Dzīvesstāsts, kas aizkustina. Gunita Bārda par brīvprātīgo darbu, ģimeni un cilvēku likteņiem

Gunita Bārda pagājušajā gadā tika pie diviem apbalvojumiem – viņu nosauca par “Cēsnieku 2024” un viņa iekļuva žurnāla “Pastaiga” Latvijas sieviešu sasniegumu topā.

Ar pirmo tā kā viss skaidrs – Gunita ir cēsniece un viņu Cēsīs zina gandrīz katrs. “Par cēsnieku novērtējumu biju ļoti pateicīga, bet par Pastaigas atzinību gan mulsinoši pārsteigta, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēku, kurš mani nominēja, – publicistu Jurģi Liepnieku nemaz mūžā neesmu satikusi. Es viņu zināju, bet kā viņš varētu zināt mani un to, ka esmu Hospiss LV brīvprātīgā, – nav ne jausmas!” smejas Gunita.

Tu vienmēr fotogrāfijās un vispār dzīvē smaidi. Tu tā tiešām jūties?  Vai tā ir tava pieklājība pret sabiedrību?

Tāda es esmu. Kā stāsta aculiecinieki, kas mani pazina bērnībā un jaunībā, kad dzīvoju Jāņmuižā, es, katru tanti satiekot, esot priecīgi smaidījusi. Un vienmēr ļoti pieklājīga, jo mamma iemācīja, ka mazā ciemā visi jāsveicina. “Labdien!” – es saucu jau pa gabalu tā skaļi, lai dzird. Maza, smaidīga meitene baltām bizītēm.

Zini, es laikam tiešām arī esmu priecīgs cilvēks. Bet man, protams,  arī nav viss vienmēr tikai jauki dzīvē. Taču man patiešām liekas, ka sava sliktā diena nav citiem jāuzgrūž. Piemēram, šodien. Man raudiens nāk, es arī no rīta jau paspēju apraudāties un pirms stundas domāju, ka zvanīšu tev un lūgšu sarunu pārcelt uz citu dienu. Bet man šķiet nepieklājīgi uzgrūst citiem savu sliktumu. Man liekas, ka ir jāsavācas. Un interesanti – savācies un it kā mazliet vieglāk tomēr kļūst… Bet tā līdz galam jau savākties neizdodas – un tad vīrs vai bērni dabū to manu garastāvokli. Biežāk jau vīrs.

Atbildot uz jautājumu – jā, es esmu priecīga. Jo īpaši beidzamos gados. Es vienmēr arī uz jautājumu, kā man klājas, atbildēšu ar “labi”. Jo būtu jau nu tiešām grēks teikt, ka slikti. Lūdzu šo uztvert ne kā tukšu, pārgudru prātuļojumu, bet – ja es spēju no rīta piecelties, ja es elpoju, ja es spēju runāt un staigāt – tātad man klājas labi.

Zinu, ka tu kā brīvprātīgā darbojies Hospiss LV.  Bet ko vēl tu tagad dari?

Kā jau visu dzīvi – rīkoju pasākumus, koncertus. Dziedu – tiesa, mazāk, nekā gribētos. Mums ar dēlu Emīlu bija skaista Ziemassvētku programmiņa, tāda mīlestības pilna. Emīls spēlē ģitāru, es dziedu. Mēs nepretendējam uz lielu mākslu, bet pretendējam uz to, ka darām visu ar mīlestību. Un, ja tā padomā, es jau vienmēr visu tik ar sirdi esmu darījusi. Jo ar to pompozitāti jau vairs nevienu neapmānīsi. Varbūt kādreiz vēl varēja, bet tagad – ne. Tagad tikai ar īstumu, mīlestību un ar sirdi. Trīs mūsu koncerti kopā ar Solvitu un Jāni Jansoniem gada nogalē tika pilnībā izpārdoti – es biju tik priecīga! Un ir tik silti, ka cilvēki klausās dziesmās un manis skaitītajā Ziedonī, Zālītē, Vācietī… Un skatās pretī ar lielu mīlestību. Tā ka laikam jau daru visu pareizi – dzīvojot un runājot sirds valodā.

Nu, un pēdējos gadus mana ikdiena ir arī Hospiss. Reizi nedēļā Valmieras slimnīcā, tur esmu brīvprātīgo koordinatore. Bet uz Cēsu slimnīcu es eju, kopš sākās karš Ukrainā. Viena pati.

Kāpēc tev to vajag?

