Kam jābūt 72 stundu somā? Īsais ieskats ēdienkartē

Runājot par X stundu, bieži vien tiek pieminēta 72 stundu soma – tātad mantu kopums, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu trīs dienas dzīvot autonomā režīmā, iztiekot bez palīdzības no malas. Viens no svarīgākajiem punktiem, sastādot šo nepieciešamo lietu sarakstu, ir pārtika. Diez vai kāds vēlēsies trīs dienas dzīvot bez ēšanas, tādēļ somā jāliek kaut kādi pārtikas produkti. Jautājums tikai – kādi?

Mācāmies no militāristiem

Par ēdmaņas kaudzēm visām gaumēm varam aizmirst, jo ir viens būtisks ierobežojošs faktors – somas svars. Pašam vien šo somu nāksies nest, un, ja piekrausi to pilnu ar konserviem, sviestmaizēm un žāvētām desām, tad nepietiks vietas ūdens pudelēm, nemaz nerunājot par to, ka ar 40 kilogramus smagu nešļavu nekur tālu neaiziesi. Tātad jādomā par vietas un svara ekonomiju.

Viens no pašsaprotamākajiem risinājumiem pārtikas ziņā, protams, ir konservi, jo tie nebojājas. Gatavojoties krīzes situācijai, tos vari pastāvīgi turēt plauktā pa ķērienam vai pat jau somā – tiem vairākus gadus nekas nenotiks. Taču klasiskajiem konserviem ir viens trūkums – svars. Vidēji gaļas vai zivju konservu kārba sver 200–250 gramus. Ja pieņemam, ka dienā ir trīs ēdienreizes, tad katrā vajadzētu pa konservu kārbai, tātad vienā dienā sanāk vismaz 600 grami, bet trijās – jau tuvu pie pusotra kilograma. Taču plikus konservus diez vai ar karoti leksēsi, vajadzētu arī maizi, vai ne? Var jau uz dažām dienām iejusties Ļeņingradas blokādes upura ādā, kur cilvēkiem nācās iztikt ar 150 gramiem maizes dienā (un nekādu konservu!), taču, ja vēlies ēst cilvēcīgi, tad vajadzēs vismaz vienu maizes klaipu uz trim dienām, bet tie ir vēl 600 grami. Turklāt maize somā aizņem diezgan daudz vietas, un tas attiecas arī uz gadījumu, ja svara ekonomijas dēļ izvēlēsies sausiņus.

Tādēļ labāks risinājums ir tūristiem vai militāristiem domātā speciālā pārtika. Ja ielūkosimies dažādu valstu, arī Latvijas, karavīru sausās pārtikas komplektos, tad tur atradīsim jau gatavus ēdienus, ko var uzsildīt ar īpašu sildelementu palīdzību. Ideāli, ja kaut kur var dabūt jau sagatavotus šādus armijas pārtikas komplektus, jo tajos ir viss, kas vien vajadzīgs pusdienām: sākot no pamatēdiena un beidzot ar šokolādi un košļājamo gumiju. Taču problēma ir tā, ka armijas sausās pārtikas devas nav domātas tirdzniecībai un tādēļ veikalā tās īsti nenopirksi. Teju vai vienīgais variants ir pasūtīt dažādos interneta veikalos, kas specializējas tūristiem domātas pārtikas tirdzniecībā, un varam tikai minēt, pa kādiem ceļiem tiek arī pie armijas pārtikas devām. Taču tas būs dārgi, jo, piemēram, ASV armijas MRE (meal ready to eat) viens komplekts maksā no 20 dolāriem uz augšu plus vēl pasta izdevumi. Tomēr idejas 72 stundu somai no armijas uzturdevu paciņām mēs varam pasmelties.

Sautējums un sildelements

Ja atveram Latvijas armijas sausās pārtikas devu, tad tajā bez vakuumā iepakotas rupjmaizes, šķīstošās kafijas, žāvētām ogām un citiem niekiem atradīsim tepat, dzimtenē, ražotu ātri pagatavojamas maltītes iepakojumu. Tādus militāristiem piegādā uzņēmums Kronis – tas pats, kas ražo veikalos nopērkamās burciņu un paciņu zupas, kā arī citus konservētus pārtikas produktus. Armiju Kronis apgādā ar ātri pagatavojamiem ēdieniem, ko lauka apstākļos var uzsildīt ar īpaša sildelementa palīdzību. Ņemam, piemēram, iepakojumu, kurā ir sautējums ar vistas gaļu, atveram atsevišķi nopērkamu sildelementa paciņu (izmēru ziņā tas atbilst ēdiena iepakojumam), ieliekam tajā neatvērtu ēdiena paciņu un atbilstoši komplektā iekļautajai instrukcijai ielejam apmēram 50 mililitrus ūdeni. Ūdenim saskaroties ar sildelementa reaģentu, sākas ķīmiska reakcija, kas izraisa sasilšanu. Iznākumā pēc kādām desmit minūtēm varam ņemt sautējuma paku no sildelementa iepakojuma ārā, atvērt – un mums ir siltas pusdienas!

