Modes mākslinieks Kašers: "Lūdzu Dievu, ka man ir nepieciešams brīnums, lai no jauna iemīlētos dzīvē"

Piederu pie tiem, kas tic – ļoti daudz kas nāk no mūsu bērnības. Kāda bija tavējā?

Mana bērnība sadalās divos posmos. Brīnišķīgs, skaists laiks, pārsvarā vasarās, ko pavadīju Rojā, pie savas omītes – brīvība, jūra, zemenes –, vienkārši perfektā bērnība. Un otra puse ir Talsos, no kurienes es arī esmu. Arī tur bērnība it kā bija skaista, līdz sākās lielie pārdzīvojumi un sāpes – izsmiešana, mobings.

Ja tu ar šodienas prātu nokļūtu atpakaļ bērnībā, vai rīkotos citādāk?

Nē. Protams, jau no bērnības es izlēcu ar savu stilu. Un pārsvarā draudzējos ar meitenēm. Tie tad arī bija galvenie izsmiešanas iemesli. Plus es biju ļoti aktīvs, visu ko organizēju – popielas, talantu šovus, modes skates, uzstāšanās. Es atšķīros. Un, ja atšķiries, tu iekrīti acīs…

Kāds tu toreiz izskatījies un ko vilki mugurā?

Ko tik es nevilku! Piemēram, man bija krekls ar garajām piedurknēm: piedurknes es nogriezu un vilku kā zeķes – lai “zeķes” turētos, apsēju tās ar striķiem. Oversize kreklus es vilku otrādāk – tur, kur bija rokas, es vilku kājas. Vai bija ziema, vai vasara, es gāju uz skolu šortos, garām zeķēm un kedām kājās. Biju nopircis milzīgu govs ķēdi, to liku ap kaklu. Protams, mani vecāki tajā laikā to neatbalstīja. Bet es darīju tā – visu bēniņos sagatavoju, izgāju no mājas normāls, uzskrēju augšā, pārģērbos un tad gāju uz skolu.

Tu gribēji sev pievērst uzmanību vai vienkārši citādi nevarēji?

Man liekas, stils man bija palīglīdzeklis, lai es varētu būt es. Skolas laikā es ļoti nocietinājos un daudz nerunāju. Stils man palīdzēja “runāt” – visas eksplozijas, visu, ko es nevarēju izteikt verbāli, es izteicu ar stilu. Apzinos, ka man bija daudz psiholoģisko problēmu, daudz ko turēju sevī un caur stilu varēju atļauties vismaz kaut ko no tā visa parādīt uz āru.

Varbūt kaut kādā ziņā man arī gribējās pievērst uzmanību… Bet man tas arī ļoti dzīvē ir palīdzējis. Tas stils, tā uzdrīkstēšanās man palīdzējusi spert to pirmo soli, ko nebūtu spēris, ja tā neģērbtos. Man nav variantu, jo mans stils ir pārāk ekstravagants, lai es būtu nepārliecināts. Tas man ir palīdzējis būvēt pārliecību visas dzīves garumā.

Ko tu būtu gaidījis no saviem vecākiem, lai viņi tavā bērnībā dara citādāk?

Varbūt to, lai viņi tolaik būtu bijuši atbalstošāki un pieņemošāki pret manu stilu. Vispār pret to, kāds es esmu. Bet tas dzīves laikā ir mainījies. Viņi arī tiešām sāka mani pieņemt, kāds es esmu.

Ir ļoti interesants stāsts, kā es reiz nosēdināju mammu uz sarunu. Tas bija posms, kad atgriezos no Āfrikas – no brīvprātīgā darba Zambijā. Man bija kādi 22 gadi. Biju pāršuvis žaketi kā bikses, man bija gari, pinkaini mati, kastaņu krelles ap kaklu. Atbraucu uz Talsiem. Taisāmies iet ar mammu uz veikalu, un viņa saka: “Es ar tevi tādu neiešu, lūdzu, pārģērbies!” Es saku – kāpēc neiesi? Viņa saka: “Tu taču zini – Talsi ir mazi, es šeit dzīvoju, ko cilvēki padomās?” Un tad es viņu nosēdināju un teicu: “Mammu, tu mani mīli?” Viņa – jā, es tevi mīlu. Es – tu mani pieņem? Viņa – jā, pieņemu. “Tad nav variantu, tu ar mani tādu iesi, savas bikses un kastaņu krelles es nost nevilkšu. Vai nu tu mani pieņem un mēs kopā iesim uz veikalu, vai arī uz veikalu tu iesi viena.” Un, protams, mēs aizgājām. Kopā.

