Uģis Roze ar savu balsi valdzina tāpat kā pirms 40 gadiem: "Vēstules saņēmām koferiem"

“Galvenais, ka joprojām varu darīt to, kas man patīk, un ka ir cilvēki, kas manī grib klausīties,” saka dziedātājs un vokālais pedagogs. Savā mūziķa karjerā Uģis piedzīvojis gan padomju estrādes spozmi, gan cīņu par izdzīvošanu deviņdesmitajos gados, gan veiksmīgu atgriešanos uz skatuves. Viņš nepieļauj  kompromisus kvalitātē, saglabā pašcieņu un turpina klausītājus priecēt ar īstu, nesamākslotu mūziku. Par to ikviens var pārliecināties, apmeklējot grupas Turaidas Roze 40 gadu jubilejas koncertus, kas šogad pieskandina visu Latviju.

9. maijs, tarifikācijas skates un cenzūra

“Būt par mūziķi nekad nav bijis viegli. Studēju konservatorijā, dienās klausījos lekcijas, bet naktīs dziedāju krodziņos, lai nopelnītu iztikai,” atminas Uģis. Toreiz pastāvēja sadales sistēma – pēc augstskolas pabeigšanas absolventi nosūtīti uz konkrētām darbavietām, piemēram, uz Operu vai reģionu mūzikas skolām. Taču Uģis nevēlējās nonākt mūzikas skolā, piemēram, Aizkrauklē, lai strādātu par skolotāju. “Es panācu, ka mani norīko uz zvejnieku kolhozu 9. maijs, jo tur bija sava kultūras struktūrvienība un ansamblis.” Tā bija iespēja turpināt aktīvi muzicēt, nevis iestrēgt akadēmiskajā vidē. Lielu atbalstu Uģim šajā ziņā sniegusi profesore Laima Andersone-Silāre, kura panāca, ka viņa diplomā papildus klasiskajai dziedāšanai tiek ierakstīts – estrādes dziedātājs.

 Lai gan studiju laikā Uģis Roze apguva operas mākslu pie Leonīda Vīgnera un klasisko dziedāšanu pie Jāņa Sproģa, tālāk viņa ceļš veda uz estrādi. Dziedātāja pirmā nopietnā muzikālā pieredze bija grupā Inversija, kas oficiāli bija piesaistīta zvejnieku kolhozam 9. maijs. “Mēs saņēmām algu, bet oficiāli neskaitījāmies muzikanti – viens bija meistara palīgs, cits matrozis. Mūsu pienākums bija uzstāties kolhoza pasākumos, bet pārējā laikā varējām koncertēt pa visu Latviju. Līdzīga sistēma bija arī grupai Turaidas Roze, kas skaitījās pie izmēģinājumu stacijas Krimulda; visi grupas dalībnieki oficiāli bija zinātniskie līdzstrādnieki. Smieklīgi, bet tā toreiz bija.”

Pirms četrdesmit gadiem mūzikas kolektīviem vajadzēja nopietni pacensties, lai nonāktu kaut uz mazākās skatuves. “Mūzikas tehniskais līmenis bija augsts, un, ja dziedāji slikti, nekāda auto-tune nebija, kas tevi glābtu. Ja gribēji koncertēt, vajadzēja iziet tā saucamās tarifikācijas skates. Žūrija no Kultūras ministrijas un Komponistu savienības vērtēja, vai esi gana labs, lai uzstātos. Ja nesanāca – vari mēģināt vēlreiz pēc gada. Nebija tā, ka jebkurš varēja uztaisīt ansambli un sākt koncertēt. Tagad piespied datorā pogu, un kaut kas jau sanāk…”

Par cenzūru un brīvību Padomju Savienībā Uģis runā tieši: “Protams, bija robežas. Dziesmu tekstiem vajadzēja būt saprotamiem, bez divdomībām, bet mēs vienmēr kaut kā izlocījāmies – tarifikācijā nospēlējam kaut ko neitrālāku, bet koncertos jau dziedājām to, kas cilvēkiem patika. Protams, uzraudzītāji staigāja apkārt un skatījās un, ja kas, pakratīja ar pirkstu – ja vēlreiz šitā būs, tad...”

