Režisors Māris Martinsons: "Latvieši ir izcili jaudīga tauta. Nekāda kalpa gēna!"

Māra Martinsona filmu tematika ir aizraujoši daudzveidīga – no dramatiskiem mīlasstāstiem līdz dzīvespriecīgām komēdijām, piemēram, Jaungada taksometra pirmā un otrā daļa. “Arī runājot par nopietnām lietām, vajadzētu atrast brīdi, kad pasmieties. Labākajos darbos tas ir sabalansēts, un, arī skatoties filmu Zeme, kas dzied, skan smiekli,” saka režisors. Filmas scenārijs tapis kopā ar publicistu Daini Īvānu un tas vēsta par Pirmajiem vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā 1873. gadā. Kaut gan nepiepildījās iecere nodot filmu dziesmu svētku 150. jubilejas gadā, šis ir stāsts ar laimīgām beigām, tāpēc režisors jūtas pielējis savu karoti medus nacionālās pašapziņas kausā.

Atšifrēt īsto kodu

Man nav vienas receptes labsajūtai – dažādos posmos ir dažādi. Pirms 30 gadiem izdzēru pēdējo glāzi alkohola. Agrāk varēju sabalansēt, atslodzes brīdī ar draugiem paballēties, plus padomju laika inerce, ka dzert ir kruti, un vide bija tāda. Kādu laiku man ļoti palīdzēja staigāšana, jo tad prātā nāk daudz domu. Kad rakstīju pirmo grāmatu, dzīvoju Lietuvā, process bija tāds – stundu, pusotru sēžu pie materiāla, tad eju skriet apkārt mājai. Ik pēc trim apļiem dzima viena doma. Pēc desmit – trīsarpus. Bija posms, kad palīdzēja lidojumi uz ārzemēm, piemēram, Berlīni. Vietas maiņa, vienkārši būt, staigāt, kafiju iedzert, lai pārslēgtos. Vienveidība, nevis slodze mūs iedzen kaut kādā ritenī, un mēs pārkarstam.

Tomēr ir cilvēki, kuri dievina rutīnu un kuriem nepatīk ceļot.

Jā, rutīna sniedz drošību, bet – cik cilvēku, tik viedokļu. Nemēģinu kādam uzspiest savējo. Ja man princips strādā, saku – man liekas, bet nevaru simtprocentīgi garantēt. Manā dzīvē bija posms, kad katru gadu tapa jauna filma. Šādu dzīves tempu izvēlējos es pats. Tagad ir pilnīgi cits posms. Četri gadi ielikti filmā Zeme, kas dzied. Agrāk, veidojot klipus un seriālus, domāju – cik forši būtu strādāt pie daudzgadīga darba! Daru un zinu, ka to darīšu šogad, nākamgad un vēl, un vēl.

Vai tāds bija plāns, sākot filmēt Zeme, kas dzied?

Nē, bet sapratu, ka nebūs viegli, jo tā ir vēsturiska filma, ir dažādi gadalaiki, ko nevar vienā piegājienā nofilmēt, arī finansējuma sadale notiek pa posmiem. Arī kovids un karš Ukrainā salika garus sprunguļus riteņos…

Varbūt salika arī jaunus akcentus, jo tev ir tā priekšrocība, ka pats raksti scenārijus. Vari darba gaitā visu pārrakstīt.

Protams, turu roku uz pulsa, bet daudz nosaka finanses. Pirmajā scenārija variantā Rīgas Latviešu biedrībā vīri spriež par to, vai dziesmu svētkus vajag vai nevajag, un tai brīdī Vērmaņdārzā gatavojas pacelties gaisa balons. Bija iecerēts kadrs, ka tas sāk celties tieši brīdī, kad nolemts rīkot dziesmu svētkus. Simbols domai, kas palaista gaisā. Tad sākām rēķināt budžetu un laiku…