Šobrīd situācija ir ļoti mainījusies – mammai patīk, kā es ģērbjos, viņa no tā iedvesmojas. Mums ir bijusi saruna par to – paldies, Dievs, es toreiz paliku uzticīgs savam stilam un tam, kāds esmu. Un viņa pati man ir teikusi to, kas ļoti patika manām ausīm, – jā, ir svarīgi ieklausīties mammā, savos draugos un skolotājos, bet pats svarīgākais ir sadzirdēt sevi. Man pat liekas, ka tā sevis sadzirdēšana ir mana spēcīgākā vērtība vai īpašība. Esmu to kopis dzīves laikā – pat tad, ja uz mani rādīja ar pirkstu, spļāva virsū un bāza galvu tualetes podā, es tāpat paliku uzticīgs tam, kā jutos. Loģiski, ka mans stils ir raisījis problēmas, esmu bijis atšķirīgs, bet tas arī man ir palīdzējis un pat vilcis mani ārā no dažādiem grāvjiem.

Mamma arī ir kļuvusi drosmīgāka savā tēlā?

Mamma man visu mūžu ir bijusi stila ikona un iedvesmas avots. Manu mammu Talsos zina visi, jo viņa arī eksperimentē ar savu stilu un ir ļoti stilīga sieviete.

Tev bija vēl arī citas stila ikonas?

Otrs cilvēks, kas mainīja ne tikai manu stilu, bet arī dzīvi, izpratni par dzīvi, mūziku un daudz ko citu, bija mana pirmā mīlestība. Tā bija meitene. Uz mūsu pirmo tikšanos viņa atnāca ar govs ķēdi, visa tērpusies džinsā, ļoti skaista meitene ar pīrsingiem. Ar interesantu domāšanas veidu, klausījās metālu… Es viņā iemīlējos no pirmā acu skatiena. Atceros, pirmajā sarunā es pat nevarēju savilkt kopā normālu teikumu, cik satraucies biju. Tagad? Tagad man ir ārkārtīgi liels prieks, ka dzīves laikā esmu piedzīvojis to mīlestību, par kuru raksta grāmatās. Kad viss pamats zem kājām pazūd, ieraugot Viņu. Viņa nāca no Kankaru bara, kā viņus Talsos sauca, jaunieši – brīvdomātāji, kur kāds klausās metālu, kāds dzer aliņu pilskalnā, kāds velk govs ķēdes ap kaklu un krāso melnus nagus, un tusē pa pagrabiem. Iemīloties viņā, es pats kļuvu par Kankaru – mainīju stilu, mainījās arī mana domāšana un mūzikas gaume. Mēs sēdējām uz viņas mājas jumta un caurām naktīm klausījāmies Treisiju Čepmenu, kaut nākamajā rītā bija jāiet uz skolu…

Un ar ko šī mīlestība beidzās?

Piecus gadus es cīnījos par viņas mīlestību. Piecus gadus! Un tikai pēdējā gadā, kad man bija jāmaina skola un es no Talsiem pārcēlos uz Rīgu, viņa man atzinās mīlestībā. Mēs pat īsti nepaguvām to laiku izbaudīt, jo es pārvācos, bet viņa palika Talsos. Ar to domāšanu, kas man ir šobrīd, es pieļauju, ka varbūt man patika cīņa. Tas, ka kaut ko nevaru līdz galam iegūt, un varbūt brīdī, kad viņa pateica, ka mani mīl, manī kaut kas pazuda, es nezinu… Tā bija milzīgi liela mīlestība, ko savas dzīves laikā atkārtoti neesmu izjutis.

Mēs joprojām sazināmies, apsveicam viens otru dzimšanas dienā. Kad esmu Talsos, mēs cenšamies satikties. Viņa ir precējusies, viņai ir bērns. Bet vienalga, lai ko es savā dzīvē darītu, viņa vienmēr ir daļa no manis. Es nekad nebūtu tas, kas esmu šodien, ja manā dzīvē nebūtu bijis viņas. Viņai bijusi milzīga ietekme uz mani.

