Plūdi nāk! Vai esam gatavi, ka pilsētā ieplūst kanalizācija ar fekālijām? Un citām nelaimēm?

Pērn no lietavu izraisītajiem plūdiem stipri cieta arī Jelgava, tādēļ ir vērts iepazīties ar jelgavnieku pieredzi šajā jomā. Jo būtiskāk tas ir tādēļ, ka Jelgava ir tā pilsēta, kurā, pēc speciālistu atzinuma, izveidots Latvijā labākais krīzes vadības centrs, kas var būt paraugs citiem. Var pieņemt, ka gadījumā, ja ar plūdu radīto krīzi netiek galā Jelgava, citās pilsētās problēmu būtu vēl vairāk.

Jelgavas pieredze – ir ko uzlabot

Paši jelgavnieki atzīst – lai gan par krīžu vadību pilsētā tiešām ir daudz domāts un ir izstrādāti rīcības plāni gan informācijas iegūšanai par reālo situāciju, gan reaģēšanai dažādu scenāriju gadījumā, tomēr realitāte parādījusi vairākas vēl uzlabojamas lietas, sākot jau ar iedzīvotāju apziņošanu par gaidāmajiem plūdiem, izmantojot sociālos tīklus un jelgavnieku populāro vietni jelgava.lv. “Te ir jautājums par cilvēku attieksmi – daudzi jau bija noguruši no regulārajiem dzeltenajiem un oranžajiem brīdinājumiem un tiem vairs īsti neticēja. Tie, kuri dzīvo tādās vietās, kas laiku pa laikam mēdz applūst, visu izdarīja laikus – gan mašīnas novietoja drošās vietās, gan govis aizveda prom, gan veica citus priekšdarbus. Tur tiešām visi visu zina. Taču tie, kurus šāda situācija agrāk nebija skārusi, neko pirms tam nedarīja. Mēs brīdinājām arī iestāžu vadītājus, lai iztīra pagrabus, jo tie var applūst, taču to neizdarīja gandrīz neviens. Acīmredzot turpmāk būs jārunā un jābiedē vēl nopietnāk, jo ar sekām cīnīties ir daudz grūtāk, nekā plūdiem sagatavoties iepriekš,” secina Jelgavas Digitālā centra vadītāja Ilze Āboliņa, kurai lielu daļu plūdu izraisītās ārkārtas situācijas smaguma nācās iznest uz saviem pleciem.

Nākamā atziņa – ārkārtas situācijā arī vietējā zvanu centrā 8787 ir jāpalielina operatoru skaits, kuri pieņem ziņojumus par problēmām. Jelgavas plūdu gadījumā smagākās stundas bijušas no rīta, kad cilvēki dienas gaismā beidzot ieraudzīja visus postījumus un steidza par tiem ziņot. “Tobrīd mēs fiziski nevarējām pieslēgt otru operatoru, taču tagad esam gudrāki – ir iespēja vajadzības gadījumā to izdarīt. Toties visiem, kas bija ziņojuši, mēs pārzvanījām un pārliecinājāmies, vai viss ir kārtībā.”

Vēl viena atziņa pēc plūdiem – nepieciešami droni, lai ilgstoši varētu monitorēt ūdens līmeni upēs. Stacionārie sensori var maldināt, piemēram, pērnajos plūdos tie rādījuši, ka upē ūdens līmenis krītas, taču tas nebūt nenozīmēja, ka briesmas būtu garām; gluži vienkārši upe bija izgājusi no krastiem un pārplūdinājusi apkaimi. Tādēļ ik pa pusstundai uz upēm sūtīti droni, lai redzētu, kāda ir patiesā situācija.

Plūdu laikā pārsteigusi dažu iedzīvotāju uzvedība. “Kad ielas jau bija applūdušas, daļa to uztvēra kā izklaidi – brauca ar SUP dēļiem, plunčājās, kopā ar maziem bērniem basām kājām bradāja pa ūdeni un taisīja selfijus. Jāsaprot, ka tas taču nav tīrs ūdens, tur ir ieplūdusi arī kanalizācija ar fekālijām un visu pārējo! Vēlāk zvanīju uz slimnīcu un prasīju, vai nav pieaudzis pacientu skaits. Protams, bija. Vēl viena lieta, ko sapratām, – kamēr es biju bez formastērpa, tikmēr varēju bļaut un aicināt cilvēkus nebradāt pa ūdeni, bet neviens to neņēma galvā. Īpaši dramatisks bija gadījums, ko redzējām novērošanas kamerā, – cilvēks ar mašīnu iebrauca dziļā ūdenī, auto noslāpa, viņš izkāpa ārā un… pazuda! Iekrita tieši kanalizācijas lūkā, kurai bija norauts vāks, taču to zem ūdens nevarēja redzēt. Kā viņš spēja izglābties, varu tikai pabrīnīties, jo mēs viņu vēl ilgi neatrastu. Bija noplūdis asinīm un ar lauztiem kauliem, taču ārā tika. Tādēļ mums ir vēl viena mācība – kanalizācijas lūku vākiem jābūt aprīkotiem ar sensoriem, lai mēs attālināti zinām, kas ar tiem notiek. Patlaban rakstām projektu finansējuma piesaistīšanai,” stāsta Ilze Āboliņa.