Pērn Eiropas Kinoakadēmijas balvā ungāru režisoru kinoleģendu Belu Tāru intervēja mans dēls Braiens, pārstāvot jauniešu kinoskatītāju apvienību. Tārs ir taisījis filmu bez scenārija, kas ir nepieciešams, lai dabūtu naudu. Bet nedrīkst no papīra pārcelt ieceri uz ekrāna. Es arī pirms konkrētas epizodes esmu to mainījis, īsinājis. Zeme, kas dzied ainas ar Krievijas impērijas ģenerālgubernatoru filmējām, kad Krievija iebruka Ukrainā; tas visiem deva pilnīgi citu sajūtu. Tiesa, mums ar Daini bija daudz jādomā, kā salikt jaunus akcentus. Karš, protams, nemainīja stāstu, bet mainīja attieksmi. Paralēli filmas tapšanai ar Īvānu esam sarakstījuši romānu Zeme, ka dzied. 1873. gads, jo, piemēram, scenārijā ir tikai viens teikums par kādu lietu, bet ko teikt būtu trīs lappuses. Mēs paši arī grāmatu esam izdevuši, un, pateicoties Dainim, tur ir daudz paralēļu ar mūsdienām. Grāmata ir par to laiku, kas bija nereāli spēcīgs, uzlādēts, par tā laika cilvēkiem – latviešiem kā izcili jaudīgu tautu. Nekāda kalpa gēna!

No kāda skatpunkta veidoji šo filmu?

Sākumā doma bija tikai izstāstīt svētku veidošanās stāstu, atainot šķēršļus, iekšējās un ārējās nesaskaņas. Darba gaitā sajutām, ka tieši tolaik tika ielikti Latvijas valsts pamati, un sākām šifrēt kodu – kas mēs šeit esam un kāpēc tādi esam? Pēc Dvēseļu puteņa noskatīšanās sapratu, ka Latvijā pietrūkst patriotisku filmu. Nevar dzīvot kinopasaulē, kas sastāv tikai no apkārtējās dzīves stāstiem: tas notiek centrā, bet tas – Purvciemā. Katrai tautai ir dažādi posmi, mainās cilvēku noskaņojums, vērtības. Citādi mēs apstājamies un paliekam Purvciema dzīvoklī, un pa logu redzam tikai trolejbusa galapunktu.

Zeme, kas dzied

Pirmos dziedāšanas svētkus varētu saukt par latviešu nācijas pavasari, un visi priecājas, kad no pumpura izplaukst zieds. Aizpagājušā gadsimta nogale bija pumpuru briešanas laiks, bet jautājums – kādā stadijā latvieši ir tagad?

Tu un es – mēs esam dzīvojuši laikā, kad padomju ideoloģija un tā sauktais patriotisms tika uzspiests. Nekas labs no tā neiznāca, bet, ja cilvēks dzīvos sabiedrībā, kur patriotisms ir vērtība, viņš automātiski gribēs tāds būt. Tās ir lietas, ko nevar panākt ar mācīšanu, ar uzspiešanu, un, protams, kino ir ļoti spēcīgs veids, kā par tām runāt, kā pasniegt domu, turklāt Dvēseļu puteņa gadījumā tas bija tilts uz grāmatu, ko pēc filmas izlasīt.

Filmā Zeme, kas dzied centāmies parādīt to, kas ir vitāli svarīgs šodien, piemēram, dziesmu svētku atklāšanā pirmoreiz nodziedāja Dievs, svētī Latviju, kas tad bija vienkārši dziesma. Filmējot aktieris Andris Keišs, kurš tēlo Kronvaldu Ati, katru reizi cēlās kājās, noņemot cepuri. Sākotnēji biju iecerējis, ka, dziesmai izskanot, visi aplaudē. Montējot sapratu, ka tur neder aplausi, bet gan pilnīgs klusums. Tā tapa viena no spēcīgākajām epizodēm. Būtu labi, ja skatītāji zālē sajustu to pašu. Kādas tur deklarācijas par himnas mainīšanu – viss top skaidrs, redzot šo ainu. Ne jau vārdos ir svars, bet gan tajā, ko šī dziesma nozīmē tautai un ko tā paveikusi līdz šim. Minimālais, kā pateikties, ir piecelties kājās himnas laikā. 

Tolaik, 1873. gadā, mūzika ikdienā neskanēja, nebija ne radio, ne patafonu. Kori varēja dzirdēt tikai baznīcā, bet ne jau tik varenu.

