Viņš no Gulbenes, viņa - no Gvatemalas. Agra dēļ Karmena pamazām kļūst par latvieti
Klusais un mierīgais latvietis Agris Indričevs ar temperamentīgo, runātīgo gvatemalieti Karmenu iepazinās viņas māsas kāzās Gvatemalā – un iemīlējās. Tolaik neviens nedomāja, ka izveidosies nopietnas attiecības, jo viņi taču ir tik dažādi, bet nu jau deviņus gadus abi ir laimīgi kopā. Un dzīvo Latvijā.
Pamazām nebija laika
Neba nu Agris uz Gvatemalu devās ar nodomu sievu lūkoties. Precējās viena no studiju draudzenēm, māsām no Gvatemalas, ar kurām kopā viņš mācījās Taivānā. Tā kā Agris pazina arī topošo vīru, austrālieti, viņš tika uzaicināts uz kāzām. “Kāzu ballīte bija laba!” diezgan klibojošā latviešu valodā paziņo Karmena. Viņa bija trešā līgavas māsa. “Klikšķis starp Karmenu un mani bija uzreiz, tāpēc viss notika ļoti ātri. Turklāt mums nebija laika, lai būtu lēnām un pamazām,” Agris smaida. Viņš tūlīt pēc kāzām internacionālā draugu bariņā, kurā bija arī jaunlaulātie, devās ceļojumā pa Centrālameriku un Dienvidameriku, bet ar Karmenu sazinājās visu laiku. Kad viņš atgriezās Gvatemalā, protams, abi satikās, un Agris tika tuvāk iepazīstināts ar Karmenas ģimeni. Un tad jau bija jākrāmē soma, lai dotos mājās.
Tā paša gada decembrī Karmena atbrauca ciemos pie Agra uz Latviju. “Kad ierados, bija ļoti auksts, mīnus 20 grādu! (To atceroties, sieviete noskurinās.) Šoks! Tas bija arī par pelēkumu visapkārt, tādām pašām vienveidīgām pelēkām mājām... Bet, tā kā ar Agri nebijām tikušies gandrīz astoņus mēnešus, kas man bija ļoooti ilgi – gvatemalieši nav tik pacietīgi kā latvieši –, biju gatava pieciest visu,” atceras Karmena. Latvijā viņa ilgi nepalika, jo bija jādodas atpakaļ uz Gvatemalu turpināt studijas. Bet cik ilgi pāri puspasaulei lidosi, lai satiktu mīļoto? Karmena dabūja stipendiju un turpināja studijas Spānijā, “no kurienes līdz Latvijai pavisam nedaudz kilometru”. Tas visu atrisināja – Agris devās pie Karmenas.
“Sākumā gan neviens nedomāja, ka starp mums viss izvērtīsies tik nopietni. Kad Karmena pēc diviem gadiem beidza studijas, bija jādomā, ko darīt tālāk. Spānijas ziemeļdaļā ir forša daba, izceļojāmies, priecājāmies par iespēju gulšņāt saulītē, bet jau pēc pusstundas varējām būt kalnos un slēpot. Tomēr palikt tur uz dzīvi negribējām, tāpēc atbraucām uz Latviju – šoreiz vasarā! Nolēmām to izbaudīt un tad domāt, palikt šeit, doties uz Gvatemalu vai kur citur, jo neviens no mums nekur nebija piesiets. Abi atradām labu darbu Rīgā un palikām te,” stāsta Agris, omulīgi baudot tēju viņu dzīvoklī. Tajā ir daudz krāsainu elementu – tas ir Karmenas nopelns, jo Gvatemalā krāsainība ir cieņā kā dabā, tā apģērbā un mājās. Tāpat kā smaids cilvēku sejās. Arī no Karmenas sejas tas, šķiet, nepagaist ne mirkli, kas, protams, ir visnotaļ patīkami un liek smaidīt pretī.
Arvien vairāk latviete
“Katrai valstij savi plusi un mīnusi, katrā savas skaistās vietas un lietas. Latvijā tā ir drošība, nepārapdzīvotība – nekur nav cilvēku pūļa! Tikai pie aukstuma nevaru pierast... Arī pie cilvēku neatsaucības – man pietrūkst smaidu, atvērtības. Sākumā arī valodu nezināju, joprojām to mācos, eju kursos un cenšos ielauzīties. Nav jau viegla! Vienu brīdi pat uznāca depresija. Glābiņam apzināti meklēju draugus – un atradu. Gan internetā, gan tepat Latvijā ir krietns pulks jaukto pāru, daudz spāniski runājošo – kolumbieši, venecuēlieši, spāņi,” Karmena stāsta, un Agris smaidot piebilst, ka sievai te tagad esot vairāk draugu nekā viņam.
