Kārļa Ulmaņa slepenās kāzas ar mēmā kino zvaigzni Lia Maru. FOTO

1927. gada 1. aprīlī lielais Rīgas vakara laikraksts “Pēdējā Brīdī” (sīvs Benjamiņu preses impērijas “Jaunāko Ziņu” konkurents) iznāca ar sensacionālu pirmās lapas virsrakstu “Ulmanis salaulājies ar Lia Maru”. To, ka ziņa ir patiesa lasītājiem, apliecināja fotogrāfijas gan no laulību ceremonijas Berlīnes Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīcā, gan dzelzceļa stacijas, kur bija redzams kā abi jaunlaulātie ar ātrvilcienu dodas medusmēneša ceļojumā uz Kapri salu Itālijā.

Kārlis Ulmanis un Lia Mara medusmēnesī dodas uz Kapri salu

Pēc šīs ziņas nākšanas atklātībā uz Latviešu Zemnieku savienības līdera un Latvijas Zemnieku bankas valdes priekšsēdētāja Kārļa Ulmaņa biroju Latvijas pilsoņi tikko precēta vīra kārtā iekāpušajam piecdesmitgadniekam izsūtīja simtiem apsveikuma telegrammu. Un bija jau arī par ko sajūsmināties – Kārlis Ulmanis bija “nogrābis” par 20 gadiem jaunāku sieviņu. Savukārt Rīgas bukmeikeri uzreiz organizēja naudas likmju spēli – cilvēki saderēja uz lielākām vai mazākām summām par to, vai šīs laulības nav “acu aizmālēšana” un cik ilgi noturēsies jaunlaulāto savienība.

1927. gada 1. aprīlī “Pēdējā Brīdī” pirmajā lappusē publicēja sava Berlīnes korespondenta telegrammas tekstu, kas sīki un smalki atainoja gadsimta kāzu norisi: “Brauciens uz baznīcu sākās jau pulksten 9:30. Baznīcā ieradās arī Latvijas sūtniecības Berlīnē ierēdņi kopā ar sūtni Dr. Voitu, konsulāta darbinieki ar konsulu Edg. Krieviņu priekšgalā un daudz Berlīnes latviešu kolonijas pārstāvji. No Vācijas ārlietu ministrijas uz laulāšanu ieradās austrumu nodaļas direktors, bijušais sūtnis Rīgā Dr. Valrots, valsts sekretārs Šūberts un preses nodaļas vadītājs Dr. Knofs. Ieradās arī poļu, lietaviešu un igauņu sūtņi Berlīnē. Laulāšanā noskatījās arī Lias Maras daudzie kolēģi. Līgavas kāzu rota bija no sudrabota zīda ar senām mežģīnēm un bagātīgu pērļu izšuvumu. Šķidrauts bij no tādām pat mežģīnēm kā kleitas garnitūra. Kaut gan svinības turēja absolūta slepenībā, tomēr no Rīgas bij ieradušies Ulmaņa tuvākie draugi, starp tiem Saeimas deputāti Klīve un Menders.”

Tūlīt pēc laulāšanās jaunais pāris devies uz “Metropoles” viesnīcu, bet no turienes uz Itāliju. Ar ātrvilcienu jaunlaulātie uzsākuši kāzu ceļojumu (kā liecināja foto, tad blakus kupejā abus šajā medusmēneša braucienā pavadīja Latvijas parlamentārieši - zemsavietis Ādolfs Klīve un sociāldemokrāts Fricis Menders). Laikraksts ziņoja, ka abu galamērķis ir Kapri sala Itālijā, kur, “kā zināms, Ulmanim ir sava vasarnīca, kuru viņam uzdāvinājis pāvests pēc konkordāta noslēgšanas.”

