Amoralles veikala praktisko pusi?

Tā ir tā otra smadzeņu daļa, ar kuru jāstrādā. Uzņēmuma struktūra. Neskatoties uz to, ka esmu studējusi doktorantūrā finanšu analīzi, tā nav mana kaifošanas daļa.

Tu jautāji, kas tieši lika aizvērt veikalu. Es domāju, ka tas bija lietu kopums. Zini, es vispār domāju, ka viss mainās, viss transformējas. Arī mēs paši. Ar prātu man nebija grūti pieņemt tādu lēmumu, es sapratu, ka tas ir pareizs. Bet man bija grūti ar sirdi atbalstīt pašai savu lēmumu. Un es neko nespēju darīt tikai ar prātu, man visur pieslēdzas sirds. Tāpēc man bija grūtāk un tas prasīja ilgāku laiku.

Kādu tu esi iztēlojusies šo savu vasaru?

Veikala slēgšanas dienā es braukšu prom. Šī posma beigas es gribu ar savējiem nosvinēt. Mēs brauksim visi kopā uz Spāniju. Un kopā mēs esam septiņi. Man ir daudz savējo.

Tu zini, kāds ir tavs lielākais talants?

Mans lielākais talants ir paņemt to, kas ir mugurā, un izveidot no tā ko citu. Ko jaunu. Piemēram, šorīt uz darbu braucām kopā ar draudzeni. Viņai šodien paredzēts daudz staigāt kājām, bet mugurā – garš mētelis. Un viņa man pa ceļam stāsta, cik slikti, ka viņai ir tas garais mētelis, un cik grūti būs tajā iet. Vārdu sakot – diena sabojāta! Es viņai saku: ieiesim pie manis veikalā, es tev iedošu šķēres, un vienkārši nogriez to mēteli īsāku. Draudzene saka: nē, es tā nevaru, tu nogriez! Un es nogriezu. Un viņa aizgāja savā dienā tik priecīga! Bieži vien ir tā, ka no tā, kas mugurā, var vēl vienu jaunu stāstu izveidot. Vēl vienu piedzīvojumu. Jo tas nav par perfektumu, tas ir par piedzīvojumu.

Vai tu labi jūties, piemēram, kaila?

Jā. Bet tas viss arī ir ar to savu noskaņojumu saistīts. Es domāju, ka ķermenis ir mākslas darbs un ar ķermeni var un vajag izveidot attiecības. Tādas dvēseliskas un draudzīgas attiecības. Sievietēm tas ir īpaši grūts uzdevums, jo mūsu ķermenis tik daudzas reizes mainās. Tas mainās pieaugot, pēc tam – bērnu iznēsājot un dzemdējot un atkal atgūstot formu. Ja tie ir vairāki bērniņi, tad tādas ir vairākas reizes. Pēc tam nāk menopauze un tu vienkārši “uz aci” redzi, kā tavs ķermenis atkal mainās. Tas noveco. Turklāt tas notiek diezgan strauji, kā vienā mirklī. Ak Dievs, tas ir mainījies! Tā nu arī mans šībrīža lielākais uzdevums ir izveidot labas attiecības ar savu ķermeni.

Un kas tev palīdz uzturēt ķermeni labā formā?

Sports, es eju uz sporta zāli. Tas man ir crazy. Jo es vienmēr esmu domājusi, ka tā vispār nav mana pasaule. Pirmkārt, tur taču ir garlaicīgi. Otrkārt… Nē, nu tas vienkārši nav domāts man! Un pagājušā gada vasarā es pēkšņi ieraudzīju, ka mans ķermenis noveco. Ak šausmas! Bet kāpēc tas notiek tik pēkšņi?! Mana nākamā doma bija: ko es varu lietas labā darīt? Kā es varu sevi iebalzamēt, iekonservēt, pagarināt… Atbilde ir: regulārs sports, spēka vingrinājumi. Lai atgūtu vai iegūtu muskuļu masu. Es sāku to darīt pagājušā gada augustā. Man jau bija viena tāda pieredze – kovida sākumā es izlēmu nodarboties ar jogu, jo man bija mentāli grūti tikt ar to kovidu galā. Izlēmu par labu jogai. Un toreiz man arī likās, ka tas nav man, jo esmu aktīva, bet joga taču ir par mieru, par lēnumu. Gan toreiz jogā, gan tagad sporta zālē es izmantoju vienu un to pašu metodi – es ieviesu sev regulāras nodarbības četras reizes nedēļā un vienojos ar sevi, ka darīšu to divus mēnešus bez apstājas un neapspriedīšu ar sevi, vai man tas patīk vai nepatīk, ir rezultāts vai nav. Nerisināšu ar sevi nekādus analizējošus dialogus, bet vienkārši to darīšu. Un es to darīšu ar nolūku, jo gribu, lai mans ķermenis pierod pie tās darīšanas. Jā, sākumā nav patīkami un nav arī nekādu vizuālo izmaiņu. Bet es tiku galā ar savām šaubām, vai man to vajag. Es pieradu pie sporta zāles, pie tā īpašā aromāta… Iemācījos apieties ar zāles dzelžiem, jo es taču pilnīgi to nepratu. Un tagad esmu ļoti priecīga par šo lēmumu. Tās ir labākās prasmes, ko esmu pēdējo gadu laikā ieguvusi. Man arī tagad zem šiem garajiem svārkiem ir sporta legingi.

Visu rakstu lasi žurnāla “Jauns OK” jūnija numurā!

Vēl šomēnes lasi iedvesmojošu interviju ar mūziķi Laimu Vaikuli un noskaidro, ko Markus Riva saka par šovbiznesu, veiksmi un mīlestību. Jūnija numurā dalāmies ar padomiem vintage rotu kolekcijas izveidošanā, kā arī runājam par cieņpilnu vidi darbā. Tāpat uzzini karstākās modes tendences, pēdējā brīža skaistumkopšanas procedūras iznācienam pirms pludmales sezonas un slavenību iecienītākos ceļojumu galamērķus. Tagad “Jauns OK” iznāk divreiz biežāk — katru mēnesi, tāpēc nepalaid garām savu iedvesmas devu! Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās, lasi digitāli un abonē Zurnali.lv!