"Es labā nozīmē apskaužu latviešus!" Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs par "citādo dvēseli" un tirānu, kas ir katrā no mums
“Es labā nozīmē apskaužu latviešus, kuri ar lepnumu runā par savas tautas sasniegumiem,” atzīst Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs, kas pēc vairākiem gadiem Krievijā un Anglijā atgriezies dzimtenē.
Vadims Bogdanovs bērnībā par lielu netaisnību uzskatīja to, ka nav piedzimis 100 kilometru tālāk austrumu virzienā, bet gan Daugavpilī, Latvijā. Likteņa līkloči un Krievijas izvērstais karš Ukrainā ir licis pārdomāt dzīvi. Tagad aktieris cenšas mācīties latviešu valodu un būt noderīgs Latvijai. Kovidpandēmijas laikā izveidoja "TikTok" kontu, kurā sāka runāt par sabiedrībā svarīgiem tematiem, atspēkojot dezinformāciju, kritizējot politiķus, vietējos un starptautiskos politiskos procesus, par ko izpelnījās pat to, ka Daugavpils mērs viņu nobloķēja sociālajos tīklos.
Bogdanovs ceļu uz aktiera profesiju sāka "Jautro un atjautīgo klubā", vēlāk ieguva izglītību Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā, strādāja Samaras Maksima Gorkija akadēmiskajā drāmas teātrī, tad pārvācās uz Angliju un pēc 11 gadu prombūtnes atgriezās Latvijā. Daugavpils teātrī uz eksperimentālās skatuves, kur skatītāji atrodas ļoti tuvu, Bogdanovs, kā pats atzīst, izauga kā aktieris.
Ar citādu “dvēseli”
Stāstot par bērnību Daugavpilī, Bogdanovs žurnālam "Kas Jauns" atzīst, ka mentāli dzīvojis Krievijā: “Bija tāda sajūta, ka notikusi netaisnība – kāpēc es atrodos nepareizajā valstī, es taču esmu krievs. Likās, ka tur ir manas mājas…” Bet, padzīvojis Krievijā vien divus mēnešus, sapratis, ka tam vispār nav nekāda sakara ar “krievisko”, par ko iepriekš domājis: “Sapratu, ka es neesmu tāds. Varu izstāstīt vienu konkrētu un dziļu piemēru. Man bija kursabiedrs, ar kuru pārāk labi nesatikām. Viņš bija no dziļiem laukiem, īsta krievu dvēsele. Dzīvojām ar viņu vienā kopmītnes istabā. Tātad ir brīvdiena, pie alus pudeles mums sanāca lieliska saruna. Ejam atpakaļ uz kopmītni, un viņš man saka: “Vadim, tu esi foršs, bet žēl, ka dvēseles tev nav.” Tas nebija sarkasms, viņš to teica no sirds. Proti, viņa izpratnē dvēsele ir tikai krieviem. Šo frāzi toreiz dzirdot, uzreiz sapratu, kāpēc es šajā valstī neiederos.”
Likteni izlemj skolotāji
Pabeidzot 12. klasi, plānos bija doties pie māsas un mātes uz Angliju. Tomēr liktenis pašķīra citu ceļu: “Kā tagad atceros, 8. klase, pilsētā bija "Jautro un atjautīgo klubs", kā rezultātā mūsu skolā organizēja komandu, kur es pieteicos, vēlāk kļuvu par komandas kapteini. Man tas ļoti iepatikās, rakstīju scenārijus, zīmēju shēmas, kurš kurā brīdī kam dod mikrofonu.” Bogdanovam piedāvāja mācīties Jūrmalā, lai varētu piedalīties "Jautro un atjautīgo kluba" augstākās līgas komandā. “Es toreiz uzskatīju, ka tas ir tikai hobijs, tāpēc atteicos un gatavojos braucienam uz Angliju. Te jāpastāsta, ka mana māte bija ļoti stingra, tas bija viņas plāns, kur man jābrauc un kas jādara. Es to biju pieņēmis, bet tad viņa atbrauca no Lielbritānijas un jautāja man, kur es vēlos tālāk mācīties. Tā bija pirmā reize, kad viņa man deva izvēli, un automātiski atbildēju, ka mācīšos par aktieri Krievijā. Mana draudzene, ar kuru kopā spēlējām komandā, visu laiku sauca uz turieni.” Izrādījās, ka māti Vadima skolotāji pārliecinājuši, ka jāmācās tieši aktiermāksla, jo viņas dēlu interesē tikai tas. Un māte piekrita Vadimam palīdzēt. “Tā, lūk, manu likteni izlēma skolotāji,” teic Bogdanovs, un tā iestājās Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā. Atlase bija ļoti smags un garš process – divos ar pusi mēnešos no 500 tika atsijāti tikai 50 labākie, starp kuriem bija arī Bogdanovs. Tā viņš nokļuva Samaras Maksima Gorkija akadēmiskā drāmas teātra eksperimentālajā kursā.
Neuzticība un šķiršanās
Bogdanovs plānoja Krievijā palikt, tomēr nepieņēma pilsonību, lai arī daudzi ieteica rīkoties tieši tā, jo tas bija izdevīgi – būtu jāmaksā daudz mazāki nodokļi. “Tagad atceroties, var teikt, ka jutu ko nelāgu. Negribēju atteikties no Latvijas pilsonības, atstāju vaļā durvis, pa kurām var atgriezties. Man tomēr bija bail pazaudēt piederību Latvijai.”