“Vistrakākā Karmenai bija pirmā Latvijā pavadītā ziema. Vajadzēja visam pielāgoties, saprast, kādas drēbes vilkt, ka ielas slidenas. Daudz palīdzēja sarunas ar ģimeni – tās vienmēr uzlabo viņai omu. Ar māsām un vecākiem Karmena sazvanās katru dienu! Šodien telefonu no rokām neizlaiž, jo māsai, kura dzīvo Austrālijā, kuru katru brīdi jādzemdē. Viņi cits par citu ļoti tur rūpi. Vērts pamācīties,” teic Agris.
Un, kopš mājās ieradusies taksīte Nola, Karmenai nemaz nav laika ļauties drūmām domām. Takši viņas ģimenē esot gluži kā tradīcija – bijuši vienmēr un visiem. Turklāt sunīte saimnieci izved ārā neatkarīgi no tā, līst vai snieg. “Labi, ka jau Vācijā, Spānijā dzīvojot, biju pieredzējusi, ka rudenī kokiem nokrīt visas lapas, jo Gvatemalā nekas tāds nav iedomājams – tur ir mūžīgais pavasaris! Pamazām pie gadalaiku maiņas pierodu un jūtu, ka ar katru gadu arvien vairāk esmu latviete. Un vai tad man kas cits atliek?” Karmena smejas un koķeti paskatās uz vīru. Ar mājas kaimiņiem gan viņa vienmēr sveicināšoties un viņiem uzsmaidīšot. Pirmos gadus kaimiņi uzlūkojuši Karmenu gluži vai ar neizpratni, bet pēc tam jau paši pa gabalu smaidījuši, viņu ieraugot. Arī draugu lokā nevienu vairs nepārsteidzot Karmenas neviltotais prieks par satikšanos – viņa visus gavilēdama apskauj.
Visu nosaka nevis attālums, bet mentalitāte
Attiecības ar draugiem, kas iegūti, mācoties ārzemēs, ir viena lieta, bet pavisam kas cits, kad kopā saiet divi cilvēki no atšķirīgām pasaules malām. Tad visādi var gadīties – vai viens otram pielāgosies, pieņems viņa citādību? “Mums gan nebija sajūtas, ka esam baigi atšķirīgi, lielu nesaprašanos nekad nav bijis,” bilst Agris, bet Karmena enerģiski protestē: “Kā – nebija? Un dejas? Viņam, redz, dejas un dejot nepatīkot... Bet man nepatika dzīvot tikai pa mājām, mizot kartupeļus! Sākumā viņš mani dejā nemācēja vadīt, tagad ir iemācījies. Pati gan arī neesmu traka uz dejošanu, bet man taču vajadzēja kaut kur likt savu enerģiju. Gvatemalieši nav lēna tauta, ne arī klusa un nerunātīga. Šajā ziņā Agris ir mans pretstats – mierīgs, labprātāk sēž mājās. Arī liels runātājs nav. Tad nu katru dienu runāju ar savu ģimeni.”
Kas tiesa, tas tiesa – sieva ar savējiem runājot simt reižu biežāk nekā Agris ar savējiem, kuri dzīvo tepat Latvijā – mamma Gulbenē, māsas Rīgā. Ja tiešām esot kaut kas nopietns, tad sazinoties, bet tāpat vien, pa tukšo, pļāpāt neesot raduši. “Nekāda pa tukšo! Man vienmēr ir ko pārrunāt ar māsām, ar mammu un tēti. Tagad Amanda tur, Austrālijā, grasās dzemdēt, pasaulē jānāk puisītim, tāpēc telefons karsts. Viņa taču ir pirmā, kurai no mums, četrām māsām, būs bērniņš! Mamma ir pie viņas, un es gaidu zvanu. Bet kā gribētos būt līdzās!” dedzīgi saka Karmena.
Agris nemaz necenšas pieklusināt sievas temperamentīgo runu, tikai piebilst, ka Karmenas vecāki pie viņiem ciemojušies biežāk nekā viņa mamma. “Tātad ne jau attālums, bet mentalitāte visu nosaka. Tagad pie Agra mammas cenšamies aizbraukt pēc iespējas biežāk, arī viņa jāsamīļo! Ja es Gulbenē trīs mēnešus nodzīvotu, mana latviešu valoda būtu perfekta, jo Agra mamma angliski nerunā,” teic Karmena, paturot galavārdu. Agris par to tikai rāmi pasmaida – viņš pie sievas temperamenta pieradis. Savukārt viņam labāk jāapgūst spāņu valoda, lai saprastu visu, par ko sieva ar savējiem pļāpā...
