Georgs Rubenis: “Sapņi par cilvēku pastāsta daudz vairāk, nekā cilvēks pats par sevi var pastāstīt”

Georgs Rubenis ir kontemplācijas skolotājs un Bila Plotkina dibinātā Animas ielejas institūta pavadoņu apmācības programmas dalībnieks. Viņš ir Integrālās izglītības institūta lektors, kā arī vada Soulcraft (“Dvēseles mākslu”) retrītus, seminārus un grupu nodarbības. Gan personīgi, gan profesionāli daudz strādājis ar sapņiem un iztēli.

Pēc tavas šā brīža sajūtas – kāda ir tava dzīve? Kas tevi vada, kas uztur pie dzīvības?

Tas ir interesants jautājums. Un tam ir divas puses. No vienas puses, ārējā pasaule ir tik dinamiska, temps brīžiem ir nenormāls. Ir projekti, pienākumi, tikšanās ar kolēģiem, kaut kādu lietu aizstāvēšanas. Nedēļas nogalēs Lūžņā semināri un retrīti. Atelpas brīžu ir maz.

Bet, no otras puses, ar visu nogurumu ir tas iekšējais “draivs”, ko ļoti jūtu šajā dzīves posmā. Vilkme uz priekšu. Domāju, ka šajā dzīves posmā es nemaz nevarētu daudzas no tām lietām, ko daru, nedarīt.

Un tad nāk kāda sestdiena vai svētdiena, kad tiešām varu neko nedarīt un veltīt laiku tikai sev, – tas uzlādē. Un arī tikšanās ar cilvēkiem patiesībā ir ļoti uzlādējošas.

Varbūt tevi glābj tas, ka pie tevis vairāk nāk nevis cilvēki ar bēdām, bet meklētāji? Tie, kuri meklē atbildes. Starp citu, ko tu darītu, ja varētu strādāt par velti? Ja naudas nopelnīšana vispār nebūtu aktuāla?

Es jau šobrīd daudz ko daru bez samaksas. (Smejas.) Ir ļoti daudz projektu, kuros esmu iesaistījies vienkārši tāpēc, ka tās lietas ir jādara.

Piemēram? Ko neviens cits bez tevis neizdarīs?

Piemēram, sadarbībā ar Allažu aprūpes centru izveidota “Foršā māja”, kur var dzīvot bērni vecumā no 5 līdz 13 gadiem, kas savā dzīvē ir piedzīvojuši vardarbību un atņemti vecākiem. Tie bērni ir tik ļoti cietuši, ka viņus nevar ievietot audžuģimenēs vai kādās citās formās. Šim pakalpojumam nav analoga Latvijā, augustā iesākām projektu ar pirmajiem pieciem puišiem.

Esi sapratis, kāpēc tev to vajag?

Citur tādiem bērniem, kas cietuši no smagas vardarbības no saviem bioloģiskajiem vecākiem, nav, kur palikt. Esam skatījušies “ciparus”, cik daudz tādu bērnu Latvijā varētu būt, – vairāki simti līdz pat pusotram tūkstotim. To, ko šie bērni piedzīvojuši, pat nevar publiski stāstīt – cik nežēlīgi un nenormāli tas ir. Tas, kādus sodus vecāki izdomā saviem bērniem… Kad šāds bērns nonāk vidē, kur pret viņu sāk izturēties cilvēcīgi, sākas kosmoss. Pirmajā nedēļā viņi sienā izdauzīs caurumus, salauzīs durvis – viss piedzīvotais reaģējas un nāk uz āru.

Algas darbiniekiem projektā “Foršā māja” tiek apmaksātas no Labklājības ministrijas budžeta, štata vietas ir 17 speciālistiem uz astoņiem bērniem. Ir aprūpētāji, pedagogi, psiholoģiskā palīdzība. Visu diennakti uz vietas ir vismaz viens audzinātājs, no rītiem ir nodarbības, skola turpat uz vietas. Pēcpusdienā ir kopējās norises, tad citam ergoterapeits, citam mākslas terapija. Komandā “Foršajā mājā” vēl ir vakances, ja kādam ir vēlēšanās pievienoties – priecātos!

Tu nodarbojies ar tādu… praktisku garīgumu.