“Pēdējā Brīdī” bija noskaidrojis, ka Ulmaņa draugi jau agrāk zinājuši par viņa laulībām, jo Kārlis Ulmanis jau sen bijis saderinājies ar Lia Maru, tikai šī lieta turēta stingrā slepenībā. Ar aktrisi tuvāk Kārlis Ulmanis esot iepazinies 1926. gadā, kad savā ārzemju braucienā Vācijā vedis sarunas par tabakas monopolu.

Latviete kino slavas zenītā

Tūkstošiem lasītāju (“Pēdējā Brīdī” tirāža bija vairāki desmiti tūkstošu eksemplāru) šī ziņa likās visnotaļ ticama, jo iepriekšējā – 1926. gadā Kārlis Ulmanis bija atsvabinājies no lielajiem valsts darbiem: pametis ministru prezidenta amatu un tam sekojošo ārlietu ministra posteni un nu it kā varēja nodoties lielajai mīlai. Pilnīgi ticams bija arī tas, ka viņš Lia Maru varēja labi pazīt jau gadiem, jo viņa 1897. gadā bija dzimusi Rīgā, poļu izcelsmes ierēdņa un viņa sievas - latvietes ģimenē. Rīgā vēlākā kinoaktrise arī sāka apmeklēt baleta skoluu un pirmo reizi kāpa uz skatuves dēļiem (vācu operetē).

Pirms Pirmā pasaules kara Gudoviču ģimene pārcēlās uz tēva ģimenes dzimteni – Varšavu. Tur Lia Mara (toreiz vēl Aleksandra Gudoviča) 1916. gadā nospēlēja savu pirmo kinolomu filmā ar visai zīmīgu nosaukumu - “Mēs gribam vīru”. Varšavā viņa iepazinās ar vācu aktieri un kinoproducentu Frīdrihu Celniku (1885-1950), kurš savu sievu padarīja par īstu kinozvaigzni un viņas vārdu iemūžināja arī Berlīnē nodibinātās kinostudijas nosaukumā - „Zelnik-Mara-Film GmbH”. Tomēr Lia Maras kinokarjera Vācijā ilga tikai mazliet vairāk par desmit gadiem. Pirmām kārtām, 1929. gadā viņa cieta smagā autoavārijā, kas ietekmēja viņas aktrises karjeru. Otrām kārtām, mēmā kinozvaigzne nespēja piemēroties jaunajām tehnoloģijām – skaņu kino. Trešām kārtām, 1933. gadā  pēc Ādolfa Hitlera nākšanas pie varas ģimenei nācās emigrēt uz Londonu, jo Frīdrihs Celniks pēc tautības bija ebrejs un diez vai nacisti holokaustā būtu taupījuši viņa un viņa sievas dzīvību. Tomēr Lia Maras vārds trekniem burtiem ierakstīts pasaules kinovēsturē. Viņas filmogrāfijā ir vairāk nekā pussimts filmu, no kurām tikai viena – pati pēdējā ir skaņu filma. Lia Mara pārsvarā filmējās operetes žanra filmās par mīlestību, kurās tēloja iekārojamas skaistules.

Tautiskie kinopapirosi

Latvijā, protams, nebija noslēpums, ka Lia Mara ir precējusies, jo pagājuša gadsimta divdesmitajos gados nepagāja ne nedēļa, kad kāds nopietns dienas laikraksts, kultūras vai sieviešu žurnāls, arī bulvārpreses izdevums vairāk vai mazāk neaprakstītu viņas gaitas un sasniegumus. Tomēr viņas vīra personība presē tik spilgti netika aprakstīta, un daudzi pat nezināja Celnika/Maras ģimenes privātās dzīves nianses. Tāpat bija pilnīgi iespējams, ka filmzvaigzne nolēmusi pēkšņi šķirties, jo sev atradusi citu sirdsāķīti. Kārlis Ulmanis viņai bija piemērota partija un arī otrādi nekas peļams nebija. Latviešu politiķis strauji kāpa pa politiskās karjeras kāpnēm, bet aktrise bija kinoindustrijas zvaigzne, kuras attēlus tirgoja visas pasaules kinoteātros – Berlīnē, Londonā, Parīzē, Romā, Ņujorkā, Sidnejā, Riodežneiro un citviet. Te jāpiebilst, ka bērnībā Agnese Gudoviča gan nesapņoja par kinoslavu, viņa sajūsminājās par savu poļu tautieti – izcilo ķīmiķi, Nobela prēmijas laureāti Mariju Salomeju Sklodovsku-Kirī (1867-1934) un gribēja kļūt par ķīmiķi. Bet liktenis bija lēmis citādāk...

