Lidmašīnā iedevu mazajai meitai telefonu un sajutu nosodošus skatienus: "Jutu, ka man sāk svilt vaigi..."
Vecāku ikdiena jau tāpat ir pilna izaicinājumu, taču viens no sāpīgākajiem aspektiem, ko piedzīvo daudzi, ir sabiedrības vērtējošie skatieni un tas, ka teju katram ir viedoklis par tevi kā vecāku. Tas rada sajūtu, ka nemitīgi esi zem lupas. Vai es tiešām esmu pietiekami labs vecāks? Vai es pietiekami daudz cenšos, audzinot savu bērnu?
No grūtniecības līdz pat bērna pusaudža gadiem – vecāki saskaras ar netiešiem vai tiešiem spriedumiem par savām audzināšanas metodēm. Tas rada šaubas par sevi, trauksmi un sajūtu, ka jebkura kļūda tiek pamanīta un nosodīta. To, kādu emocionālo slogu vecākiem uzliek sabiedrības nemitīgi vērtējošā attieksme, pētījis portāls Psychology Today.
Tiek minēts piemērs - kāda māmiņa atceras, ka pirms divām nedēļām kāpusi lidmašīnā kopā ar savu piecgadīgo meitu. Par laimi, bērns pacietīgi gaidījis savu kārtu. Taču aiz viņām bijusi kāda māte, kas viena pati ceļoja ar mazu bērnu, kuram bija grūti sagaidīt kāpšanu. "Viņa iedeva meitai telefonu, lai gaidot skatās PBS Kids. Tad viņa pievērsās man un sacīja: “Parasti es viņai elektroniku nedodu. Šī ir tikai viena reize.”
Viņa jutās spiesta attaisnot savu lēmumu man. Man kļuva neomulīgi, jo nevēlējos, lai viņa jūtas vērtēta," saka māmiņa.
Viņa arī pati daudzreiz ir jutusies, ka cilvēki vērtē un izdara secinājumus par viņu kā mammu, un tas sāp – tas grauj pārliecību, ka viņa ir pietiekami labs vecāks.
Māmiņa atminas, ka pirms dažiem gadiem viena pati lidojusi ar toreizējo trīsgadnieci. Meita bija nogurusi, nemierīga un nespēja nosēdēt uz vietas, gribēja kāpt ārā no krēsla. "Es izmēģināju visas savas ierastās metodes – uzkodas, mīļāko rotaļlietu, manu telefonu ar mīļoto Bluey multeni –, bet nekas nestrādāja.
Kamēr es cīnījos ar bērnu, kas kustējās kā ūdenszāle, un mūsu rokas bagāžu, cenšoties piesprādzēt jostu, es sajutu asu skatienu no kāda cita vecāka pretējā rindā.
Viņš dziļi nopūtās, papurināja galvu un nomurmināja kaut ko par “mūsdienu ekrāniem”. "Jutu, ka man sāk svilt vaigi, mēģinot saglabāt mieru viņa acīmredzamās neapmierinātības priekšā. Esmu mamma un attīstības psiholoģijas pētniece, tāpēc mani fascinē, kā vecāki viens otru vērtē – un kā šie vērtējumi ietekmē mūs. Bet tajā brīdī mans profesionālais skatījums izgaisa, to nomainīja bezspēcības sajūta. Es domāju: Vai es tiešām visu daru nepareizi?"
Ja tu kādreiz esi juties, ka tevi nosodoši vērtē kā vecāku – vai to dara svešinieki lidmašīnā, citi vecāki rotaļlaukumā vai pat tava ģimene –, zini: tu neesi viens.
Sekundes laikā par tevi tiek izdarīts secinājums
Ikvienam vecākam ir bijusi situācija, kad svešinieks publiskā vietā ar skatienu, žestu vai komentāru liek saprast: “Tu dari kaut ko nepareizi.”