Tā arī ir interesanta tēma. Runāju par cilvēku garīguma izpratni ar savu draugu psihologu. Liekas – es aizeju uz dievkalpojumu, tātad esmu garīgs. Izkāpju no visa ārā, ieeju materiālajā pasaulē un esmu… negarīgs. Tiek novilkta robeža, kad garīgumu var nolikt malā. Draugs ar humoru to komentēja šādi: psiholoģijā labākajā gadījumā to sauktu par bipolaritāti, sliktākajā – par šizofrēniju.

Manā izpratnē garīgums nevis aizmālē acis un apgalvo, ka var sasniegt apgaismības pakāpi, kad nekas vairs nesatricina, bet apstiprina, ka, jā, pasaule ir tāda, kāda ir, mēs to visu piedzīvosim. Kad garīgums palīdz veidot dzīves uztveres telpu plašāku. Emociju pārdzīvojumu amplitūdas kļūst tādas, ar kurām pats vari sadzīvot, nevis tevi nemitīgi kaut kas izšūpina ārā tā, ka kļūsti nestabils un dīvaini reaģē.

Un otra garīguma izpausme saistīta ar to, kā cilvēks darbojas pasaulē – kad visās tajās lietās, ko daru šajā pasaulē, kur iesaistos darbā vai attiecībās, es apzinos, ka tā ir mana izvēle. Un tad es šīs lietas daru ar jēdzīgu noskaņojumu un nolūku, nevis ar sakostiem zobiem, ciešot. Tas palīdz jēgpilnai cilvēku mijiedarbībai.

Tu mēdz izjust dusmas?

Bet protams!

Pret ko?

Situācijas, kuras cilvēku visvairāk izšūpina, kuras vissāpīgāk uzkāpj uz varžacīm, – tie, protams, ir tuvākie cilvēki. Un kurš ir mans tuvākais cilvēks? Meita. Uz viņu arī visbiežāk sadusmojos. Elīzai tagad ir 13 gadi. Parasti manā gadījumā tā ir pāris minūšu verbālā izlāde, pēc kuras, protams, atvainojos. Man palīdz, ka spēju tos brīžus piefiksēt, saprast, kas ar mani īsti notika, ka tā reaģēju, – tad arī varu ātrāk no tās sajūtas izkāpt ārā un pēc tam arī daudzmaz sakarīgi par to parunāt. Parasti tas beidzas ar to, ka saku: mana reakcija nebija atbilstoša situācijai, par to arī atvainojos.

Viena no palīdzošākajām lietām cilvēkattiecību veidošanā kopumā bija tas, ka ar “Fonda PLECS” un “Centra ZIN” kolēģiem sākām veidot vecāku izglītības programmu, kuru Tehniskās universitātes kolēģi pielāgoja Latvijas vajadzībām. Programmu izgāju arī pats. Tur ir trīs bāzes lietas, kuras min piesaistes teorijas veidotājs Džons Boulbijs, – jebkurās attiecībās mēs vēlamies būt pamanīti, sadzirdēti un labvēlīgi novērtēti. Tās ir ārkārtīgi vienkāršas lietas, bet mēs regulāri tās aizmirstam vai neaizdomājamies par tām. Es ļoti cenšos to atcerēties un pie tā ikdienā pieturēties. 

Kas tavā dzīvē ir tie cilvēki, kas tevi pamana, sadzird un novērtē?

Tie ir cilvēki, ar kuriem es visbiežāk satiekos, – mana paplašinātā ģimene. Draugi. Tagad ļoti skaidri saprotu, ka draudzība ir nevis tikai kopā pavadītais laiks, bet gan attiecību kvalitāte. Man ir vairāki ļoti labi sirdsdraugi, ar kuriem savstarpējās sarunās esam tik ļoti viens otram atklājušies, ka tās jau ir pilnīgi cita līmeņa attiecības. Īsta draudzība patiesībā ir ļoti, ļoti intīma lieta.

Esi intervijās stāstījis, ka piedzīvoji izdegšanu darbā, jo tu agrāk esi strādājis arī “parastu” darbu mārketingā, bankā. Vai ar laika nobīdi saproti, kas izdedzina cilvēku?

Tīri informatīvi par to tagad zinu daudz vairāk, jo mums ir viens sadarbības projekts, kurā pētām izdegšanu darbā. Kas attiecas uz mani, tad mani izdedzināja vairākas lietas vienlaikus: attiecību sašķobīšanās, jauni darba pienākumi, amata maiņa, meita sāka iet skolā. Plus bija iekšēja pārliecība, ka tas, ko daru, līdz galam neatbilst tam, ko es gribu. Mārketings, komunikācija – jā, foršas un vajadzīgas lietas, bet es tur savu jēgu pazaudēju. Man jau arī tagad nav nepārtraukti jēgpilnas dzīves sajūta, bet tagad es daudz, daudz biežāk jūtu jēgu tam, ko daru.