Bet tas ir arī stāsts par to, ka tu iemīlies cilvēkā, nevis dzimumā.

Jā, esmu par to daudz domājis… Domāju, ka man nav svarīgs dzimums, bet dvēsele, cilvēka enerģija.

Heteroseksuāli cilvēki bieži pat neaizdomājas, cik grūti homoseksuāliem cilvēkiem ir atrast sev partneri, jo viņiem taču ir daudz mazāka izvēle…

Nezinu, jo man vēl ir arī ārkārtīgi augstas prasības.

Vari tās atklāt?

Galvenais ir enerģija. Man ir svarīgi, ka ir tā stiprā enerģija un ka ir viegli ar šo cilvēku būt kopā – viegli klusēt, viegli runāt. Vienalga, kas, bet tas notiek viegli. Man ir ļoti svarīga tā viegluma sajūta. Nevis dzīve kā drāma un risināmo problēmu rinda. Sēdēt blakus klusumā un justies labi.

Pats sevi uzskati par vieglu cilvēku?

Nē, es uzskatu sevi par ļoti sarežģītu un grūtu cilvēku, tāpēc partnerim, kas ir man blakus, jābūt ļoti spēcīgam, ļoti gudram. Šausmīgi ir to visu tā tagad vārdos un publiski teikt, bet es vienkārši zinu, kas strādā un kas – nē. Viņam ir jāmāk pamatot savs viedoklis, jo, ja cilvēks nav spēcīgs un nespēj pamatot savu viedokli vai viņa viedoklis nebāzējas zināšanās, es šo cilvēku varu iznīcināt… Tas notiek neapzināti, bet, ja es jūtu, ka cilvēks ir par mani vājāks, es ņemu visus ieročus savā kontrolē. Ja redzu, ka mana enerģija ir spēcīgāka, tad esmu tas, kas vada visus procesus, galavārds vienmēr ir man. Un tas, manuprāt, nav īpaši patīkami otram cilvēkam. Man vajag līdzvērtīgu cilvēku, bet vislabāk, ja cilvēks ir galvastiesu pārāks par mani. Jo man arī pašam patīk, ka varu augt un pilnveidoties.

Vai attiecībām ir jābūt kā darbam vai arī vienkārši… jābūt? Viegli, bez piepūles.

Šobrīd man šķiet, ka mīlestība ir arī darbs. Bet vispār mīlestība, manuprāt, ir piedzīvotu, pieredzētu mirkļu kopums, kurā dalos ar otru cilvēku, lai veidotu gan mūsu kopīgo izpratni par mums un pasauli, gan katrs arī savu personīgo. Tas ir piedzīvojums kopā – un tas netraucē man būt man un tev būt tev. Mēs kopā piedzīvojam un kopā attīstāmies. Tāda šobrīd ir mana mīlestības formula.

Cilvēki, kas tev dod iedvesmu?

Mans iedvesmas avots ir mani draugi, tie ir trīs konkrēti cilvēki. Ar viņiem es sazinos katru dienu.

Kādu no viņiem mēs zinām?

Nē, tie ir nezināmi cilvēki. Bet tieši viņi ir tie, kas mani iedvesmo būt manis paša labākajai versijai. Visus šos cilvēkus es zinu nu jau gandrīz 15 gadus, no sākuma posma, kad sāku sevi apzināties. Viens ir jaunāks, no pēdējo piecu gadu perioda. Tie ir cilvēki, kas mani zina, kas mani pieņem un saprot un kuriem es vienmēr varu uzdot jautājumus – viņi nekad neliekuļos un teiks patiesību. To es ļoti cienu, un viņi man tiešām daudz nozīmē.

Tā ir iedvesma vai tomēr drošības sajūta?

Nē, šie cilvēki mani tieši iedvesmo. Un arī iesper pa pakaļu, kad tas ir nepieciešams. Tie ir cilvēki ar ļoti pozitīvu domāšanu; es pats arī esmu pozitīvs, man tas ir svarīgi. Nepazaudēt to gaišo skatu uz dzīvi un citiem cilvēkiem.

Saprotu, ka tev ir bijuši arī zemie posmi. Vai arī tu neļauj sev zemu nolaisties?