Šādos brīžos nepietiek ar paša labākajiem nodomiem vai pūlēm – vērtējums nāk kā zibens no skaidrām debesīm. Vecāki jūtas spiesti attaisnoties, pat ja situācija ir īslaicīga vai neparasta.
Taču, pat ja citi redz tikai vienu uzvedības mirkli, vecākiem aiz tā slēpjas nogurums, rūpes un mēģinājumi rast risinājumu.
Mazu bērnu vecākus vērtē un nosoda visbiežāk
Tieši mazu bērnu vecumposms ir viens no visgrūtākajiem laikiem vecāku dzīvē. Bērni šajā vecumā piedzīvo milzīgas attīstības izmaiņas, viņu emocijas bieži izlaužas nekontrolēti, un publiskie niķi kļūst par realitāti. Sabiedrība redz skaļo “nē”, raudāšanu vai atteikšanos piesprādzēties, bet neredz vecāku iekšējo darbu, lai uzturētu mieru. Tāpēc mazu bērnu vecāki īpaši bieži kļūst par apkārtējo vērtējuma mērķi.
Vērtēšana visos dzīves posmos
Šī parādība neaprobežojas tikai ar mazu bērnu audzināšanu. Vērtējums sākas jau grūtniecības laikā – komentāri par topošās māmiņas izvēlēm vai izskatu ir teju norma. Zīdaiņa vecumā diskusijas par krūti vai maisījumu barošanu var kļūt par spriedzes avotu. Skolas vecumā runas pāriet uz ekrānu lietošanu un audzināšanas metodēm. Savukārt pusaudžu posmā vecāki tiek dalīti kategorijās – “helikoptervecāki” vai “pārāk brīvie” – reti kad atzīstot, ka katra ģimene meklē savu līdzsvaru.
Kāpēc mēs vērtējam – un kā tas mūs grauj
Psiholoģijā vērtēšana tiek saistīta ar cilvēka vēlmi salīdzināt sevi ar citiem. Tas ir dabisks mehānisms, kas savulaik palīdzējis izdzīvot.
Tomēr mūsdienās šī tieksme salīdzināt bieži pārtop nosodījumā. Tā vietā, lai justu līdzi un atbalstītu, mēs mēdzam izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.
Rezultātā vecāki sāk baidīties kļūdīties publiski, zaudē pārliecību un dažkārt pat attālinās no citiem, lai izvairītos no vērtējuma.
Kā reaģēt veselīgāk un veidot saprotošāku vidi sev un citiem
Lai gan vērtēšanu pilnībā izskaust nevaram, mēs varam iemācīties uz to reaģēt veselīgāk un veidot iejūtīgāku vidi sev un citiem:
1. Esi laipns pret sevi - tas ir visa pamats.
Vecāki bieži ir ļoti iejūtīgi pret saviem bērniem, bet aizmirst paši sevi. Grūtos brīžos sev jāatgādina – “es daru visu, ko spēju”. Gan vecākiem, gan bērniem ir atļauts piedzīvot sliktas dienas.
2. Atbalsts jāmeklē pareizajās vietās.
Ne visas vecāku grupas ir vērtējošas. Ir arī tādas grupas, kas piedāvā sapratni, humora izjūtu un patiesu palīdzību. Ja tev izdosies atrast šādus cilvēkus, tas būs vērtīgs atbalsta tīkls.
3. Konteksts ir svarīgs.
Aiz katras “neērtas” situācijas slēpjas stāsts, kuru citi neredz. Tāpat arī tie, kas mūs vērtē, nezina mūsu ikdienas cīņas, emocijas vai bērna vajadzības.
4. Zinātkāres spēks.
Tā vietā, lai vērtētu citus, mēs varam sev jautāt – kas šajā situācijā varētu notikt aizkulisēs? Šāda attieksme veicina izpratni, samazina plaisu starp vecākiem un padara mūsu sabiedrību līdzjūtīgāku.
