"Tā bija Dieva dāvana, ka nokļuvu "Čikāgas piecīšos"!" - Janīna Ankipāne grupā dzied jau kopš sešdesmitajiem

Beidzamajos gados viņa Latvijā ir ļoti reti, bet nesen ieradās dzimtenē, lai uzstātos "Čikāgas piecīšu" mūziķa Armanda Birkena koncertos "Mūsu mīlestība", kas ir viņa atvadas skatuvei. Pie reizes Janīna aizveda vīru uz savām tēva mājām un arī atrada laiku sarunai ar žurnālu "Kas Jauns".

Uzauga Amerikā

Janīna Ankipāne pirms sarunas atzīst, ka beidzamajos gados reti sanācis satikties ar latviešiem un runāt latviski, tāpēc jāpiedomā pie vārdiem, ko teikt. “Manā pilsētiņā Sentluisā pie Misisipi upes daži latvieši vēl palikuši, taču viņi visi ir jau manu gadu – pāri 80. Tiekamies labi ja reizi mēnesī,” skaidro dziedātāja.

Janīna Ankipāne piedzima 1943. gada 10. janvārī Latgales pusē, Bērzgalē. Taču savu dzimto sētu un Latviju pat īsti neiepazina, jo jau nākamajā gadā, kad vācu okupētajai Latvijai uzbruka Padomju armija, ģimene devās bēgļu gaitās. “Man tad bija tikai seši mēneši. Māsa pat sarakstīja mazu grāmatiņu par tiem laikiem. Viņai bija 15 gadi, kad devāmies prom. Tas brauciens bija ļoti grūts – atstāt visu un doties uz Vāciju. Kā sapratu, mēs ar vilcieniem tikām līdz mazai Vācijas pilsētai. Tur bija bēgļu nometne, kur cilvēki no Amerikas sponsorēja ģimenes, lai viņas nonāktu ASV, palīdzēja bēgļiem atrast darbu. Arī mūs šādi paņēma viens profesors no Sentluisas Universitātes. Mans tēvs bija maiznieks, viņam Latgalē piederēja liela beķereja, tāpēc Amerikā nebija problēmu dabūt darbu. Viņu uzreiz pieņēma kā beķeri, un tā mēs sākām dzīvot ASV,” atceras Ankipāne.

Viņa Amerikā ieguva labu izglītību, studēja Sentluisas Universitātē psiholoģiju, pēc tam strādāja par klīniskās psiholoģijas speciālisti un rehabilitācijas padomnieci. “Tagad gan neesmu strādājusi jau kādus 20 gadus. Dzīvoju mierīgi, vīrs naudu pelna,” pasmaida dziedātāja. Viņas vīrs Garijs Pouels ir būvinženieris, strādājis par būvuzraugu: “Viņš ir desmit gadu jaunāks par mani, nupat devās pensijā. Bet nekas, mums tagad būs laiks ceļot, satikties ar draugiem, atbraukt uz Latviju...”

Hipiju laiku blakne

Kā Janīna nonāca mūzikā? “Es biju... Nu kā viņus sauc? Hipijs!” attrauc Janīna un šķelmīgi smejas. “Sešdesmitajos gados Amerikā hipiju kustība bija ļoti populāra, visi kopā muzicēja, arī es iemācījos spēlēt ģitāru. Mēs ar puikām izveidojām mazu grupiņu, muzicējām krogā, un es dziedāju latviešu tautas dziesmu. Sagadījās, ka tobrīd tajā krogā bija viens latvietis, viņš pienāca pie manis un teica: “Hei, vai zini? Čikāgā ir tāda latviešu grupa, un viņiem vajag ekstra sievieti.” Un iedeva man Alberta Legzdiņa adresi. Pēc kāda laika Legzdiņš atbildēja uz manu vēstuli, un es braucu uz Čikāgu, nospēlēju pāris dziesmu, un viņš teica: “Nāc mūsu grupā!” Tā tas notika! Ja es nebūtu hipijs, ja nebūtu tajā krodziņā dziedājusi latviski, ja tur tobrīd nebūtu gadījies tas latvietis, tad man būtu izveidojusies pavisam cita dzīve!” prāto Ankipāne.

Vai pirmajās tikšanās reizēs ar "Čikāgas piecīšu" mūziķiem blondā hipiju meitene nebija satraukusies? “Stress bija tikai pirmajos koncertos uz skatuves. Bet tā – nepavisam nē! Viņi taču visu laiku nemitīgi jokoja, cits citu ķircināja, vilka uz zoba, mēs visu laiku smējāmies jau no pirmās satikšanās dienas. Mums visur caurcauri bija humors. Puiši arī mani izjokoja, taču es neapvainojos, devu pretī. Tas, ka biju grupā vienīgā sieviete, nenozīmēja, ka pret mani izturējās kaut kā īpaši. Viņi mani uztvēra kā vienu no grupas, viņiem bija vienalga – meitene vai puisis –, tāpat izjokoja.”

Janīna Ankipāne saka, pateicoties "Čikāgas piecīšiem", viņa izceļojusi visu pasauli – grupa uzstājusies Eiropā, Dienvidāfrikā, Austrālijā, Dienvidamerikā. Īpaši Janīnai atmiņā iespiedusies turneja Dienvidamerikā, kur grupa koncertēja Brazīlijā, Argentīnā un Venecuēlā. “Vienā no valstīm mūs šausmīgi apsargāja. Un pēc koncerta honorārā saņēmām koferi, pilnu ar naudu. Domājām, ka nu tik būsim bagātnieki, taču, konvertējot dolāros, tie bija kādi 20 dolāri,” smejas Janīna, nosakot: “Jā, tā bija Dieva dāvana, ka nokļuvu "Čikāgas piecīšos"! Vēl tagad nevaru saprast, kā man laimējās! Neticami, kā izmainījās mana dzīve, cik laba tā bija.”

Kādas ir attiecības ar Loriju Vudu?

Latvijā Janīna pirmo reizi kopš bērnības atkal ieradās 1989. gadā, kad "Čikāgas piecīši" uzstājās savā leģendārajā koncertā Mežaparkā. “Tas bija vienreizīgs brīdis. Es vēl tagad glabāju fotogrāfijas no tā koncerta, man mājās, istabā, kur lasu grāmatas, pie sienām ir visas šīs bildes,” atceras Janīna.

Šajā koncertā latviešu publika pirmo reizi iepazina arī jauno "Čikāgas piecīšu" solisti Loriju Vudu – jaunu, skaistu meiteni ar skanīgu balsi. Vai Janīna nebija greizsirdīga uz jauno grupas dalībnieci? “Taču nē! Viņa man palīdzēja dziedāt. Es pat biju priecīga, kad Lorija ienāca grupā! Arī tagad Lorija man palīdzēs dziedāt,” atbild Janīna, nosakot: “Protams, ka viņa uzreiz kļuva par "Čikāgas piecīšu" zvaigzni – jauna, skaista! Bet tas ir tikai normāli. Mums ir ļoti labas attiecības. No grupas vistuvākais draugs man bija Uldis Streips, taču nu viņš devies mūžībā. Kad esmu Čikāgā, vienmēr apciemoju Armandu Birkenu. Patiesībā viņš jau nedzīvo tālu, tikai piecu stundu braucienā no manas pilsētiņas.”