Arī grupas Inversija darbības principi bijuši līdzīgi – jāiziet tarifikācija. Tomēr Harija Baša vadībā grupa bija vairāk orientēta uz džeza skanējumu, Raimonds Macats deva priekšroku latviešu klasiķu dzejai, veidojot repertuāru ar dziļiem, bet ne tik politizētiem tekstiem. “Tas nebija kā Imantam Kalniņam, kurš jau tajā laikā caur mūziku mēģināja pateikt, ka ne viss ir tik rožaini, kā tiek pasniegts,” atminas dziedātājs. Taču galvenais, ka varēja koncertēt. Rasola vakari, kā tolaik sauca korporatīvos pasākumus, kļuva par iespēju pelnīt ar mūziku.

Atnāc uz mēģinājumu!

Kad Uģis pievienojās Turaidas Rozei, tā jau bija nopietna, profesionāla grupa ar augstiem standartiem. “Imanta Kalniņa mūzika nav vienkārša – tur ir jāstrādā, nevar tā vienkārši atnākt un nodziedāt,” paskaidro dziedātājs. “Imants mani uzrunāja. Viņš bija mani dzirdējis, bet neatceros precīzi, kur. Kādu dienu viņš mani uzaicināja uz Turaidas Rozes koncertu VEF Kultūras namā. Toreiz Olga Rajecka dziedāja viena, es klausījos – un mūzika mani apbūra. Pēc koncerta Imants pienāca klāt un teica: “Atnāc uz mēģinājumu!” Aizgāju, un izrādījās – viņš jau bija uzrakstījis dziesmu tieši man, visiem zināmo Pūt, vējiņi, ko dziedu vēl šodien. Tā arī tas viss organiski sākās. Imants rakstīja mums ar Olgu duetus, solodziesmas, un mēs kopā dziedājām un veidojām grupas skanējumu.”

 Lai gan Turaidas Roze bija viena no astoņdesmito gadu ikoniskākajām grupām, ne viss nāca viegli. Tolaik Latvijas Radio bija vienīgā studija, kurā varēja ierakstīt profesionālus albumus, taču ne visi mākslinieki tika pie šīs iespējas. “Tur bija cilvēki, kuri noteica, kas drīkst ierakstīties un kas ne. Un mēs tajā kategorijā neiekritām.” Tāpēc grupai studijas ierakstu gandrīz nav. Tā vietā viņi meklēja alternatīvus veidus, kā saglabāt savu mūziku. “Braucām uz koncertiem ar busiņiem un tur, izbraukumos, taisījām savas mazās ierakstu sesijas uz vecajiem lenšu magnetofoniem. Nevarēja neko ne pārdziedāt, ne palabot – kā nodziedāji, tā nodziedāji. Neko darīt.” Šie apstākļi padarīja ierakstīšanu par īstu izaicinājumu, tomēr tieši tāpēc dziesmas bija autentiskas, dzīvīgas un patiesas.

Ar Olgu Rjecku Uģis sapraties lieliski, un viņi sadziedājušies jau no paša sākuma. “Duetos vienmēr ir jāpielāgojas, citādi katrs dzied ar savu lielo balsi, bet kopā neskan. Man ir paveicies – esmu dziedājis daudzos duetos.” Šī prasme gadu gaitā noderējusi, jo duetos ar Iru Krauju-Dūdumu, Anmary, Anniju Putniņu un citām dziedātājām vienmēr izdevies atrast kopīgu balsu skanējumu. “Vai nu viņas prot pielāgoties, vai nu es. Laikam jau es,” viņš smejas.

Padomju slavai – nē!