Es jau pirms tam neko par Hospiss pat nezināju. Bet līdz ar karu droši vien mums katram tā emociju pasaule sagriezās, arī man. Mēs ar vīru palīdzējām, cik vien spējām. Un tad man saslēdzās: bet cik mēs otram palīdzam ikdienā? Tiem cilvēkiem, kas tepat blakus? Tiem savējiem. Manī arī patiesībā jau daudzus gadus dzīvoja sajūta, ka gribas palīdzēt kādam ārpus sava ierastā loka. Bet kur, kam un kā… Un tad es sapratu, ka man taču tepat blakus ir Cēsu slimnīca. Jā, bērniem ir Dakteri Klauni, bet kas ir vecajiem cilvēkiem?

Protams, ka es biju iedomājusies, ka tas notiks skaisti kā filmās: es sēdēšu pie slimnieku gultas un skaļi lasīšu grāmatas. Tā jau arī bija un ir. Bet biežāk mēs tomēr sarunājamies. Un visbiežāk – es klausos, ko man stāsta. Noklausos dzīvesstāstu. Paklausos arī žēlabas. Visu, kas uz sirds. Jo šiem vecajiem cilvēkiem jau nav, ar ko parunāt. Medicīnas personāls dara savu darbu, viņiem nav laika sēdēt un klausīties. Jo viņiem tiešām tam nav laika, tas ir normāli. Bet man tas laiks ir. Taču būsim godīgi – ja es strādātu citu darbu no rīta līdz vakaram, man arī tāda laika nebūtu. Tāpēc te ir vēl viens paldies jāsaka – un tas paldies ir manam vīram, kurš man radījis tādu dzīvi un apstākļus, ka es varu nodarboties ar brīvprātīgā darbu. Jo ne visiem ir tāda iespēja, pat ja ir tāda vēlēšanās.

Tā es sāku regulāri reizi nedēļā iet uz Cēsu slimnīcu pie saviem vecīšiem. Un mana bērnības draudzene Inita (Sila – red.) arī pēc kāda laika iesaistījās Hospiss darbībā. Vārds pa vārdam, un nonācām līdz Valmieras slimnīcai un tam, ka es tur varētu būt brīvprātīgo koordinatore. Tā nu pēdējo gadu esmu viena no Hospiss komandas.

Bet kāda ir atšķirība – iet vienatnē vai kā Hospiss brīvprātīgajai?

Ar Hospiss patiesībā ir vieglāk. Jo tas ir projekts – mēs ejam ar Svētku galdu. Braucam pa istabiņām ar ratiņiem, kur ir kafija un gardumiņi vai saldējums. Varam arī nesarunāties, ja cilvēks negrib. Varam tikai uzcienāt.

Bet Cēsu slimnīcā es eju viena un zinu, ka varu tikt atraidīta. Ne visi cilvēki grib runāt. Un tad tā ir laba skola manam ego – jo tam jau vienmēr liekas, ka visi stāsti ir par mani. Ka visas citu cilvēku reakcijas – tas ir par mani. Bet ne viss ir par mani. Pasaule negriežas tikai ap mani. Un nav jau nemaz tik retas tās reizes, kad uz manu pienākšanu un aicinājumu komunicēt cilvēks atsaucas ar dusmām. Bet tas jau nenozīmē, ka viņš ir dusmīgs uz mani, tas vispār nav par mani. Es neesmu pasaules centrs un naba. Tā nav.

Ko tev tas dod, un ko tas no tevis prasa?

Oi… Sākumā likās, ka man pašai paralēli būs jāiet terapijā. Jo tas prasa milzīgi daudz. Sākumā es ļoti daudz raudāju. Pārāk caur sevi visu izlaidu. Man ļoti palīdzēja, ka, atbraucot mājās, varēju vīram visu dzirdēto un pieredzēto izstāstīt – kas gan neesot īpaši profesionāli. Bet man tas palīdzēja un palīdz. Es tagad mazliet baidos to pateikt skaļi, bet ar laiku iestājas rūdījums. Tagad es reti raudu. Tagad es vairāk pārdomāju.

Man kādreiz prasa: “Kāpēc tev to vajag?” Un es sev to esmu noformulējusi šādi: tā ir dzīve, un dzīve nav tikai skaista. Jā, arī prieks un svētki ir īstā dzīve. Bet šī tomēr ir mazliet īstāka. Tāda riktīgi, riktīgi īsta dzīve. Un vēl man to vajag, lai es saprastu, ka pasaulē viss nenotiek pēc mana plāna. Slimnīcā reti kas notiek pēc mana prāta. Tur pat nav jēgas izdomāt scenāriju – bet es taču esmu scenāriju sacerētāja tiešā un pārnestā nozīmē. Tur vispār neko nevar paredzēt, jo katrs cilvēks ir pilnīgi citādāks.

Zini… Es ļoti daudz dzīvē esmu baidījusies. Pārdzīvojusi. Mēģinājusi citiem izpatikt. Man liekas, es lielāko daļu savas dzīves esmu, atvainojos par izteikumu, izcūkojusi baidoties. Un domājot, ko citi par mani padomās. Tas taču tiešām ir drausmīgi! Lūk, un tagad es beidzot vairs nebaidos. Beidzot vairs negribu būt visiem labiņa. Un, manuprāt, tajā liela nozīme bijusi tieši šim brīvprātīgā darbam.