Vēl kāda atziņa no plūdu izraisītās krīzes – pašvaldību darbiniekiem jāmācās runāt ar masu medijiem, lai operatīvi informētu par notiekošo, taču neradītu lieku paniku. Tātad vajadzētu noorganizēt kursus, kuros atbildīgie darbinieki apgūtu atbilstīgas iemaņas. Kā saka Ilze Āboliņa, var jau smīkņāt par priekšniekiem, kuri zīmējas sociālajos tīklos, taču pirms pāris gadiem Jēkabpilī notikušie plūdi parādīja, ka soctīkli var būt spēcīgs instruments iedzīvotāju informēšanai. Proti, kad pašvaldības vadītājs personīgi sociālajos tīklos lika reportāžas no apdraudētajām vietām, kur notiek darbi krīzes likvidēšanai, cilvēki redzēja, ka nav atstāti likteņa varā un tiešām kaut kas tiek darīts.

Jēkabpils: “Esam iemācījušies šādas situācijas pieskatīt”

Ilzes Āboliņas pieminētais Jēkabpils pašvaldības pārstāvis, kurš 2023. gada lielo plūdu laikā tiešām regulāri sociālajos tīklos publicēja īsus videosižetus, informējot par situācijas attīstību, ir Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis. Tagad viņš teic, ka tik nopietnu plūdu draudu pilsētai vairs nav, jo ir nostiprināts dambis, kas pirms diviem gadiem izraisīja krīzes situāciju. Toreiz dambis nebija sasalis un vižņu masa ar ļoti augstu ūdens līmeni turējās tik ilgi, ka tas intensīva un nepārtraukta mitruma rezultātā sāka brukt.

Jēkabpils pašvaldībai pat nācās iedarbināt mehānismu iedzīvotāju evakuēšanai no plūdu apdraudētajām vietām. “Mēs nezinājām, vai ūdens līmenis necelsies vēl augstāk un dambis spēs to noturēt, tādēļ evakuējām visu Daugavas kreiso krastu. Tas notiek tā – noorganizējam autobusus un apziņojam mājas, kuru iedzīvotājiem nāksies evakuēties. Bijām jau sagatavojuši divas skolas, kur izvietot šos cilvēkus, taču lielākā daļa apmetās pie radiem vai draugiem, pašvaldības sagādāto pajumti izmantoja tikai daži,” atceras Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs. Starp citu, arī pērn Jelgavā tie iedzīvotāji, kuru mājas bija applūdušas, izmantoja iespēju kādu laiku padzīvot pie radiem vai paziņām, tādēļ vajadzība pēc speciāli ierīkotas apmešanās vietas neradās.

Jēkabpilī gan situācija bija nopietnāka, jo vajadzēja domāt arī par to, ka mājas, no kurām cilvēki evakuējās, ir jāapsargā. “Iesaistījās ne tikai policija, bet arī zemessargi. Ceļi tika nobloķēti, bet to māju iedzīvotājus, kuri negribēja evakuēties, brīdinājām, ka gadījumā, ja sāk skanēt sirēnas, lieta ir nopietna un tomēr nāksies pamest dzīvesvietu. Neviens svešs tur apkārt staigāt nevarēja. Bijām pat sagādājuši divas armijas amfībijas, kas palīdzēja nogādāt pārtiku cilvēkiem, kuri bija palikuši uz Sakas salas. Viena amfībija katram gadījumam dežurēja arī pilsētā. Ņemot vērā, ka dzīvojam pie ūdeņiem un zinām, kas ir plūdi, mums izveidota nodaļa, kas apgādāta gan ar laivām, gan kvadricikliem, gan sniega motocikliem. Esam iemācījušies šādas situācijas pieskatīt, bet cilvēki, kuri šeit dzīvo, pie tām jau pieraduši,” saka Raivis Ragainis. Arī jēkabpilieši situācijas uzraudzīšanai un ūdens līmeņa monitorēšanai izmantoja dronus, jo ne visur cilvēkam bija iespējams piekļūt, turklāt skats no gaisa ļauj labāk saprast kopējo ainu.