Astoņdesmito gadu beigās Turaidas Roze pamazām dzisa. Līdz tam grupa bija piedzīvojusi lielu popularitātes vilni – pēc jauno dziedātāju konkursa Jūrmala 87, kur gan Uģis Roze, gan Olga Rajecka ieguva otro vietu, interese par viņiem bija milzīga visā Padomju Savienībā. “Mēs saņēmām vēstules burtiski koferiem! Ar tā gada laureātiem devāmies tūrē – Maskava, Almati, Taškenta. Vismaz gadu tā nobraukājām.”

Tieši Maskavā jaunos mūziķus pamanīja Anīss –producents. Kad prestižajā Padomju Savienības koncertzālē Rossija Uģis un Olga izpildīja dziesmu Sweet Love, visa zāle piecēlusies kājās. “Anīss pienāca un teica: “Man spalvas uz rokām sacēlās! Kas par mūziku!”” Producents vēlējies veidot sadarbību ar Turaidas Rozi, un kādu laiku tas šķitis kā lielisks turpinājums. “Tas bija labs laiks,” Uģis atminas. “Tas vēlreiz apliecināja – mūzika nerunā valodā, mūzika runā sajūtās. Ja tā aizskar cilvēku, tad nav svarīgi, kādā valodā tā skan. Mēs Krievijas publikai veselu gadu koncertos pusotru stundu dziedājām latviski, un cilvēki klausījās, viņiem tas patika, viņi ļāvās mūzikai. Viņi nesaprata vārdus, bet uztvēra emocijas, melodiju, enerģiju. Tas bija skaists pierādījums tam, ka mūzikā nav robežu.”

Tomēr ceļš uz slavu izrādījās sarežģītāks, nekā sākotnēji šķita. Mainījās ne tikai koncertu mērogs, bet arī grupas sastāvs. Taustiņinstrumentālista vietā nāca Einārs Jaunbrālis, un Turaidas Roze turpināja uzstāties. Taču vislielākās pārmaiņas bija saistītas ar ko citu. “Imants negribēja pieņemt šo dzīvesveidu, un mēs to pilnībā sapratām. Viņam tas vienkārši nebija vajadzīgs. Viņš deva savu akceptu, lai mēs turpinātu, bet pats no tā visa attālinājās.”

Koncerti notika nepārtraukti – pilsēta pēc pilsētas, viesnīca pēc viesnīcas. Bet aiz spožajiem prožektoriem slēpās arī skarba realitāte. “Dzīvojām viesnīcās, kur blaktis krita no sienām. Stūmām galdus istabas vidū, lai tās nelien virsū, nebijām izgulējušies… Tas nebija viegli.”

Pienāca brīdis, kad kļuva skaidrs – šis ceļš nav līdz galam viņu ceļš. “Mūsu producents bija sarunājis (samaksājis) uzstāšanās lielākajos Krievijas TV šovos, jo Padomju Savienībā tā arī viss notika – caur attiecībām. Tev bija jāsadzer ar vienu, jāballējas ar otru… Ja to nedarīji, tevis vienkārši nebija. Līdzīgi kā tagad – ja neesi sociālajos tīklos, neesi redzams TV, tad neesi apritē.” Grupas dalībnieki saprata – ir pienācis laiks apstāties. Un viņi pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā.

Pārmaiņas un 90. gadi – mūzikas pauze

Deviņdesmitajos gados daudzi mūziķi bija spiesti iemācīties pielāgoties un izdzīvot. “Jā, arī es biju viens no viņiem,” atzīst Uģis. “Kad sākās slavenie deviņdesmitie, cilvēkiem bija svarīgāk nodrošināt materiālās vajadzības. Privatizācija, biznesu attīstība – tajā laikā katrs fīrējās pats par sevi. Nevienam vairs nebija laika un naudas koncertiem, tāpēc mūziķiem tas bija īpaši izaicinošs periods.”