Plānus izjauc kovids
Karmena un Agris sarakstījās kovida laikā, līdz ar to ballīte izpalika, lai gan abi vēl pirms tam izlēmuši visu nodarīt pa mierīgo. Darba dienā uzkāpa uz riteņiem, aizminās līdz dzimtsarakstu nodaļai un pēc piecām minūtēm jau oficiāli bija vīrs un sieva. “Šogad aprīlī svinam kāzu piekto jubileju. Lielāku ballīti gribējām uztaisīt vasarā, uzaicināt arī pasaulē izkaisītos draugus, bet uznāca jaunais kovida vilnis, tāpēc sapulcējās tikai tuvākie. Plānojām kāzas rīkot arī Gvatemalā, pat vietu nobukojām, bet jau atkal iejaucās kovids – mūsu lidojumu atcēla,” atceras Agris. Tad abi vienprātīgi nolēmuši – ja reiz kāzas Gvatemalā izpalika, tad tur varētu uzrīkot desmit gadu kopdzīves ballīti.
Vai šāda vienprātība ģimenē ir vienmēr? Nē, pastrīdoties arī, un, kad jau dzirksteles šķiļoties, katrs izsakoties savā dzimtajā valodā. Parasti kašķi gadoties par ikdienišķiem sīkumiem, pārpratumiem, kas radušies, kad viens otru ne tā sapratis. Un par komunikāciju – Karmena grib runāt, kaut kur iet, Agris vēlas paklusēt, palikt mājās un vakaru pavadīt mierīgi. Kā klausītājs gan viņš esot pacietīgs, kaut stundu garu monologu uzklausīšot. “Te atkal parādās tas, ka viņš – latvietis, es – gvatemaliete!” acīm zibot, iesaucas Karmena. “Balansam taču jābūt,” uzsmaidot sievai, vēsā mierā nosaka Agris. Jaunībā, pirms gadiem divdesmit, nakti notriekt un tad doties uz darbu bijis normāli, bet tagad šādi pasākumi viņu vairs nevilinot. Karmena uz vīra teikto reaģē ar sejas izteiksmi ko es teicu! un rosina dzert tēju. Tad iezvanās viņas telefons – mamma! Nevar nepamanīt, kā Karmenā momentā uzplaukst gvatemaliete. Uz brīdi viņa apsēžas tālāk no galda, aizrautīgi sarunājas, neizpaliek arī žesti. Beigusi sarunu, viņa paziņo: “Dzemdības māsai vēl nav sākušās, varam runāt tālāk.”
Vegānu pozīcijā ilgi nenoturas
Brokastis un vakariņas Indričeviem esot gvatemaliešu gaumē – melnās pupiņas, olas, tortiljas, dažādas mērcītes. Agrim nekas nav iebilstams, jo garšo, un viņa mamma tagad melnās pupiņas audzē pati. Savukārt Karmena iecienījusi kartupeļu ēdienus. Sākumā nav sapratusi, kāpēc zupām liek klāt krējumu, bet nu jau iegaršojies. “Kefīrs gan ne, bet ar to pagatavoto auksto zupu varu ēst un ēst. Galīgi nesaprotu jūsu putras – kā klāt var likt sīpolu, bekonu? Gvatemalā putras asociējas tikai ar saldo ēdienu! Bet, kad Agra mamma pagatavoja miežu putru, tai klāt pieliku piko de galjo mērcīti – bija laba. Un ļoti man garšo rasols,” nosaka Karmena.
Gatavot patīk viņiem abiem, virtuve mājās esot ļoti svarīga vieta. Biežāk tajā saimnieko Agris, viņam tīk improvizēt, bet, kad gatavo Karmena, viss top pēc receptēm. Vienu brīdi abi no gaļēdājiem mēģinājuši pārtapt par vegāniem. Punktu šim mēģinājuma pielicis Positivus. Uz to braukuši kopā ar draugiem, viņi pa ceļam nopirkuši hotdogus, bet Indričevi vegānos krekerīšus, lai gan arī labprātāk būtu piesējuši dūšu ar desiņu mīklā.. Līdz naktij vegānu pozīciju abiem izdevies noturēt, bet, kad pasākums jau sitis augstu vilni, apēduši kebabus…
Ar mammām viss ok
Apņemot sievu vai izejot pie vīra, jārēķinās, ka būtībā jāvārds tiek dots arī viņu vecākiem. Kā būtu ar sadzīvošanu zem viena jumta – Karmenai ar vīramāti, Agrim ar sievasmāti? Kamēr Karmena apsver atbildi – šoreiz tā nenāk tik spontāni –, Agris pauž savas domas: “Mana mamma jau labu laiku dzīvo viena, pieradusi pie savas kārtības, bet Karmena ar viņu gan jau sadzīvotu. Es jau no 17 gadu vecuma dzīvoju patstāvīgi, viens no otra esam diezgan atraduši. Nupat, pirmdien, mamma aizlidoja uz Grieķiju. Tā kā nedēļas nogalē bijām pie viņas, aicinājām kopā braukt uz Rīgu, vienu nakti pie mums palikt. Nē, viņa palikšot mājās, aizbraukšot ar autobusu.” Karmena piebilst: “Šajā ziņā Agra mamma ir manējā – ar savu raksturu un nostāju. Bet vai mēs saprastos?”