Kas ir grūtākais? Tas, ka šie cilvēki ir slimi vai pat mirstoši? Vai arī grūtākais ir dzirdēt to, ko viņi stāsta? Bet varbūt grūtākais ir sastapties ar citu vientulību?

Lūk, tas mainījās. Sākumā man bija smagi, ka viņi ir mirstoši. Lai gan par nāvi es jau sen un daudz esmu domājusi un runājusi – ar draudzenēm, ar vīru. Tas man nav bijis tabu. Arī mani bērni, piemēram, labi zina, kas ar mani jādara, kad nomiršu.

Es melotu, ja teiktu, ka sākumā man nebija bail no mirstošiem cilvēkiem. Pēc tam man bija bailes no tā, ka redzu – viņiem sāp un es nekādi nevaru palīdzēt. Bet kaut kā pie tā visa… Pierod. Jā, tas ir īstais vārds – pierod. Un pēc kāda laika jau sāc to pat uztvert kā tādu darbiņu. Tādā labā nozīmē. Kad jau ej kā savējais pie savējiem.

Tagad grūtākais ir tas, ko arī pieminēji, – pieņemt cilvēku vientulību. Apjaust, ka pasaulē ir cilvēki, kas ir pavisam vieni. Tomēr arī pie tā pierod. Tiesa, ir viena frāze, ko es vairs, esot pie slimniekiem, nelietoju – “viss būs labi”. Lai cik ļoti to gribētos.

Piemēram, nekustīgs večuks bez zobiem ir devis piekrišanu, ka grib piedāvāto saldējumu. Un es viņu baroju. Un tad es iedomājos, ka tas taču varētu būt mans tēvs. Ka tas slimais un it kā neglītais ķermenis ir Mans Cilvēks. Un ar laiku esmu sapratusi, ka mēs visi taču patiešām arī esam “savējie”.

Teici, ka saviem bērniem esi devusi norādes, kā jārīkojas pēc tavas nāves. Padalīsies šajā scenārijā?

Nu, tā es šobrīd domāju, vēl jau kas var arī mainīties! (smejas) Šībrīža scenārijs paredz, ka visiem jāsapulcējas pie jūras un jāizkaisa pelni manā tik mīļajā jūrā. Jādzer šampanietis, un jāstāsta par mani smieklīgie stāsti. Jo tādu tiešām nav mazums, man ir spējas iekļūt smieklīgos notikumos.

Bet vai tu esi sapratusi, kāpēc ir cilvēki, kas vecumdienās paliek vieni?

Nē. Es patiesībā vispār maz ko esmu sapratusi. Es pat teiktu, ka es neko neesmu sapratusi. Un varbūt to nemaz nevar un nevajag saprast… Bet zini – tā nemaz nav, ka daudzi dzīves pēdējā posmā paliek vieni. Daudz vairāk ir to, kas nav vieni. Jā, ir cilvēki, kuriem nav brāļu vai māsu un nav arī bērnu. Tad viņi tiešām ir vieni. Bet visvairāk es nesaprotu, ka par spīti ģimenes esamībai ir cilvēki, kuri ir vieni. Kad ieeju palātā, uzreiz paskatos uz galdiņu pie gultas – pēc tā var redzēt, vai pie cilvēka kāds nāk. Ja nenāk, uz tā stāv tikai glāze ar ūdeni un zāles.

Abi tavi vecāki jau ir miruši.

Mana mamma nomira, kad man bija mazliet pāri 20. Es biju ļoti jauna un neko nesapratu. Vismaz par nāvi tiešām neko. Es sapratu, ka viņa mirst, bet nespēju to pieņemt un tam noticēt. Es redzēju savu mammu – to bezgala skaisto sievieti – slimībā zaudējam savu skaistumu. Beigās viņa pat vairs neizskatījās pēc sevis. Mazākā māsa vispār baidījās ieiet mammas istabā. Un es… Es muku prom no mājām. Es neko sliktu nedarīju, bet līdz tumsai klejoju ārā ar draudzenēm. Tagad, ar tagadējo prātu, es sēdētu blakus savai mammai un turētu viņas roku savējā. Bet toreiz es muku prom…

Tagad slimnīcās es redzu, ka ir tuvinieki, kas sēž pie savējiem. Nāk uz maiņām, un visu laiku ir kāds blakus.

Kā tu domā – vai tu darīsi šo darbu līdz sava mūža galam?

Nesolu. Es dzīvē tik daudz ko esmu sev sasolījusi un tik daudz kur sevi piemānījusi. Bet, uzsākot šo, esmu ar sevi sarunājusi, ka es sevi nešaustīšu un sev nepārmetīšu, ja šajā darbā salūzīšu.