Ekonomisko pārmaiņu laiks Latvijā bija skarbs – rūpnīcas tika slēgtas, kolhozi likvidēti, daudziem finansiālā situācija kļuva nestabila. “Sāka darboties Maslova piramīdas princips – vispirms vajadzēja nodrošināt iztiku. Arī es vairs nevarēju nopelnīt ar mūziku, tāpēc kā daudzi profesionāli mūziķi meklēju citus ceļus,” Uģis ir atklāts.

 Pēc Turaidas Rozes izjukšanas Uģis kopā ar taustiņinstrumentālistu Eināru Jaunbrāli devās uz Vāciju, piespēlējot tautasdziesmu pavadījumu deju kolektīvam Vektors. Tomēr drīz vien liktenis viņus aizveda citā virzienā. “Staigājām pa Ķelnes vecpilsētu, ieraudzījām uzrakstu Rasputin un iegājām iekšā. Izrādās, tur saimnieko latvietis! Viņš piedāvāja spēlēt savā restorānā, un tā mēs piecus gadus – pusgadu Latvijā, pusgadu tur – nodzīvojām. Sākums bija grūts. Nebija aparatūras, nācās iet no galdiņa pie galdiņa, dziedāt, spēlēt – es uz akordeona, Einārs uz ģitārītes. Bet vāciešiem ļoti patika latviešu tautas mūzika, un tējas nauda bija laba.” Pēc tam jau nāca piedāvājumi lielākiem pasākumiem – izstādēm, mesām, bija jāuzstājas arī Bundestāga arēnā. “Deviņdesmitos es lielākoties pavadīju Vācijā, jo Latvijā nebija nekādu iespēju.”

 Atgriezies uz dzīvi Latvijā, Uģis nolēma pievērsties pavisam citai nodarbei. “Atvēru zivju pārstrādes cehu, kūpināju lašus, vedu uz Vāciju. Man šķiet, biju pirmais, kas Latvijā kaut ko tādu darīja.” Tomēr pēc desmit darbības gadiem Eiropas regulas un birokrātija Uģi nogurdināja, un viņš uzņēmējdarbībai pielika punktu, lēnām meklējot ceļu atpakaļ mūzikā. “Ja noteikumos teikts, ka cehā jāizslauka grīda, tad mūsu eksperti apgalvoja, ka vajag automātiskās durvis un logus… Sapratu, ka man tam vairs nav ne spēka, ne vēlmes.”

Atgriešanās uz skatuves

Pavisam dabiski un pašsaprotami grupa Turaidas Roze atkal atdzima – sākumā kopā sanāca Uģis Roze, Olga Rajecka un Aivars Gudrais, drīz vien pievienojās arī Juris Kristons un Modris Laizāns. Grupa piedalījās Imantdienās, kas ik vasaru pulcē tūkstošiem klausītāju, un atgriezās uz skatuves – sākumā slēgtos pasākumos, bet vēlāk arī plašākai publikai. Atsākās darbs ar grupu Inversija, tika atjaunots repertuārs, regulāri notika mēģinājumi. Pamazām nāca arī citi projekti – Jāņa Lūsēna muzikālās izrādes, sadarbība ar Zigfrīdu Muktupāvelu, Andri Ērgli, Anmary, arī Noras Bumbieres fonds, kur mūziķis piedalās konkursos kā žūrijas pārstāvis. “No profesijas mūziķis viedokļa raugoties, mūsdienās tā tiešām ir profesija. Viss ir profesionālāk, sakārtotāk, un ir iespēja arī nopelnīt. Protams, ar dziedāšanu par miljonāru nekļūšu, jo Latvija ir tik liela, cik tā ir.”