Taisnība. Kad sākām strādāt pie projekta, aprunājos ar komponistu Uģi Prauliņu, kurš filmai ieteica Jēkabu Jančevski. Uģi iepazinu astoņdesmitajos, kad viņam bija grupa Vecās mājas; gribējās uzklausīt kādu no sava laika. Viņš arī man atvēra acis par mūzikas izpratni 19. gadsimtā – kāds tas bija šoks, kad tūkstoš cilvēku pēkšņi sāk dziedāt! Tolaik lielākais skaļums varēja būt lielgabala šāviens karā…

Uģis pateica vēl daudz interesanta. Viņš uzstāja, ka nedrīkst stāstu veidot arhaisku un ka, piemēram, mūsdienās veids, kā ar cilvēkiem runāt, ir reps. Tas uzvedināja radīt dziesmu Zeme, kas dzied, kur piedalās jaunieši: duets Vēstulēs, Fiņķis un koris Latvija.  Kronvaldu Atis saka: “Nav pasaulē spēka, kas uzveiktu tos, kas turas pie savas zemes, kas dzied,” un šāds ir piedziedājums. Raugoties uz skolēnu dziesmu svētkiem nākamgad un saprotot to, ka aizvadītie deviņi gadi ir viss skolas laiks… No dziesmu svētku kustības izgriezta viena paaudze, kurai ir pilnīgi cita domāšana. Gribējās caur dziesmu uzrunāt tieši viņus. Domāju, ka izdevies mūsdienīgs, spēcīgs skaņdarbs, un reps spēj pateikt daudz.

Ir ļoti daudz signālu par to, ka pie daudzām lietām valstī ir jāpiestrādā. Ja tās atstās pašplūsmā, viss ies uz leju. Ceru, ka kino valoda un šis stāsts par cilvēkiem un viņu likteņiem no jauna atmodinās sajūtu, ka šeit neesam nejauši, ka ir kaut kas, kur piedaloties tu sev iegūsti ļoti daudz. Kaut vai apziņu, ka dziedāt himnu – tas nav vienkārši oficiāls protokols. Tā ir atslēga uz kaut ko lielāku. Jā, karš Ukrainā arī ienes būtisku paralēli, jo ienaidnieks kopš tā laika nav mainījies, un dziesma palīdzējusi gan izdzīvot, gan saglabāt veselo saprātu, kad apkārt valda šausmas. Arī padomju laikos zinājām, kāpēc mēs dziedam, apliecinot, ka esam daudz un kopā esam spēks. Filma ir vēršanās pie cilvēku jūtām, nevis pie prāta.

Nedrīkst aizmirst, ka dziedātāju vidū varbūt bija pat analfabēti, par nošu raksta pratību laikam nav ko runāt.

Nu ja! Kādā veidā aizvest ziņas un repertuāru līdz tālākajiem nostūriem? Tas ir apbrīnojami un liecina par ļoti lielu organizatorisku vēlmi un spēju. Pirmais mīts, ko nācās sagraut citiem un arī pašiem sev, bija tas, ka dziesmu svētki bijuši vienmēr. Protams, ka nebija. Otrkārt, ka visi bija draudzīgi. Nekā, Rīgas Latviešu biedrībā notika izteikta šķelšanās, bija iespējams pat bankrots. Ja pazustu šis latviskuma šūpulis, nav grūti iedomāties, kas notiku, jo draudēja gan pārkrievošana, gan pārvāciskošana. Dramatiski! Toreiz tika izcīnīta liela kauja.

 Man pašam filmā ļoti svarīga ir atmosfēra un mūzika. Pateicoties māksliniekam, operatoram, grima un kostīmu meistariem, komponistam, skaņu režisoriem un datorefektu meistariem, ir izdevies izveidot ļoti ticamu stāstu.  

Tas ir mīts, ka pirmajos dziesmu svētkos dalībniekiem bija tautas tērpi, jo arī latvieši gribēja būt moderni, ģērbties kā kungi, nevis vecmodīgajās senču drēbēs.