Kas un ko kompensē cietušajiem

Kad plūdi ir garām, jāķeras pie seku novēršanas – jāsatīra ielas, jāizsūknē ūdens no māju pagrabiem, jāžāvē ēkas un jāveic remontdarbi. Zinātāji teic, ka vecās mājas ir vieglāk izžāvēt un izkaltēt, jo tās būvētas pamatīgi, savukārt jaunajām var gadīties, ka vietā nāksies likt ūdens izskalotās rīģipša sienas. Sliktākā ir situācija, ja darīšana nevis ar pavasara plūdiem, bet gan ar lietavām, jo tad tiek izskalota arī kanalizācija un nepieciešami nopietnāki sakopšanas darbi.

Būtiskākais jautājums – kas par to visu maksā? Iespēju robežās kaut ko palīdzēt var pašvaldība, taču uz milzu summām te cerēt nav vērts. Piemēram, Jēkabpilī cietušo īpašumu saimnieki var saņemt līdz 3500 eiro pabalstu, ja plūdu laikā ūdens sniedzies pāri palodzei. Ja applūdusi tikai grīda vai ūdens bijis līdz palodzei, tad summas ir mazākas, taču kopā tik un tā salasās diezgan. Protams, ja māja pamatīgi applūdusi, tad ar pāris tūkstošiem vien remontam nekas daudz nebūs līdzēts un vajadzēs ieguldīt līdzekļus arī no savas kabatas. Raivis Ragainis saka: “Jārēķinās, ka dzīvojam tādā vietā pie ūdeņiem, tādēļ katram pašam vajadzētu padomāt par apdrošināšanu. Tiesa gan, apdrošinātāji pēc plūdiem uz nākamajiem gadiem vairs īsti negrib šādus īpašumus apdrošināt.”

Te nu vietā nākamais jautājums – kādēļ tad apdrošinātāji ir tik atturīgi pret īpašumu apdrošināšanu plūdu apdraudētās teritorijās? Lai saprastu šīs rezervētās attieksmes iemeslus, pietiek iepazīties ar skaitļiem par pagājušā gada lielo lietavu nodarītajiem postījumiem. Kā stāsta Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins, kopumā pēc tam saņemti ap 10 000 pieteikumu par apmēram 25 miljonu eiro atlīdzību par plūdos cietušām automašīnām, nekustamajiem īpašumiem un sējumiem. Pēc tam gan izraisījās diezgan karstas diskusijas starp apdrošināšanas kompānijām un klientiem par to, vai lietavu izraisītie plūdi ir pielīdzināmi biežāk piedzīvotajiem pavasara paliem, jo apdrošinātāji reizēm mēdza tos traktēt dažādi.

“Par automašīnu KASKO un applūdušajiem sējumiem vispār faktiski nebija nekādu diskusiju un viss tika samaksāts, taču par nekustamajiem īpašumiem gan reizēm bija diskusijas, jo te bija būtiski, cik plašs vai šaurs ir klientu izvēlētais apdrošināšana segums. Beigu beigās arī tiem klientiem, kuru apdrošināšanas segums bija šaurāks un īsti nesedza šādu plūdu veidu, lielākā daļa apdrošinātāju tomēr nāca pretī un izmaksāja vienreizējas labas gribas atlīdzības, kaut gan likums to īsti neprasa. Šādiem labās gribas maksājumiem katrs apdrošinātājs noteica kaut kādu limitu. Līdz ombudam pēc pagājušā gada lielās vētras nonākušas tikai apmēram desmit lietas, kurās nepieciešams šķīrējtiesas lēmums,” stāsta Jānis Abāšins.

Apdrošinātājiem nav tādas vienas vispārpieņemtas definīcijas, ko uzskatīt par plūdiem, kuru nodarītie zaudējumi jākompensē. Būtiski ir arī tas, kāda politika šajā jautājumā ir pārapdrošināšanas kompānijai, kurā savukārt ir apdrošināts pats apdrošinātājs. Klasiskā pieeja ir par plūdiem uzskatīt gadījumus, kad pavasaros pārplūst upes, savukārt lietavu izraisīti plūdi līdz šim bijuši salīdzinoši reti, tādēļ te var rasties domstarpības. Un vēl jau pastāv arī pazemes ūdeņu izraisītu plūdu risks, par ko diez vai daudzi ir aizdomājušies. Katra kompānija šos jautājumus var traktēt pēc saviem ieskatiem, tādēļ klientiem var tikai ieteikt pirms līguma noslēgšanas rūpīgi iepazīties ar piedāvātajiem noteikumiem un, ja kaut kas nav skaidrs, labāk lieku reizi pārprasīt.

