"Man patīk, kad māja pilna ar bērniem!" - Antra Stafecka par ģimeni, darbu un uzvaru "Muzikālajā bankā"

Antras mazā meita, kas šajā vasarā svinēs divu gadu dzimšanas dienu, vēl neapmeklē bērnudārzu, dziedātāja pati pieskata bērnu, un, ja nepieciešams, palīgā nāk kuplā ģimene. Saruna ar žurnālu "Kas Jauns" ieplānota, kad viņas mazā Princese, kā Antra mīļi dēvē savu meitu, gulēs diendusu. Taču šoreiz bērns nav pierunājams uz gulēšanu, un Antra uzliek meitai animācijas filmu, lai tikmēr var nodoties sarunai. Vienlaikus no skolas gaitām atgriezies dziedātājas vidējais dēls Augusts. Dziedātājas mājās sākas omulīga kņada un rosība, un sarunas fonā skan bērnu čalas.

Apbrīnojami, kā tu ar visiem pienākumiem tiec galā, tev ir trīs atvasītes, tu veiksmīgi darbojies kā dziedātāja, tagad atgriezies radio.

Ir dažādi cilvēku tipi – ir mierīgāki, ir aktīvāki, katram no mums ir savs dzīves temps. Es esmu diezgan aktīva. Un tā viss, kas manā dzīvē notiek, šķiet pilnīgi normāli.

Kādas emocijas tevi piepildīja brīdī, kad "Muzikālās bankas" ceremonijā tika paziņots, ka uzvarējusi tevis dziedātā Ingara Viļuma "Baltu dzīvi nodzīvot"?

Šīs divas dienas Daugavpilī bija ļoti piesātinātas. Mums jau piektdien bija jāierodas, sekoja lielais kameru mēģinājums, un tad visa tā sestdiena. Atzīšos, ka starp ģenerālmēģinājumu un fināla tiešraidi nevarēju saņemties. Manī visu laiku virmoja divējādas sajūtas – nogurums un liels satraukums. Šīm divām pilnīgi pretējām sajūtām ir grūti saslēgties kopā. Vienubrīd likās, ka varētu kaut kur atgulties, bet jau otrā domāju: “Ak Dievs, mums taču tūlīt jāiet uz skatuves!” Spilgti atceros, ka mēs stāvējām aizskatuves maliņā, gaidot to mirkli, kad būs jākāpj uz skatuves. Un pirms mūsu priekšnesuma uzstājās grupa "Kautkaili". Skatījos uz viņiem, un grupas soliste Kristīne Pāže tādā nejaušā pagriezienā pret mani nodziedāja frāzi – palaid vaļā (šis ir arī grupas "Kautkaili" dziesmas nosaukums – KJ). Tas bija brīnums, jo tajā brīdī man viss ķermenis saslēdzās. Tirpas noskrēja pār muguru, acīs sariesās asaras. Sapratu, šis ir tas mirklis! Mēs gājām uz skatuves, un es dziedāju no visas sirds.

Es tik ļoti jutu spēku dziedot – katrā vārdā, ko izdziedāju, katra cilvēka acīs, kurās dziedot ieskatījos. Un tad pienāca fināla brīdis, kad paziņoja uzvarētāju. Es arī Ingaram teicu, ka mums nav jādomā par uzvaru un pirmo vietu. Vienmēr, piedaloties konkursos, dziesmu aptaujās, esmu sevi nostādījusi – kā būs, tā būs, nevajag sacerēties. Vienkārši izbaudīt mirkli, darīt to patiesi. Kad paziņoja, ka pirmā vieta ir mūsu dziesmai, goda vārds, kājas saļima. Emocijas izplūda pilnā dailē. Es tikai atceros to brīdi, kā Ingars man ausī vaicā: “Tagad drīkst gavilēt?” Uz ko es atbidēju: “Jā, tagad drīkst, tagad ir tas mirklis!” Tās tiešām bija patiesas prieka emocijas – no visas sirds. Paldies, paldies, paldies! Cilvēki mūs sadzirdēja, saklausīja. Tas nozīmē, ka mēs savu dzīves dvēseles darbiņu esam izdarījuši uz pilnu klapi.

