Ciemos pie Labanovsku ģimenes, kas Brantu pagastā jau gadiem gatavo gardās un veselīgās “Birzī” sulas un sīrupus
Pavasaris ir klāt, un daba pēc ziemas atmostas ar dāsnām veltēm – bērzu un kļavu sulām, kuras sniedz gan veldzi, gan ir veselīgas. Smiltenes novada Brantu pagastā jau 13 gadus darbojas SIA “Kainaiži”, kur ar zīmolu “Birzī” top gan sulas, gan dabiski sīrupi, arī kas stiprāks, gan arī pasaulē pirmais sulu koku parks.
To visu veic Labanovsku ģimene – Līvija Letīcija un Ervins, kuriem šeit pieder apmēram 37 hektāri zemes un jaunas idejas aug kā sēnes pēc lietus. Pēc izglītības viņi ir no pavisam citām jomām, Līvija ir angļu filoloģe, Ervins – politologs.
No tirdziņiem līdz lielveikaliem
“Viss sākās ar dzirkstošajām bērzu sulām, jo vīra vecāki tās uzglabāja mazliet citādāk nekā pierasts. Katrā ģimenē ir savas iestrādes un bērnības garšas asociācijas,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Līvija. Parasti izmanto upeņu zariņus un pievieno rozīnes, bet Ervina vecāki bērzu sulas uzglabāja, klāt pieliekot piparmētru lapiņas un mazliet cukura.
Galarezultātā sanāca ļoti baudāms sausi skābs bezalkoholisks šampanieša dzēriens. Labanovski sāka ar šādi darinātu dzirkstošo bērzu sulu un soli pa solim attīstījās tālāk, iesāka mazajidzemeos tirdziņos, un lieliski aizgāja.
“Esam auguši un tagad gan Latvijā, gan Baltijas valstīs esam lielākie bērzu sulu piegādātāji “Rimi” ķēdei, tirgojam arī citos veikalos. Kamēr pieturas vēss laiks, sūtam ar pakomātu starpniecību, un pieprasījums ir ļoti liels, ne tikai no Rīgas, arī Latgales un citiem novadiem,” lepojas Līvija un aicina mūs aplūkot pasaulē pirmo sulu koku parku.
Koki no pasaules malu malām
“Mums ir trīs atvases, un parks ir Ervina ceturtais bērns. Viņš regulāri šurp nāk un vēro iestādītās dažādas koku sugas, savāktas no visas pasaules. Vai vispār Latvijas vidē un svārstīgajā gaisa temperatūrā tās spēs pārziemot? Parkā aug vairāk nekā 30 dažādu koku sugu, pārsvarā gan bērzi un kļavas,” atklāj saimniece.
Tas ir ilgtermiņa projekts ar domu – no dabas tiek ņemta koku sula, bet līdzsvaram stāda jaunus. Nākotnē parks būs brīvi pieejama atpūtas vieta, varēs atbraukt, paskatīties, uzzināt kaut ko jaunu, pastaigāties, pabaudīt dabu.
“Katru gadu mēs stādām jaunus kļavu, bērzu, valriekstu, dižskābaržu veidus, no kuriem kādreiz varētu tecināt sulas. Tas ir sava veida eksperiments, bet nezinu, vai mūsu dzīves laikā paši varēsim pagaršot, salīdzināt un arī viesiem pasniegt dažādu koku sulas, kuras diezgan būtiski atšķiras. Piemēram, dažiem kļavu veidiem atšķirība ir cukura daudzumā un nedaudz garšā,” teic Ervins.
Šeit aug Amerikas dzeltenais bērzs, saukts par kapara bērzu. Pērn Ervins bija Aļaskā, kur ir sadarbības partneris, pagaršoja tā sulu un sīrupu – ļoti līdzīgi parastajam bērzam, bet ir atšķirīgas nianses. Arī no valrieksta, izrādās, iegūst sulu, un šeit ir sešas šķirnes. Vēl nav pamēģināta dižskābarža sula, parkā aug arī Kanādas kļavas, dēvētas par cukura kļavām, Ķīnas zaļmizas kļavas, Himalaju bērzi, kas ir pilnīgi balti, ar baltu koksni.
Sula pat no valrieksta
Labanovski lasījuši, ka visvairāk sulu iegūst no melnā valrieksta koka. “Mūsējais vēl par mazu sulas tecināšanai, droši vien augs ļoti lēni, jo tradicionāli aug siltākā klimatā. Latvijā ir diezgan daudz parasto, grieķu valriekstu, mēs stādus ieguvām no paziņas, kuram ir sena audze no pirmās brīvvalsts laikiem, kuru kāds entuziasts bija sastādījis. Pavasarī tur urbām, un sulas tek. Diezgan maz, nedaudz zelta piles, bet interesanta garša. Salduma ziņā nedaudz līdzinās kļavas sulai, bet ja, piemēram, apēdat riekstus, mutē ir nedaudz savelkoša sajūta. Tāda pati ir pēc valrieksta sulas baudīšanas,” atklāj Ervins.