Dažādās sadarbības Uģim ļauj ne tikai palikt aktīvajā koncertdzīvē, bet arī uzturēt mūziku kā dzīvesveidu. “Man ir vairāki koncerti un programmas, arī Ainārs Dinsbergs un Jānis Kļaviņš mani piesaista dažādiem projektiem. Tie darbiņi jau salasās,” pateicīgs ir dziedātājs. Tomēr, lai arī koncertdzīve ir aktīva, jārēķinās ar lielām izmaksām. “Piemēram, ja taisām Turaidas Rozes tūri, pūtēju orķestris ir jāaizved, jāatved, viss jāapskaņo, gaismas, zāles īre, kas pēdējos gados kļuvusi ļoti dārga.” Tomēr mākslinieks nesūdzas. “Ir labi, kā ir – galvenais, ka varu darīt to, kas man patīk, un ka ir cilvēki, kas grib klausīties.”

Spilgtākie mirkļi – toreiz un tagad

Atceroties skaistākos mirkļus mūzikā pirms 30 un 40 gadiem, Uģis Roze ir ļoti pārliecināts: “Toreiz gandrīz katrs Turaidas Rozes koncerts bija kā elpas vilciens, kuru aiz sajūsmas un saviļņojuma nevari izpūst ārā. Uz skatuves bija atsevišķas pultis tikai kontrolēm – skaņotājs regulēja skanējumu, zālē bija operators. Visi aranžējumi, skanējums bija īpašs, citāds, nekā bija pierasts. Nebija tā, ka nodziedi 15 dziesmas, un viss. Tas bija kaut kas unikāls!” Vienas no spilgtākajām atmiņām – koncerti Liepājas stadionā Atmodas laikā, kad kopā ar Zodiaku, Līviem un citiem tā laika mūziķiem Uģis Roze ar Turaidas Rozi uzstājies pilnam stadionam. “Tās bija neaprakstāmi iespaidīgi.”

Savulaik tapusi arī kinofilma Saulgriežu cikls ar Imanta Kalniņa mūziku un Olafa Gūtmaņa dzeju. “Filmējām Liepājā, es tur puspliks skrēju pa vižņainu jūras malu,” Uģis smejas. “Toreiz tā likās ikdienišķa lieta, bet tagad tas video ir internetā. Un saproti – darbs nav par velti darīts.”

Atminoties nesenākos piedzīvojumus, Uģis nespēj izcelt vienu konkrētu notikumu; katrs koncerts un muzikālais projekts ir bijis īpašs savā veidā. “Izrādes ar Jāni Lūsēnu – Agrā rūsa, Zvaigznes bērns, Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu, Sniega karaliene… Tas viss ir bijis liels piedzīvojums.” Komponists Jānis Lūsēns speciāli Uģim un dziedātājai Anmary radījis programmu Promenāde ar Ojāra Vācieša, Māra Čaklā un Ineses Zanderes vārdiem 70. un 80. gadu estrādes popmūzikas noskaņās. Lielu iespaidu atstājis arī trīs stundu uzvedums Nožēlojamie Ķīpsalā, kur viņš spēlēja Žana Valžāna lomu. “Dienā nodziedi izrādi Rīgā, pēc tam lec mašīnā un vakarā Liepājā spēlē Agro rūsu,” Uģis nosmej.

Ļoti emocionāli ir pašlaik aktuālie grupas Turaidas Roze 40 gadu jubilejas koncerti. “Cilvēki klausās, liek atkārtot gandrīz katru dziesmu, ceļas kājās – priecīgi, emocionāli aizkustināti… Tajā brīdī tu saproti – tavs darbs ir novērtēts. Un tas ir pats galvenais. Ne jau tas, vai varēsi nopirkt vairāk maizes vai desas, bet sajūta, ka viss paveiktais nav bijis veltīgs. Un vēl jo vairāk – ka jaunā paaudze nāk uz koncertiem un izvēlas klausīties labu mūziku,” priecājas Uģis Roze.

