Ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina: "Jā, latviešiem temperatūras līmenis ir cits"

Mēs atbraucām uz Latviju 2022. gada jūlijā. Kad tā gada 24. februārī sākās karš, mēs ar vīru bijām Maskavā, kur strādājām un dzīvojām. Abi ar vīru esam studējuši aktiermākslu Maskavā. Iestājāmies jau 2013. gadā – gadu pirms Krimas aneksijas. Toreiz likās – viss lieliski, draudzīgi –, domājām tikai par labu izglītību. Es institūtā iestājos ar trešo reizi, izturot konkursu – 500 cilvēki uz vienu vietu. Nejutām nekādu apdraudējumu. 2014. gadā kļuva sarežģītāk, it kā nenozīmīgi konfliktiņi institūtā – bet tas nekādi nelika domāt, ka mācības vajadzētu pamest. Biju laimīga, ka esmu iekļuvusi savā sapņu skolā – arī savu tālāko dzīvi plānoju lielā teātrī, lielos mērogos. 2021. gadā mēs pārvedām no Ukrainas pie sevis arī vecmāmiņu pēc insulta. Vīram darbā beidzot piešķīra dzīvokli, abi strādājām lielos un slavenos Maskavas teātros; darba bija daudz, un beidzot varējām arī ko vairāk atļauties. Un tad sākas karš… Vīrs jau 24. februārī teica: būs jābrauc prom. Viņš gan jau man arī pirms tam bija teicis, ka ir vīlies Krievijas teātrī kopumā. Un tajā februāra vakarā viņš teica: paskaties, cik daudz te ir dižu meistaru, un neviens neizgāja ielās… Ne tikai neizgāja ielās, bet spēlēja tajā vakarā izrādes. It kā nekas nebūtu noticis. Teātra čatā tovakar rakstīju: “Iziesim uz skatuves un teiksim, ka nespējam spēlēt. Un iziesim ielās…” Bet neviens to neizdarīja. Neviens teātris to neizdarīja. Esmu savulaik mācījusies arī jurisprudenci. Noziegums ir noziedzīga rīcība, bet noziegums ir arī bezdarbība. Neviens no lielajiem teātra mākslas skolotājiem, ko profesijā apbrīnoju, – neviens neizgāja ielās. Kad mēs ar vīru izgājām, tur bija tikai hipsteri un studenti. Kamēr lielie teātra metri – cilvēki, kuru viedoklī ieklausās tūkstoši un pat miljoni – nedarīja neko.

Tā nu mums patiesībā palika tikai jautājums: kad un kurp? Vīrs uzstāja, ka jāatgriežas Ukrainā. Bet ar mums bija vecmāmiņa… Tieši tajās dienās manai draudzenei nomira vecmāmiņa. Cilvēks vienkārši neizturēja sirēnu gaudošanu un to milzīgo stresu. No nespējas aptvert, ka kaut kas tāds vispār notiek, smadzenes vienkārši… uzsprāga. Taču, jā, ja mēs būtu tikai divatā ar vīru, mēs atgrieztos Ļvivā vai Dņipro. Bet vecmāmiņa ar savām veselības problēmām mums lika meklēt citus variantus. Ratiņkrēsls, staigulis, podi, somas…

Vēl 2017. gadā vīrs bija ar izrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Mēs zinājām, ka jābrauc turp, kur var nopelnīt iztikai. Ja vēl to varam savā profesijā – izcili. Tā mums ir pārāk svarīga. Bet viņš bija pārliecināts, ka man Rīga neies pie sirds. “Pilsēta maziņa, tev noteikti nepatiks…” viņš teica. Jo man patīk lielas pilsētas, lieli mērogi. Bet man bija sajūta, ka Rīga man patiks gan. Mēs atbraucām – un man patika!

Mums visiem trim Latvijā ļoti iepatikās. Pirmo vasaru mēs katrā brīvā brīdī braucām pie jūras. Arī uz Mežaparku bieži braucām ar vecmāmiņu pastaigās. Kā jau nojaušat, mēs ar vīru daudz domājam ne tikai par to, kas patīk un ir ērtāk mums, bet arī par to, kā izklaidēt vecmāmiņu. Arī viņai patīk un vajag socializēties. Viņa mums ir gudriniece. Drošības tehnikas inženiere celtniecībā. Vēlāk mums te piebiedrojās arī mammas māsa ar krustdēlu. Tante aprūpēja vecmāmiņu, bet krustdēls sāka mācīties Natālijas Draudziņas vidusskolā. Mana mamma sākumā bija Bulgārijā, bet vēlāk arī viņa ar manu patēvu atbrauca uz Latviju. Tā nu mēs te esam jau liela ģimene kopā. Vīra ģimene palika Ukrainā – vīriešiem šobrīd jābūt tur.