Cilvēki gribēja parādīt, ka nav lauķi, un katram jau bija kādi goda svārki, tāpēc uz Rīgu brauca labākajās drēbēs. Starp citu, neesmu atradis nekādas norādes, ka dziesmu svētki jau tad bija iecerēti kā regulārs pasākums. Viņi koncentrējās tikai uz vieniem svētkiem. Vispār interesanti, kā mēs baltvāciešu pasākumu esam attīstījuši līdz mūsdienām. Tas ir fenomens! Tagad dziesmu svētki nav tikai koncerts, kur padziedāt vai kuru paskatīties, – tie ir latviešu asinsritē, mūsu gēnos. Būtu žēl, ja nākamajām paaudzēm kopīga dziedāšana neko nenozīmētu. Kopābūšana ir svarīga sajūta, citādi mēs visi izkaisīsimies – daļa aizbrauks, daļa uzkundzēsies, bet un pa vidu būs tukšums. 

Trīs liktenīgi pavērsieni

Man par kino etalonu bērnībā kļuva Mūzikas skaņas. Kādi bija tavi nozīmīgie pirmie iespaidi filmu nozarē?

Pirmais, kas nāk prātā, ir kadrs no filmas par Žannu d’Arku, kur sārtā sadedzina aktrisi Innu Čurikovu. Biju mazs bērns, vecāki skatījās televizoru, es šos kadrus ieraudzīju no blakusistabas un biju šokā. Mana omīte Ludmila Martinsone strādāja kinostudijā, uz turieni bieži braucu, mani ņēma līdzi arī uz filmēšanām. Mums mājās bija multene par kaķi un suni – padomju versija par Tomu un Džeriju, ko ar astoņu milimetru projektoru noskatījos reizes trīssimt. Nevaru to nosaukt par iedvesmojošu pieredzi, un nav tādas vienas filmas, kas būtu aizrāvusi bērnībā. Jaunībā jau izveidojās režisoru trijnieks: Tarkovskis, Fellīni, Antonioni – manas autoritātes kino. No Andreja Tarkovska pirmo redzēju Spoguli, tad Andreju Rubļovu, protams, Solaris un Stalkers – kaut kas neticami fascinējošs ar lēno kameras kustību, aktiera acis, kurās iegrimsti. Mans onkulis, zinātnieks, strādāja Maskavā un tika uz Stalkera slēgto pirmizrādi. Apvaicājos – nu, kā patika filma? “Es nesaprotu, ko jūs tur esat atraduši! Divas stundas cilvēki staigā pa izgāztuvi un meklē laimi…” Patika Fellīni krāsainība, košie varoņi, bet nevaru teikt, ka filmas manī radīja pastiprinātu vēlēšanos pašam veidot kino.

Beidzot skolu, es pat nezināju, ko gribu darīt. Vecāki izvēlējās Rīgas 49. vidusskolu, gāju ķīmijas klasē, kaut gan par to man nebija ne mazākās intereses – rakstīju dzejoļus, romānus. 99 % klasesbiedru iestājās mediķos, bet es inženieros-celtniekos, jo negribēju iet padomju armijā. Pēc diviem gadiem studijas pametu. Sāku strādāt Dailes teātrī par skatuves strādnieku.

Dabūji teātra bacili?

Ja neesi pret to imūns, noķer uzreiz. Mēģināju stāties aktieros – netiku. Jānis Jarāns mani gatavoja, daudz ko no viņa iemācījos, un, viņa vārdiem runājot, par vienu sliktu aktieri Latvijā mazāk. Nākamajā gadā iestājos neklātienē teātra režisoros Arnolda Liniņa kursā. Lielākais ieguvums bija tas, ka es tur ne tikai mācījos, bet arī strādāju teātrī, katru dienu vēroju, kā mēģina Liniņš, Auškāps. Arī Šapiro vai Efross, kad braucām uz Maskavu. Tā dabūju ne tikai teātra bacili, bet arī komplikācijas. (Smejas.) Liniņa darbs ar aktieriem uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu, un Zeme, kas dzied ar aktieru atlasi pašā sākumā palīdzēja viņa meita Māra Liniņa. Uzaicināju viņu paskatīties filmēšanu, un Māra pēc tam sacīja: “Nu precīzi, kā mans tēvs!” Tā teātrī pagāja pieci gadi, tur kļuvu par vecāko skatuves mašīnistu.