Pirms fināla no skatītāju zāles pie tevis aizkulisēs bija atnākusi mamma Ilze Mūrniece. Viņa tevi atbalstījusi, iedrošinājusi un uzmudrinājusi no pašiem karjeras pirmsākumiem, pat ir tavu dziesmu vārdu autore. Mamma tavā dzīvē ir nozīmīgs cilvēks.

Jā, tā noteikti ir! Viņa ir viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Es to ļoti novērtēju.

Mana pirmā ierakstu albuma "Vientuļā zvaigzne" dziesmām pārsvarā vārdu autore ir mamma. Viņa turpina rakstīt dzeju, bet šobrīd mums ir pauze, jo nu jau iet otrs gads, kā man izveidojusies sadarbība ar Ingaru Viļumu. Taču mamma nekad nav stāvējusi maliņā. Piemēram, ja tapusi jauna dziesma, man ir bijis svarīgs viņas viedoklis. Mamma turpina iesaistīties manā radošajā darbībā, viņa māk pateikt adekvātu kritiku vai komplimentu. Viņa ir labākais padomdevējs manā muzikālajā dzīvē.

Jāteic, ka arī pārējā ģimene mani atbalsta. Patiešām nezinu, ko bez viņiem darītu!

Esmu dzirdējusi, ka cilvēki tevi un mammu par māsām noturējuši, jo abas esat vizuāli spilgtas un labā formā.

Nu, viņa man skaista sieviete... Jā! Un vēl mamma ir mana draudzene. Kam tad vēl var piezvanīt, ja ne mammai?!

Tu esi bijusi kā blondīne, tā tumšmate. Kura no matu krāsām tev mīļākā, un kā tā raksturo tavu personību?

Tie noteikti ir melnie mati, ar to toni jūtos ērti. Bet sieviete vienmēr bijusi mainīga būtne – vienubrīd var justies tā un jau citu pilnīgi citādāk. Tas ir normāli. Manā izpausmē tās ir bijušas matu krāsas un frizūras. Man būtu grūti iedomāties, ka es visu dzīvi staigātu ar vienu matu griezumu, frizūru. Matu griezuma maiņa palīdz sevi atsvaidzināt, attīrīt emocijas, radīt jaunas, tīras un svaigas sajūtas. Šobrīd gan es nedomāju, ka tuvākajā laikā vēlētos kaut ko mainīt. Tagad esmu izaicinājuma priekšā – es negriezīšu matus. Gribu sevi pārbaudīt, cik ilgi izturēšu.

Runājot par matu krāsu, blondajiem matiem esmu pielikusi punktu, tas vairs nav mans stāsts. Dabīgajām blondīnēm ir daudz vieglāk. Taču tumšmatēm, kas kļūst par blondīnēm, matu kopšana ir ļoti laikietilpīgs process, kā arī prasa materiālu ieguldījumu.

"Muzikālās bankas" aizkulisēs, pēc ilgāka pārtraukuma tevi satiekot, likās, ka esi veikusi plastisko operāciju – sejas forma tik sievišķīga un jauneklīga.

Paldies par labiem vārdiem, bet es ar sevi neko tādu neesmu darījusi. Pieļauju, ka viens no laba izskata aspektiem ir tas, ka man tagad ir meita. Viņa man dod pavisam citu enerģiju. Puikas ir puikas, viņi man ir ļoti mīļi, bet meitenīte, pat paprasot kādu našķīti, to izdara pavisam citādāk nekā zēni. Mani draugi arī pamanījuši, ka līdz ar meitiņas piedzimšanu esmu mainījusies. No manis starojot cita enerģija, esot kļuvusi maigāka, mīļāka. Agrāk, satiekot sev zināmus cilvēkus, negribēju ar visiem mīļoties, tikai ar tuvākajiem. Nebija tā, ka man nepatiktu cilvēki, bet man pietika tikai ar mutisku sasveicināšanos. Tad šobrīd es no visas sirds samīļoju satiktos cilvēkus. Es jūtos labi, sniedzot labas sajūtas un enerģiju citiem.

Vai viegli būt trīs bērnu māmiņai?