Jā, Čehova teātris nav liels. Bet tagad nav jēgas salīdzināt teātrus ne pēc mēroga, ne pēc cilvēku talanta uz kvadrātmetru. Te tagad ir galvenais – iespēja izrādēs runāt par to, kas notiek. Krievijā var būt nez cik talantīgi režisori un aktieri, bet tādas iespējas nav. Un tāpēc teātris tur, Krievijā, man vairs neko nenozīmē. Tur baltu nevar saukt par baltu, bet melnu – par melnu. Taču teātrī tas ir pats galvenais – teikt patiesību! Tāpēc arī krievu lielo režisoru – kā Dmitrijs Krimovs, kā Jurijs Butusovs – vairs nav tur. Es gan pieļauju, ka ne visiem Eiropas skatītājiem līdz galam saprotamas izrādes, ko šie režisori tagad iestudē. Viņiem tagad ir smagi, viņi jūt vainu, bezizeju, pat bezcerību… Un to visu vienā izrādē arī cenšas izteikt. Es varu saprast, ka daudziem skatītājiem tā sāpe nav saprotama. Bet tāda ir šo režisoru iekšējā pasaule šobrīd. Un viņi nevar citādi. Jo notiek slims un ārprātīgs notikums. Kaut ko darīt, izliekoties to neredzam, – tas godīgam cilvēkam nav iespējams. Mans vīrs te teātra koncertā izgāja uz skatuves nodziedāt ukraiņu grupas Okean Elzy dziesmu, viņam pievienojās bērnu koris – te kaut kas tāds ir iespējams. Krievijā – nē. Tur tagad no Gogoļa Revidenta izgriež rindas "Krievija devās karā" un aizstāj tās ar "Turcija devās karā"…

Lai cik jocīgi nebūtu, man ļoti patīk Latvijas klimats. Jau divas ziemas te esmu pārlaidusi. Esmu ļoti pateicīga Čehova teātrim par šo iespēju strādāt un tajā pateicībā arī sāku ķert prieku no visa. No kaiju ķērkšanas. No jūras. No mitruma. No meža. No smaržām un skaņām. No gadatirgiem. No Siguldas un Saulkrastiem. No Līgo svētkiem. Manī tā sajūsma auga un auga. Mēs nopirkām mašīnu un nu varam brīvi visur aizbraukt. Tagad pat varu teikt: es te dzīvoju piepildītāku dzīvi nekā lielajā Maskavā. Un tas ir apbrīnojami! Pat darba mums te tagad ir vairāk, jo esam sākuši darīt to, līdz kam Maskavā bez “sakariem” nenonākt, – ierunājam filmas, piemēram.

Kas man nepatīk – cilvēki, kuriem viss nepatīk. Kuri visu laiku īd un žēlojas. Vai tie būtu latvieši, vai krievvalodīgie – šī īpašība man nepatīk, un es no tādiem cilvēkiem distancējos. Es esmu tāds cilvēks – ja man kas nepatiks, es tajā nepatikā nedzīvošu. Tas ne vienmēr nozīmē došanos prom, daudz ko var vērst uz labo pusi, vienkārši nomainot cilvēkus ap sevi. Paliekot bez īdētājiem. Nepatīkamas emocijas tik ļoti atņem enerģiju! Man patīk cilvēki, kuri rada. Un tagad man apkārt ir tādi cilvēki.