Es tieši cenšos sevi tik tālu nolaist! Eju iekšā tajā sliktumā līdz maksimumam un mēģinu atrast, kāpēc tas noticis. Iepriekš esmu mēģinājis vērt durvis ciet un no tā visa bēgt, bet tāpat tas kaut kur pakausī ir. Sirds mūs uzrunā dzīves klusajos mirkļos, tāpēc tagad esmu iemācījies – ja man ir slikti, es ļauju tam sliktumam vai sāpēm būt, ļauju sev tās emocijas un asaras izdzīvot. Un esmu pēdējos gados ieguvis svarīgu atklāsmi – neveiksmēs es par sevi uzzinu vairāk nekā panākumos. Tāpēc tagad sliktās dienas un emocijas es uztveru kā ļoti labus skolotājus un savus draugus, vairs no tā nebaidos, jo tāda lieta kā negatīva pieredze neeksistē – ir tikai mācībstundas.

Tev ir kādi reāli ieteikumi, kā sevi aiz matiem izcelt no “sliktajām dienām”?

Noteikti eju ārpus mājas, speciāli uzvelku vislabāko, kas man ir, uzpucēju sevi no galvas līdz kājām. Un jau tad paskaties spogulī – o, nemaz nav viss tik slikti!

Aizeju randiņā ar sevi. Cenšos to darīt reizi mēnesī. Tajā dienā es izdaru visu maksimālo, lai justos vislabāk, – aizeju pie manikīra, pie friziera, uz solāriju, nopirkt drēbes, vakariņās, uz teātra izrādi, operu vai koncertu... Dienas beigās aizeju mājās un esmu pilnīgi cits cilvēks, tas sliktais jau par 50 % ir pazudis. Tā ir viena lieta, kā cenšos sevi iepriecināt.

Otra ir draugi. Cenšos pavadīt laiku ar draugiem – aizbraucu pie draudzenes uz lauku māju, tas ir mans retrīts. Vēl man ir tāda pierakstu kladīte, kurā dažu gadu laikā esmu izrakstījis to, kas mani iedvesmojis, – no filmām, grāmatām, podkāstiem, cilvēku teiktā. Tās ir atslēgas frāzes, kas man ir palīdzējušas, un es tās pārlasu. Man ir daži iedvesmojošie vārdi, kas apvilkti ar tādu kārtīgu, melnu aplīti, – tie ir krīzes situācijām. Kad man ir riktīgi slikti, es atveru kladi un uzreiz ķeros pie tiem melnajiem punktiem. Izlasu, un man jau paliek vieglāk. Tagad dažus melnos punktus esmu apvilcis arī ar rozā flomāsteru; kad man ir ļoti, ļoti slikti, es uzreiz eju pie tiem – tie, es zinu, vienmēr iebliež man sirdī. Ja nu ir pavisam, pavisam slikti, es aizbraucu uz ajavaskas retrītu. Vai arī uz retrītu Restarts, kas ir saistīts ar elpošanu. Vai divas dienas staigāju gar jūru no rīta līdz vakaram.

Teici, ka aizbrauc uz veikalu iepirkties. Tu patiešām sev apģērbu spēj atrast tepat, Rīgas veikalos?

Jā, man ir savi veikali, eju un skatos. Mans triks ir tas, ka es izstaigāju visu vīriešu un visu sieviešu nodaļu. Un bieži vien nopērku pusi vīriešu nodaļā un pusi – sieviešu. Sieviešu nodaļā nopērku XL bikses, jo vīriešiem bikses Latvijā lielākoties ir ļoti vienkāršas – bet sieviešu nodaļā bikses ir visās iespējamās krāsās. Man patīk platas bikses, bet vīriešiem piedāvājumā nav tik platu bikšu. Un tad citi vīrieši man saka – nenormāli krutas bikses, kur tu tādas nopirki? Kur, kur – sieviešu nodaļā.

Vai tev skapī ir kaut kas, ar ko tu gluži vai lepojies? Vai tev tas vispār ir tik nozīmīgi?