Atšķirībā no bērza un kļavas valrieksta sula ļoti ilgi uzglabājas svaiga un nesarūgst, klāt ir antiseptiskas vielas, kuras neļauj attīstīties baktērijām. Arī var saraudzēt, tikai tas prasa ilgāku laiku.
Var izspiest pat no vīnogulāja
Par dižskābardi zināms teorētiskā līmenī – izmantojot vaakumpumpi, kad sulu sezona ir kļavai, var iztecināt arī šim kokam, bet vēl nav izmēģināts. “Kanādā mums ir paziņas, kuri šīs sulas ik pa brīdim iztecina, gan ļoti mazā apjomā. Zinu arī, ka no vīnogulāja tek sulas, bet tajās vispār nav klāt cukura, ir sāļas,” Ervins dalās savos atklājumos.
Bērzu un arī kļavu sulas nav nekas jauns, bet viņš ir apzinājis jau vismaz 250 potenciālos parka iemītniekus: “Stādus dabūt arī vairs nav tik vienkārši. Ik pa laikam pasūtām sēklas, bet ar to ir ļoti grūti, un visai mazs procents beigās sadīgst.”
Parka veidošana ir publisks pasākums, katru gadu maijā notiek liela talka, kad tiek sarūpēti stādi. Lūgums ir katram talkotājam ņemt līdzi lāpstu, ja ir tāda iespēja. Katrs savam iestādītajam kokam dod vārdu, kļūstot par krustvecāku. Parka vidū atrodas dabas koncertzāle, un jau vairākus gadus talkas laikā ciemos ierodas un koncertē klasiskās instrumentālās mūzikas izpildītāji.
Ervins vēl parāda pie dīķa izveidoto čagu audzētavu. Šī ir piepe, kas aug tikai uz bērziem, medicīniski ļoti spēcīga un noderīga. “Mēs sastādījām micēliju, kas gan ir grūti ieaudzējams, bet tur arī čaga dabiski iemetās un aug. Arī ko tādu mēģinām ap kokiem veidot.”
Cukura māja sīrupu krāsnīm
Noder arī lapas, tās izmanto gan produktu iesaiņošanai, gan garšai. “Ir stiprais dzēriens, degvīns, kur mēs pēc džina metodes, no sulas darinot brāgu, dzenam cauri bērzu lapām. No bērza var iegūt vēl daudz ko, ne tikai koksni un sulas. Kopā ar zinātniekiem būtu ļoti interesanti sākt selekcionēt bērzus, nevis koksnei, bet cukuram. Piemēram, Kanādā ir selekcionēta kļava, kas satur līdz astoņiem procentiem cukura. Latvijas kļavā ir divi procenti, bet parastajā Kanādas – četri,” noskaidrojis Ervins.
Tālāk mūs aicina uz cukura māju. “Kad mēs sākām darboties ar šo biznesu, sapratām, ka dzirkstošās bērzu sulas ir, bet ko vēl darīt? Ar vienu produktu vien neuztaisīsi biznesu. Pamēģinājām tvaicēt kļavu un bērzu sīrupu un sākumā to darījām mājā, bet pavasarī pilnīgs murgs – tvaiku mākoņi ceļas gaisā, viss sāk pelēt. Tad mums bija pirmais nopietnais pirkums – Kanādā dizainēta speciāla sīrupa vārāmā krāsns.”
“Bērza un kļavas sulas kādu brīdi tek vienā laikā, un, tā kā sīrupus var iztvaicēt tikai no svaigām sulām, radās vajadzība pēc divām šādām iekārtām. Otru pasūtīja skārdniekiem, pavisam vienkāršu,” turpina Līvija.
Litram sīrupa 120 litru sulas
Tagad jau top ne tikai kļavu un bērzu, bet arī ābolu un bumbieru sīrupi, pat ceriņu, vīgriežu, pieneņu sīrupi, bijuši arī no ugunspuķēm un madarām. Lai iegūtu litru bērzu sīrupa, vajag 120 litrus svaigas sulas. Līdzko tā sāk ierūgt, cukurs pazūd.
Viens no zīmola “Birzī” ražojumiem ir stiprais balzams, ierobežotā apjomā, jo pašizmaksa ir diezgan dārga. “No bērzu sulas tiek raudzēts degvīns, šķaidīts ar svaigu bērzu sulu, klāt sīrups un visādas sastāvdaļas. Gadā top apmēram 1000 balzama pudeles, katru numurējam. Tas ir arī īpaši iepakots, kad iepakojumu atver, haotiski izbirst bērzu lapas. Tā ir kā savdabīga galda uzklāšana, un var eleganti pasniegt. Sastāvdaļas ir mūsu noslēpums, bet vairāk nekā 90 procenti – no bērza,” teic Līvija.
Un vai paši daudz sulas lieto? “Par maz! Mums ir tāpat kā slavenajā teicienā par kurpnieku bez kurpēm. Klasika – uz galda sulas krūzes nav, aiz loga visi koki pilni. Taču vienmēr paši sevi bakstām un par to atgādinām,” pasmaida Līvija.
