Pulkvede Antoņina Bļodone: "Pēc 18. novembra man daudzas sievietes ir teikušas, ka esmu viņām piemērs"

Atzīšos, vēl arvien esmu ļoti priecīga un lepna, ka man bija gods komandēt Latvijas proklamēšanas gadadienai veltīto militāro parādi. Tobrīd apzinājos, cik tas ir liels novērtējums no komandiera puses, taču neiedomājos, ka līdz ar to kļūšu par iedvesmotāju daudzām sievietēm. Komandējot parādi, es darīju savu darbu, tāpēc koncentrējos uz parādes vienībām, nevis uz sanākušajiem skatītājiem. Tikai tad, kad ar vīru skatījāmies šo pasākumu televīzijas atkārtojumā, pamanīju, cik daudz bija skatītāju un cik grandiozi viss mums izdevās! Pēc parādes esmu saņēmusi tikai pozitīvas atsauksmes gan no pazīstamiem, gan no pavisam svešiem cilvēkiem.

Sievietes man tagad uztic – viņu vēlmes tiek izsmietas

Pēc šī notikuma daudz ko esmu pārdomājusi un paskatījusies uz vairākām lietām no cita skatpunkta. Līdz šim man šķita, ka Latvijā dzimumu vienlīdzības jautājums ir gandrīz atrisināts, ka sievietes pašas var izvēlēties savu dzīves ceļu, bet… Pēc 18. novembra mani ir uzrunājušas daudzas sievietes, sakot, ka esmu viņām piemērs, kā var virzīties uz saviem mērķiem arī tad, ja ir jāpārvar šķēršļi, un spītējot sabiedrībā valdošajiem stereotipiem. Ka es esmu viņas iedvesmojusi beidzot pieņemt lēmumu pašām izvēlēties savu dzīves ceļu, nevis iet to, ko izvēlējušies vecāki, draugs vai vīrs. Sievietes dalās ar atklātiem stāstiem par to, kā viņas tiek apspiestas, viņu vēlmes noniecinātas vai izsmietas. Es uzskatu, ka ikvienam cilvēkam,  neraugoties uz dzimumu, ir brīva griba, un viņš drīkst sekot savam aicinājumam.

Protams, lai sasniegtu mērķi, ir jāapzinās savas spējas, jāuzdrošinās, jāiegulda darbs, jābūt gribasspēkam un mērķtiecībai. Gribētos teikt, ka vairāk jāklausās savā iekšējā balsī, nevis apkārtējo domās un aizspriedumos. Tiem tavā ceļā nav vietas! Man ir milzīgs gandarījums, ka es kādam varu būt piemērs. Piemērs tajā, kā sasniegt savu mērķi, nepakļaujoties citu viedoklim. Ceru, ka cilvēki aizdomāsies – nevajag citus likt sevis izdomātos rāmjos. Šāda rīcība var salauzt otra dzīvi un padarīt viņu nelaimīgu.  

Katram dzimumam ir savs redzējums

Saistīt dzīvi ar militāro karjeru bija mana brīva izvēle. Jau pēc vidusskolas absolvēšanas zināju, ko vēlos darīt. Vispirms iestājos Zemessardzē, tad kļuvu par profesionālā dienesta kareivi. Karjeras laikā man ir bijusi iespēja nemitīgi pilnveidoties, papildināt zināšanas izglītības iestādēs gan Latvijā, gan ārzemēs.

Jāatzīst, vēl pirms 20 gadiem ne visas mācības bija vienlīdz pieejamas abiem dzimumiem. Piemēram, viens no iestāšanās kritērijiem Aizsardzības akadēmijā bija dzimums – vīrietis. Tagad daudz kas ir mainījies un dzimums militārajā karjerā nav noteicošais – svarīgas ir tikai spējas un prasmes. Es ļoti gribētu, lai mūsu valstī tā tas ir arī citās jomās. Sabiedrībā tagad ir brīvāki uzskati, tomēr joprojām ir saglabājušies dažādi stereotipi, piemēram, ka bruņotajos spēkos darbs ir tikai vīriešiem. Mēs neesam tikai vīrieši! Manā darbā daudzreiz ir pierādījies, ka vislabāk jebkuru situāciju var atrisināt, ja ir jaukta komanda, jo katram dzimumam ir savs redzējums un savas stiprās puses.

Neizdarīt izvēles bērnu vietā

Man ir divi bērni, dēls un meita, tāpēc labi zinu arī to, ka mēs kā vecāki bieži vien gribam izdarīt izvēles savu bērnu vietā, kaut gan mums vajadzētu viņus tikai ievirzīt un atbalstīt. Mēs mēdzam norādīt, ka bērna izvēle nav pareiza, ka noskatītā profesija vai hobijs nav piemērots. Tā rīkoties nevajadzētu. Bērni jāatbalsta, nevis jāierobežo!

Lai gan man nepatīk, ka mani virza un neļauj pašai izdarīt izvēles, arī pati esmu bijusi virzītājas lomā. Tā bija liela kļūda, no kuras daudz esmu mācījusies. Tagad manam dēlam ir 24 gadi, un viņš reiz man deva ļoti labu mācību. Pēc 9. klases absolvēšanas viņš mācījās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, vidusskolas mācību programmā ar humanitāro novirzienu. Tolaik es viņam teicu, ka varbūt vajag izvēlēties vispārīgo programmu, mēģināju viņu virzīt man vēlamajā virzienā. Dēls toreiz savos gados bija gudrāks un viedāks par mani! Ļoti labi atceros, kā viņš man teica: “Mamm, ja tu ļoti gribi iejaukties manā dzīvē, es varu iet un sākt strādāt tūlīt pat. Par krāvēju mani noteikti kaut kur paņems.” Sarunā ar viņa topošo klases audzinātāju jautāju: “Kas no dēla izaugs?” Un skolotājs atteica – laimīgs cilvēks. Tajā brīdī man bija kauns pašai par sevi. Dēls aizgāja savu ceļu un tagad ir ļoti laimīgs savā izvēlē.

Arī ar 13 gadus veco meitu mēs diskutējam par dažādām izvēlēm – viņa prot mani pārliecināt ar faktiem un ļoti spēcīgiem argumentiem. Novērtēju to, ka mēs ģimenē visi esam iemācījušies ne tikai runāt par savām vēlmēm, bet arī cits citā ieklausīties un izprast. Tas man kā mammai brīžiem nav tik viegli – savus bērnus izprast, pieņemt, nepamācīt un nevirzīt, kur es gribu. Bet es atceros vienu vissvarīgāko lietu – stipri un pašpārliecināti bērni var izaugt tikai mīlošā ģimenē, kur valda cieņpilnas attiecības.