Estrādes leģenda Uģis Roze: "Kamēr varēšu, tikmēr dziedāšu"
Viņa balss ir tikpat spēcīga un valdzinoša kā pirms četrdesmit gadiem. Viņš nav zaudējis ne kripatiņu sava šarma un profesionalitātes. Kad dzied Uģis Roze, apstājas laiks un rodas vēlme viņa balsī klausīties vēl un vēl. Sarunu ar Uģi Rozi lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
“Galvenais, ka joprojām varu darīt to, kas man patīk, un ka ir cilvēki, kas manī grib klausīties,” saka dziedātājs un vokālais pedagogs. Savā mūziķa karjerā Uģis piedzīvojis gan padomju estrādes spozmi, gan cīņu par izdzīvošanu deviņdesmitajos gados, gan veiksmīgu atgriešanos uz skatuves. Viņš nepieļauj kompromisus kvalitātē, saglabā pašcieņu un turpina klausītājus priecēt ar īstu, nesamākslotu mūziku. Par to ikviens var pārliecināties, apmeklējot grupas Turaidas Roze 40 gadu jubilejas koncertus, kas šogad pieskandina visu Latviju.
9. maijs, tarifikācijas skates un cenzūra
“Būt par mūziķi nekad nav bijis viegli. Studēju konservatorijā, dienās klausījos lekcijas, bet naktīs dziedāju krodziņos, lai nopelnītu iztikai,” atminas Uģis. Toreiz pastāvēja sadales sistēma – pēc augstskolas pabeigšanas absolventi nosūtīti uz konkrētām darbavietām, piemēram, uz Operu vai reģionu mūzikas skolām. Taču Uģis nevēlējās nonākt mūzikas skolā, piemēram, Aizkrauklē, lai strādātu par skolotāju. “Es panācu, ka mani norīko uz zvejnieku kolhozu 9. maijs, jo tur bija sava kultūras struktūrvienība un ansamblis.” Tā bija iespēja turpināt aktīvi muzicēt, nevis iestrēgt akadēmiskajā vidē. Lielu atbalstu Uģim šajā ziņā sniegusi profesore Laima Andersone-Silāre, kura panāca, ka viņa diplomā papildus klasiskajai dziedāšanai tiek ierakstīts – estrādes dziedātājs.
Lai gan studiju laikā Uģis Roze apguva operas mākslu pie Leonīda Vīgnera un klasisko dziedāšanu pie Jāņa Sproģa, tālāk viņa ceļš veda uz estrādi. Dziedātāja pirmā nopietnā muzikālā pieredze bija grupā Inversija, kas bija piesaistīta zvejnieku kolhozam 9. maijs. “Mēs saņēmām algu, bet oficiāli neskaitījāmies muzikanti – viens bija meistara palīgs, cits matrozis. Mūsu pienākums bija uzstāties kolhoza pasākumos, bet pārējā laikā varējām koncertēt pa visu Latviju. Līdzīga sistēma bija arī grupai Turaidas Roze, kas skaitījās pie izmēģinājumu stacijas Krimulda; visi grupas dalībnieki oficiāli bija zinātniskie līdzstrādnieki. Smieklīgi, bet tā toreiz bija.”
Sarunas turpinājumu lasi žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 28. februāra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
