Šarmantā Laima Vaikule: "Dzīve notiek šodien!"

Šogad festivāls Laima RendezVous atkal atgriežas Jūrmalā. Vai varat pastāstīt, kā šo gadu laikā mainījusies festivāla būtība un “garša”? 
Liela starpība, kopš pirmā festivāla ir pagājuši jau desmit gadi! Daudz kas ir mainījies. Piemēram, ja toreiz vienā dienā uzstājās pieci mākslinieki, tad tagad tie jau ir ap divdesmit. Jā, arī filmēšana ir pavisam citā līmenī. Mums ir izcils mākslinieks Māris Kalve, kurš veido vizualizācijas ekrāniem, – viss, ko skatītāji redz, ir augstas klases māksla. Tāpat pavadījumu nodrošina orķestris, uz skatuves muzicē ap divdesmit mūziķu, tas ir dzīvais izpildījums, un ar to mēs ļoti atšķiramies no visa tā, kas šodien dominē pasaulē. Mēs vienmēr esam iestājušies par dzīvo mūziku – tas arī bija pirmais un galvenais iemesls, kāpēc radījām šo festivālu.

Tātad jūs varētu teikt, ka dzīvais izpildījums ir šī festivāla dvēsele?
Tieši tā. Tā nav tikai koncertu virkne. Tā ir cīņa par dzīvo skaņu. Uz skatuves ir vijolnieki, pūtēji, bekvokālisti... Tas viss notiek šeit un tagad. Jūs to visu pieredzat šovakar, bet tas nekad vairs neatkārtosies – katrs vakars ir vienreizējs. Būtiski, ka festivāls kļūst arī par mūsu mākslinieku platformu. Mums ir svarīgi, lai Latvijas dziedātājus iepazīst plašāka auditorija – gan pie mums, gan ārpus valsts.

Vai ir kāda īpaša sajūta vai mirklis, kas atkārtojas katru gadu un dod iedvesmu turpināt? Jo festivāla organizēšana noteikti prasa daudz resursu arī no jums pašas.
Pirmkārt, tie ir izpildītāji, ar kuriem mums izveidojušās īpašas attiecības šo gadu laikā. Piemēram, katru gadu pie mums viesojas izcilā dziedātāja no Gruzijas – Nino Katamadze. Manuprāt, viņa ir ļoti svarīga šī festivāla daļa, augstas klases dziedātāja. Un man patīk, ka viņu iepazīst ne tikai mūsu publika, bet arī Latvijas dziedātāji. Vēl varu pieminēt draudzīgo atmosfēru, ko atzīst pilnīgi visi mākslinieki, kas pie mums ierodas. Piemēram, šogad festivālā atkal viesosies Mihals Špaks no Polijas, kurš bija pie mums arī pagājušajā gadā. Viņš pats ļoti vēlējās atgriezties. Un tieši tas ir iemesls, kāpēc mums jāturpina. 

Vai ir kāds īpašs, emocionāls brīdis festivāla ietvaros, kas jums personīgi ir ļoti nozīmīgs?
Visus šos gadus mums vienmēr ir bijusi Ukrainas diena. Ar to mēs esam vēlējušies parādīt, ka esam kopā ar viņiem. Arī šogad pie mums viesosies ukraiņu dziedātāja Nastia Kamenskykh – tas mums ir ļoti svarīgi. Savukārt pagājušajā gadā es dziedāju duetu ar ukraiņu dziedātāju Nikolaju Trubaču. Viņš pats bija sarakstījis dziesmu ukraiņu valodā, un mēs to izpildījām kopā. Man dueti vienmēr ir bijuši ļoti nozīmīgi. Festivālā esmu dziedājusi kopā ar Mario Biondi, ar grupu B-2, ar Andreju Makareviču.

Tas prasa īpašu uzticēšanos, vai ne?
Jā, jo duetā tu labāk iepazīsti savu partneri. Tu saproti viņa raksturu, jūti viņa intonācijas un emocijas. Tas viss ir ļoti, ļoti vērtīgi.

Pieskaroties Ukrainas tēmai plašāk – jūs esat viena no māksliniecēm, kas publiski iestājusies par mieru un pret agresiju. Tas noteikti bija apzināts lēmums, kas prasīja drosmi, jo pastāvēja risks zaudēt daļu auditorijas.
Jā, tā tas arī notika. Diemžēl. Bet man tas šķiet pilnīgi normāli – runāt par to, kam tici.

