"Man ļoti patīk dejot!" grupas "100Debija" talismans Jānis Zlidnis par deviņdesmitajiem, atgriešanos un zosādu uz skatuves

Viņš - grupas "100Debija" pats pirmais dejotājs, nu jau 55 gadus vecais Jānis Zlidnis, ko dēvē arī par "100Debijas" talismanu. Kas tad ir šis Jānis Zlidnis, par kuru publika sajūsminājās pirms 30 gadiem un ir stāvā sajūsmā arī tagad?

Dejo, kā māk

Viss sākās pirms 35 gadiem – 1990. gadā, kad Zlidnis no dienesta padomju armijā atgriezās dzimtajā Lielvārdē, kur tieši tad dīdžeja karjeru uzsāka Agris Semēvics. “Uz diskotēkām sāku iet jau no 16 gadu vecuma – nedēļas nogalēs doties uz Lielvārdes disenēm man bija kā ticīgajam iet uz baznīcu. Tad kaut kādā veidā iemanījos dejot citādi nekā visi pārējie,” žurnālam "Kas Jauns" skaidro Jānis, sakot, ka Semēvics viņu ievērojis savos "Ēnu deju" festivālos: “Viņš bija pirmais, kas organizēja šos ēnu deju konkursus. Uz skatuves bija ekrāns, aiz tā prožektors, un kāds dejo, bet skatītāji dejotāja kustības redz kā ēnu. Un šajos pirmajos ēnu deju festivālos arī uzvarēju. Bet man pašam bija jāizdomā deju kustības, lai neizskatītos stulbi, jo toreiz taču nebija ne horeogrāfu, ne deju skolotāju! Nebiju profesionālis, dejoju, kā mācēju.”

Reiz pēc vienas šādas disenes pie Jāņa pienācis Semēvics un stāstījis, ka viņam kopā ar Aizkraukles dīdžeju Modri Skaistkalnu top kopīgs deju mūzikas projekts, ko saukšot par "100Debiju", un viņiem nepieciešams kāds dejotājs. “Agris iedeva noklausīties kaseti, kurā bija ierakstītas viņu pirmo gabalu demo versijas. Man tā mūzika uzreiz iepatikās. Vispār jau šķiet, ka Modris Skaistkalns ir ģēnijs, jo radījis mūziku, kas vēl tagad ir populāra. Lūk, tā es kļuvu par grupas dejotāju,” atceras Jānis.

Mantanas atgriešanās

Jānis bija grupas pirmais dejotājs, pēc gada gan aizgāja, jo sāka strādāt par bārmeni un vairs nevarēja atļauties teju katru vakaru braukt uz koncertiem. Viņa vietā sāka dejot meitenes – Sandra Bārtniece, māsas Agneses un Marta Grases –, puišu deju grupa, no kuriem vēlāk tapa grupa "Mixeri", bet Zlidnis, kā žurnālam "Kas Jauns" atzīst Agris Semēvics: “Pazuda no apvāršņa uz 30 gadiem.”

“Nekur nebiju pazudis. Vienkārši man bija savs darbs, strādāju bāros, pēc tam arī uzņēmējdarbība...” atbild Jānis, kurš "100Debijā" atgriezās pirms trim gadiem, kad grupa pēc 20 gadu radošās darbības pauzes Lielvārdē sarīkoja atkalredzēšanās koncertu: “Šos gadus ar Agri īpaši nekomunicējām, līdz viņš pēkšņi man piezvanīja. Vaicāja, vai vēl varu padejot? Protams, ka varu! Biju pat mazliet šokēts par šādu jautājumu, jo visus šos gadus gāju uz klubiņiem, lai padejotu. Vienkārši man ļoti patīk dejot! Gāju uz "Bbāru" – lai nevis iedzertu, bet dejotu. Gāju vai nu ar sievu, vai viens un vienkārši kārtīgi izdejojos. Man tā ir kā narkotika. Ir cilvēki, kas makšķerē un tā aizmirst par visu, kas apkārt, man tāda ir dejošana.”

“Es nodarbojos ar sportu, divreiz nedēļā eju uz sporta zāli, uzturu sevi formā. Man ļoti gribas, lai mani sievietes novērtē kā cilvēku, kurš labi izskatās. Man gribas, lai pēc manis kaut kas paliek, lai ar mani lepojas mani bērni,” teic "100Debijas" talismans, piebilstot: “Tagad grupas koncertos man jādejo trīs vai četras dziesmas, katra no tām ilgst trīs līdz četras minūtes. Vai zināt, kāpēc boksā raunds ilgst trīs minūtes? Tāpēc, ka pēc trim minūtēm bokseri ir tik fiziski noguruši, ka bez atpūtas mirkļa nespētu vairs pakustēties. Bet tas, ko es šajās dziesmās daru uz skatuves, 55 gadu vecumā nodejot ar tādu jaudu... Pat nezinu, cik augstu man uzkāpj pulss.”

Vai par to, ka ar savu īpašo dejošanas stilu Jānis uzreiz bija pamanāms un diskotēkās izcēlās, viņš toreiz “pa muti nedabūja”? “Nē! Ne reizi! Es pats par to esmu aizdomājies – kāpēc nē. Man šķiet, ka cilvēkiem patīk, kā es dejoju. Toreiz jau Latvijā bija tikai pāris cilvēku, kas tā mācēja. Protams, ir bijuši gadījumi, kad kāds jautājis, ko esmu salietojies, ko tā zīmējos. Bet tas vairāk bija Rīgā. Lielvārdē, Ogrē par mani neviens nebrīnījās, visi jau zināja – tas ir Mantana!” atbild Jānis un izstāsta, kāpēc viņam ir šāda iesauka: “90. gadu vidū strādāju par bārmeni Vecrīgas krogā "Ala", virs kura bija veikals "Mantana". Un, ja kāds saka “tas ir baigi kruta!”, man tā vietā bija iegājies teiciens: “Tas ir mantana!” Man tas jau bija automātiski, līdz kāds draugs tā arī sāka mani uzrunāt – par Mantanu. Lūk, tā arī šī iesauka aizgāja. Vēl tagad šad tad mani kāds sauc par Mantanu. Un tas ir ļoti forši, ka nu varu darīt to pašu, ko toreiz, pirms 30 gadiem. Mans mērķis ir parādīt cilvēkiem, ka nevajag bīties darīt kaut ko ku-kū. Jo es daru ku-kū lietas! Kā tad citādi to nosaukt – vecs bārdains onkulis bliež vaļā jocīgas deju kustības! Bet es to ļoti izbaudu, pašam zosāda metas no tā, ko daru. Man nevajag, lai man par to maksātu, man patiešām to ļoti, ļoti patīk darīt.”