Tagad tevī ir prasmes un padomi, kā izvairīties no izdegšanas?

Vislielākās problēmas dzīvē rodas tad, kad uz ļoti personīgām lietām mēs visiem dodam šabloniskas atbildes.

Tava grāmata “Gulbju nakts” šobrīd ir grāmatnīcu topu pirmajās vietās. Vai tev ir izskaidrojums, kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi sapņojam, un tāpēc, ka tik maz par sapņiem ko zinām un vēl mazāk ko saprotam?

Man teica, ka šī esot pirmā latviešu oriģinālliteratūra par sapņiem. Un to teica cilvēks, kurš ļoti labi orientējas arī pirmskara Latvijas izdoto grāmatu sarakstos. Domāju, ka tas ir tēmas dēļ, jo sapņojam mēs visi. Latvijas laikā, 30. gadu sākumā, tika izdota grāmatiņa “Sapņu tulks”, kur viss bija vienkārši – ja sapnī redzi to, tad tas nozīmē to. Divi vai trīs teikumi, kas nu tevi pēc šāda sapņa gaida. Kādam ar to pietiek. Bet daļa cilvēku meklē plašākas atbildes.

Man grāmatā īpaši interesēja tā saucamie arhetipiskie sapņi. Tie līdzīgie vai pat tipveida sapņi, kas apciemo mūs visus jau gadsimtiem neatkarīgi no vecuma, dzimuma un tautības.

Tas ir ļoti interesanti, jo tiešām ir sapņi, kurus pētnieki sauc par Lielajiem sapņiem. Tie ir sapņi, kuros ir piedzīvoti arhetipisko tēlu elementi. Arhetipi ir kaut kas, kas nāk no cilvēces sākumpunkta, kas ir kopīgs mums visiem. Kā rakstīja mitoloģijas pētnieks Džozefs Kempbels, mīti ir cilvēku kopīgie sapņi, tie ir simboliski un metaforiski stāsti, kas skaistā veidā veido cilvēka dzīves protokartes – pamatlietas, ar kurām saskaras lielākā daļa cilvēku.

Mīti kā cilvēku dzīves protokartes ir stāsti, kas pastāvējuši tūkstošiem gadu un palīdz mums saprast dzīves lielos jautājumus: kas mēs esam, kāda ir mūsu vieta pasaulē un kā dzīvot jēgpilni. Tie ir kā ceļa kartes, kas dod norādes, kā rīkoties dažādās dzīves situācijās. Piemēram, pasaka par Pelnrušķīti māca, ka pacietība un ticība saviem sapņiem ir palīdzoša. Tas nenozīmē, ka visiem jādzīvo tieši kā Pelnrušķītei, bet stāsts piedāvā simbolus un idejas, ko cilvēki var pielāgot savām dzīves pieredzēm.

Mīti bieži attēlo universālus dzīves posmus vai problēmas – bērnību, attiecības, zaudējumus, cīņu ar grūtībām un pašatklāsmi. Tajos ir iekodēta gudrība, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, un tie ietekmē mūsu vērtības, attieksmi un izturēšanos, pat ja neapzināmies to tiešu ietekmi. Var teikt, ka mīti ir kā plāns vai modelis, kas palīdz mums izprast cilvēka dzīvi un meklēt savu ceļu.

Arhetipiskie sapņi bieži vien ir saistīti ar mitoloģisko. Kempbels vienā intervijā stāstīja, kā pie viņa lekcijā Ņujorkas Universitātē pieteicās studente, kura teica: profesor, jūs tik skaisti par tām lietām runājāt, bet es redzēju šādu sapni… Viņa sāk stāstīt, un Kempbels klausās ar atkārtu žokli, jo viņa, baltādaina amerikāņu meitene, vārds vārdā atstāsta nezināmu, angļu valodā nekad netulkotu maoru izcelšanās leģendu. Viņa to visu ir redzējusi sapnī. Tur ir tās tēlu sistēmas, kas ir kopīgas mums visiem, un brīžiem cilvēkiem sapņos tās kļūst pieejamas.

Tev nav bail, aizrauties ar kaut ko (sapņus ieskaitot) par daudz un kļūt dīvainam? Jeb tu māki to veselīgi dozēt?