Kādu apdrošināšanu pirkt, lai būtu pasargāts no visiem riskiem? Jānis Abāšins saka tā: “Īsā atbilde – jāpērk laba apdrošināšana, kurā iekļauti visi riski. Taču laba apdrošināšana arī labi maksās. Ja tā būs lētāka, tad jārēķinās ar kādiem ierobežojumiem. Apdrošināt visus iespējamos riskus ir diezgan dārgi, tādēļ cilvēki parasti izvēlas kaut kādu kompromisa risinājumu un apdrošina īpašumu tikai pret izplatītākajiem riskiem. Skaidrs, ka pirmajā vietā te ir apdrošināšana pret ugunsnelaimēm, savukārt plūdu riski ir mazāki, jo plūdi jau nemaz tik bieži nenotiek.”

Izņēmums ir pie ūdeņiem esošas vietas, kas mēdz applūst laiku pa laikam. Tajās dzīvojošajiem jārēķinās, ka viņi nav mīlētākie apdrošināšanas kompāniju klienti. Tas tomēr ir bizness, un skaidrs, ka gadījumā, ja apdrošinātājam katru pavasari būs jāmaksā kompensācija Daugavas malā esoša īpašuma saimniekam, apdrošinātājs nonāks mīnusos. Tādēļ apdrošinātāji cenšas savus riskus mazināt un līgumus ar plūdu riska zonas īpašumiem slēdz, pievienojot dažādus papildu nosacījumus, piemēram, līgumā iekļauj punktu, kas paredz, ka kompensāciju par plūdu nodarītajiem zaudējumiem var saņemt reizi piecos gados, nevis katru pavasari. Cits variants – piedāvāt būtiski dārgāku apdrošināšanu vai arī augstāku pašrisku. Piemēram, plūdu riska zonā esošam īpašumam apdrošināšanas pašrisks pret ugunsgrēku var būt pāris simtu, taču pret plūdiem – jau pāris tūkstošu eiro.

Šāds piegājiens nav raksturīgs tikai Latvijai vien. Abāšins piesauc Amerikas pieredzi: “Viens no pēdējā laika piemēriem ir Kalifornija, kur nesen bija lielie ugunsgrēki. Vēl pirms šīs nelaimes vairākas lielās apdrošināšanas kompānijas neuzņēmās risku apdrošināt nekustamos īpašumus šajā reģionā, īpaši jau vieglās mājas ar plānajām sienām, kas nodeg vienā rāvienā. Pēc nesenās katastrofas ir liels jautājums – cik apdrošinātāju vispār paliks Kalifornijā? Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai ar apdrošinātājiem sadarbotos arī pašvaldība un valsts. Lai būtu meliorācijas grāvji, lai funkcionētu ugunsdzēšanas ūdenstilpnes un tamlīdzīgi.”

Dzīve pie ūdens – skaisti, bet reizēm slapji

Kaut gan dzīvošana pie upes ir saistīta ar noteiktu applūšanas risku, ja vien neesi iekārtojies stāva krasta augstumā, tomēr skats uz ūdeņiem pats par sevi ir tāda vērtība, ka šo īpašumu cenas ir salīdzinoši augstas. Tie laiki, kad cilvēki būvēja mājas upju palienēs, jau ir garām, tagad vairums padomā par plūdu riskiem. Te spēkā ir vecumvecā patiesība – ja esi saposies pirkt nekustamo īpašumu pie ūdeņiem vai zemā vietā, tad brauc to skatīties pavasarī, lai saprastu, vai šī vieta neapplūst, un tā izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem nākotnē. Deviņdesmitajos gados, kad pie naudas tikuši ļaudis beidzot varēja īstenot savas neprātīgākās iedomas, šo ieteikumu ignorējot, šur un tur sabūvēja mājas, kas vēlāk ik pēc pāris gadiem nonāca pārdošanā, līdz beigu beigās iemantoja tik nelāgu slavu kā regulāri applūstošas, ka vaļā no tām vairs nebija iespējams tikt. Tagad cilvēki kļuvuši apdomīgāki, turklāt pieejamas applūstošo teritoriju kartes. Un galu galā banka var vienkārši nedot kredītu, ja redzēs, ka esat saposušies būvēt māju prognozējama dīķa pašā viducī.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Plūdi nāk. Vai esam tiem gatavi?" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.