Lēnām, kopā ar dabu
Atšķirībā no Kanādas kļavu sulas industrijas Latvijā par tādu vērienu runāt nevar, bet potenciāls ir, kā saka Ervins, varam visu pasauli padzirdīt. Labanovski mēģina iziet uz eksporta tirgiem, nedaudz sūta uz Ķīnu, Itāliju, Beļģijas un Nīderlandes SPA centriem, notiek sadarbība ar vienu Aļaskas kompāniju, kas pēc “Birzī” receptēm darina bērzu sulas.
“Tas viss gan notiek ļoti lēni, un varētu salīdzināt ar procesu, cik lēni aug koks. Tas ir pilnīgā pretrunā mūsdienu pasaulei, kur viss notiek ātri. Visa mūsu pieeja ir lēna. Kaut kur reizēm tas rada stresu un gribas ātrāk. Otrs – tas veicina pacietību, pašam tas ritms salāgojas, ir veselīgāks,” teic Ervins.
Līvija piebilst: “Viss, ko mēs šeit darām, ir absolūtā mijiedarbībā ar dabu. Kāda daba kuru gadu ir, ar tādu jārēķinās. Piemēram, pērn Lieldienās uznāca milzīgs trakums ar 27 grādu karstumu. Līdzko izplaukst lapas, mēs vairs nevaram vākt bērzu sulas, tās jau no koka ārā nāk raudzētas.”
Tad nu viņi mēģina saprast, kā pēc iespējas izmantot visu, lai nav vienkārši jāizgāž laukā. Tagad Labanovski piedāvā “Rimi” arī raudzētas bērzu sulas, jo sapratuši, ka daļa klientu pērk tikai otrajā sezonas pusē, kad tās kļūst skābas, jo tā ir viņu garša. “Tā mums visu gadu ir pavisam parasta raudzēta bērzu sula bez jebkādam piedevām, un cilvēkiem garšo. Raudzētas bērzu sulas arī saglabā visu vērtību, baktērijas,” skaidro Līvija.
Ervins teic: “Lasīju rakstu, ka bērzu sulas neatšķiras no avota ūdens. Tā nav taisnība, un man uzreiz jautājums: vai varat saraudzēt avota ūdeni? Protams, ka nevar. Līdz ar to bērzu sulā galvenā vērtība ir tās dzīvās baktērijas. Ja pasterizē, nekas no tā vairs nesaglabājas.”
Un vēl viena vērtība ir pašu padarītais. Ervins uzsver: “Īstā māksla ir atrast savu hobiju un padarīt to par darbu. Tas mums ir dzīvesstils, bet bez mīlestības un patikšanas šo darbu nevar veikt. Tīri klasiski mēs naudu varētu citur nopelnīt vairāk, bet jautājums – kāpēc? Ja vari būt vidē, kas tev patīk, ir interesanta, tad tā ir pievienotā vērtība.”
Ervina Labanovska padomi, ja vēlaties tecināt sulu
* Vispirms jāatrod labs koks – gana liels, kuru nevar aptvert ar rokām, paša īpašumā vai sarunājot ar meža īpašnieku. Svešā kokā gan nedrīkst urbt.
* Iesaku iegādāties pareiza izmēra speciālu tapu, vislabāk septiņus milimetrus. Tā nav kaitīga, pats koks caurumu pēc tam aiztaisa ciet. Ja urbuma vieta ir lielāka, kokam pēc tam jācīnās ar pāridarījumu.
* Kļavām jau janvārī var sākt tecēt sulas. Jāskatās, lai būtu atkusnis, tad kļavas sāk dzīt, un tā iespējams pat desmit reizes sezonā – aizmigt, pamosties, aizmigt, pamosties. Cik ilgi kļavu sulu var tecināt, atkarīgs no laika apstākļiem, bet man allaž pārklājas – vienu nedēļu bērzi, otru kļavas.
* Mazi knifiņi par kļavām: sākumā, kad ieurbj, tas jādara dienvidu pusē, jo tur ātrāk atkūst un sāk tecēt sula. Vēlais urbums labāks ir ziemeļu pusē, tas ne tik ātri bojājas. Urbuma augstumam neesam ievērojuši īpašu starpību. Tikai, ja augstāk urbj, ir lielāka iespēja ka vējš nopūš trauku. No stabilitātes viedokļa labāk, ja urbj zemāk.
* Mēs pārejam uz spainīšiem, jo tos nevar nopūst un nekas neizduras cauri, kas reizēm notiek ar maisiem. Noteikti jātecina pārtikai piemērotos traukos. Ja plastmasas, tad tā ir pārtikai sertificētā. Var kā senos laikos arī koka traukos, bet šis materiāls nav tik sterils, sulas var ātrāk sākt rūgt.
* Kad beidz tecināt, izņem tapu, un koks pats tiek galā. Kanādā kļavas, no kurām ilgstoši tecinātas sulas, uzskata par īpaši vērtīgām. Koks, aiztaisot tapas vietu, izveido savdabīgu ornamentu, kuru izmanto galdniecībā.
Ticējums
25. martā, Kazimira dienā, atgriežas cīruļi un kļavām sāk tecēt sula.