Cilvēkiem ir iespaids, ka esmu fashionista, bet patiesībā man nepatīk iepirkties. Iepērkoties es vienkārši skrienu caur veikaliem, man ir uztrenēta acs, es zinu, kas man patīk, ieeju un ātri noskenēju. Man riebjas stundām ilgas staigāšanas pa veikaliem, visa tā stilošana. Tā varbūt ir tā dāvana, kas man ir dota, bet tas nav tas, kas man pašam sagādā tik ļoti lielu prieku. Man patīk labi izskatīties, es zinu, kas ir aktuāls, māku ātri to sakombinēt. Protams, ievēroju cilvēkus, kas labi izskatās vai ģērbjas, kam ir spēja sevi pasniegt. Tas ir forši, jo zinu, cik daudz laika un talanta tas prasa. Bet drēbēm nav tik lielas nozīmes. Tās tomēr ir… tikai drēbes. Man mājās ir kaut kādas pērles, bet varu no tām arī ļoti ātri atteikties.

Tu vari vienā teikumā pateikt, kas ir tavs darbs?

Savos 37 gados vēl joprojām mēģinu atrast, kas es esmu, un domāju, ka tā tas būs visas dzīves garumā. Es visu dzīvi meklēšu sevi. Zinu, kā mediji mani pasniedz: dziedātājs, multimākslinieks, TV šovu, raidījumu vadītājs, stilists, modes mākslinieks, dizainers... Es to visu pieņemu. Bet pats, lai taupītu enerģiju, vienkārši saku – mākslinieks. Jo zem tā var palikt visu. Esmu arī biznesa cilvēks, uzņēmējs, viss, kas ir saistībā ar šovbiznesu.

Ko tev patīk darīt vislabāk?

Ģenerēt idejas. Man ir ārkārtīgi daudz ideju un vīziju. Mana galva vienkārši kūp no idejām, tāpēc man ir ideju kladīte. Manī ir daudz cilvēciņu, kas nemitīgi sarunājas savā starpā, arī tukšuma brīžos un tad, kad guļu, visu laiku ģenerējas idejas. Man patīk idejas realizēt dzīvē, patīk, ja man ir komanda.

Pēdējais lielākais, kas ir īstenojies, ir raidījums Etiopija. Cilšu noslēpumi.

Tā bija tava ideja?

Savā ziņā, jā. Būs arī otrā sezona, pie kuras tagad strādājam. Nevaru atklāt, kur notiks filmēšana, bet būs. Ir vēl dažādu TV šovu izveides idejas, kuras dienas gaismu ieraudzīs 2025. gadā. Ir idejas saistībā ar modes skatēm. Ir bijušas vairākas kolekcijas, kuras esmu palaidis, – sveču, smaržu, somiņu, apģērbu kolekcijas. Ir daudz lietu, kas ir bijušas tikai tāpēc, ka man ir bijušas idejas, kuras esmu realizējis, bet vai ar to saistos? Nē.

Šajā dzīves posmā es varu atļauties darīt lietas, kas mani iepriecina, un es to neierobežoju. Šobrīd, piemēram, radām jaunu sveču kolekciju ar interesantiem dizaina traukiem. Es vienkārši ļauju lietām notikt. Ļauju savam mākslinieciskajam garam, tam iekšējam bērnam un pusaudzim, iet un darīt lietas, kuras man gribas darīt. Skatos, kā lietas virzās un ļoti daudz iemācos no šiem procesiem, augu un pilnveidojos kā mākslinieks un kā cilvēks. Man ir svarīgi pateikt “jā” iekšējam bērnam, kas grib realizēt šo ideju, un ir interesanti pēc tam skatīties, kā tas materializējas.

Viena ir mana radošā puse, bet pēc izglītības es esmu cilvēks ar komerczinību ievirzi – man ir biznesa domāšana un loģika. Apzinos gan to, kas cilvēkiem patīk, gan viņu pirktspēju. Protams, vairāk gribētos strādāt ar dārgajiem materiāliem, bet tā ir cita auditorija, kas Latvijā diemžēl nav tik liela.

Tev dzīvē ir mērķis?