Pieejami ir dažādi ēdienu veidi, piemēram, rīsi ar malto gaļu, liellopu gulašs un makaroni ar Boloņas mērci. Vegāni gan laikam ir apdalīti... Maksā viena šāda ātri pagatavojamā ēdiena paciņa apmēram piecus eiro, daudz vietas neaizņem un ir uzglabājama ilgu laiku. Sildelementi jāpērk atsevišķi, tie maksā 2–3 eiro gabalā un ir domāti vienreizējai lietošanai. Vienīgais nosacītais trūkums ir svars, jo viena paciņa sver 380 gramus. Pat ja pieņemam, ka šis ēdiens ir gana sātīgs, lai mēģinātu iztikt ar divām ēdienreizēm, tik un tā sanāk līdzi stiept vismaz 2,3 kilogramus. Vai 3,4 kilogramus, ja rēķināmies ar trim ēdienreizēm dienā.

360 grami no 65 gramiem

Ja spiežam uz svara ekonomiju, tad ir vēl viens tūristu vidū visai populārs variants – liofilizēta jeb sublimēta pārtika. Vienkāršā valodā sakot, tā ir sausā pārtika, kas pagatavota pēc īpašas tehnoloģijas, ēdiena sastāvdaļas kaltējot un sasaldējot. Būtībā tā tehnoloģija, kas sākotnēji radīta astronautu vajadzībām. Tās lielākais pluss ir iespēja ātri pagatavojamās pārtikas devu padarīt ārkārtīgi vieglu, piemēram, viena porcija gaļas sautējuma koncentrāta veidā sver tikai 65 gramus. Tātad viegli sarēķināt, ka trim dienām, katrā pagatavojot pa trim maltītēm, līdzi jānes pārtikas paciņas tikai nepilnu 600 gramu kopsvarā. Otrs lielais pluss – vienkārša pagatavošana. Te nevajag nekādu sildelementu, pietiek paciņas saturam pieliet mazliet karsta ūdens, var arī no līdzi paņemtā termosa – un gatavs! Turklāt ēdiens iznāk tiešām garšīgs, nezinātājs pat nepateiks, ka tas nav pagatavots virtuvē, bet gan lauka apstākļos. Nekādu konservantu, starp citu, te nav. Glabāšanas ilgums – vismaz seši gadi.

Taču ir arī viens mīnuss – tā ir cena. Ņemot vērā tehnoloģijas īpatnības, galarezultāts ir diezgan dārgs – viena porcija maksā no pieciem eiro uz augšu, līdz pat kādiem desmit eiro, atkarībā no ēdiena. Labā ziņa ir tā, ka šāda veida pārtiku ražo arī tepat, Latvijā, Salaspils uzņēmums Good Mood Meals. Sākotnēji tas specializējies pārtikas komplektu sagatavošanā Latvijas armijas vajadzībām, bet nesen iegādājies iekārtas, kas ļauj ražot liofilizētu jeb sublimētu pārtiku. “Šī tehnoloģija ļauj ēdienu atbrīvot no ūdens, taču saglabā tam pilnīgi neskartas šūnas, kas savukārt ļauj saglabāt gan uzturvērtību, gan garšas īpatnības. Ievērojot visas ražošanas tehnoloģiskās prasības, šis produkts ir drošs un ilgi glabājams,” saka uzņēmuma vadītāja Oņega Circene.

Prātā uzreiz nāk salīdzinājums ar visiem zināmajām Rollton zupas paciņām, ko arī pagatavo, uzlejot karstu ūdeni, taču tas tad arī ir vienīgais vienojošais faktors, jo garšas īpašību, kaloriju un veselīguma ziņā roltons ne tuvu nestāv liofilizētajai pārtikai. Turklāt Good Mood Meals ar savu produkciju pretendē uz armijas apgādi, tādēļ te viss ir pagatavots atbilstoši NATO standartiem – kādām barības vielām jābūt katrā paciņā, cik kalorijām un tā tālāk. Oņega Circene skaidro, kādēļ pēc šādas tehnoloģijas gatavotais ēdiens ir salīdzinoši dārgs: “Ja mēs sublimatorā ieliekam 200 kilogramus mitra produkta, tad iegūstam piecas reizes mazāk gatavā produkta. Ja runājam par gaļu, tad vispirms mums tā ir jāpagatavo atbilstoši receptei, un jau šajā procesā tā zaudē 40 procentus sākotnējā svara. Bet sublimācijas procesā svars samazinās vēl trīs reizes.” Tātad no liela daudzuma gaļas beigās iznāk diezgan niecīgs “sausais atlikums”, šoreiz vārda tiešā nozīmē. Un gaļa vēl pat nav pats dārgākais produkts sublimācijai; vēl trakāk ir ar āboliem – to sublimācija ir tik “produktietilpīga”, ka galarezultātā iegūtie āboli maksā ap 200 eiro kilogramā.

Receptes ir izstrādātas sadarbībā ar Lauksaimniecības universitātes Pārtikas fakultāti, arī gandrīz visas ēdienu sastāvdaļas ir pirktas no vietējiem ražotājiem, tādēļ var teikt, ka šis ir tīrs Latvijas produkts. Starp citu, uzņēmums piedāvā jau sagatavotus 72 stundu pārtikas komplektus, kuros bez astoņu ēdienu paciņām iekļauta arī kafija, tēja, rozīnes, grauzdētas pupas, rudzu maize vakuuma iepakojumā un šokolāde – to visu var nopirkt kompānijas interneta veikalā. Ak, jā, ir arī pārtikas paciņas vegāniem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "72 stundu virtuve" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".