Paškritika – ģēniju liktenis cauri laikiem

Bieži var novērot, ka lielākie talanti ir vispaškritiskākie – viņi nepārtraukti tiecas pilnveidoties, analizē savu sniegumu un reti ir pilnībā apmierināti ar paveikto. “Pašapziņas jaunajiem mūziķiem ir ļoti daudz, kas varbūt ir labi, bet man pašam tā nekad nav bijis. Man ir ļoti grūti klausīties savus ierakstus – sāku analizēt. Citreiz liekas – kur tik stulbi var nodziedāt!” Uģis nosmej. Tas tikai apliecina, ka īsts mākslinieks vienmēr tiecas uz pilnību. Pat pēc desmitgadēm uz skatuves viņš turpina attīstīties, meklēt jaunus izteiksmes veidus un pilnveidot savu meistarību.

“Mūsdienās jebkurš var muzicēt, bet vai tas nozīmē, ka kvalitāte saglabājas?” – šādu jautājumu mūziķis un skatuves veterāns uzdod sev un citiem. Viņš atzīst, ka mūzikas valoda ir krietni mainījusies – no rūpīgi veidotiem skaņdarbiem līdz formātam, kurā dziesmas tiek producētas, izmantojot tehnoloģijas, nevis paļaujoties uz talantu un izglītību. “Kādreiz mūziku varēja radīt tie, kas to patiešām prata un zināja, ko dara. Šodien vari ienākt studijā, kaut ko ieklepot, un pārējo skaņu kāds saliks, kā vajag,” nopietns ir Uģis.

Viņš uzsver, ka 80. un 90. gadu oriģinālmūzika joprojām skan tikpat labi kā toreiz, jo tajā ieguldīta meistarība un kvalitāte. “Pieņemsim, Mārtiņš Brauns jau toreiz rakstīja mūziku, kas veidoja Sīpolu skanējumu, – pārdomātu, pamatotu, ar izsmalcinātu gaumi un kvalitatīviem tekstiem. Arī aranžējumi, ko veidoja Brauns, Jānis Lūsēns vai Imants Kalniņš ir paliekoši, tie joprojām skan svaigi un oriģināli. Šīm dziesmām un skaņdarbiem nevar piesiet laiku – tie dzīvo pāri laikmetiem.”

Uģis novērojis, ka arī jaunieši nāk uz Turaidas Rozes koncertiem, dzied līdzi un novērtē šo mūziku. “Cilvēki ir izslāpuši pēc kvalitatīvas oriģinālmūzikas. Taču šodien, kad koncertu piedāvājums ir tik plašs, māksliniekiem jābūt īpaši atbildīgiem pret savu auditoriju. Biļete nemaksā trīs, bet trīsdesmit un vairāk eiro. Ja cilvēks nāk un maksā, tu nevari ākstīties; tad nākamreiz koncertu viņš neapmeklēs.” Neraugoties uz izaicinājumiem, dziedātājs priecājas par pilnām koncertzālēm un par to, ka cilvēki joprojām meklē un novērtē autentisku mūziku.

Uģis atceras kādu sarunu ar Viktoru Lapčenoku. “Viktors man teica – mēs abi neesam nekāds lielais brīnums. Paklausies, kā Engelberts Humperdinks vai Toms Džonss dzied! Kādi mēs dziedātāji…” viņš smejas. “Bet tajā pašā laikā, ja mēs varam ar savu mūziku uzrunāt klausītājus, tas ir pats svarīgākais. Cilvēki nāk uz koncertiem, viņi klausās, un tas nozīmē, ka mēs kaut ko darām pareizi.”