Kas vispār šajā dzīvē ir viegli? Es nevaru iedomāties, kāda būtu mana dzīve bez maniem ķipariem. Protams, ir labās dienas un ir arī sliktās, kā jau jebkuram cilvēkam. Domāju, ka varu teikt kā jebkurš vecāks ar vienu, trim vai desmit bērniem – bērni ir mūsu bagātība. Viņi mums liek domāt citādāk. Nesen ar vīru runājām, ka man pirmais bērns piedzima 19 gadu vecumā, līdz ar to ļoti agri no sevis izslēdzu egoismu. Par lielām lietām runājot – pateicoties bērniem, tu zini, kā dēļ centies, zini, kā dēļ šajā dzīvē kaut ko dari, ir atbildības un pienākuma sajūta, kas rada gandarījumu un prieku. Kaut vai tāda elementāra lieta – nopirkt dēlam apģērbu. Ieejot veikalā, tu nedomā, ka sev kaut ko gribi, bet pirmām kārtām domā par saviem bērniem. Un, braucot mājās ar jauno džemperi, visu ceļu pārcilā galvā – patiks dēlam vai nē. Protams, ir bijušas arī reizes, kad nepatīk. Tad sēdi un šņuksti, un domā – es tā gribēju, tā centos... Pēdējais pirkums bija somiņa meitai. Redzu, ka viņai tik ļoti patīk manās somiņās rakāties, tāpēc nopirku viņai pašai smuku somiņu. Un, saņemot to, meita iesaucās: “Vauuuuu!”. Kur nu vēl lielāku prieku tajā brīdī var vēlēties!

Bērni jau vairs nav mazi. Vecākajam dēlam tūlīt būs 14 gadu, vidējam dēlam aprīlī apritēs 11, meitai vasarā būs divi. Jā, protams, mazākais bērniņš mums ģimenē vēl ir mīļcilvēciņš (meita, izdzirdot, ka runā par viņu, smaida mammai – KJ). Bet lielākajiem bērniem jau veidojas sava ikdiena. Nav vairs tā, ka ar vecāko dēlu varu sēdēt un daudz runāties vai kaut kur kopā doties. Viņam tagad ir draugi, citas intereses, sports. Sākumā par to pārdzīvoju, kā mans Robertiņš mainās, ka man kā mammai mazliet jāatkāpjas no viņa ikdienas. Taču tas ir normāli – bērni pieaug, grib savas lietas darīt. Tāpēc mēs ģimenē cits pret citu izturamies ar diezgan lielu pietāti. Ja vecākais dēls saka, ka vēlas pabūt viens savā istabā, tad respektējam viņa vēlmi. Tāpat arī ar mani – ja gribu pabūt viena, puikas man palīdz un paspēlējas ar māsu, lai es varu kaut vai vienkārši ieiet vannā. Mēs enerģiski mijiedarbojamies. Puikas man ir ļoti patstāvīgi, man nav katru rītu jālec kājās un jāgatavo brokastis. Viņi paši sev var tās uztaisīt, paši uzliek modinātāju, saklāj gultu, izmācās un saliek drēbes jaunai dienai. Mani puikas ir malači! Tā ka atbilde uz jautājumu – man nav grūti būt trīs bērnu mammai.

To, ka tava sirds ir pilna mīlestības, pierāda arī fakts, ka esi sadraudzējusies ar sava vīra atvasi no viņa iepriekšējām attiecībām.

Ņemot vērā dažādus aspektus, šo tēmu gan negribētu cilāt. Jā, manam vīram ir dēls no iepriekšējām attiecībām. Viss ir kārtībā, bet vairāk komentāru nesniegšu, jo ir iesaistīti arī citi cilvēki, viņiem varbūt negribētos, lai šis tiek apspriests. Bet es varu tiešām no visas sirds teikt, ka viss ir labi.

Tev ir laiks draudzenēm, lai tiktos, papļāpātu?

Man nav daudz draugu, bet tie, kas ir, gan man atrod laiku, gan es viņiem. Protams, tikšanās ir jāsaplāno. Viņi jau smejas un saka, lai uzzvanu, kad man plānotājā parādās brīvs robiņš. Taču tas ir ar cieņu. Kad satiekamies, tie ir kā svētki un viss notiek uz pilnu klapi. Varam izrunāties, izstāstīt visu, kā jūtamies, kā mums iet. Taču nav tā, ka ar draudzeni satiksimies divatā un parunāsimies, jo ir pilna māja ar bērniem, kas piepilda telpu. Bet tas ir forši! Agrāk, kad bijām jaunāki, likās, ka vajag iet uz restorānu pasēdēt, tad atstājām atvases pie vecvecākiem. Taču šie pēdējie gadi manā dzīvē ir vainagojušies ar sajūtu, ka man vismīļākās ir pasēdēšanas mājās. Man patīk, kad ir pilna māja ar bērniem, ar draugiem, varam paspēlēt galda spēles, paklausīties mūziku un padejot, pabūt radoši un sirsnīgi kopā.

