Psihopātiskie gadi pēc Deivida Bovija nāves. Meita Leksija atklāj dzīvi uz sabrukuma robežas

Mūzikas ikonas Deivida Bovija meita Leksija Džounsa atzinusi, ka tēva zaudējums viņas dzīvē iesācis posmu, kuru viņa pati raksturo kā "psihopātiskus gadus". Leksija gatavojas sekot tēva pēdās un izveidot mūziķes karjeru, taču jauniete jau skaidri norādījusi, ka nevēlas, lai viņu salīdzinātu ar tēti. “Es neesmu šeit, lai dzītos pakaļ tam, kas jau ir izdarīts, ” strikti pamatojusi Leksija.

Mūzikas leģenda Bovijs mūžībā devās 2016. gada janvārī, pēc tam, kad slepus no sabiedrības bija gadiem ilgi cīnījies ar aizkuņģa dziedzera un aknu vēzi. Pēc viņa skumstot palika sieva supermodele Imana, meita Leksija, kura tolaik bija tikai 15 gadus veca, un vecākais dēls Dankans Džounss, kurš piedzima mūziķa iepriekšējā laulībā ar Endžiju Boviju.  

Tagad, 24 gadu vecumā, Leksija ir apņēmības pilna iet savu ceļu mūzikas pasaulē – šonedēļ viņa izdevusi debijas albumu "Xandri". Par godu šim notikumam jauniete uzrakstījusi dzejoli, kurā runā par to, kā ir būt tik nozīmīga cilvēka meitai, kurš ar savu mūziku mainījis visu industriju.

"Es esmu leģendas meita, bet es esmu vairāk nekā tikai viņa vārds," viņa raksta. "Viņi redz manās vēnās plūstam viņa asinis, dzird viņa skaņu manā balsī, bet mani nepamana, nejūt to kas man sāp."

Leksija turpina: “Viņi mani salīdzina ar viņa augstumiem, it kā man būtu jāsniedzas līdz viņa gaismai. Bet es neesmu šeit, lai dzītos pakaļ tam, kas jau paveikts. Mīlot to, ko daru, es jau jūtos kā uzvarētāja.”

Viņa paskaidro, ka “nav ne kopija, ne ēna”, un stingri apliecina: “Es nemēģinu aizpildīt viņa vietu. Es tikai meklēju savējo.” Leksijas vārdi aizkustinājuši arī citus slavenību bērnus, kuri mēģina izkļūt no vecāku ēnas. Viņu skaitā ir grupas “Aerosmith” līdera Stīvena Tailera meita aktrise Līva Tailere un “Foo Fighters” līdera Deiva Grola meita Violeta Grola. Viņas abas ar “patīk” atzīmējušas Leksijas ierakstu.  

Tēva nāves astotajā gadadienā Bovija meita emocionāli dalījās savās izjūtās par milzīgo zaudējumu. Garīgās veselības apzināšanās mēnesī viņa atzina, ka šie gadi bijuši ārkārtīgi smagi. Leksija raksta: “Ieslīgšana situācijās, kas vēl vairāk sagrāva jau tā brūkošo manas ģimenes pamatu, galu galā noveda pie vientuļas izolācijas, negaidītiem tuvinieku zaudējumiem – un dažbrīd pat gandrīz pašas zaudēšanu. Es sajaucu dzīvošanu ar izdzīvošanu, cenšoties aizpildīt bezgalīgo tukšumu sevī ar toksiskām vielām un indēm.” Viņa arī atzina, ka sāpinājusi cilvēkus, kurus mīl visvairāk, ar rūgtām un ļaunām frāzēm, cerot, ka viņi vismaz nedaudz sajutīs tās sāpes, kuras pati izdzīvo katru dienu.

Leksija atzina, ka bija sevi nosaukusi par “psihopāti”, lai tikai izvairītos no nepieciešamības ieskatīties dziļāk sevī. Par laimi, viņai izdevās izkļūt no ilgstošā sēru perioda un kļūt stiprākai. “Es iemācījos piedot sev visu, ko esmu darījusi, un vairs neuztvert pagātni kā kaut ko tādu, ko var mainīt,” viņa norādīja. “Iemācoties pieņemt to, ko nespēju kontrolēt, es atgādinu sev par to mazo meiteni, kāda kādreiz biju.”

Viens no veidiem, kas palīdzēja viņai atgūties un no jauna atrast sevi, bija māksla. Leksija to izmanto kā “līdzekli, lai tiktu galā ar grūtiem dzīves brīžiem”.