Domāju, ka tālu nav jāmeklē un tepat Latvijā ikviens latviešu cilvēks no cita latviešu cilvēka perspektīvas ir dīvains. Nopietni – es nevaru iztēloties nevienu cilvēku, kuru visi pārējie sauktu par normālu. Te vairāk ir stāsts par veselīgumu. Tajā pašā sapņu kontekstā jau senie skandināvi vai ķelti teica: nav īsti veselīgi visu skaidrot no sapņu perspektīvas vai dzīvot pēc tiem. Jebkura lieta, ja to dara pārmērīgi, var kļūt kaitīga vai destruktīva. Jautājums vienmēr ir par veselīgo samērību.

Klau, bet vai var kaut kā palielināt sapņu daudzumu un biežumu?

Pētījumi saka, ka katrs cilvēks vidēji redz ap 4–5 sapņiem katru nakti. Intensīvākais sapņošanas periods ir pēc trijiem rītā, bet jautājums ir par sapņu atcerēšanos. To var uztrenēt. Grāmatā arī ir pāris metodes, kā var izraisīt sapņošanu.

Bet no tā, ko cilvēki stāstījuši, man rodas sajūta, ka nakts sapņi mums ir pieejamāki brīžos, kad mūsu ikdienas ritms ir mierīgāks. Brīžos, kad dzīvojam nenormālā spriedzē, tajā saspringumā mēs tos arī palaižam garām. Es tagad fantazēju, bet varbūt tas ir kaut kāds evolucionārs process, kas ļauj cilvēkam spriedzes situācijās izdzīvot. Cilvēki man ir teikuši, ka vispār neredz sapņus, bet pēc tam, kad parunājam, atceras – nē, nu vispār, kad esmu laukos vai atvaļinājumā, tad gan redzu. Jo tad mainās dienas ritējums, nav pienākumu, un cilvēks var atslābināties.

Ko tu dari ar saviem sapņiem?

Pierakstu. Man ir izstrādājies iekšējais process, tāda sajūta, ka kāds konkrēts sapnis ir jāpieraksta. Šad un tad ar kādu savu sapni pastrādāju kopā ar kādu no Bila Plotkina Animas ielejas institūta garīgajiem pavadoņiem online. Tas ir ļoti vērtīgi, jo pašam ar saviem sapņiem strādāt ir grūti, kaut ko vienkārši nevar pamanīt, vajag to skatu no malas. Dažreiz es savus sapņus pārlasu. Tad ir interesanti pamanīt, kas ir tas, kas kādā laika posmā atkārtojas, un kā tas mainās. Esmu pamanījis – lūk, tagad man ir posms, kad sapņos sāk parādīties tāda tēma. Tur ir sakarības.

Vai tevi interesē citu cilvēku sapņi, vai tu arī no tā kaut ko gūsti? Atzīšos, ka man nu ļoti nepatīk klausīties citu sapņu atstāstos, īpaši, ja tie ir gari un detalizēti.

Man liekas, ka sapņi par cilvēku pastāsta daudz vairāk, nekā cilvēks pats par sevi var pastāstīt. Līdzīgus vārdus izlasīju Tomasa Mūra grāmatā. Mūrs ir pazīstams amerikāņu psihoterapeits ar 50 gadu darba pieredzi. Viņš saka, ka kādreiz uz terapiju atnāk cilvēki, vairākas sesijas runā, bet pilnīgi neko nepasaka. Tad viņš saka: pag, pastāsti par savu pēdējo sapni.

Kad stāstām par savu dzīvi, mēs gribam kaut ko izlaist, notušēt, parādīt sevi labākā gaismā. Bet, kad mēs stāstām sapni, mēs to darām bez bremzēm. Ja esam iepazinuši kaut ko no sapņu pasaules, tad dzirdēt cita cilvēka sapni – tā ir ļoti liela informācija par šo cilvēku. Īpaši, ja tas ir jauns sapnis – tas dod izpratni par to, kas ir aktuālais, kas cilvēku nodarbina.

Visu interviju lasi žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” jaunajā numurā. Vēl žurnālā jaunākie atzinumi par viedtālruņu ietekmi uz pusaudžu garīgo veselību, skaidrojums par tā sauktā stresa hormona kortizola saistību ar imūnsistēmu, onkoloģes ieteikumi, kā izvairīties no saslimšanas ar vēzi, homeopāta padomi līdzekļa izvēlē, kas palīdzēs satrauktam prātām un satracinātam vēderam, kā arī citi