Šobrīd esmu savas dzīves sākumposmā. Tieši šobrīd no jauna veidoju savas dzīves māsterplānu. Man atkal ir jauna iedvesmas kolāža, kā es vēlos izskatīties, kāds vēlos būt. Gribu arī jaunu stilu un nomainīt visu skapja saturu. Izstrādāju piecu, desmit gadu plānu. Strādāju pie savām vērtībām, jo tās ir mainījušās; viss, kas strādāja iepriekš, vairs nestrādā. Eju cauri visiem jautājumiem: kāds es vēlos būt, kā izskatīties, kādus cilvēkus ap sevi pulcināt, kāds ir mans kodols, kam vēlos sakrāt, kādas ir manas prioritātes… Man ir entās lapas sarakstītas un sazīmētas. Tas būs pilnīgi cits Kaspars. Šobrīd esmu pārejas posmā uz pilnīgi jaunu sevi.

Kas ir tas, kas no vecā Kašera noteikti nenāks līdzi?

No pagātnes es negribu ņemt līdzi ārkārtīgi izteikto perfekcionismu, milzīgo paškritiku, raizes, prāta uzliktos rāmjus. Pēdējā gada laikā esmu sapratis, ka esmu ļoti kontrolējis savu dzīvi, jā, pat licis to rāmīšos. Tagad cenšos to visu noārdīt nost un ļaut sev būt gan foršam, gan neforšam, gan labam, gan sliktam, gan trakam, gan mierīgam, un pasniegt arī to publiski, ja nepieciešams, un nekaunēties no tā. Ļaut sev vienkārši būt, gribu noņemt nost visu lieko. Gribu paņemt līdzi jaunajā posmā to, ka varu, piemēram, būt arī slinks, jo iepriekš to nekad neesmu sev ļāvis, un arī tas ir OK.

Vai tas, kāds tu biji pagātnē, – tie bija meli?

Nē, tāds es vienkārši biju tajā laika posmā. Bet bieži vien es par daudz domāju, kā gribu, lai citi mani redz. Likās – kāpēc rādīt savu neforšo pusi, kāpēc citiem tas ir jāzina? Es joprojām esmu pozitīvs cilvēks, gribu pasaulē rādīt to iedvesmojošo un pozitīvo. Bet tagad es arī gribu atļauties būt kritisks, nebaidoties, ka tas varētu kādu skumdināt un varbūt pat sāpināt. Es gribu būt atklātāks arī tajā, kas nav tik pozitīvs. Es gribu būt dzīvs cilvēks, ar visu, ko tas sevī ietver!

Nesen skatījos dokumentālo filmu par modes mākslinieku Martinu Marželu (Martin Margiela), kas vēl joprojām ir pēc izskata pilnīgi nezināms, neskatoties uz to, ka ir pasaulslavens. Vai tev arī gribētos tādu anonīmu dzīvi?

Visu savu mūžu – nezinu, līdz cik gadiem – esmu tiecies uz atpazīstamību, tā man ir patikusi un likusies nenormāli forša. Gāju uz visiem pasākumiem, man tik ļoti gribējās sevi parādīt. Man tas likās ārkārtīgi svarīgi, jo nezināju, ko tas īstenībā nozīmē. Man patika, kā tas izskatījās no malas, un nezināju, ar ko ir jārēķinās, lai būtu atpazīstams. Un, kad es to dabūju, bija milzīga vilšanās, jo sapratu, ka tā ir tikai viena monētas skaistā puse. Un ka ir otra monētas neforšā puse  – kad gribas mieru, gribas pabūt ar sevi, savām domām, aiziet uz restorānu vai koncertu pilnīgi nepazīstamam, parastam cilvēkam, bez visiem tiem uzkrītošajiem acu skatieniem un čukstiem. Bez bildēšanās, komplimentiem un virspusīgajām small talk sarunām. Bet tev tas vairs nav pieejams.

Es nekad neatsaku, esmu ļoti draudzīgs un atvērts, bet ir mirkļi, kad gribas būt pašam bez visa liekā. Bija grūti, arī šajā ziņā bija emocionālie kritumi. It īpaši pēc OKartes skatuves, kad nupat vēl biji puisis no laukiem, bet pēkšņi visi uz ielas tevi pazīst. Jo iekšēji jau es esmu tas pats parastais puisis, tas pats Kaspars… Pagāja laiks, līdz sapratu un pieņēmu, ka esmu tur, kur man jābūt, jo, esot publiskajā telpā, es varu uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku. Es apzinos savu misiju saistībā arī ar LGBTQ+ jautājumiem. Tieši tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc piekritu dalībai šovā Slavenības. Bez filtra. Mana vēlme bija parādīt, ka es esmu tieši tāds pats cilvēks kā visi citi neatkarīgi no savas seksualitātes – man arī sāp, man arī ir problēmjautājumi, kuri jārisina attiecībās, arī es mīlu, arī es pieļauju kļūdas utt. Simtiem cilvēku rakstīja ziņas un e-pastus, kā es mainu viņu viedokli par homoseksuāliem cilvēkiem. Es apzinos to misijas sajūtu – ka man ir dota platforma, kur varu uzrunāt daudz cilvēku. Cenšos to izmantot gudri.