Arī latviešus pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Lia Maras vārds pavadīja vai uz katra soļa. Sievietes par viņu lasīja sieviešu žurnālos, bet vīrieši pīpoja papirosus “Lia Mara”, kuru paciņu rotāja aktrises portrets krāšņā latvju tautas tērpā (to viņai par izciliem nopelniem ne tikai kino nozarē, bet arī Latvijas vārda nešanu pasaulē dāvāja Latvju sieviešu nacionālā līga). Pastāv versija, ka viens no Lia Maras skatuves vārdiem “Mara” ir atvasināts no latviešu “Māras”. Arī pati Lia Mara lepojās ar savu latvisko izcelsmi, ko uzsvēra vairākās intervijās tā laika redzamiem preses izdevumiem. Jau būdama slavas zenītā un braukādama pa pasauli, viņa neaizmirsa paviesoties arī savā dzimtenē. Presē var atrast ziņojumus, ka viņa ne tikai gozējusies Holivudas prožektoru gaismā, bet arī viesojusies Latvijā. Kinovēstures grāmatās gan to autori putrojas ar Lia Maras tautības noteikšanu – tad viņa ir poļu vai latviešu, reizēm arī vācu aktrise. Bet mums viņa ir un paliek latviešu aktrise!

Lielā aprīļa vilšanās

Tikai Latvijas iedzīvotāju prieki par laimīgajām Kārļa Ulmaņa un Lia Maras laulībām nebija ilgi. Jau 1927. gada 2. aprīlī “Pēdējā Brīdī” publicēja rakstu “Pirmā aprīļa vilšanās”, kurā vēstīja: “Vakar Rīgas un Latvijas sensācija bija Kārļa Ulmaņa laulības ar Lia Maru. Lasītāji aplūkojuši nevainojamās fotogrāfijas no abu jaunlaulāto kāzu ceļojuma un iepazinušies ar visai ticamo ceremonijas aprakstu, kas likās iespējama sevišķi tāpēc, ka pilsētā cirkulēja baumas, ka Ulmanis devies svarīgos nolūkos uz ārzemēm. Zināms, ka daudzi pilsoņi saderējuši uz lielākām summām par to, vai “Pēdējā Brīža” informācija ir nopietna vai aprīliska. Vairums bija par to, ka nopietna un piešķīra tai svarīgu valsts politisku nozīmi.” Savukārt Liepājas “Kurzemes Vārds” tai pašā dienā rakstīja: “Vakar ar aprīļa jokošanos bija pārpilnas Rīgas avīzes. Lasītāji raustīja plecus un grozīja galvas: kam ticēt, kam nē. Sevišķa vērība piegriezta K. Ulmanim. Kāds laikraksts viņu pat saprecinājis ar Lia Maru Berlīnē.”

Katrā ziņā šī 98 gadus vecā ziņa par Kārļa Ulmaņa laulībām bija viena no ievērojamākajām Latvijas preses 1. aprīļa joku ziņām, kuru daudzi ņēma par pilnu, un par kuru vēl daudzus gadus desmitus pēc tās parādīšanās runāja. Vēl šajā gadsimtā šis notikums tika pieminēts rakstnieces rakstnieces Laimas Muktupāvelas (Kotas) romānā “Mīla. Benjamiņa”, kas savu pirmizdevumu piedzīvoja 2005. gadā.