Domājošā publika un mākslas klātbūtne

“Koncertos novēroju, ka maniem klausītājiem nav tik svarīga ārējā bilde, šovs. Viņi klausās… Ilgi – līdz brīdim, kad dziesma ir beigusies, un pat tad vēl joprojām ir tajā iegrimuši, aizdomājušies. Tikai pēc mirkļa atgriežas realitātē. Man ļoti patīk, ka cilvēki klausās.” Uģis dalās pieredzē no kāda ceļojuma pa Portugāli, kur apmeklējis fado klubu Lisabonā. “Tāds mazs, mazs, bet pilns ar cilvēkiem, visi saspiedušies cits pie cita. Iznāk vakara vadītājs, omulīgs onkulis, pats arī dzied fado, un izstāsta: “Kad iznāks dziedātāja, oficianti nestaigās, kafijas aparāti nedūks, neviens neēdīs, visi klausīsies. Tikai pēc tam varat pasūtīt kafiju vai turpināt sarunas.” Un tiešām – gan apmeklētāji, gan darbinieki sēž klusi kā pelītes, jo tajā brīdī viss ir veltīts mūzikai.” Viņaprāt, šāda attieksme ir ļoti vērtīga – tā iemāca cienīt mākslinieka darbu un, kas vēl svarīgāk, palīdz apzināti baudīt mirkli, būt klātesošam.

Ikviens mūziķis zina, ka būt uz skatuves nozīmē ne tikai dziedāt vai spēlēt; svarīgākais ir spēt piesaistīt un noturēt publikas uzmanību. “Atceros, kā Ķelnē no rītiem cēlāmies un gājām pie Ķelnes Doma uz ielas spēlēt, lai varētu nopelnīt papildu naudu. Un, ja tu vari panākt, ka tev apkārt savācas riktīgs pūlis, kas klausās, kamēr tu dziedi latviešu tautasdziesmu Svilpodama sniedze skrēja, tas nozīmē, ka cilvēkus tas aizrauj.” Mūziķis uzsver – nav svarīgi, vai tā ir koncertzāle, krogs vai stadions. Jautājums ir viens – vai tu spēj savaldzināt publiku?

Ar skatu nākotnē

Uģis Roze turpina aktīvi koncertēt un iesaistās dažādos muzikālos projektos. “Mūzika ir mans dzīvesveids, nevis darbs. Kamēr varēšu, tikmēr dziedāšu. Ir prieks, ka klausītāji nāk, ka dziesmas dzīvo paaudzēs.”

Jau vairāk nekā 20 gadu mākslinieks aktīvi pievēršas arī jaunajiem talantiem un pedagoģijai, daloties savā pieredzē un palīdzot viņiem attīstīt muzikālās prasmes. “Lai nebūtu tā, ka man saka – mīļais cilvēk, tu taču neesi strādājis normālu darbu –, es sāku strādāt Rīgas Skolēnu pilī par pasniedzēju,” smaidot stāsta Uģis. Tomēr šis darbs nekad nav bijis tikai naudas pelnīšanai. “Strādāju, lai sevi uzturētu formā, lai redzētu, kas notiek apkārt, lai man būtu darba stāžs.” Taču aiz šiem vārdiem slēpjas kaut kas būtiskāks – darbs ar jaunajiem mūziķiem ir devis arī daudz vērtīgu pieredžu. “Ikdienā kontaktējoties ar jauniem cilvēkiem, varu ar viņiem parunāt par visu ko, mēģinu saprast viņu intereses, iet viņiem līdzi. Un, ja vēl es varu viņiem kaut ko dot – kādu prasmi, iedvesmu, pārliecību par sevi –, un viņš sajūt, ka var izdarīt vairāk nekā pirms tam, tad man par to ir tikai prieks. Mūzika ir kustība, un tā neapstājas ne uz skatuves, ne klasē. Tā turpina attīstīties un savienot paaudzes. Man patīk strādāt ar jauniešiem, redzēt, kā viņi aug un attīstās. Tā ir mana iespēja nodot tālāk savas zināšanas un pieredzi.”

Lai gan pensijas gadi jau gandrīz klāt, Uģis Roze par to nesatraucas. “Tūlīt, tūlīt mierīgi aiziešu pensijā, un viss būs pavisam labi… Protams, būšu strādājošs pensionārs.” Mierīgi gan ir nosacīts jēdziens – skatuve, koncerti un mūzika taču nekur nepazudīs!