Bet tu neesi parasts puisis…

Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir Kaspars un ir Kašers. Kašers ir apzināti veidots šovbiznesa mārketinga tēls, kas man ir palīdzējis biznesā, TV, uz skatuves.

Kašers ir mans alterego – ekstraverts cilvēks, kam ir vienalga, ko par viņu domā. Kašers ir tas viss, ko cilvēki var izlasīt, iegūglējot manu vārdu.

Kaspars ir introverts, dvēselisks, kluss un mierīgs. Kasparu kaitina visa tā uzmanība. Bet šobrīd esmu jau iemācījies savienot viņus abus – un tas tad arī esmu es. Tā atšķirība starp Kašeru un Kasparu nākotnē, cerams, nebūs tik liela.

Vai tev ir bijušas atklāsmes? Nevis citu piedzīvotas un izlasītas atziņas, bet savas atklāsmes?

Viena atklāsme, pie kuras esmu nonācis: bagātākais ir nevis cilvēks, kuram visvairāk pieder, bet kuram vismazāk vajag. Par to es pārliecinājos Etiopijā, kur redzēju, ka cilvēki, kuriem nav pilnīgi nekā, ir patiesi laimīgi. Es skatījos uz tiem cilvēkiem un raudāju ar nesavtīgu laimes sajūtu.

Papētot manu Instagram kontu, uz aci tā nevarētu šķist… Taču svarīgākais man ir pieredzes, kuras uzkrājam dzīves laikā, ko esam iedevuši citiem un no citiem saņēmuši. Tas, kā esam auguši un pilnveidojušies. Viss, kas ir saistīts ar dvēselisko un sajūtu pasauli. Mazāk iet uz to ārējo – lai arī cik dīvaini tas izklausītos, redzot mani vienmēr smuki saģērbušos un iepakotu sarkanajos paklājos. Tas ārējais tēls – es to arī izmantoju kā savas dzīves dāvanu, bet tas neesmu viss es. Pa māju es staigāju treniņbiksēs, noplukušā apģērbā, un man ir bijusi vēlme tajā treniņtērpā aizskriet uz veikalu, bet tad ieskatos spogulī un saku sev – nē, tu nevari tāds iet, uz tevi skatās. Un es uzvelku to spilgti rozā žaketi un bikses, aizeju 150 metrus līdz veikalam un piedzīvoju, ka cilvēki smaida, mani tādu redzot. Ka arī tikai ar savu stilu vien es šos smaidus varu radīt. Stils palīdz justies labāk man, un tas iepriecina citus cilvēkus. Tad kāpēc ne?

Lasīju virsrakstu, ka tu jau gadu nelieto alkoholu.

Tūlīt būs divi gadi.

Kāpēc?

Nelietoju alkoholu, jo vairs neredzēju jēgu tā ietekmei – kāpēc man to lietot, kāds ir ieguvums? Tāda nebija. Ar visām problēmām es iemācījos tikt galā pats, man nevajag alkoholu, lai nomierinātos vai relaksētos, vai būtu jautrs. Vienkārši nesapratu, ko alkohols man varētu dot.

Es diezgan daudz runāju ar cilvēkiem. Un esmu sapratis, ka cilvēki Latvijā ir aizmirsuši ticēt brīnumiem. Un tas ir ļoti, ļoti bēdīgi. Jo brīnumi un maģiskās lietas notiek. Es kādu laiku pats biju to aizmirsis. Mēs, dzīvojot tajā “mājas-darbs-kredīts-vīna glāze” ritenī, aizmirstam ticēt maģiskām lietām. Un, ja aizmirstam tām ticēt, tās arī nenotiek. Tāpēc es sev mēdzu atgādināt – ar mani viss nenotiek pa ikdienišķo, pasaulē ir ļoti daudz brīnumainā. Un es esmu atvērts un gatavs šīs skaistās lietas piedzīvot, izdzīvot un izgaršot. Un tad tās notiek! Pašas no sevis! Ik dienas! Un alkoholam tur nav vietas.