Bet manā dzīvē nejaušības seko cita citai. Iepazinos ar Igo, tad ar Aigaru Grāveru. Kad Dailes teātra foajē rādīja manu diplomdarbu Eskoriāls, kurā spēlēja Āris Rozentāls, Juris Gornavs un Juris Straume, Grāvers nodrošināja dzīvo mūziku. Tā bija vienīgā mana izrāde teātrī, jo jau tad biju saķēris mūzikas bacili.

Es tolaik mitu komunālajā dzīvoklī, Igo dzīvoja pie manis. Tā istaba redzama klipā Komunālais blūzs, arī es tur pāris vietās parādos. Tagad ar šausmām skatos uz kadrā redzamajām pudelēm, bet tās tur tiešām bija! Tie bija brīnišķīgi mirkļi, kad gājām tās nodot. Tā bija reāla kaimiņiene, viss šis tusiņš, līdz ar to scenāriju uzrakstīt bija ļoti viegli. Tolaik gan televīzijā par klipu autoriem saucās tie, kuri oficiāli varēja pasūtīt attiecīgo tehniku.

Tāpēc Komunālajam blūzam tu neskaities režisors.

Tieši tā. Pirmajam klipam sekoja Šis ir mans auto ar Grāveru, Robertu Gobziņu, Bruno Birmani kadrā. Toreiz Aigars bija sarunājis mašīnu, kaskadieri – traku puisi – un ierosināja uzfilmēt, kā viņš sadauza auto. Atnesa man dziesmu, bet es saku: “Nē, tas ir s… Vai nu pārraksti dziesmu, vai arī es tev netaisīšu klipu.” Nākamajā dienā Grāvis atnāca ar Šis ir mans auto.  Labi, taisām! Tagad varbūt būtu interesanti dzirdēt iepriekšējo variantu.

Režisoros mani kursabiedri Jānis Holšteins, Ģirts Sils, Indulis Smiltēns, Jānis Lībietis un citi nodibināja neatkarīgo teātri Kabata. Es tajā grupējumā nebiju, jo taisīju klipus.

Atceros, pēc Mikrofona aptaujas noslēguma atklīstu mājās, sieva atver durvis un saka: “Tev vairs nav vietas!” Tur priekšā Jumprava, Remix. Tad Lietuvā nejauši nokļuvu televīzijā, jo biju uztaisījis filmu par Modes asambleju, tērpu māksliniekiem. Pēc tam man viens režisors pajautāja, vai varu uztaisīt raidījumu. Tad tapa muzikālais raidījums, pēc tam spēle… un man pielipa trešais bacilis – televīzija. Strādāju štatā, nesu arvien jaunus projektus. Kad sapratu, ka televīzijas iespējas ir ierobežotas, ar kolēģi izveidojām producentu kompāniju, sākām taisīt seriālus un tos piedāvāt televīzijām. Bija interesanti strādāt ar labākajiem Lietuvas aktieriem. Mana otrā sieva bija lietuviete, piedzima dēls Haralds, tāpēc nolēmu pārcelties no Latvijas uz Lietuvu pavisam.

Tad tagadējā ir trešā sieva?

Jā, Linda Krūkle, kopā strādājam. Mums ir divi dēli, Braiens un Lorenss. Braiens kopā Martu Krampi dzied duetā Vēstules, Lorenss studē Jeila Universitātē kognitīvās zinātnes. Ar Lindu iepazinos 2002. gadā, un Nevajadzīgos cilvēkus jau taisījām kopā.

Tu brīvi runājot lietuviski.

Jā, man izdotas četras vai piecas grāmatas lietuviešu valodā, un tajā biju pieradis arī domāt. Dzīve tā iegrozījās, un, lai apgūtu valodu, lielu talantu nevajag, turklāt vienubrīd neiedomājos savu dzīvi ārpus Lietuvas. Taču nostrādāja vienkāršs faktors – sapratu, ka nekad nebūšu savējais, jo neesmu tur dzimis un vienmēr palikšu vienu pakāpi zemāk.