Iemesls, kāpēc Bogdanovs pameta Krieviju, gan nebija saistīts ar politiskiem apsvērumiem, tie bija ģimenes apstākļi. Aktieris izšķīrās ar sievu, ar kuru bija kopā kopš 4. kursa. Viņa dēls palika dzīvot ar māti. Bogdanovs sākumā nevēlas atklāt šķiršanās iemeslus, bet sarunas gaitā atzīstas, ka krāpis sievu: “Tam bija iemesli, taču tas mani nekādā veidā neattaisno. Mums ģimenē bija problēma, kuru varēja atrisināt daudzos veidos, bet izvēlējos pašu vienkāršāko. Biju ļoti jauns, tas bija bērnišķīgs gājiens, un esmu nolēmis, ka tā vairs nekad nerīkošos”.
Londonā ar aktiermākslu nenopelnīsi
Kad izjuka ģimene, Bogdanovs pameta aktiera profesiju, jo sieva strādāja tajā pašā teātrī. Vadims pārvācās uz Londonu pie mātes, kur sākumā strādāja restorānā par oficiantu. “Tas bija mans pirmais darbs ārpus teātra, un sapratu, ka man ir garlaicīgi. Starp citu, tas bija ļoti labs restorāns, tur redzēju daudzas zvaigznes – Deividu Bekhemu, Džekiju Čanu, Dikaprio, Raselu Krovu. Es pat nebiju oficiants, bet darbinieks starp oficiantu un pavāru. Tad atradu krievu teātri, nospēlēju pirmizrādi, taču ātri apjautu, ka ar teātri Londonā nenopelnīsi, jo krievu kopiena tur ir ļoti maza.” Atsācis spēlēt teātrī, Bogdanovs saprata, ka nevēlas ne ar ko citu nodarboties, kā tikai ar aktiermākslu. Tā ceļš atveda atpakaļ uz dzimto Latviju. “Man ir ļoti ilgs stāsts ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, proti, kad mācījos vēl 3. kursā, mani sauca uz Rīgu, tāpēc, kad atgriezos, pirmām kārtām devos uz Čehova teātri. Taču galu galā nespējām vienoties. Tomēr man sanāca spēlēt uz šī teātra skatuves, mani uzaicināja ar izrādi "Cilvēks un Tirāns".” Tas ir Bogdanova uzvedums, kurā viņš pats ir galvenajā lomā.
Tirāns ir katrā no mums
"Cilvēks un Tirāns" esot personisks stāsts – ne gluži izrāde, bet manifests par savu pozīciju, kas saistīts arī ar Krievijas agresiju Ukrainā: “Par to, kas man sāpēja, arī šajā izrādē stāstīju. Mani iedvesmoja Vladimira Nabokova stāsts "Iznīcināt Tirānus", stāsts par to, kā cilvēks vēlas savā valstī nogalināt diktatoru. Tad, lūk, viena no manas izrādes interpretācijām ir par to, ka tirāns mums jānogalina sevī, kurš katrā no mums ir. Mana audzināšana, bērnība, netaisnības sajūta – tas viss manī sēž, atšķirība ir tā, ka es saprotu, ka tas ir nepareizi. Piemēram, es biju neiecietīgs pret seksuālajām minoritātēm, joprojām ienāk prātā domas par to, tad strādāju ar sevi, lai attīstītu apzinātu toleranci. Es nogalinu tirānu sevī.”
Izrādē ir Bogdanova izdomāta aina, kas dziļā būtībā sasaucas ar viņu pašu. Proti, galvenais varonis atnāk pie tēva un paziņo, ka ir nogalinājis iekšējo diktatoru, kuru tēvs tik ļoti mīl. Pēc kā tēvs padzen dēlu, sakot, ka viņš ir apkaunojis ģimeni. Sarunas laikā atklājas, kāpēc Vadims runāja tieši par šo ainu. Viņš 2023. gadā sadarbībā ar Daugavpils neatkarīgo digitālo izdevumu Čaika devās uz Ukrainu uzņemt filmu "Brīvprātīgie". Tas bija stāsts par to, kā brīvprātīgie Ukrainas aizstāvjiem ved dronus, degvielu, humāno palīdzību. Filma sākas ar to, ka Vadims piezvana mātei, lai paziņotu, ka nedēļu bija Ukrainā, lai veiktu brīvprātīgo darbu. Uz ko māte atbild, ka nekas, vienalga mīl dēlu. Savukārt filmas beigās piezvana prokrieviskajam tēvam, lai pastāstītu, kur bijis. Tēvs kategoriski neatbalsta dēla pozīciju un šādu darbošanos un apgalvo, ka patiesību Vadims nevēlas filmēt. “Pēc šī brauciena es līdz galam nostabilizējos, ka ar prokrieviskajiem cilvēkiem, tiem, kuri atbalsta Krievijas agresiju, nespēšu atrast kompromisu. Es nekad to nespēšu saprast,” nosaka aktieris.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Vadims Bogdanovs. Nogalināt tirānu sevī" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.
