Šefpavārs Raimonds Zommers: "Kad stresoju, problēmas šķiet lielākas, tāpēc cenšos saglabāt vēsu prātu"
Šefpavārs Raimonds Zommers atzīst, ka gadi un pieredze viņam iemācījuši stresa situācijās saglabāt mieru un rīkoties apdomīgi. Viņš stāsta par darba izaicinājumiem virtuvē, disciplīnu ikdienā un to, kā laika gaitā mainījusies gan kulinārijas pasaule, gan viņš pats.
Šodien savos 43 gados varu teikt, ka beidzot esmu uzkrājis zināmu pieredzi un iemācījies stresa situācijās rīkoties gudri – vispirms ievilkt elpu, apsēsties, izdzert glāzi ūdens, jo arī tas palīdz nomierināties gan ķermenim, gan galvai. Esmu sapratis – lai kādā situācijā būtu iekļuvis, vienmēr jācenšas saglabāt vēsu prātu, jo, kad stresoju, problēmas liekas lielākas, nekā tās patiesībā ir.
Bet dzīvē man ir gājis visādi. Runājot par kulināriju – mūsdienās vadītājam, kurš pats vēl strādā arī virtuvē, ir grūtāk nekā pavāram virtuvē, jo daudz kas ir jāsaplāno uz priekšu, jādod norādes, uzdevumi, jābūt jau sagatavēm. Tāpēc stresa te netrūkst! Savukārt pavāram vairs nav jāstrādā tik daudz stundu kā kādreiz, pirms 20–25 gadiem, kad es sāku. Turklāt mūsdienās ir jaudīgāki palīglīdzekļi – labāki naži, putotāji un citi virtuves rīki, kas atvieglo darbu, līdz ar to daudzas lietas var izdarīt ātrāk un tās neprasa tik lielu piepūli. Atceros, kad es sāku strādāt ēdināšanā, gaļasmašīna bija gandrīz manā augumā! Trauki vairs nav jāmazgā ar rokām, jo ir trauku mašīnas. Salīdzinot pagātni un tagadni, redzu divas dažādas pasaules, bet tāpat viss, ko darīju, bija tā vērts. Tas man daudz ko iemācīja.
Esmu diezgan harmonisks un nosvērts cilvēks, bet, lai es tāds varētu būt, man ir nepieciešami pamatīgi priekšdarbi. Laikus ceļos un ievēroju konkrētu dienas ritmu, cenšos visu ieplānoto salikt pa plauktiņiem, izvirzot prioritātes.
Vēl esmu sapratis, ka mums visiem ir tādas dienas, kad vienkārši neiet un viss. Darbi nevedas, telefons visu laiku ir karsts un citas problēmas. Tad šķiet, ka viss ir slikti. Ko es daru? Tādā dienā vajag izslēgt telefonu un aiziet pagulēt, bet nākamajā rītā piecelties ātrāk, teiksim, pulksten piecos. Parasti tad viss nostājas savās vietās, viss ir forši un darbi sokas neskaitāmas reizes ātrāk. Jā, ir jābūt drosmīgam, lai kādai dienai pats labprātīgi pieliktu punktu, bet tas ir nepieciešams, lai varētu nomierināties. Tiesa, ne vienmēr tā var, jo man patīk turēt solījumus, piemēram, ja esmu pateicis, ka cilvēkiem būs ēdiens, tad tā tam ir jābūt. Ja kāzas ir šodien, tad ēdīs šodien, jo rīt būs jau par vēlu. Manā ikdienā svarīgi ir būt punktuālam.
Ar gadiem esmu kļuvis arī daudz apdomīgāks. Godīgi varu teikt, ka man ir pazudis jaunības maksimālisms. Agrāk varēju skriet ar pieri sienā, jo gribējās to un to, bet šodien izvērtēju, ko un kā, jo daudz esmu dzīvē jau izskrējies. Tagad daudz labāk saprotu, kas strādā un kas nestrādā, līdz ar to, cenšos izvairīties no bezjēdzīgām darbībām. Turklāt apzinos, ka dzīve ir tikai viena.