Pēc filmas Nevajadzīgie cilvēki pretēji likumam, ka valstij jākompensē puse izdevumu, ja darbam bijuši tādi panākumi, lietuvieši mums atteica. Tolaik es nespēju iztēloties citu dzīvi, pat sapņoju lietuviski!

Vai gadās uztrūkties no miega, par darbu domājot?

Jā, tagad, kad montēju Zeme, kas dzied, naktī lēcu augšā, skrēju pārmontēt kaut kādas vietas. Galvenais ir pierakstīt idejas, lai neaizmirstas.

Kāda ir starpība starp scenāriju un grāmatu?

Sevi par rakstnieku neuzskatu, esmu tikai cilvēks, kas raksta. Rakstnieki ir Hemingvejs vai Koelju, kuri sevi veltījuši tikai literatūrai. Es vienu no savām grāmatiņām uzdāvināju Ditai Lūriņai, un man patika viņas vērtējums: “Nav sviedru smakas!” Reizēm lasot ir sajūta, ka tu strādā, rokoties cauri materiālam. No pirmajām filmām man tapa grāmatas, no Jaungada taksometra, protams, ne. Bet scenārijs nav literatūra, grāmatā vari pateikt daudz vairāk, izstāstīt, kā cilvēks jūtas, lietot skaistu valodu – “ūdens kā pērles”, “cilvēks kā tīģeris, uzglūnot laupījumam” –, ne tikai to, kas aktierim jāparāda.

Vai, būdams režisors pēc izglītības, esi arī savas dzīves režisors?

Es nekad nebiju potējies pret gripu, saslimu, un vajadzēja taisīt rentgenu, arī tomogrāfiju, un tās laikā konstatēja, ka sirdij kaut kas nav kārtībā. Izrādījās, asinsvads gandrīz ciet, un tas liek padomāt, ka dzīvē reizēm viss saliekas tā, ka tu to ieraugi no pilnīgi citas puses. Nezinu, vai tas saistīts ar vecumu vai pieredzi, bet tu apjaut, ka uz pagātnes notikumu skaties citādi, vērtē citādi. Arvien vairāk apzinos, ka viss mainās, līdz ar to pazūd jēga vērtēt, jo neesmu drošs, vai pēc nedēļas manas domas nebūs mainījušās. Nekāda dzīves scenārija man nav, tikai principi, kuri kā cilvēkam šķiet svarīgi.

Ir gandarījums par paveikto?

Kādreiz pienāk brīdis, kad veiksmīgi esi atkratījies no nevajadzīgām ilūzijām par jomu, kurā tu esi. Tiklīdz sāc racionāli raudzīties, iegūsti iepriekš neatjaustu brīvību. Bija laiks, kad domāju, ka jāskrien uz festivāliem, kinotirgu, ka tad tev atvērsies visa pasaule… Nē, vienkārši jātaisa filmas bez nevajadzīga, uzpūsta buma. Viss jau novedīs pie fakta, filma ir vai nav laba. Tomēr ne vienmēr jātaisa tikai māksla. Kad 2017. gadā pabeidzām Maģisko kimono, gribējām radīt filmu, kas nesīs labus ienākumus. Nospriedām, ka nav nevienas latviešu filmas par gadu miju, tāpēc tapa Jaungada taksometrs. Ja Maģisko kimono noskatījās četri tūkstoši, tad Jaungada taksometru – piecdesmit pieci. Toreiz mūsu dēlam Lorensam bija 15 gadu, un viņš uzrakstīja šai filmai mūziku. Bet ķeksīša pēc mēs ar Lindu neko nemākam taisīt. Tagad domāju, ka varbūt vajadzētu arī trešo daļu… Bet varbūt man laiks ķerties pie glezniecības vai uzvest baletu? Lai gan man ir sajūta, ka Zeme, kas dzied tapšanas laikā es pats sev esmu atklājis kaut kādu baigo noslēpumu, atradis to atslēgu, kas dod gandarījumu.