Izstāstīsi vienu brīnumainu notikumu?

Tas notika šajā vasarā un lika man atkal noticēt brīnumiem. Ir viens pasaulslavens mūziķis, kura mūziku es klausos, un tā man ir palīdzējusi, esmu ārkārtīgi liels viņa fans. Un pēkšņi viņš man vienu dienu Instagram uzraksta: “Hey, you’re really cool!” Es vienkārši skatos un nespēju noticēt, bet tas notiek. Mēs sarakstāmies, bet tad šis cilvēks pazūd uz pāris mēnešiem, neko neraksta. Un es arī vairs par to daudz nedomāju. Bet vienu rītu pamostos, man ir slikta diena, slikta sajūta, nokrītu ceļos un lūdzu Dievu, ka man ir nepieciešams brīnums, lai atkal no jauna iemīlētos dzīvē. (Dievs ir manas dzīves ļoti svarīga sastāvdaļa.) Pēc stundas esmu sporta zālē, un man atkal uzraksta šis pasaulslavenais mūziķis: čau, es esmu Latvijā, gribu tevi satikt. Nākamajā dienā esmu piebraucis pie vietas, kur viņš dzīvo, viņš iekāpj mašīnā, mēs vienkārši braucam un runājam par dzīvi, viņš atskaņo man savu jaunāko dziesmu, kuru plāno pēc mēneša izlaist, un neviens to vēl nav dzirdējis. Nu kā – vai tas nav visīstākais brīnums? Nākamā situācija – mēs esam pie manis mājās, skatāmies Netflix filmu, ko esmu izvēlējies es, kurā ir pasaulslaveni aktieri, un filmā pēkšņi sāk skanēt viņa dziesma, ko es nezināju. Un viņš saka: ā, jā, menedžeri kaut ko teica, ka tur ir mana dziesma. Un tajā brīdī man vienkārši jādomā – kā tas ir iespējams, ka visi šie notikumi tā sastājas rindiņā un notiek? Ka šis cilvēks pēkšņi vienkārši ir pie manis mājās, ēd pie mana galda, mēs sarunājamies un iedvesmojam viens otru, viņš izsaka komplimentus par manu stilu un vēlāk pat pamaina kaut ko savā mākslinieciskajā darbībā, balstoties uz manis teikto… Tas vienkārši ir brīnums. Un šādi brīnumi notiek, ja tiem tic. Bet ir jābūt brīvai vietai, kur šiem brīnumiem notikt, nevaram koncentrēties tikai uz savu mazo pasaulīti.

Tāpat bija ar Bejonsī  – ar mani vienu dienu vienkārši sazinājās viņas stilists. Lūdzot uztaisīt visai viņas ģimenei cepures uz kādu pasākumu. Liekas – kā tas ir iespējams? Bet tas ir iespējams, jo tu tam esi ticējis. Tāpēc vajag ticēt. Vienmēr vajag ticēt.

Kāda tev ir sajūta par pasaules nākotni, virzību?

Šis ir ļoti labs jautājums. Bieži esmu par to domājis, bet šobrīd esmu tajā prāta stāvoklī, ka pieņemu pasauli, kurā dzīvoju. Taču ir bijis arī citādi. Pandēmija, karš – es nepavisam nejutos labi. Tāpēc cenšos ik dienas sev atgādināt, ka, neskatoties uz to, kāda pasaule ir pašlaik vai kāda tā būs nākotnē, svarīgi ir tas, kāds tajā esmu es. Man ir svarīgs mans miers. Un, ja manī ir miers, nav nozīmes, vai ārā ir vētra vai plūdi! Es ticu brīnumiem un tam, ka Visums ir draudzīga vieta, lai tos īstenotu. Un, jo vairāk mēs dosim citiem patiesā vēlmē pacelt viņu dzīves augstākā līmenī, jo vairāk pasaule atlīdzinās mums, paceļot mūs. Nu, tā ir. Tā tas vienkārši ir.