Sāra Džesika Pārkere: “Nežēlīgie komentāri par manu izskatu lika man raudāt”
Aktrise Sāra Džesika Pārkere dalās, ka agrāk viņai nav bijis viegli tikt galā ar kritiku, it īpaši, ja tā tika izteikta par viņas izskatu.
Podkāstā "Call Her Daddy" Pārkere dalījās, ka karjeras sākumā, filmējoties seriālā Sekss un lielpilsēta, viņa tika ļoti kritizēta par savu izskatu. Viņa atzina, ka nebija gatava tāda līmeņa uzmanībai, kādu izpelnījās, sākot filmēties šajā populārajā seriālā, kura pirmizrāde notika 1998. gadā, un nosauca šo pieredzi par “īstu pārbaudījumu savām spējām tikt galā ar stresu”.
“Pirms tam par mani neviens neko nerunāja. Bija tikai mans darbs,” viņa sacīja.
Raidījuma vadītāja Aleksa Kūpere jautāja, kuri komentāri par viņas izskatu viņu visvairāk aizskāruši. “Manuprāt, visvairāk — tieši par manu fizisko izskatu,” Pārkere atbildēja.
“Tie bija komentāri par lietām, ko es nevarēju mainīt, negribēju mainīt un nekad nebiju apsvērusi mainīt — pat pēc tam, kad izdzirdēju ko tādu, kas lika domāt: "Ko? Kāds tiešām to pateica?" — pat tad man nebija nekādas vēlēšanās kaut ko mainīt savā izskatā.”
Īpaši sāpīgi Pārkerei šķitis tas, ka komentāri izteikti aiz muguras vai publicēti medijos. "Es nejutu, ka tā būtu īsta saruna. Es nejutu, ka, piemēram, sēdot istabā kāds man acīs teiktu: "Tu esi neglīta." Un tad es varētu atbildēt: "Oho, nu, pirmkārt, to ir grūti dzirdēt. Bet, otrkārt, kāpēc tu esi tik nikns par to?’ Vai arī: "Kāpēc tev šķiet, ka vispār tas ir jāsaka?" ” viņa sacīja.
Runājot par spēju atlaist šos pārdzīvojumus un nedomāt par nereāliem skaistuma standartiem, Pārkere atzina: “Domāju, iespējams, pienāca brīdis, kad raudāt par to, cik tas viss ir nežēlīgi, vienkārši vairs nebija jēgas.” Tad viņa piebilda ar vienu no Kerijas Bredšovas ikoniskajām frāzēm: “Es nevarēju nepadomāt” — vai šie kritiķi spētu viņai to visu pateikt tieši sejā?
Sarunas sākumā ar Kūperi Pārkere atcerējās vienīgo reizi, kad patiesi raudājusi par “ļoti ļauniem” komentāriem kādā žurnālā par savu izskatu. “Tas bija kā sitiens,” viņa sacīja. “Es raudāju, jo tas viss šķita tik apzināti darīts. Un, manuprāt, tā bija vienīgā reize, kad es tiešām par to raudāju.”
Pārkere aprakstīja šo mirkli kā graujošu un vēlāk atklāja, ka tajā laikā uzskatījusi sevi par “salīdzinoši pārliecinātu sevī cilvēku”. “Es domāju — pārliecība tiešām tiek pārbaudīta brīžos, kad tevi tā kā "atver" un esi pilnībā ievainojams,” viņa sacīja. “Un es zinu, ka tu to saproti — mēs kļūstam stiprāki šādu pieredžu dēļ. Bet ne visiem tas izdodas uzreiz.” Kūpere piekrita un sacīja: “Un tas nenozīmē, ka tas nesāp.”