Tieši Latvijā es paveicu vienu no saviem lielākajiem darbiem – kopā ar komponisti, dziedātāju un nu jau arī manu draudzeni Evilenu Protektori mēs pēc Lauras Grozas iniciatīvas iestudējām Noras Ikstenas Mātes pienu. Tas man kā ukrainietei ir ļoti tuvs un saprotams stāsts. Padomju izsūtījumi, represijas – tas nav svešs arī ukraiņiem. Bet mātes un meitas attiecību stāsts man tomēr likās svarīgāks. Man ir tuva arī Noras Ikstenas attieksme pret dzīvi – palaist vaļā to, kas bija, un tālāk dzīvot ar to, kas ir tagad. Manuprāt, Latvijas zeme piedāvā pilnīgi visu labai, skaistai dzīvei. Ir atlicis tikai izmēzt no sevis to padomju laika traumu, iet tālāk bez tā padomju sāpju sindroma. Lūk, un ar to man arī patīk Čehova teātris – ka tas veic arī izglītojošu funkciju, publika te mācās. Kam nepatīk dzirdēt patiesību par padomju laikiem – tie droši vien jau ir aizgājuši no šī teātra. Bet vietā nāk citi jauni cilvēki. Un te notiek dialogs. Man kā cilvēkam un kā aktrisei tas ir ļoti svarīgi.

Es pati ar prieku eju skatīties izrādes uz citiem Rīgas teātriem. Neteikšu, ka pilnīgi visu jau saprotu, piemēram, Leopoldštate man leksikas ziņā bija vēl par grūtu, sapratu izrādi vairāk emociju līmenī. Toties ļoti labi sapratu izrādi Zēni nav meitenes. Ģertrūdes ielas teātrī biju uz politisko satīru Nasing spešal, man ļoti patika. Man patīk teātrī smieties – pat tad, ja nesaprotu joku, es smejos līdz ar citiem skatītājiem. Un tas ir viens liels mīts par “atturīgajiem latviešiem”, jo cilvēki teātrī ir ļoti emocionāli aktīvi.

Bet vispār latvieši ir ļoti dažādi. Un, lūdzu, neapvainojieties, bet pirmais, kas man nāk prātā par latviešiem, – ka jūs ļoti ātri apvainojaties. Ukraiņu mentalitātē ir visu izrunāt, jo īpaši radoša darba procesā, un tad var sākt runāt arī augstos toņos. Kā mums liekas – tas notiek kopējā lielā mērķa vārdā. Tā paša mērķa vārdā mēs arī bieži uzdosim papildjautājumus. Bet es redzu, ka latviešiem tas šķiet tā kā par rupju. Un tad viņi apvainojas… Kaut mans mērķis galīgi nav aizvainot – es izjūtu cieņu un milzīgu pateicību par to, ka man te vispār ir iespēja dzīvot un strādāt. Iespēja radīt.

Bet, jā, temperatūras līmenis latviešiem ir cits. Ja latvieša temperatūra ir 36, tad mums visi 38 grādi. Un es nebrīnīšos, ja kāds latvietis par mani teiks, ka tāpēc esmu neciešama. Bet man šķiet, ka strīdos dzimst patiesība! Man saka, lai es nomierinos, bet man šķiet, ka es te jau tā esmu kļuvusi tik mierīga!

Vairumam latviešu ir kāda patiesi brīnišķīga īpašība – jūs esat ļoti empātiski. Un ļoti nevienaldzīgi. Man arī ļoti patīk latviešu valoda – tā ir tāda sievišķīgi skaista.

Un ēdiens – nav neviena latviešu ēdiena, kas man nebūtu garšojis! Es ēdu siļķi ar biezpienu un rupjmaizi. Maize Latvijā vispār ir ļoti garšīga. Zivis. Cepelīni, kas gan ir lietuviešu virtuve. Un te ir ļoti garšīgs alus. Dažreiz mēs ar vecmāmiņu dodamies uz Centrāltirgu paēst pelmeņus, piedzerot alu, – Centrāltirgū ir ļoti laba pelmeņu vieta.

Bet mana mīļākā vieta Latvijā ir Čehova teātris. Man vispār vienmēr interesantāk un pat vieglāk ir bijis darbā, nevis atpūtā. Es arī nedzīvoju ar sajūtu, ka tagad ir kaut kas “uz laiku”. Šī ir mana īstā dzīve. Dzīvi nevar dzīvot kā melnrakstu, citādi tā visa tā arī paies – pagaidām… Kas būs tālāk, mēs neviens nezinām. Es taču arī līdz 24. februārim biju pārliecināta, ka vēl ilgi strādāšu un dzīvošu Maskavā. Kad man zvanīja draugi no Ukrainas un teica, ka krievu karaspēks jau stāv pie robežas, es teicu: “Nu beidziet, kāds karaspēks, par ko jūs runājat...” Tāpēc es arī vairs daudz neplānoju nākotni. Dzīvoju šeit un tagad. Pa īstam.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Latviešu temperatūra" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".