Tev ir nepieciešams laiks sev, kad kāds palīdz pieskatīt bērnus un tu dari ko tādu, kas tevi atjauno, restartē?

Es jūtos diezgan komfortabli, kad visu laiku esmu darbībā. Protams, kādreiz noteikti ir mirkļi, kad gribas klusumu un mieru. Es teiktu, ka tas mirklis ir tad, kad mazā guļ. Laikam tā. Man arī vairāk nevajag. Varbūt retu reizi ir tāds nogurums – gan morāli, gan fiziski, kad gribas atpūsties, bet tad man palīgā nāk vīrs, kas iziet ar mazo pastaigāties. Taču tādu lielu prasību, ka tagad jābūt vienai, man nav. Mani pilnībā apmierina tāda dzīve, kāda ir šobrīd. Mēs ar mazo meitu diezgan daudz esam mājās divatā, jo dēli ir skolā un treniņos, vīrs darbā. Vēl ar mums ir kaķis Pepe. Mēs trīs dāmas esam mājās. Ja man ir nepieciešams doties uz koncertiem, vīrs ar mazo brauc līdzi vai arī vecākie puikas atbrauc līdzi un pieskata māsu. Mums arī ļoti palīdz gan mana, gan vīra mamma. Tā ka mums atbalsta pulks ir diezgan liels, bet lielākoties mēs ar Princesi esam divatā un tiekam ar visu brīnišķīgi galā.

Meitiņa tagad paaugusies, tu atgriezies darbā Latvijas Radio 2. Esi iemīlējusi ētera darbu?

Ir pagājuši gandrīz divi gadi. Pirms sākās darba duna, biju aizgājusi uz radio, lai pastrādātu ar aparatūru, parunātos ar kolēģiem, un bija sajūta, ka tikai mēnesi esmu bijusi prom no radio. Esmu pārsteigta, kā tas laiks paskrējis…

Es tik ļoti biju noilgojusies pēc tā pirmā teikuma ēterā agrajās rīta stundās: “Labrīt, mīļie Latvijas Radio 2 klausītāji!”. Pirmais ēters man bija 1. februārī, vadot raidījumu Lielā vēstuļu balle. Arī turpmāk sestdienās vadīšu šo raidījumu, otrdienās un ceturtdienās būšu dzirdama rīta programmā. Mani rīti sāksies četros, jo dzīvoju Ogrē.

Man šķiet, ka katram cilvēkam ir savs darbiņš, kas sagādā prieku un gandarījumu. Ir grūti iedomāties, ka es darītu ko citu, izņemot mūziku un darbu radio, kas arī mijiedarbojas ar mūziku.

Neesmu redzējusi tevi veikalu atklāšanās, prezentācijās un citos saviesīgos burziņos, kur bieži vien pulcējas sabiedrībā populāri ļaudis. Kā tu socializējies?

Teikšu godīgi, man grūti spriest par tiem burziņiem. Zinu, ka tie noteikti ir forši, ka tur var jauki pavadīt laiku, satikt cilvēkus. Taču man tas nekad nav bijis aktuāli. Man tomēr šajā laika posmā prioritāte ir mājas un darbs, dziedāšana. Domāju, ka jebkurš mākslinieks, kas strādā uz skatuves un ir daudz sabiedrībā, pēc tā visa grib uz mājām. Nav tā, ka man nepatīk socializēties un būt sabiedrībā, man ļoti patīk, bet visam ir robeža. Tu saņem no sabiedrības prieku un baudījumu, un viss, tad ir jābūt arī tai otrai pozīcijai, kas ir miers, sastopams ģimenē un mājās. Es rūpīgi to turu savā sirsniņā sakārtoti, lai nav par daudz ne viena, ne otra, lai viss uz svaru kausiem ir līdzsvarā.