Kā jūs redzat mākslinieka atbildību šādos laikos? Vai drīkst klusēt par pasaulē notiekošo? Vai tomēr jāpauž viedoklis?
Tas, manuprāt, atkarīgs no cilvēka rakstura. Ja jūs varat turēt muti ciet – nu, labi, dariet tā. Bet es nevaru. Ja redzu netaisnību, es klusēt nespēju. Un viss, kas tam seko, – es to pieņemu.

Jūs vienmēr esat dziedājusi gan latviešu, gan krievu valodā. Kā šobrīd jūtaties, kad valodas jautājums Latvijā ir kļuvis tik jūtīgs?
Es domāju, ka nav pareizi uz valodu skatīties kā uz ienaidnieku. Es ļoti labi saprotu, kas notiek Ukrainā, – ja es būtu viņu vietā, iespējams, vispār nespētu nevienu vārdu pateikt. Bet es neesmu viņu vietā. Es valodu redzu kā iespēju cilvēkiem kontaktēties un saprasties. Ir angļu valoda, ir krievu valoda – tās ir komunikācijas valodas, kas mums nākušas līdzi no vēstures. Ar tām mēs varam saprasties ar cilvēkiem no Gruzijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ukrainas un daudzām citām valstīm. Es uzskatu, ka valoda ir bagātība, nevis iemesls naidam. Es neredzu, kā valoda varētu būt “vainīga”. 

Tas nav populārs viedoklis šodien.
Es zinu. Bet es uzskatu tā. Un tas saskan ar to, ko teicu iepriekš, – viss atkarīgs no rakstura. Vai tu vari klusēt, vai arī tev ir jārunā.

Kā jūs vērtējat sabedrības šūmēšanos Eirovīzijas laikā par Tautumeitu sniegto interviju krievu valodā?
Mēs protam nomētāt ar akmeņiem tos, kas daudz ko devuši Latvijai, daudz ko tai izdarījuši. Vai tās būtu brīnišķīgās meitenes no Tautumeitām, vai tie būtu cilvēki, kas daudz ko devuši Latvijai, to vidū ABLV labdarības fonda dibinātāji, arī mans draugs un mecenāts Pēteris Avens, kurš Latvijā bija izveidojis pasaules līmeņa akadēmiskās mūzikas festivālu ar starptautisku vārdu, daudz ziedojis bērnu slimnīcai. Bet ir laiks mest akmeņus, būs arī laiks tos savākt.

Ja par jūsu skatuves ceļu – vai ir kāda dziesma, ko jūs joprojām dziedat ar tādu sajūtu kā pirmoreiz?
Vernisāža – mana galvenā dziesma, ar kuru uzstājos Bratislavas festivālā. Tur es ieguvu Grand Prix balvu, un ar to arī sākās mana atpazīstamība. Padomju Savienībā bija skaidrs – ja neiegūsti pirmo vietu starptautiskos konkursos, karjeras var arī nebūt. Tāpēc šī uzvara man bija ārkārtīgi svarīga.

Un jums tas izdevās – kļūt par ikonisku figūru visā postpadomju telpā. Kā jūs to piedzīvojāt cilvēciskā līmenī?
Es nekad neesmu centusies būt populāra tādā izpratnē, lai mani visi atpazīst. Es vienkārši ļoti mīlēju savu profesiju. Man nekad nav bijusi “zvaigžņu slimība”. Lai gan ir gadījies, ka pat manu mašīnu cilvēki ir cēluši un uz rokām nesuši. To visu esmu izjutusi, bet tas mani neaizskāra. Es mīlu skatuvi, savu darbu un cienu to publiku, kas atnāk mani klausīties. Ir svarīgi nezaudēt to sajūtu, ka tev vienkārši ir paveicies. Un, protams, nevaru nepieminēt Raimondu Paulu – viņš manā karjerā spēlējis ļoti lielu lomu. Padomju Savienībā galvenais ceļš uz panākumiem veda caur televīziju. Tolaik bija svarīgi nokļūt pirmajā kanālā. Kad mani redzēja televīzijas cilvēki, man piedāvāja uzstāties Jaungada šovā Uguntiņa, tas bija milzīgs gods. Tomēr es atteicos, jo man tieši tajā laikā bija mēģinājums. Viņi bija šokā! Bet galu galā televīzija atnāca uz manu mēģinājumu un tomēr to nofilmēja. Tā es pirmo reizi nokļuvu pirmajā kanālā. Un, lai arī neko īpašu nedarīju, lai kļūtu slavena, tas viss notika. Es to saucu par likteni. Toreiz uzstājos ar dziesmu Mušmire. Un, jā, es dziedāju krieviski. Bet jāatceras – manā karjerā viss sākās ar dziesmām latviešu valodā. Ar tām es iemantoju mīlestību, un tieši latviešu valoda man atnesa pirmos panākumus. Kaut kādā ziņā ir ironiski, ka par to Latvijā maz runā.