Un ko tu esi savā dzīvē mainījusi?

Tas nebūs nekas pārsteidzoši ģeniāls. Vairāk būt kopā ar savējiem. Biežāk pateikt, ka mīlu. Bet es jau vienmēr to esmu darījusi un teikusi. Varbūt pat par daudz… Es te tagad arī neteikšu frāzi: “Vajag vairāk novērtēt dzīvi.” Es tāpat to novērtēju. Un vienalga nogurumā dažreiz mēdzu čīkstēt un pat žēloties… Es arī nezinu nevienu tādu cilvēku, kurš nu pilnīgā apgaismībā dzīvotu. Varbūt tādi cilvēki ir, bet tad viņi droši vien mīt kādā kalnā, meditē un vispār nesatiek citus cilvēkus. Jā, tad varbūt izdodas būt vienmēr mierīgam un novērtēt katru dzīves stundu un minūti. Bet kāda īsti jēga no tās novērtētās katras stundas, ja tu esi viens tai kalnā? Ja nevari neko dot otram? Ja nevari pat padalīties tajā, ko redzi un jūti? Man liekas, tādai dzīvei nav jēgas.

Nu, un ja jau par jēgu – es varu arī visu dienu ko diezgan bezjēdzīgu darīt un varu arī soctīklos stundu pavadīt. Nekāds svētais cilvēks no manis nesanāks.

Šo es tev kā Cēsniekam 2024 jautāšu – kura ir tava mīļākā vieta Cēsīs?

Kopš mums ir suns Pērle – tātad 8 gadus –, mēs katru rītu braucam uz mežu un izejam savu maršrutu. Man draugi ir jautājuši, vai tiešām man neapnīk katru dienu pa vienu un to pašu mežu staigāt. Nē, jo tas mežs katru rītu ir citādāks! Un tā man ir viena no mīļākajām vietām Cēsīs. Jaunībā daudz dzīvojāmies pa abiem Cēsu parkiem. Man patīk svētki, patīk kafejnīcas – un te, Cēsīs, es varu nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo manai māsai un viņas itāļu vīram pieder trattoria “Bekko” – tagad gan tā vairs nav kā kafejnīca, bet veikaliņš, kur var arī kafiju iedzert. Satieku māsu un iedzeru garšīgu kafiju.

Tagad tu esi cilvēks, ko var apbrīnot par pašaizliedzīgu rīcību. Bet kuri ir tie cilvēki, kurus apbrīno tu?

Šis ir jautājums, par ko tieši tagad daudz domāju. Jo man kā Gada cēsniecei nākošgad arī ir tiesības izvirzīt šim titulam vienu cilvēku. Un tagad es teikšu ko ļoti banālu un vienlaikus tādu, kam pati ticu: katrs cilvēks, kurš kaut ko labu dara, ir īpašs un pelnījis cieņu. Patiesībā pat katrs, kurš vispār ko dara. Jo katrs cilvēks ir īpašs.

Un tagad kārta manai banalitātei un jautājumam: vai tu jūties laimīga?

Man tā patīk šis jautājums! Jo atbilde ir – jā. Esmu tik ļoti lutināta ar fantastiskiem cilvēkiem, man ir tā palaimējies ar bērniem un vīru. Ar māsām un viņu ģimenēm. Un man joprojām ir tik forši draugi! Mēs varam cauru nakti dauzīties, izdomāt visneiedomājamākās lietas, smieties līdz asarām un arī būt blakus, kad ir ļoti slikti – kad jāparaud un jānoslauka asara.

Protams, arī mums viedokļi ik pa laikam nesakrīt, protams, arī mēs dusmojamies. Bet, ja to visu nomet, paliek liela mīlestība. Un tas ir vienīgais, kam vispār ir jebkāda jēga.

Un vēl man ir laimējies, ka jūtos ļoti pasargāta. Jau jaunībā, kad darījām visādas neprātības, piemēram, uz vai no ballītes braukdami desmit cilvēki vienā žigulī. Vai vēlāk, kad bērni bija mazi, mēs reiz iekļuvām auto avārijā – mašīna bija lupatās, bet mēs visi četri dzīvi. Es gan toreiz laikam visu paņēmu uz sevi, jo dabūju kādu laiku pagulēt mierā, savu potīti, kas bija izgriezta otrādi, ārstējot. Un atkal līdzās bija tie mani cilvēki, kas metās palīdzēt, kā katrs var. Draudzenes mazgāja matus, ratos stumdīja pa Berlīni – jo pirms tam jau bija uzdāvinātas biļetes uz Madonnas koncertu! Jā, man ir ļoti, ļoti laimīga dzīve bijusi un joprojām ir.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Dzīve, kāda tā ir" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.