Agrim ar sievasmāti attiecības izveidojušās lieliskas. Trīs vārdi spāniski, divi angliski, bet esot ok. Kad satiekoties, viņš pat pļāpāšanā iesaistoties. Šādās reizēs Karmena no tās pat ātrāk nogurstot un aizejot gulēt, bet viņi turpinot – iedzerot vīnu, skatoties televizoru.
Kaut gan angļu valoda Karmenas mammai neesot sevišķi laba, viņa daudz kur, vīra iedrošināta, lidojot viena. “Mans vectēvs bija pilots, tēvs daudz ceļoja darba lietās un arī mūs visas mudināja doties pasaulē, iepazīt citas kultūras, dzīvi ārpus savas komforta zonas. Impulsu iedeva. Daļēji varbūt arī tāpēc esmu šeit,” spriež Karmena.
Mīlestības valoda – pārsteigumi
Kopīgu interešu Agrim un Karmenai gana. Abiem ir ceļotāja gars, katru gadu dodas jaunā piedzīvojumā. Pēdējie galamērķi – Austrālija, Peru, Tanzānija. Labā laikā, īpaši vasarās nedēļu nogalēs, iet pārgājienos, tikai ne vienmēr sanākot, jo arī satikties ar draugiem gribas un visu ko citu pagūt. “Latvijā tikai vasarā dzīve tā īsti sākas, un cik tad ilgs ir šis brīdis…” pažēlojas Karmena. Ziemās, kad sniegs, vismaz varot paslēpot; to viņa iemācījusies Spānijā. Bet tādā ziemā kā iepriekšējā atliekot vien sēdēt mājās. Lai vismaz kaut kā izkustētos, abi sākuši spēlēt skvošu.
Jauktie pāri pasaulē jau sen nav nekāds retums, un arī Latvijā tādu ir arvien vairāk. Ne Agris, ne Karmena tajā neredz nekādu problēmu – galvenais, lai cilvēki būtu laimīgi. Protams, attiecības prasa kopšanu, par tām jāpiedomā. “Mūsu mīlestības valoda nav dāvanas,” atklāj Karmena. Šad tad viens otru ar kaut ko palutinot, bet labāk abiem patīkot sagādāt pārsteigumus. Piemēram, Agris Karmenu aizvedis ceļojumā uz Tanzāniju.
“Šogad Valentīndienā darba darīšanās biju Argentīnā un, nevarēdama Agri samīļot klātienē, ar Wolt nosūtīju viņam garšīgas pankūciņas. Tas gan tikai tāds pārsteigumiņš bija, jo man taču vajadzēja Agrim piezvanīt un pieteikt, kurā laikā jābūt mājās. Savukārt, atgriežoties no Argentīnas, arī mani sagaidīja pārsteigums – uz galda no kartupeļiem izlikta sirds! Nu ļoti latvisks mīlestības apliecinājums,” Karmena smejas.
Bet lielu pārsteigumu Agris sievai sagādājis Spānijā uz universitātes izlaidumu. Kaut ko abi mājās darījuši, pēkšņi Agris paziņojis, ka iziešot. Kur? Pastaigāties! Karmena nobrīnījusies – kas notiek, viņas vīrs tāpat vien pastaigāties nekad nav gājis… Pēc laika pa logu pamanījusi Agri ejam kopā ar kādu sievieti, un viņā momentā sācis mosties vulkāns... Piedzīvot tā izvirdumu, par laimi, Agrim nenācās, gluži pretēji – kad aizdomīgā sieviete izrādījās Karmenas mamma, par kuras ierašanos znots slepenībā bija parūpējies, viņš dabūja tik daudz buču, cik vienā reizē laikam vēl nekad nebija saņēmis.