Tātad jūs ticat liktenim?
Jā. Esmu dzīvs piemērs tam. Es nekad neesmu īpaši centusies, lai, teiksim, tiktu pie līguma ar amerikāņu ierakstu kompāniju MCA-GRP un izdotu albumu 1990. gadā. Es tam visam negāju pakaļ  – tas notika pats no sevis. Liktenis mani tur aizveda.

Jūs pieminējāt arī Raimondu Paulu. Vai joprojām uzturat kontaktus?
Raimonds Pauls... viņš ir īpašs cilvēks. Viņa nozīmi manā dzīvē nevar pārvērtēt. Pirmkārt, viņš ir mūsu ģēnijs. Viņa personība šajā telpā ir ļoti nozīmīga, par to liecināja arī nesenie propagandas mēģinājumi mūs sarīdīt. Tika safabricētas ziņas, kur es biju it kā komentējusi, ka Raimonds savu mūziku “esot aizguvis” no ārzemju autoriem. Par mani šo trīs gadu laikā daudz rakstīja absolūti absurdas ziņas, piemēram, par it kā man piederošu banku, kurā kāds jauns cilvēks esot nošāvies. Nu, lūk, un viena no šīm ziņām bija mēģinājums radīt konfliktu mūsu starpā. Ceru, ka cilvēki tādām muļķībām netic – es nekad dzīvē neko tādu nebūtu teikusi. Raimonds Pauls ir galvenais cilvēks manā muzikālajā karjerā. Kad Amerikā rakstījām albumu, es viņiem parādīju vienu Raimonda dziesmu latviešu valodā. Viņi bija šokēti un teica: “Cilvēks, kurš šo ir sarakstījis, ir ģēnijs.” Man ir ļoti dziļa cieņa un mīlestība pret Raimondu Paulu. 

Un jūsu skatuves tēls – vienmēr elegants, izsmalcināts, dažkārt pat provokatīvs. Kas veido jūsu stila izjūtu?
Man ļoti nozīmīga ir bijusi sadarbība ar latviešu dizaineri Ingrīdu Drāznieci – viņa ir radījusi vairākus spilgtus un izteiksmīgus skatuves tērpus, kas vienmēr izceļ personību un nes sevī stāstu. Tajā pašā laikā mani iedvesmo arī pasaules dizaineri. Es izvēlos, piemēram, kādu Galliano vai Tom Ford tērpu, kas jau ir perfekts, bet man vienmēr vajag kaut ko pielāgot pa savam – kādu niansi, detaļu.

Jūsu dzīvē nāca ļoti smags pārbaudījums – tika diagnosticēts vēzis. Kādā intervijā jūs minējāt, ka šī diagnoze būtiski mainīja jūsu skatījumu uz dzīvi – ja iepriekš pārāk domājāt par sevi, tad šodien varat domāt par visu pasauli. Pastāstīsiet mazliet vairāk?
Ziniet, līdz kādiem trīsdesmit gadiem liekas, ka nāve uz tevi neattiecas. Līdz tam uztraucos par to, ko dziedāšu, kādu kostīmu vilkšu, kā izskatīšos. Ikdienišķas skatuves lietas. Bet tad pēkšņi notiek kaut kas tāds… Kad man uzstādīja diagnozi, mans krusttēvs teica: “Laima, cilvēks, kurš daudz pārdzīvojis, kļūst tikai labāks.” Un tas mani satrieca. Es domāju – kā viņš tā var pateikt? Kas tur labs?! Kad draudzene man jautāja, kādu grāmatu atnest, es teicu: “Bībeli.” Es joprojām nesaprotu, kāpēc šāda izvēle, bet tā bija vienīgā grāmata, kas mani tajā brīdī varēja nomierināt. Savukārt, atgriežoties mājās, skatījos uz pasauli citādi. Tobrīd pie mājas kāds zāģēja liepas un es sapratu – es vairs nespēju uz to noskatīties. Kaut kas manī bija mainījies. Es nekad nenolauzīšu zaru, nenoraušu puķi. Kaut kas manī izmainījās. It kā datorā kāda programma pēkšņi nomainītos. Es sāku redzēt arī cilvēkus citādi. Es vairs nenosodu nevienu.

Un jums parādījās suns.
Jā, pēc tam manā dzīvē ienāca suns. Kendija kļuva par ļoti svarīgu manas dzīves daļu. Viņa mani iemīlēja bez nosacījumiem. Un es pilnīgi sajuku prātā no tās beznosacījumu mīlestības. Mani sāka aizkustināt viss dzīvais: suņi, putni, meži…

Tas viss sākās pēc operācijas?
Jā. Es kļuvu ievainojamāka, bet arī daudz atvērtāka. Es ļoti pārdzīvoju par cilvēkiem, par dzīvniekiem, par visu, kas cieš. Arī par Ukrainas karu. Man vienkārši sāp. Tā ir, un es to neslēpju. Tāpēc, domāju, daudzi cilvēki izvēlas par to vienkārši nedomāt – ja tas neskar tieši viņus, viņi novēršas. Bet man tas nav iespējams. Es vienkārši tāda neesmu. Varbūt tā ir grūtāk dzīvot, bet es šodien esmu ar sevi apmierināta vairāk nekā jebkad. Es sevi mīlu vairāk. Man patīk tas, kāda esmu kļuvusi.

Un kas šodien jūs dara laimīgu?
Skaists laiks. Saule. Miers. Lai nav sliktu ziņu. Mūzika, mani mūziķi un skatuve. Tas viss dara manu sirdi vieglu.

Vai jūs ticat mīlestībai?
Ziniet... parasti tu saproti, ka esi mīlējis no sirds, tikai tad, kad esi zaudējis. Mana māmiņa man bija ļoti tuva – es viņu ļoti mīlēju. Arī mans suns Kendija... Es nezināju, cik dziļi viņu mīlu, līdz viņas vairs nebija. Tie, kas vēl ir dzīvi, – tiem mēs mīlestību joprojām varam izrādīt. Bet, jā, mīlestība bieži kļūst redzama tikai caur zaudējumu.

Mēdz teikt, ka mākslinieka dzīve ir vientuļa. Vai jūs piekrītat?
Jā, tā ir. Vienkārši nav laika. Nav laika draudzēties, satikties ar cilvēkiem, kurus tu patiešām gribētu redzēt. Draudzībai vajag klātbūtni, uzmanību. Bet šajā ritmā daudz kas tiek palaists garām. Un īpaši sievietēm – vīrieši biežāk izveido ģimeni, viņiem it kā viss izdodas paralēli. Sievietei tas ir grūtāk.

Vai tad tas viss atmaksājas ilgtermiņā?
Ja godīgi – ja man šodien būtu iespēja sākt dzīvi no jauna, es izvēlētos būt ķirurģe. Es vienmēr par to sapņoju. Man patīk precizitāte, tāpēc es būtu laba ķirurģe, man ir perfekcionisma izjūta. Es nedomāju, ka gribētu iziet visu šo mākslas ceļu vēlreiz.

Kāda ir vērtīgākā mācība, ko jums devusi dzīve?
Esmu sapratusi, ka nevajag žēlot darīt labas lietas. Bieži vien cilvēki atturas palīdzēt vai dot, jo gaida ko pretī: samaksu, atzinību, pateicību. It kā labais darbs būtu jākompensē. Bet patiesībā viss, ko ieliekam pasaulē ar tīru sirdi, atgriežas. Varbūt ne uzreiz, varbūt ne no tā cilvēka, bet dzīve ir kā aplis – labestība nekad nepazūd tukšumā. Tāpēc nevajag vairīties darīt labu.

Kādā Boba Fosa filmā ir teikts: “Dzīve ir kā iešana pa auklu, bet viss pārējais – gaidīšana.” Cilvēki visu laiku gaida kaut ko: Jauno gadu, dzimšanas dienu, ceļojumu… Bet dzīve notiek šodien. Katru minūti. Un tas, man šķiet, ir pats svarīgākais – iemācīties novērtēt šo dienu. Priecāties par to, kas ir tagad. Tas nav vienkārši, mēs ļoti ātri aizmirstam, ko esam sapratuši. Atkal skrienam, aizraujamies. Būtu labi mazliet apstāties.